Silvija Radzobe 11.12.2017

Mūsu paaudzes režisoram. Aizejot

Nežēlīgajai ziņai, ka miris Kārlis Auškāps, negribējās ticēt. Un ne tikai tāpēc, ka katra nāves ziņa ir šokējoša ar savu nepārsūdzamo verdiktu. Bet arī tāpēc, ka, dzīvojot nepielūdzami straujajā, pienākumu un darbu aizņemtajā ikdienā, nebija atlicis laika nopietni padomāt, kas ar šo mākslinieku, kurš pēdējā desmitgadē dzīvoja teātra perifērijā, īsti notiek. Iekšējā sajūta, kura izrādījās mānīga, lika domāt – gan viņš saņemsies un savās izrādēs atkal uzmirdzēs, kā tas bija noticis atkal un atkal vismaz divdesmit gadus. Taču liktenis izrādījās nepielūdzams un skops. Tā kā Kārlis piederēja apmēram pie tās pašas paaudzes, kur es, manām pārdomām ir daudz personiskāks raksturs, nekā varbūt gribētos.

Ne tikai Dailes teātris, kur Kārlis Auškāps nostrādāja visu savu mūžu, bet viss Latvijas teātris 70. un 80. gados nav iedomājams bez viņa. Kārlis Auškāps un Valdis Lūriņš 70. gadu vidū aizsāka citu, jaunu teātri Latvijā: Kārļa “Sapnis vasaras naktī” Dailē un Valda “Spartaks” Drāmas teātrī (tagad Nacionālajā teātrī – red.) tapa pastarpinātā Pītera Bruka ietekmē, pirmo reizi latviešu padomju teātrī pierādot, ka māksliniecisko informāciju teātrī var pārraidīt ne tikai ar teksta, bet arī kustības, mūzikas un artistiskas spēles palīdzību. Mūsu paaudzes topošā kritika savus mākslas un kaut kādā mērā arī cilvēciskos kritērijus lielākoties dibināja tieši abu šo režisoru, kā arī drusku vēlāk viņu laikabiedru Valentīna Maculēviča un Edmunda Freiberga izrādēs. Turpmākā Auškāpa režija attīstījās trīs virzienos. Nepārspējami bija viņa iestudētie mūzikli, no kuriem īpašs bija “Šerloks Holmss” ar Valentīnu Skulmi titullomā un Raimonda Paula mūziku. Šī teatrālā parodija par slaveno detektīvu bija tik izšķērdīgi krāšņa, ka tajā realizētās mākslinieciskās idejas pietiktu desmit izrādēm. Tik asprātīgu, fantāzijas ziņā nepārspējamu un tajā pašā laikā siltu mākslas darbu, kas pieder pašiem izcilākiem sasniegumiem latviešu teātrī, varēja iestudēt tikai iekšēji bagāts, atbrīvots un gaiša talanta iedvesmots mākslinieks.

Kārlis ne tikai savā dzīvē, bet arī mākslā bija patriotiski noskaņots cilvēks, kurš ar savām izrādēm Trešās Atmodas laikā tiecās stiprināt latviešu nacionālo pašapziņu. Tikko kļuvis par Dailes galveno režisoru, viņš, apvienojot kolektīvu un teātri ar skatītājiem, iestudēja pusgadsimtu aizliegto Aleksandra Čaka epu “Mūžības skartie”, kam katra kaut cik izglītota latvieša garīgajā dzīvē ir īpaša vieta kā nacionālajai Derībai. Šo līniju turpināja kopā ar Vari Vētru ietudētā R. Staprāna luga “Četras dienas jūnijā”, kas tika spēlēta Rīgas pilī Kārļa Ulmaņa kabinetā un kas politiski nokaitētajās 90. gadu sākuma dienās iemeta kā granātu sabiedrības prātos neatbildamo jautājumu – kā vērtēt Latvijas pēdējā prezidenta rīcību bez pretošanās atdodot Latviju padomju okupantiem 1940. gada vasarā. Taču izrāde nebija tikai atskats uz tālajiem, pagājībā grimušajiem notikumiem, tā aktualizēja joprojām būtisko jautājumu – kā rīkotos mūsdienu cilvēki, ja tas atkārtotos vēlreiz.

Trešo līniju Kārļa Auškāpa daiļradē veido psiholoģiskās drāmas, kur cilvēks tiek skatīts eksistenciālisma filozofijai aktuālajās robežsituācijās un kur varoņu attiecības bija izstrādātas tik smalki, it kā tās būtu darinājis mežģīņu audējs. Mūsu paaudzes skatītāji neaizmirsīs tādas viņa izrādes kā “Nāc uz manām trepēm spēlēties!” (kopā ar A. Liniņu), “Stepes vilks”, “Dullais Dauka”, “Rītausmas dāma”, “Kad mēs, mirušie, mostamies”.

Kārlim rūpēja teātra nākotne, kā tas ir nebūt ne ar visiem režisoriem. Viņš, būdams Dailes galvenais režisors, papildināja trupu ar spožiem aktieru talantiem, tieši viņa laikā teātrī, piemēram, ienāk un savas pozīcijas nostiprina Indra Briķe un Juris Žagars. Bet ne tikai. Mēs nevaram zināt, vai un kā attīstītos jaunā postmodernā Latvijas režija, ja Kārlis Auškāps nepiedāvātu Dailes teātra mazo zāli Nepanesamā teātra arteļa jaunajiem teātra dumpiniekiem, no kuriem pašu dumpīgāko – Dž. Dž. Džilindžeru, tagadējo teātra māksliniecisko vadītāju, – pieņēma darbā teātrī.

Viena no pēdējām Kārļa Auškāpa izrādēm, kur visplašākā publika gavilēja par tai sniegtajiem teatrālās fantāzijas un jautrības svētkiem, bija kopā ar Dž. Dž. Džilindžeru iestudētā J. Hašeka romāna “Šveiks” muzikālā versija ar Artūru Skrastiņu titullomā un “Prāta vētras” piedalīšanos. Varbūt tikai retais zem šķietami jautrā Pirmā pasaules kara haosa, kurā pūlas izdzīvot krietnais kareivis, saskatīja visai rūgtu sasauksmi ar 90. gadu Latviju. Ka tas ir tieši tā, pārliecinājos sarunā ar režisoru pēc nopublicētas recenzijas. Īstenība izrādījās pavisam citāda, brīvība – ne tāda, kā sapņots visu mūžu. Man palika iespaids, ka režisoru gan kā cilvēku, gan kā mākslinieku aizlauza šī ideāla un realitātes nesakritība, viņa dvēsele bija pārāk maiga, bet panākumu spožumā vadītie gadi pārāk smaga nasta, lai viņš ieķertos zirga krēpēs un mēģinātu (mākslas) stikla kalnā pacelties vēl vienu reizi.

Kārļa Auškāpa vieta Latvijas teātrī nav izdzēšama, viņa veiktiais talantīgais režisora darbs nav aizmirstams. Lai tas mums ir kaut neliels mierinājums šajās sēru dienās, novēlot Kārlim viegli staigāt Aizsaules ceļu.

Silvija Radzobe

Skats no Kārļa Auškāpa iestudētās izrādes "Mūžības skartie" (1987) // Publicitātes foto

Drukāt 

Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt