Pēc viesošanās ārzemēs un it īpaši Krievijā, stāstot citiem par redzēto un dzirdēto, parasti raksta autoram uznāk tāda kā panikas sajūta. Nu kā? Dzīvs? Kaut ko redzēji arī? Bija vērts? Ar ko braucāt? Kas bija iespaidīgākais? Saprati kaut ko? Cik iztērēji? Ballīte bija? A, dzērāt daudz? u.c. droši vien pamatotie jautājumi vedina uz nemitīgu attaisnošanos, atskaitīšanos un neveikliem domu formulējumiem. Tāpēc raksta autors nolēma paspert solīti pretī potenciālajam jautātājam un pats brīvprātīgi, bez spaidiem, publiski, ievērojot vispārpieņemto praksi oficiālu dokumentu radīšanā, uzrakstīt paskaidrojumu. Un tātad:

Jāņa Vimbas

paskaidrojums.

Šā gada 30. martā brīvprātīgi devos mācību komandējumā uz Krievijas Federācijas galvaspilsētu Maskavu, lai no 31. marta līdz 4. aprīlim skatītos pēc iespējas vairāk (es redzēju astoņas) festivāla Golden Mask. Russian Case 2017 izrādes, apmeklētu teorētiskās diskusijas par teātri Krievijā un piedalītos divās meistarklasēs.

Šajā mācību braucienā devāmies pieci teātra maģistratūras studenti – Ance, Uldis, Līga, Māra (tikai vārdi, jo neesmu saskaņojis ar vārda īpašniekiem uzvārda atrašanos šajā rakstā) un es (Jānis Vimba), kā arī, lai viss būtu korekti un mēs neapmaldītos lielpilsētas kairinājumos, divi pieaugušie – LKA docente Indra Roga un LKA asociētā profesora p.i. Zane Kreicberga.

Visu iepriekš sastādīto plānu šo dienu laikā izpildījām. Iespējām apmeklēt arī Sarkano laukumu (1), Kremli (1), parkus (laikam 3), muzejus (2), bulvārus (nav ne mazākās saprašanas, kuri bija bulvāri, kuras ielas – viss tāpat nenormāli liels), veikalus (daudzus, jo par fizioloģiskajām vajadzībām bija jārūpējas pašiem par savu naudu), kafejnīcas (“es gribēju jums vēl vairāk dot, jums NEBIJ' SPĒKA saņemot”) un, protams, inženierzinātnes brīnumu – metro. Un to visu paspējām, jo studentiem, kā zināms, diennaktī ir vairāk stundu nekā ”parastajiem lasītājiem”.

Jā, metro lietojām arī tajās dienās, kad citā ne mazāk slavenā Krievijas pilsētā Pēterburgā kāds idiots (lai neiesūdzētu tiesā par naida kurināšanu, paskaidrošu – vispārzināma apdzīvota vieta un dažiem zināma romāna literārais tēls) “paspēlējās ar sērkociņiem”. Pēc tam – laipna kontrole ar automātiem un suņiem un vairākkārtīga rukzjak’u, čemodan’u satura publiska atrādīšana bez liekas kautrības vai nu turpat uz ielas, vai pie metro, vai pašā metro.

Atkāpe. Aktīvi lietojot metro, novērtējot iegūto laiku un apzinoties veikto ceļa attālumu, uzmācās jautājums – a, kāpēc mēs toreiz protestējām pret metro Rīgā? Nacionālu jūtu vadīti?

Šis mācību brauciens nebija vulgāri spontāns. Un, lai nerastos neapmierināto skatītāju mītiņi pie teātra ar zaļo jumtu, šis sešdiennieks tika ieplānots un iesniegum'ēts direktoram manā tiešajā darbavietā vismaz dažus mēnešus iepriekš.

Protams, ka šāds brauciens nebūtu iespējams bez tiešas, nepastarpinātas un proporcionālas Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas vēstniecības Maskavā, festivāla Golden Mask un, manā gadījumā, arī Latvijas Nacionālā teātra palīdzības. Par ko, bez jokiem un sarkasma, patiešām saku: “Paldies!”

Visbeidzot, lai neradītu lieku spriedzi starp rēķinvežiem, paskaidrošu, ka ceļu Петушки – Москва (jēdzieniski precīzāk ir šādā secībā) izbaudījām brīnišķīgā sešpadsmit stundu braucienā ar vilcienu. Protams, ne mirkli neaizmirstot, par ko “hrestomātiskajā poēmā prozas veidā” ir rakstīts. Un tas viss tikai kultūras vārdā, jo, citējot narkologu Guntaru Osi: “Lai cik skumji tas nebūtu, dzeršana ir neatņemama mūsu kultūras sastāvdaļa”.

Tā. Tipveida jautājumi, šķiet, ir atbildēti. Šajā vietā formālie lasītāji var pārtraukt lasīt un, droši sarunājoties ar kolēģiem, apgalvot: “Jā, jā, es arī lasīju! Nu, tas ir p….c!” Un pats galvenais – ne mirkli nemelot.

Atā!

Tos, kas palikuši pie šī – diezgan izvērstā – paskaidrojuma, iepriecināšu, sakot, ka tagad mēģināšu atcerēties un aprakstīt to, ko redzēju, nepretendējot ne uz kritiķa, ne režisora domu kvalitāti. Starp citu, dažās izrādēs sastapām gan vienas, gan otras profesijas pārstāvjus no Latvijas, bet, tā kā neesmu pārliecināts par viņu patiesajiem mērķiem šajā festivālā un pilsētā kopumā, tad atstāšu ieintriģēto lasītāju neziņā, nenosaucot nevienu vārdu vai uzvārdu. Lai jau paši izlemj, vai “līst laukā no skapja”, vai nē.

Un tātad, es redzēju:

1. Uzreiz pēc īsās “instruktāžas” par Russian Case (turpmāk, ja būs vajadzība, aprobežošos ar RC) izrādēm, gaidot autobusu uz izrādi, aizskrējām līdz Bulgakova mem. dzīv. muzejam, kas atradās turpat netālu uz Bolshaya Sadovaya (arī turpmāk tekstā atstāšu īpašvārdus angliskajā pierakstā, godinot pašu krievu vēlmi visur iemest pa angļu barbarismam). Ja godīgi, biju gaidījis vairāk, bet varbūt pie vainas mana nepamatotā vēlme glorificēt šo autoru, un ķeksītim un apjausmai, kur šādi cilvēki dzīvoja, bija gana. Turklāt pāris iespaidīgi objekti pagalmā šo apmeklējumu pavilka uz pozitīvo pusi.

2. Majakovska teātra mazajā zālē noskatījāmies “The Man Who Mistook His Wife for a Hat” [1] Nikita Kobelev'a režijā. Šī izrāde jeb, precīzāk, daļa izrādes (tā sastāvēja no vairākiem stāstiem, un ne visus mums atrādīja) atstāja mīļu iespaidu, un es zinu, ka formulējums skan stulbi. Pārsteidza vieglums un runātā vārda matētā intonācija, kas deva dīvainu pēcgaršu. Jā, jāpiemin, ka tēma bija, maigi izsakoties, pasmaga. Pēcizrādes diskusijā ar režisoru sapratu divas lietas: 1) līdzīgas sajūtas par izrādi ir bijušas vēl citiem skatītājiem; 2) arī Maskavā kritiķi savus jautājumus jeb ieteikumiņus formulē… khm… teiksim tā – dīvaini.

3. Jau otro reizi vienas dienas laikā bija jādomā par izrādes “toni”. Voronezh Chamber Theatre rādīja “Uncle Vanya” [2] nesen uzceltajā Oleg'a Tabakov'a teātrī. Sajūsminājos – ļ. cien. māksliniekam uzceļ teātri. Bet Roga uzreiz noslīcināja mani vēl dziļākā purvā, paziņojot, ka šis neesot vienīgais teātris, kas uzcelts, nodots, atdots “balsij” no multenes par pačtaljon Pečkin. Bet, atgriežoties pie “toņa”, – tāds dīvains miers, mikrofonu pastiprināta balss, 70’o estētika kostīmos un telpā – gaterī zāģēts koks. Iespaidīgi, jaudīgi! Līdz kulminācijai, kad visi sāka taurēt, “kā jau parasti aktieri dara”.

4. Nākamā diena sākās Stanislavsky Electrotheatre ar diskusiju par un ap teātri. Būtu diezgan naivi cerēt, ka es jums piecās rindiņās atstāstīšu, ko runāja Boris Yukhannanov, Mikhail Buchkov, Klim, Vsevolod Lisovsky, Dmitry Volkostrelov, Ksenia Peretruhina. Tāpēc aprobežošos ar – tas bija gudri un daudz! Novērojums – gudrie cilvēki, mācieties formulēt savas domas, jo jūs tomēr uzstājaties. Daži no jums spēj formulēt. Bet, ar ko patiešām gribējās padalīties, – blakus konferences telpai bija instalācija Katie Mitchell “Five truth” [3], ko brīvi var noskatīties arī youtub’ē. Mīļie pasniedzēji, šis varbūt ir veids, kā vienkārši aktieriem paskaidrot atšķirību starp dažādām spēles valodām?

5. Teikšu godīgi – līdz šim neko no Dmitry Krymov'a daiļrades nebiju redzējis. Un kāpēc gan nesākt ar “Extempore. Gogol. Dead Souls” [4] turpat netālu School of Dramatic Art. Paspējām galopā apskatīt ēku un trīs (šķiet, no sešām) zāles. Aizdomājos, cik ļoti teātris ir attālinājies no dabas. Tik pašsaprotama lieta kā saules gaisma mani pārsteidza. Pierasts taču pa kaktiem, pa tumsu, zem segas, lai interesantāk gaismot. Un izrāde? Tā bija kaut kas ļoti man no A līdz Z. Kāds gudrs onkulis reiz teicis – var patikt vai nepatikt izrāde, bet, ja cilvēks pēc izrādes ir mainījies, ir izdarīts kaut kas liels. Es mainījos! Un ļoti!

6. Un te nu tieku līdz lielākajam ieberzienam. Precīzāk – žēlpilnai apjausmai, ka svarīgais teorijā mūsdienās vairs īsti nedarbojas. Ir zaudējis nozīmi. Meyerhold Centre skatījāmies “Body of the Avant garde” [5]. Tīra stila, fiziska izrāde, izmantojot Meistara atklāsmes un arī dzīves faktus. Negribu izklausīties augstprātīgs, bet pēc Cirque du Soleil šāda tipa izrādes manī rada sajūtu, ka skatos uz neandertāliešiem un jūtos vainīgs par to, ko redzu. Bet tad – pēdējais teikums izrādē, kas visu to iešķībo bildi pataisno! Un piedodiet, ja kādu aizvainoju, jo izrāde patiešām ir kvalitatīva.

7. Lēni, lēni… nu pavisam lēni gala siena jeb zadņiks šļūc prom, aktieri monotoni, pieklusināti (jo ir mikrofoni) un mežonīgā tempā ber tekstus, staigā pa spēles placi, izģērbjas, saģērbjas, saliek šķīvīšus, krēslus, žāvējamos statīvus, projekcijas uz sienām. Viss acij patīkamajos pelēkajos vai bēšīgajos toņos. 1h 20m. “Lungs” [6], Theatre of Nations. Ok, var arī tā.

8. Nākamā diena. Stanislavsky Memorial House. Ekskursija gida pavadībā. Nesapratu, kāpēc četras reizes ir jāatgādina, ka “mēbeles un viss, ko redzat, PATIEŠĀM ir saglabāts no Staņislavska laikiem”. Pārdomas, aizdomas, atkal pārdomas un apjausma, ka VIŅŠ ir bijis no ĻOTI bagātas ģimenes. Protams, līdz septiņpadsmitajam. Bet nav ļaunuma bez labuma – tikai īpaši nīstajā dzīvoklī VIŅŠ esot radījis vērtīgākās teorijas, noliedzot paša radītās iepriekšējās. Vai tiešām ir jābūt ļoti slikti, lai radītu kaut ko ļoti labu? Vlad? Iespējams.

9. Gaidot izrādi, pastaigājāmies līdz sarkanajam, manēžai un, atpakaļ nākot, kādam piemineklītim, kur padomju laikos esot pulcējušies citādi seksuāli orientētie vīrieši. Kāpēc vienu vai otru pieminekli uzmīļo vieni vai otri cilvēki? Noteikti tas nav saistīts ar pašu piemineklī attēloto? Vai tomēr?

10. Brumbrumbrum… (bungu rīboņa – līdzīgi kā cirkā pirms īpaši vērtīga numura). Voznesensky Pereulok'ā atrodas mazs teātrītis Okolo. Pilnais nosaukums gan ir vēl skaistāks – Okolo Doma Stanislavskogo Theater. Aizdomājos par “okolo vecrīgas drāmai austrumu teātri”. Izmēri ļoti līdzīgi. Vēl cauri galvai izbrauca pirmsotrā Berlīnes krodziņi, Brehts, kabarē un briestošu sūdu asociācijas. Bet atpakaļ pie izrādes. Redzēju “Magadan/Cabaret” [7]. Trāpīja, un ļoti. Neko vairāk nestāstīšu, lai kādu neiespaidotu ar savām nostalģiskajām muļķībām. Pēc izrādes stāvējām ārā un pīpējām, pienāca kāds vīrietis un kautrīgi angļu valodā pajautāja, kā mums patika. Mēs savukārt nekautrīgi teicām tikai to, ko domājām, tātad – lielījām. Vīrietis uzplauka un gāja atpakaļ teātrī skaņot.

