* Referāts „Elmārs Seņkovs kā teatrālās spēles Es par Rēziju demiurgs un dalībnieks”, kas nolasīts konferencē „Latvijas jaunā režija” LU Humanitāro zinātņu fakultātē 2013. gada 26. februārī.

Elmāra Seņkova, Rēzijas Kalniņas un Rasas Bugavičutes ansambļa darbs „Es par Rēziju” varbūt nepakļaujas īsti zinātniski metodoloģiskai analīzei, taču ir saistījis manu uzmanību un interesi ar to, ka režisors kopā ar radošo komandu ir mēģinājis izveidot izrādes dramaturģisko materiālu un pašu izrādi galvenokārt no priekšstatiem, kas laika gaitā sabiedrībai, t. sk.režisoram pašam, ir vai varētu būt izveidojušies par aktrisi Rēziju Kalniņu.

Tieši šis stāsts par priekšstatiem jeb izveidotajiem tēliem, man liekas saistošs un analīzes vērts, kā arī iezīmē vienu no tendencēm jauno režisoru skatuves valodas meklējumos.

Vispirms, jau pētot izrādes struktūru un uzbūves principus, interesanti liekas, ka dramaturģiskais materiāls savietots pēc mūzikas formas uzbūves principiem, proti, izrāde veidota savdabīgā rondo formā. Rondo (it. aplis, rotaļa) ir mūzikas forma, kas pamatojas uz vairākkārtēju galvenās tēmas – refrēna atkārtojumu un atšķirīgu tematisko materiālu – epizožu kontrastu principiem. Izrādes teksta materiālam radošais ansamblis izmantojis trīs dažādus avotus: 1) režisora un aktrises masu medijiem sniegto interviju citātus; 2) dokumentāli fiksētas režisora un aktrises sarunas-spēles izrādes tapšanas procesā; 3) intermēdiju veidā iekļautas „ alegoriskas pasakas-stāstus”.

Galvenā tēma jeb refrēns izrādē tiek strukturēts kā aktrises Rēzijas vairāku būtisku jautājumu/atbilžu bloks, kas periodiski atkārtojas variatīvāsformās, iezīmējot gan intonatīvas, gan psiholoģiskas noskaņu izmaiņas izrādes plūdumā: 1) Kāpēc tu neej prom? (apspēlēts 3 reizes); 2) Ko tu gribi no manis? Kāds ir tavs mērķis? (apspēlēts 5 reizes); 3) Manis nav… (apspēlēts 2 reizes); 4) vairākkārtīgi atbildot uz režisora jautājumu: „Kas tev garšo?”, skan atbilde: „Bērzlapīšu karbonāde” (apspēlēts 4 reizes).

Savukārt izrādes epizodes veido kontrastējošo materiālu, kurā skatītājs iepazīstas ar režisora un aktrises piedāvātajām Rēzijas radīto tēlu spēlēm. Kopā izveidotas 4 atšķirīgas epizodes: 1) Iznīcinošā Rēzija; 2) Rēzija- meitene; 3) Sagrautā Rēzija; 4) Rēzija - makšķerniece-huligāns.

Izrādē darbojas divi spēlētāji jeb tēli – režisors Elmārs Seņkovs, kuru spēlē Elmārs Seņkovs, un aktrise Rēzija Kalniņa, kuru spēlē Rēzija Kalniņa. Tas ir stāsts par aktrisi un režisoru, par sievieti un vīrieti kā lineārs savstarpējo attiecību samezglots zīmējums, kurā viens par otru ironizē, lieto viens otra izteicienus, nebaidās it kā „atklāt” un provocēt pretinieka vājās puses un intervijās paustās domas, kas bieži vien izskan galēji pretrunīgi. Kā virstēma visai spēlei par, ap un ar aktrisi Rēziju izvēlēta Seņkova tēze: „Es gribu patiesībā saprast, kāda tu esi, Rēzij!”

Ironija, tēlu saspēle–pretspēle, simulācija, kura tiek izspēlēta tik virtuozi, ka to var viegli sajaukt ar realitāti, rotaļa, provokācija - tie ir šī teātra teātrī galvenie atslēgas vārdi.

Kā pirmo - svarīgāko izrādes apzīmējumu gribētos izcelt ironiju, kas caurvij visu uzveduma dramaturģiju un izrādes dalībnieku spēles. Vispirms tā ir veselīga ironija pašiem par sevi, par saviem priekšstatiem, kurus spējam radīt un iedvest paši sev un citiem. Tā ir ironija par režisora un aktrises savstarpējām attiecībām un kopīgo darba procesu, kā arī par režisoru kā radītāju un aktrisi kā izpildītāju. Jo vairāk tādēļ, ka izrāde spilgti pierāda, ka režisors un aktrise var spēlēties arī „apgrieztās” attiecībās, kur aktrise var būt spēles demiurgs - toņa, virzības un tempa noteicēja, bet režisors ir spēles dalībnieks.

Otrs svarīgākais izrādes komponents ir tēls – tā radīšana un provokatīvas spēles ap un ar to. Pamatojoties uz to, ka aktiera un režisora dzīve vienmēr notiek paralēli divās pasaulēs - reālajā un iztēles, arī izrāde radīta kā šo divu pasauļu kompilācija, kurā galvenā loma ir atvēlēta tēlam. Tēlam kā simulakram, tēlam kā izziņas avotam. Taču tēlam šajā gadījumā ir konkrēts veidols un prototips – Rēzija Kalniņa un viņas spoguļattēls/simulakrs – Aktrise-tēla radītāja.

Kā zināms, mākslas tēli un to radītā iztēles pasaule, bieži vien ne tikai iedarbojas uz cilvēka apziņu, bet arī nosaka cilvēka uzvedību, komunikāciju, spēju apzināties savu Es un eksistēt sabiedrībā. Pie tam mākslas tēliem ir ambivalenta daba – tiem piemīt spējas sniegt kā precīzu, realitātei atbilstošu informāciju, tā veidot un nostiprināt apziņā deformētu, transformētu, dīvainu un pat paradoksālu informāciju. Tādēļ, analizējot Elmāra Seņkova un Rēzijas Kalniņas radīto spēli ar tēliem, kā viens no svarīgākajiem aspektiem, jāņem vērā tas, ka mākslas tēls var nesakrist ar reālo dzīvi un modificēt realitāti – līdz ar to radītā pasaule un priekšstats par tēlu tiek pārvērsts par fikciju. Pie tam konkrētās izrādes koordinātās tēls vairākkārtīgi tiek pielīdzināts lellei – marionetei, ar kuru var manipulēt, spēlēties, kura var izpildīt visu un jebko.

Vēstures zinātņu doktors Igors Morozovs savā 2011. gada pētījumā „Lelles fenomens tradicionālajā un mūsdienu kultūrā” raksta, ka lellei ir īpaša nozīme cilvēka personības veidošanās procesā: „[..] lelle palīdz nodemonstrēt, kā ar atsevišķas lietas (piemēram, lelles, tēla, maskas) palīdzību var manipulēt ar cilvēku apziņu, ar spēles palīdzību konstruējot īpašas uzvedības iemaņas un stereotipus, kuri pēc tam ar valodas palīdzību izplatās praksē.” Un tālāk zinātnieks turpina: „Spēlē ar lelli cilvēks reāli sevi var sajust kā valdnieks – demiurgs, un šajā spēlē, kurā viņam ir pa spēkam panākt jebkādu rezultātu, viņš var diktēt noteikumus. Tas, kas manipulē ar lelli, – pilnā mērā sevi var sajust kā demiurgu” [i] I. Morozova definētā situācija spēlē ar lelli Seņkova - demiurga kontekstā nosaucama par spēli ar vienas aktrises radītiem vairākiem tēliem, no kuriem vienu no tiem simboliskā nozīmē var dēvētarī par lelli.

Elmārs Seņkovs spēlēšanos ar lelli izrādē provocē vairākkārtīgi. Spilgta aina tiek veidota izrādes prologā, raksturojot kāda, režisoraprāt, izskatās Rēzija, kā viņa izturas, kā runā, sēž: „Lai viņa neapvainojas, bet man Rēzija ir sieviete ar cigareti zobos, saraudātām acīm, kāju pār kāju. Tādu es viņu redzu - sieviete cietēja. Bet vai viņa tiešām tāda ir, vai tas ir mākslīgi radīts tēls?”

Tāpat spēle ar Rēziju - lelli notiek epizodē Rēzija - meitene, kur pati Rēzija sevi-lelli raksturo ar sekojošu tekstu: „[..] Man drausmīgi patīk klaunādes.[..] Un tad mēs izdomāsim, kā mēs viņu-Rēziju liekam atkal kaut kādā tēlā iekšā. Kā tādu lietu. Apģērbjam kā papīra lellīti.”

I. Morozovs savā pētījumā uzsver, ka lellei piemīt neierobežotas vadāmības un manipulatīvās funkcijas: „Lelli var vadīt, tā ir spējīga izpildīt jebkādas, pat cilvēkam grūti realizējamas funkcijas.” [ii] Tieši šādu - brīžam neiespējamu funkciju veikšanu Elmārs Seņķovs kā spēles demiurgs uzliek Rēzijai.

I.Morozovs pētījumā aktualizē domu, ka spēlēšanās procesā ar lellēm nav jānonāk līdz konkrētam rezultātam, galvenais ir pats process– spēle. Līdzīgas prioritātes izvēlējusies arī izrādes veidotāju komandaun Rēzija izrādes prologā saka: „[..] rezultāta var arī nebūt – process solās būt ļoti interesants…”. Tieši process, tajā izspēlētās spēles (gan vārdu, gan darbību) un rondo formas izrādes uzbūve – proti, rotaļa pa apli, dod iespēju skatītājam ieskatīties it kā „aizskatuvē” – it kā uzzināt šo mākslas tēlu tapšanas procesa virtuvi, noticot, ka process top un notiek tieši tagad un šobrīd. Taču ne velti akcentēju partikulu it kā, jo pēc būtības režisors un viņa komanda ir rūpīgi izvērtējusi un pārdomājusi kā veidot un iedzīvināt šo iluzoro spēli, padarot to interesantu ne tikai sev, bet arī skatītājiem. Pie tam nemitīgi balansējot uz robežas starp realitāti – materiālu autentiskumu (interviju fragmenti) un iztēli (stāsti, pasakas, sarunas).

Filozofijas zinātņu doktores Jūlijas Golubevas disertācija „Lelle individuāli psiholoģiskajās un sockultūras esamības koordinātās” [iii] veltīta filozofiskajiem aspektiem lelles funkcionēšanai kultūrā. Lelle tiek apskatīta simboliskā un zīmju formā: tā var būt kā spēļmantiņa, kā modelis, kā kolekcija, kā personificēts tēls teatrālā sabiedrībā.

Elmāra Seņkova izrādes aspektā mūs interesē fakts – lelle personificēts tēls teatrālā sabiedrībā. Seņkovs ir palīdzējis radīt un iepazīt šī personificētā tēla vairākas vizuālas versijas, kuras provocējis, virzījis, taču ļāvis tām palikt tikai atspoguļojuma līmenī, pasvītrojot domu, kamūsdienu sabiedrībā, tās sarežģītajā sociālajā struktūrā cilvēks ir spiests pielāgot sev dažādas lomas, tēlus un simbolus.

Imitācija jeb simulācija ir trešais svarīgais izrādes komponents. Pretmetu spēles Rēzija – cilvēks pret/par Rēziju - aktrisi, Elmārs - cilvēks pret/par Elmāru - režisoru, intelekts pret jūtīgumu, alegoriskas pasakas pret reālām intervijām. Kā viena no spēles simulācijām ir tās obligātais neobligātums. Radot ilūziju, ka epizožu virkne var tikt savietota vai izspēlēta citādi vai pat aizstāta ar pilnīgi citām epizodēm. Kā simulācijas spēles elementu var atzīmēt arī visas darbības organizāciju frontāli pret skatītāju, radot ilūziju, ka Aktrises vai Režisora tiešais partneris sēž skatītāju rindās. Līdz ar to skatītājs tiek it kā iesaistīts kopējā atspoguļošanās/simulācijas spēlē. Tas ir savdabīgs dialoga spoguļa efekts, radot tiešamības, ticamības ilūziju, jo saruna notiek ar mani – skatītāju kā aktrisi vai ar mani –skatītāju kā režisoru.

Uzvelkot noteiktu masku vai kostīmu, cilvēks iegūst nosacītus lelles - marionetes vaibstus un cilvēku savstarpējā komunikācijā un psiholoģiskajās attiecībās tam ir noteikta vieta. Lelles fenomenu kultūrā pamato tieši vēlme pētīt un apzināt savualterego, personības struktūras uzbūvi, aktualizēt Es lomu, opozīcijas Es – Citi (svešie) organizāciju. Tāpēc arī izrādē izskan sekojošs Rēzijas teksts:„Es esmu spogulis – tu manī gribi ieraudzīt sevi. Tu esi režisors, tu mani radi. Tu radi savu priekšstatu par Rēziju Kalniņu.”

Lugas materiāla nosaukums ir kā sporta spēles definējums „0 : 0”, un izrādes norise tā arī tiek veidota kā ping-pong (galda tenisa) spēle, kur mazā ironiski uzlādētā vārdubumbiņa, brīžam pietiekami indīgu piezīmju iekrāsota, lido no režisora pie aktrises un no atrises pie režisora. Izrāde beidzas atvērti, gluži tāpat kā sākusies „0:0”. Neviens nav uzvarējis, neviens nav zaudējis – spēle ir neizšķirta. Virtuozi noslēpta un apspēlēta būtība. Tā ir spēle ar atklātību – atstājot skatītājiem pašiem izvērtēt – ticēt vai neticēt…