Cerību ezera betona gultne
Vladislava Nastavševa „Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī paver plašu un sarežģītu tēmu plejādi: krievi Latvijas sabiedrībā, geji Latvijas sabiedrībā, Jaunais Rīgas teātris „Latviešu stāstu” postperiodā, izrādes tapšanas mehānisms, dzīves un mākslas attiecības, pagātnes mantojuma (gan individuāla, gan sociāla) nasta, nežēlības un maiguma kontrastu pilnā mīlestības seja, nespēja nekur patiesi iederēties un piederēt. Pāri visam – eksistenciāla vientulība, kuru caurstrāvo visi iepriekšminētie apstākļi.
Pirmizrādi noskatos pāri izrādes galvenās varones Nadeždas prototipa – režisora mātes – plecam. Dzīvās reakcijas un mīlestība, kas no viņas nepārprotami plūst skatuves virzienā, kur nesaudzīgā veidā tiek atklātas viņas un dēla attiecības, piešķir papildu emocionālo filtru arī manai skatītājas pieredzei. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ, pirms rakstīt par izrādi, noskatos to vēlreiz neitrālākos apstākļos. Izrādes skatīšanās pieredze un atstātais iespaids tomēr pamatos paliek tāds pats – cauri sarežģītai struktūrai un ne mazāk sarežģītiem jautājumiem, kas savijas ar nemitīgu humora klātbūtni un, salīdzinot ar vairākām citām Nastavševa izrādēm, lielāku pretimnākšanu skatītājam (nav ne estētiskās pārsmalcinātības kā „Peldošajos-ceļojošajos” (JRT, 2014), ne skatuviskā huligānisma kā „Makbetā” (Valmieras teātrī, 2013)), līdz emocionālai kulminācijai izrādes finālā.
„Cerību ezerā” Nastavševs ir gan lakoniskās telpas (kaila skatuve ar padomju laika skapi, televizoru un diviem krēsliem), gan dramaturģijas autors ar JRT aktieriem kā līdzautoriem (viesmākslinieks Intars Rešetins kā autors netiek minēts). Šī ir pirmā Nastavševa izrāde, kurā režisors tiešā veidā runā par sociāli aktuālām parādībām. Taču noteikti ne pirmā izrāde, kuras centrā tiešā vai pastarpinātā veidā ir viņš pats. Stāstu par sevi viņš dažādos žanros atkārto atkal un atkal no jauna. Šajā aspektā tiešākos „Cerību ezera” saskares punktus var saskatīt ar divām Nastavševa iepriekšējo gadu izrādēm: jau pieminēto „Makbetu” un „Pērnvasar negaidot” (Nacionālajā teātrī, 2012). Pirmajā, kaut pilnīgi atšķirīgā estētikā risināta, būtiska bija despotiskā režisora tēma, pašam Vladam kāpjot uz skatuves Režisora lomā. Savukārt „Pērnvasar negaidot” iestudējumam, kā arī citām Tenesija Viljamsa lugām raksturīgais psihoanalītiskais cilvēku attiecību uzšķērdums „Cerību ezerā” no jauna pavīd dēla un mātes attiecībās. Vlada mātes Nadeždas raksturā turklāt var saskatīt radniecību ar Viljamsa lugu sapņotājām ar tām raksturīgo vēlmi dzīvot pāri šīs pasaules nepievilcīgajai realitātei, kas galējās robežas sasniedz hrestomātiskajā „Ilgu tramvaja” Blanšas tēlā. Arī „Pērnvasar negaidot” pats režisors bija uz skatuves bezvārdu tēlā kā Vīneblas kundzes mirušais dēls – homoseksuālais dzejnieks Sebastians.
