Līga Ulberte 22.01.2017

Maijai Apinei aizejot

Maija Apine (1961 – 2017) – Jaunatnes teātra leģendārā pēdējā kursa laikam taču pati spožākā absolvente, kura ideāli iemiesoja sava skolotāja un režisora Ādolfa Šapiro izpratni par gudru aktieri ar plašu redzesloku un analītisku prātu…

Maijas Apines aktrises sākums sakrita ar Jaunatnes teātra beigām. Pirmajās lomās Šapiro izrādēs “Trešās impērijas bailes un posts” (1985), “Sniegotie kalni” (1986), “Dzīvais ūdens” (1988) vakardienas studente burtiski satrieca ar personības briedumu, pārdzīvojuma dziļumu un izteiksmes precizitāti, spēlējot nebūt ne laikabiedrenes vai vienaudzes. Bertolta Brehta “Trešās impērijas” epizode “Sieva – žīdiete” Maijas Apines monologā joprojām ir latviešu teātra mākslinieciski spēcīgākais veltījums holokaustam, savukārt Rūdolfa Plēpja Arhitekta un Maijas Apines Arhitekta sievas klusējošā satikšanās pēc izsūtījuma gadiem Gunāra Priedes “Sniegotajos kalnos” pieder pie teātra vēstures grāmatās kanonizējamām aktiermākslas zelta ainām. Tikai Gunāra Priedes lugas “Smaržo sēnes” (1988) pirmiestudējumā Oļģerta Krodera režijā Maija Apine bija ļoti jaunā ideāliste Anna – loma, kurā atklājās iepriekš neredzēts temperaments un izaicinājums.

Pēc Jaunatnes teātra likvidācijas Maija Apine palika savā teātrī un otro elpu kā aktrise ieguva 90. gadu otrajā pusē un 2000. gadu sākumā Viestura Kairiša, Alvja Hermaņa un Māras Ķimeles izrādēs. Arī vairākās kinolomās. Lai arī vairs ne ar to satricinošo intensitāti kā jaunībā, tomēr aktrise atrada savu, individuālu intonāciju, spēlējot gan agrāko gadsimtu aristokrātes, gan komiskas raksturlomas, gan sava laika un paaudzes sievietes, un dziļāko māksliniecisko pārdzīvojumu sasniedza Margarētas tēlā Māras Zālītes un Viestura Kairiša tāda paša nosaukuma izrādē 2001. gadā.

Savu unikālo pasaules izjūtu Maija Apine tiecās realizēt arī vairākos režijas darbos, kuru pamatā esošais nopietnais, filozofiskais literārais materiāls ļāva aktrisei meklēt atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem – par esamību, patību un mūžību.

Pēdējo gadu lomās šķita, ka, arī esot uz skatuves, Maija Apine jau tomēr bija kaut kur ārpus. Un nu viņas nesajaucami zemais balss tembrs, klusinātais, it kā dziedošais runasveids un mīklainais, bet vienlaikus apskaidrotais smaids, ar kādu aktrise runāja Friča Bārdas “es nezinu – ak, Dievs, es nezinu nekā…”, tur arī paliks – Lāčplēša ielas 25. nama skatuves dēļos. Viņas vienīgajā teātrī.

Lai viegls ceļš!

Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt