Vai jums te kaut kas nedeg?
Nacionālajā teātrī šopavasar tapis savā ziņā izglītojošs projekts, kas piedāvā jaunu pieredzi gan aktieriem un režisorei, gan skatītājiem. Indra Roga Aktieru zālē iestudējusi absurda dramaturģijas klasiķa Eižena Jonesko lugu “Plikpaurainā dziedone”. “Tīrā veidā” absurda teātris, kas attīstījies saistībā ar eksistenciālisma idejām, ir ciets rieksts, un tādēļ vien ir bijis vērtīgi ar šo autoru pastrādāt. Absurda klasiķi patlaban Latvijas teātrī ir visai liels retums.
Iestudējumam dots apzīmējums “pretluga vienā daļā”, norādot uz to, ka uzmanība jāpievērš izrādes dramaturģiskajam materiālam. Pārsteidzoši ir tas, ka teju 60 gadus pēc Jonesko darba uzrakstīšanas un krietna attīstības etapa teātra praksē absurds nemaz neliekas dīvains. Arī Nacionālajā teātrī repertuārs kopumā ir gana krāsains un absurda elementi atrodami ne vienā vien iestudējumā, piejaucējot tos gan klasikas lugu interpretācijās, gan radot jaunu oriģināldramaturģijas materiālu iestudējumiem par mūsdienām un mums šodien, šeit un tagad. To krāšņi ilustrē gan Vladislava Nastavševa iestudētais Fjodora Dostojevska “Idiots” un Daniila Harmsa “Vecene”, gan Valtera Sīļa un Jāņa Baloža “Veiksmes stāsts”.
Absurda dramaturģijai un teātrim raksturīga tēmas vai problēmas atklāšana caur šķietami aloģisku tekstu un vēstījuma bezjēdzīgumu, radot lasītājā un skatītājā zināmu diskomforta sajūtu. Tas tiek darīts ar nodomu, lai lasītājs vai skatītājs maksimāli izvairītos no ierastiem pieņēmumiem un stereotipiskas lietu (pasaules) uztveres. Kā žanra klasika teātra vēsturē allaž tiek piesaukta Semjuela Beketa “Gaidot Godo” un Eižena Jonesko “Plikpaurainā dziedone” (otrs sastopamais tulkojuma variants ir “Plikpaurainā dziedātāja).
“Plikpaurainā dziedone” ir dramaturga pirmā luga un tapusi, iedvesmojoties no autora angļu valodas studijām, kuras sākot Jonesko, piemēram, mācījies, ka griesti ir augšā un grīda – lejā. Tas viņam licies gana amizanti un reizē arī absurdi. Lasot par lugas tapšanas kontekstu [1], jādomā ne tikai par to, cik ļoti mūsdienās mainījusies svešvalodu mācīšanas metodika, bet arī par to, kā attīstījies un mainījies teātris un līdz ar to – dramaturģijas radīšanas principi, formas un pieejas.
Valoda kā fenomens ir paradoksu pilna jebkurā dzīves vai mākslas nogrieznī. Piemēram, ieklausoties pļāpīga pirmsskolas vecuma bērna stāstījumā, iespējams saklausīt tikpat absurdas teikumu sērijas kā absurda literatūrā: viena teikuma ietvaros var būt drauga ģimenes kaķis, komentārs par rakstīto burtu “M” mācību burtnīcā un “kinderolas” saturu, uzrādot, cik plaša un krāsaina ir maza bērna pasaules izjūtas bilde pāris sekunžu ietvarā. Ļoti līdzīgi runā arī Jonesko varoņi “Plikpaurainajā dziedonē”, nemitīgi pārlecot no vienas tēmas uz citu. Rodas pārliecība, ka skatāmies vairākas izrādes vienlaikus. Formāli iestudējuma centrā ir divu laulāto pāru kopīgas vakariņas. Saviesīgajā vakarā pie Smitiem, kurus atveido Sanita Pušpure un Uldis Siliņš, Mārtini – Liene Sebre un Kristaps Ķeselis – īsti netiek gaidīti, taču tas nav nekāds šķērslis, lai ne-kontaktu turpinātu ar tikpat aloģisku anekdošu stāstīšanu.