Jaunākajā Vladislava Nastavševa izrādē izmantota cita taktika – izrādes galvenais varonis ir režisors Vladislavs, kura lomā ar JRT aktieru kolektīvu pirmoreiz saspēlējas Dailes teātra aktieris Intars Rešetins. Viesaktiera piesaiste šajā gadījumā ir principiāla: pirmkārt, aktieris pārstāv citu teātri, līdz ar to atšķirīga ir arī viņa līdzšinējā aktierspēles pieredze; otrkārt, tas piedod papildu akcentu Vlada mūžīgā svešinieka (gan starp krieviem, gan latviešiem, gan tipveida guļamrajonā, gan Rīgas centrā) liktenim. „Cerību ezera” Vladislavs ir visnotaļ ambivalents tēls. No vienas puses, galējs egocentrisms, despotisms, bezkompromisu nerēķināšanās ar citu jūtām, spējām, vēlmēm. Drosme apzīmogot pašam sevi ar negatīvā tēla zīmogu Nastavševam nav bijusi sveša arī iepriekš (piemēram, „Makbetā”). Jauns atklātības līmenis „Cerību ezerā” ir Nastavševa kā izrādes autora izvēle nolikt skatītāju priekšā privātu – savu un mātes attiecību – stāstu ar visām detaļām un likt aktieriem to izdzīvot līdz mielēm. No otras puses, Vladislava attiecībās ar māti tomēr jaušams gan maigums, gan rūpes, turklāt Nastavševa pašportrets neapšaubāmi ir arī pašironisks, un Vladislava tēls ir radīts ar kritisku skatu no malas. Tāpēc ar to ir viegli identificēties – jauns, bet vairs ne puika, intelektuāls cilvēks, neuzkrītoši, bet izmeklēti ģērbies, nesavaldīgs un mazliet niķīgs (jāatzīst, groteskās sadzīves ainiņas, kurās viņš nemitīgi tiek ierauts, dzīvē piedzīvotas, arī mani izvestu no pacietības). Starp citu, šīs īpašības nebija svešas arī citam jaunam cilvēkam – Hamletam. Ja arī saukt „Cerību ezera” Vladislavu par mūsu laika Hamletu būtu pārsteidzīgi, tomēr variācijas par tēmu var saskatīt gan izrādes sociālajā (kaut kas ir sapuvis šajā valstī), gan psiholoģiskajā (Vlada nespēja harmoniski un līdzvērtīgi mijiedarboties ar saviem līdzcilvēkiem ir pagalam hamletiska), gan filozofiskajā līmenī (izrāde tomēr paceļas vispārinājuma līmenī – pāri tēmai „krievi Latvijā” vai divatā dzīvojošu mātes un pieauguša dēla – homoseksuāļa psihoanalītiskam attiecību uzšķērdumam).
Intars Rešetins ar nebūt ne vieglo uzdevumu – atveidot režisoru Vladislavu režisora Vladislava izrādē – tiek galā godam. I. Rešetina uzdevums ir sarežģītāks nekā JRT kolēģiem, kuri var izmantot gadu gaitā izkoptos paņēmienus gan reālu prototipu atveidē, gan viegli groteskajā spēles manierē. Pirmizrādē vēl bija manāma zināma skatuviskā nedrošība, piekāpjoties skatuves partneres Gunas Zariņas spilgtā aktierdarba (Nadeždas) priekšā, taču 17. jūnija izrādē I. Rešetins, pārvarējis pirmizrādes uztraukumu, jau pilnībā vadīja izrādes kuģi, sekojot izrādes dramaturģijai, arvien vairāk un vairāk no galvenā varoņa atveidotāja pārtopot arī izrādes darbību pavēlniekā. Viņš ir ne tikai skatuves tēls „režisors Vladislavs”, bet izrādes gaitā kļūst arī par Nastavševa kā šīs izrādes režisora gribas realizētāju uz skatuves – koriģējot gan citu aktieru darbības, gan skatuves tehniku. Komiskā toņkārtā tēma risināta epizodē, kurā Vlads kā Deus ex machina parādās uz skatuves ar platformu uz riteņiem, tā atrisinot sarežģīto situāciju, kurā remontstrādnieki stīvējas ap smago skapi.
