IN MEMORIAM. Feliksam Deičam aizejot
Grūti iedomāties citu teātra cilvēku, kas būtu tik ļoti mīlēts. Tieši mīlēts, nevis apbrīnots, pielūgts, apjūsmots. Jo arī Feliksa Deiča personībā pats galvenais, man liekas, bija tāds visaptverošs, neizsīkstošs maigums un saudzība. Ļoti labi un no paša pieredzes zinot, kāda ir aktiera daba, viņš strādāja kā mediķis, kuram galvenais likums ir – nenodarīt pāri. Ņēma pie rokas un izvadāja cauri lomas līkločiem. Ja nesaprata ar labu, ņēma ar humoru: “Labi aktieri spēlē ātri un detalizēti, bet tu – vai nu tik ātri, ka neko nevar saprast, vai tik detalizēti, ka mušas mirst.” Un, pēc daudziem gadiem reiz atkal uzdrošinājies iznākt uz skatuves kā aktieris izrādē “Karalis Līrs nabagmājā”, parādīja, kā tas ir: viņš bija izdomājis savam tēlam neskaitāmus sīkumus – šaha dēlīti, diegu tīkliņu ar apelsīniem, no mazgāšanas izbalējušas apakšbikses, ko karināt uz striķa, – un tie kopā ļāva plūst tēla dzīvei bistro i podrobno.
Arī pret lugām, īpaši pašam tik tuvo Blaumani, viņam bija tas maigums un saudzība. Ņe navreģi! – tā Felikss teica, skaidrodams, kāpēc Blaumaņa iestudējumos ir tik iecietīgs arī pret tēliem, kas to nebūtu pelnījuši. “Es varētu iestudēt ļoti smieklīgu izrādi par ebrejiem. Netaisos to darīt, bet tiesības man būtu, jo es pazīstu ebrejus līdz pamatiem. Latviešu gadījumā es tikai jūtu, un man liekas, ka jūtu diezgan daudz, bet diez vai manas sajūtas ir pietiekami dziļas un precīzas. Es visu laiku pārjautāju, pārbaudu un vēlreiz pārbaudu. Labāk lai ir maigāk, nekā iznāk karikatūra. Man uz to nav tiesību.” Tāpēc, iedomājoties par Deiča iestudēto Blaumani, pirmā ienāk prātā Daces Eversas Trīne, kas rāpjas pa ļodzīgām redeļu trepēm, lai neļautu nogāzties putna ligzdai. Vai Rutas Birgeres Ezerlauku vecmāmiņa, kas klusuciešot visu vēro un piedod. Tāda tēla Blaumaņa lugā “No saldenās pudeles” nemaz nav, bet iestudējumā tieši viņa ir notiekošā kamertonis. Felikss Deičs iestudēja Blaumaņa komēdijas tā, it kā tās būtu uzrakstījis… Šolom-Aleihems varbūt: žēlojot un aiz katra smiekla ieraugot nenoraudātu asaru.
Bija bauda sajust, cik dziļi viņš saprata latviešu valodu, bet viņš šaubījās un lūdza pārtulkot krieviski katru lugu – Blaumani, Stumbri, Zīvertu –, ko iestudēja, salīdzināja to ar oriģinālu un turpat vai par katru vārdu trīsreiz pārprasīja, vai tam nav vēl kāda nozīme, ko viņš bija nojautis.
Mēs priecājāmies, cik labi viņš izprot latviešus, pieņēmām par savējo, novērtējot, kāda viņam ir kultūru bagātība. Bet sarunājoties gandrīz vienmēr radās sajūta, ka patiesībā viņš dzīvo kā tādā caurstaigājamā istabā, kur no visām pusēm pūš, kur visas lietas ir pazīstamas, bet nekas nepieder. Zinādams un saprazdams dažādus cilvēkus, atšķirīgas nācijas, Felikss Deiča laikam tomēr visur jutās “svešais starp savējiem”. Vientulība viņam bija tik dziļi asinīs, ka nelīdzēja nekāda pateicība un mīlestība. Varbūt tagad, no citas dimensijas raudzīdamies, Felikss to sajūt.
Atvadīšanās no režisora Feliksa Deiča Valmieras drāmas teātrī notiks 29. augustā no plkst. 11.00 līdz 12.00. Plkst. 15.00 atvadīšanās Rīgā, Jaunajos Ebreju kapos, Lizuma ielā 4.