Teātra un Indras Rogas izrādes kontekstā valodas paradoksi jo spilgti atklājas epizodē, kurā aktieri runā cits citam “virsū” kādā šķietamā ne-valodā. Tikmēr aktieru ķermeņu plastika, izteiksmīgā mīmika un intonācijas absolūti skaidri atklāj, ka personu starpā notiek strīds. Un tajā visai precīzi var izsekot, kādu lomu katrs no viņiem šajā vārdu (ne-vārdu) jeb attiecību kaujā ieņem. 21. aprīļa izrādē, kuru skatījos es, šai epizodei piemita tas vieglums, kas iespējams, absurdam ļauj izspēlēties saprotamāk. Citviet spēles vieglums un improvizācijas brīvība izrādē bija vērojama ar mainīgām sekmēm. Pārliecinošāk tas izdevās aktieriem Evijai Skultei un Jurģim Spuleniekam. E. Skultei viens no spilgtākajiem darbiem, ienākot šajā teātrī, bija Klēra režisora Regnāra Vaivara iestudētajās Žana Ženē “Kalponēs”. Iespējams, būtisks faktors ir arī dzīves pieredze – lai zem šķietami absurdajām teikumu vai tekstu kombinācijām tikpat absurdos mizanscēnu zīmējumos izdotos atklāt arī kādu jēgas slāni. Vai vismaz radīt reālu intrigu – KO konkrētā persona ar to vai citu repliku vēlējās paust, un uzķert paradoksa būtību.
Par vienu no šīs izrādes atslēgas ainām man kļuva Jurģa Spulenieka naivi agresīvais jautājums publikā “Vai jums te kaut kas nedeg?”, kamēr cits Aktieru zāles spēles laukuma stūris manāmi bija piepildījies ar dūmiem. Aktieris, atveidojot ugunsdzēsēju, šo jautājumu izrunāja tādā intonācijā, it kā viņš īstenībā būtu gribējis teikt: “Vai jums ar galvu viss kārtībā?” Šajā ainā saskatīju mūsdienās tik tipisko ierēdniecības palēnināto reakciju uz visa veida “ugunsgrēkiem”. Parasti kaut kāda rīcība (un lielākoties novēloti) seko tikai tad, kad kaut kas jau ir nodedzis vai sabrucis vai ir acīmredzami līķi. Jo, kamēr nav noskaidroti visi lietas apstākļi un dokumenti izgājuši visus iespējamos kabinetus, reglaments ierēdnim rīkoties neļauj. Ja šī ugunsdzēsēja replikas epizode nebūtu tik atbaidoši atpazīstama reālajā dzīvē, šis izrādes fragments būtu pa īstam jautrs.
Izrādē iecerēta arī visai intensīva saspēle ar publiku, kas šāda žanra iestudējumā ne katru reizi garantē atsaucību – viss atkarīgs no tā, cik atvērti ir tie skatītāji, kas apsēdušies pirmajās rindās. Daļa skatītāju jau sen pieradusi pie interakcijām teātrī, tomēr šī nepieciešamība “izkāpt” no savas privātās telpas ne tikai absurda teātra noteikumos var būt nepatīkama (jo neprognozējama). Ir dubultgrūts uzdevums – aktieriem vienlaikus panākt spēles vieglumu un “uztaustīt” tos skatītājus, kas varētu atsaukties, tomēr neiejauktos izrādē.
Spēlēšanās atmosfēru mēģināts panākt arī ar cirka triku izmantošanu – Evijas Skultes atveidotā kalpone kā uzburta visu laiku kaut ko “uzdedzina” (programmiņa atklāj, ka izrādes veidošanā piedalījušies vairāki fiziķi un ķīmiķi). Savukārt māksliniece Anna Heinrihsone izrādes telpu iekārtojusi daļēji kā baletzāles fragmentu ar stangu un spoguļiem, daļēji kā dzīvokļa interjeru ar lielu, mobilu ēdamgaldu, kam vidū tukšums un kas tiek piestumts te pie skatītāju rindas vienā pusē, te – otrā (skatītāju vietas spēles laukumu ietver no divām pusēm). Aktieru savstarpējā saspēle un kustības ir dinamiskas, teksts tiek runāts raiti un atsperīgi, tomēr zināma smagnējība iestudējumam vēl piemīt. Sākotnējais Jonesko lugas nosaukums, atvasinot no viņa personiskās pieredzes, bijis “Vieglais ceļš uz angļu valodu”. Savukārt ceļš, lai atšifrētu absurda estētiku teātra izrādē, nav viegls. Tomēr ticu, ka, iestudējumam iespēlējoties, Nacionālā teātra pagrabā dziedones jaunā frizūra (patapināts joks no lugas) skatītājiem varētu iepatikties tīri labi, jo piedāvā citādu un savā ziņā jautru teātra skatīšanās pieredzi.
[1] Eslin, Martin (2001). The Theatre of the Absurd.