Filigrāns ir Gunas Zariņas veikums Vladislava mātes Nadeždas lomā, grotesku pielietojot ļoti delikāti, veidojot kontrastu starp varones novecojošo ārieni un nepārprotami jauneklīgo dvēseli. Izrādē risinātā teātra tēma nosaka arī fokusu uz skatuves tēla un aktiera, kas to iemieso, attiecībām. Aktiera Viļa Daudziņa atveidotais tēvocis Miša stāsta par aktieri Valdi (sic!), kas viņu iztaujājis lomas radīšanas nolūkos, Kaspara Znotiņa spēlētais remontdarbu meistars Konstantīns, stāvēdams uz skatuves, sarunājas ar aktieri Kasparu Znotiņu (aizskatuves balss telefonā), kurš lūdz interviju, lai varētu izstrādāt tēlu Vladislava Nastavševa jaunākajai izrādei. Aktrises Gunas Zariņas un Vladislava mātes Nadeždas attiecības izrādē izvērstas līdz nozīmīga caurviju stāsta līmenim. Līdzīgi pārējiem izrādes kolēģiem Guna Zariņa kā Guna Zariņa ķermeniski uz skatuves netiek atainota, taču viņa parādās kā izrādes tēls, ar kuru Vlads runā pa telefonu krīzes brīžos, iespējams, kā ar otru tuvāko cilvēku pēc mātes un cilvēku, kas vislabāk spēj saprast viņa māti. Izrādē iezīmēta arī Nadeždas pieķeršanās Gunai. Trijstūris „Guna – Vlads – Nadežda” parāda to sarežģīto identitāšu un realitāšu labirintu, kuru uz skatuves modelējis Nastavševs. Mūsu priekšā ir režisors Vladislavs (tēls), kas nav autentiskais režisors Vladislavs, un mūsu priekšā ir autentiska Guna Zariņa, kas uz skatuves reprezentē režisora Vladislava māti, turklāt viņi abi sarunājas par Gunu Zariņu, kuru šajā gadījumā mēs vienlaikus uztveram kā izrādes varoni un kā reālu personību – JRT aktrisi. Izklausās sarežģīti, taču izrāde noris, nevis intelektuāla konstrukta smagnējībā, bet vieglumā, kas liek atcerēties JRT zelta fondu – izrādes „Latviešu stāsti” un „Latviešu mīlestība”.
Vladislava Nastavševa izrādē izmantota un apspēlēta gan Alvja Hermaņa izrāžu metodoloģija, gan struktūra. Šādu izvēli var skatīt vairāku izrādes tēmu kontekstā. Ja „Cerību ezers” ir izrāde par to, kā top izrāde, jeb par teātra dabu, tad sasaiste ar Hermaņa latviešu ciklu piešķir šai tēmai ļoti konkrētus dotos apstākļus: ko tas nozīmē – ambiciozam režisoram strādāt teātrī, kas tiek nesaraujami saistīts ar cita režisora – Alvja Hermaņa – vārdu. Otrkārt (un, domājams, Nastavševam tas bija primāri), tā ir nepieciešamība uz JRT skatuves uznest „krievu stāstus”, izmantot JRT platformu, lai modelētu Latvijas sabiedrības sašķelto portretu. Un šis modelis tiek būvēts ne tikai izrādes epizodēs par 9. maiju, diviem Jaunajiem gadiem (vienu pēc Krievijas, otru pēc Latvijas laika) vai atšķirīgiem skatījumiem uz situāciju Ukrainā. Tikpat būtiski kā tas, kas tiek stāstīts, ir – kā tās tiek darīts, latviešu tautības aktieriem runājot krievu valodā un JRT publikai (lielākajā vairumā latviešiem) to skatoties. Likteņstāsti, ko stāsta kaimiņš Miša, remontdarbu meistars