11. Dienu noslēdzu ar Gogol Center'u, Serebrennikov’u un “Kafka” [8]. Lai gan šajā ēkā pāris reizes ir nācies pabūt, kārtējo reizi guvu apstiprinājumu, ka teātris sākas pie durvīm. Un viss, kas ir iekšā, ir teātra zīmols jeb seja. Un smadzenes. Un dupši, pinči, ciči utt. Respektīvi – cilvēks. Arī skatītājs parastais, kas šajā teātrī patiešām ļoti atšķīrās no citiem teātriem. Izrādē (protams, tas taču ir Kirils) varēja redzēt to pašu, ko divus teikumus atpakaļ pieminēju… cilvēku. Izrāde mani ievilka un nelaida vaļā. Bet, skatoties uz aktieriem jeb precīzāk – ko viņi var izdarīt, saķēru biški mazvērtības kompleksu. Un tad atcerējos, ka diez vai viņiem ir trīs, četri un pat septiņi jauniestudējumi gadā.

12. Ar jauniem saules stariem devāmies pašpikot, kā strādā Brusņikins MHAT’a skolā-studijā. Domas par latviešu aktieru sagatavošanu mainījās. Ārā stāvot, kāds vīrelis, sasmēlies lielpilsētas laimi un saguris no smēlieniem, mēģināja atvilkt elpu, atspiežoties pret Rogas muguru. Momentā parādījās onkuļi neuzkrītošās drēbēs, un, kamēr docente centās aptvert pēkšņās uzmanības iemeslus, vīrelis tika nobēdzināts tumšā busiņā, kas parādījās ne no kurienes. Un tas viss aptuveni vienas minūtes laikā. Stāvovācijas dienestiem!

13. Otrā reize Theatre of Nations. Atkal metāla detektori, bet šoreiz metāla stieni plecā neuzrāda. Atkal provokācija. Pacietības pārbaude. Daudz jautājumu. Bet vienlaicīgi – gaisīgs vieglums un daudz versiju, ko tad mums stāstīja. St.Petersburg'as Theatre Post'a “The Field's” [9]. Režisori Latvijā ir laimīgi! Viņiem nav pirms izrādes pašiem personīgi jāatvainojas, ka ludziņā ir iesprukuši “daži” lamu vārdi. Ieklausoties dzirdēju – “par šo izrādi interesantāk ir lasīt, nekā skatīties pašu darbu” un “pacietieties, kundzes, vairs nav ilgi”. Žēl, ka ar šādu izrādi jābeidz RC 2017 vērotāja gaitas Maskavā. Garderobē kārtējo reizi atgādina, ka man ir nevis sumka, bet rukzjaks.

14. Un jau nākamajā dienā manu nedaudz slīpo garastāvokli pa gabaliņiem izārdīja Sergej Zhenovatch'a meistarklase. Ah, tik vienkārši, jēgpilni un omulīgi vienarpus stundu sen nebiju pavadījis. Uh, izstaigājām teātri. Oh, sievietēm ir lielākas tualetes kā vīriešiem. Beidzot! Un – ai, kā gribētos Latvijā ieiet tik ļoti harmoniskā teātrī, kaut vai tikai paskatīties kādu izrādi! Potenciāls, domāju, tam ir. Idejas pietiktu. Bet tad mēģināju atcerēties, cik daudzi mani klasesbiedri varētu šādu teātri uzbūvēt par savu naudu? Cik vēlētos patērēties? Un pat ne pašā Rīgas centrā. Un pēc divpadsmit gadiem… uzdāvināt valstij. Tieši tā! Tieši šajās dienās esot notikusi dokumentu parakstīšana – privāts teātris kļuvis par valsts teātri. Iespējams kļūdos, bet saklausīju Meistara balsī rūgtumu. Bet, pametot šo teātri, atkal bija sajūta, ka esmu mainījies! Un kardināli. Kaut kas bēniņos sašķiebās un saplīsa. Ceru, ka pareizajā virzienā. Paldies Rogai par sarunāšanu.

Kā jau nojaušat, šeit tika pielikts pavisam trekns punkts mācību braucienam. Vēl tikai noslēpumainneatstāstāmās sešpadsmit stundas ceļa posmā Москва – Петушки, lai jau četrdesmit minūtes pēc izkāpšanas no vilciena būtu mēģinājumā un veiktu savus tiešos darba pienākumus.

Vai bija vērts? Jā! Un kā vēl!

Krājiet naudu, mācieties valodu (krievu, mīlīši, krievu), izlūdzieties brīvu nedēļu un brauciet! Būšu drosmīgs un apgalvošu – režisori, direktori, kritiķi un, pats galvenais, skatītāji būs apmierināti, redzot iedvesmas pilnu cilvēku!

Rīgā, 2017                                                                                         ___________ /J. Vimba/