Konstantīns, krāsotāja Alla (Inga Alsiņa-Lasmane), remontstrādnieks Nikolajs (Edgars Samītis) ir visnotaļ tipiski – ierašanās Latvijā, puslatvieša pārkrievošanās, neatkarības atjaunošanas nestās pārmaiņas un rūgtums par nepiešķirtu Latvijas pilsonību. „Krievu stāsti” iekļaujas lielākā struktūrā, kurā sešpadsmit ainās izstāstīts stāsts par Vladislavu un Nadeždu. Cauri šīm ainām Vladislavs meklē savu stāstu, kura aprises palīdz veidot gan mātes stāsts par Vlada tēvu un vectēvu, gan vairākas sarunas ar draugu, aiz tradicionālas ģimenes tēva maskas paslēpušos geju Viktoru Andra Keiša atveidojumā. Izrādes sākumā Vladislavs Vitju arī izrauga par konferansjē, kas lauzītā latviešu valodā piesaka katru nākamo ainu. Abu tandēmā – mūžam nopietnais Vlads un par spīti visām sāpēm smejošais Vitja – var saskatīt arī skumjā un jautrā klauna iezīmes. Un tieši Vitja ir tas, kas nodzied izrādes tituldziesmu, no Allas Pugačovas repertuāra pazīstamo „Cerību ezeru” (Озеро надежды).
Cerību ezera tēlu izrādē var skatīt dažādās nozīmēs, faktiski attiecinot uz visām raksta sākumā minētajām izrādes tēmām, tomēr vistiešāk, pateicoties vārdu spēlei, tas atklāj Vladislava un viņa mātes attiecību raksturu. Tas ir viņš, mammas Vladiks, kuram jānes Nadeždas ezera smagums – jāpiepilda dzīvē viņas nerealizētie sapņi un cerības. Un izrādes gaitā viņi abi caur Vladislava dumpi, mammas manipulācijām, skandāliem un salīgšanu meklē ceļu pie samierināšanās ar šo attiecību modeli.
Otrs nozīmīgs izrādes metaforiskais tēls ir betons. Remontdarbu veicējiem par izbrīnu Vladislavs pieprasa, lai viņa un mātes Imantas tipveida dzīvokļa sienas tiek attīrītas no krāsas līdz plikam betonam. Viņam tas ir principiāli svarīgi, ko rāda patiess sašutums par strādnieku nevērīgo attieksmi, atklājot, ka nav kārtīgi iztīrīts katrs no tūkstošos mērāmajiem mazajiem caurumiņiem grubuļainajā sienā. Paradoksālā kārtā tie varbūt ir šī neizteiksmīgā un drūmā, šķietami bez jebkādas individualitātes apveltītā materiāla unikalitātes zīme, kuru izcelt un citiem likt ieraudzīt Vladam ir tik būtiski. Kaislīgā monologā betonu viņš pasniedz kā Latvijas krievu metaforu, apliecinot savu vēlmi pierādīt šī materiāla robusto skaistumu, ko nevajag paslēpt aiz riģipša kārtas. Betona klātesamība ir kā neapgāžama liecība par veselu laikmetu un šajā laikmetā dzīvojušu cilvēku apdalītības sajūtu šodien.
Tomēr betons izrādē ir plašāk, neatkarīgi no nacionalitātes, skatāms tēls, kas liek domāt par kaunēšanos no savas identitātes vai citu identitātes neiecietīgu noliegumu. Par vēlmi izlikties neredzam – apsist ar riģipsi, vai tie būtu geji („man vienalga, ko viņi savās mājās dara, bet, lai nerādās ārā”) vai krievi. Arī par vēlmi noliegt pašam sevi. Nepieciešamību kaut kam piederēt un nespēju to izdarīt, kamēr neesi godīgs pats pret sevi.