9. Jūn. 2017

Jānis Zābers. Dažas ainas no leģendas

Autors: Dita Jonīte
Foto – Jānis Deinats

Laura Gundara lugas un izrādes “Antiņš” notikumi risinās 1973. gada pirmajā pusē. Tā gada pavasarī no dzīves aizgāja leģendārais latviešu tenors Jānis Zābers. Tā gada vasarā piedzimu es. Konkrētais gada skaitlis – 1973 – norādīts iestudējuma apakšvirsrakstā, papildinot ar vārdiem “Latvija” un “Mēs”. Tātad arī es?!

Šis gads manā iztēlē ir ļoti konkrēts, kaut arī atmiņu nav. Toties vairākkārt dzirdētas mammas atmiņas par to, cik skaista vasara tā bija, arī par to, ka tajā gadā Kandavas pienotavā arī “normālie” cilvēki varēja dabūt gan garšīgu biezpienu, gan sviestu, atšķirībā no vēlākiem gadiem, kad viss saražotais tika aizsūtīts uz Maskavu. Tā nu rindas pēc sviesta (kuru vienā pirkšanas reizē iesvēra laikam tik 0,5 kg) universālveikala pārtikas nodaļā atceros it labi. Tas nelikās nekas šausmīgs, vienkārši tā tas bija, jo mēs dzīvojām to dzīvi, kāda mums bija.

Ar šīm saulainajām bērnības vasarām kopā savijušies iespaidi ar radio skaņām. Cita starpā nereti tur ļoti “operiski” dziedāja onkuļi un tantes. Arī Jānis Zābers. Manai vecmammai Jānis Zābers patika ļoti. Droši vien tikpat ļoti kā man šodien, piemēram, Emīls Kivlenieks, kurš izrādē atveido šo dziedātāju. Abu personību satikšanās ir arī mans šīs izrādes lielākais ieguvums. Emīls Kivlenieks, kurš ne reizi vien un ne tikai teātrī apliecinājis sevi kā vitālu aktieri, plastisku dejotāju un aizrautīgu dziedātāju, gandrīz visu izrādes laiku (nepilnas divas stundas ar starpbrīdi) sēž nekustīgs, kā sastindzis, veroties vienā punktā – kaut kur Latvijas Radio 1. studijas stūrī. Tas ir jocīgi, neticami un sāpīgi. Tāpat kā šodien ar laika distanci apzināties to dīvaino murgu, kurā Latvijas cilvēki dzīvoja 50 gadus.

Izrādes laikā par sviestu, krējumu un biezpienu, visticamāk, aizdomājos tāpēc, ka spēles laukumā uz klavierēm ir liels šķīvis ar banāniem, kas manā bērnībā bija absolūta eksotika. Taču izrādes autoram būtiski bijis runāt par konformismu jeb to, ko esam gatavi upurēt (aizmirst, neredzēt utt.), lai izdzīvotu. Un lai vienkārši dzīvotu. Dziedātāja Jāņa Zābera pēdējos dzīves mēnešos, pēc tam, kad veikta smadzeņu operācija, daļēji izņemot audzēju, šķiet, dzīve apkārt kūsāt kūsā. Kamēr pats dziedātājs tajā visā nolūkojas it kā no malas. Iestudējumā Lauris Gundars šo ļaužu karuseli padarījis vēl groteskāku – aktieri Inga Tropa, Lilija Sūna, Mārtiņš Liepa un Jurijs Djakonovs katrs spēlē vairākas lomas. Uz šī fona dziedātāja Jāņa Zābera talants šķiet vēl trauslāks un vēl unikālāks. Izrādes pietiekumā autors rakstījis: “Mirkli pirms nāves viņš sastop ļaudis, kuru pulkā dzīvojis – padomju latviešus: tos, kuriem Jāņa talants vairāk bijis vajadzīgs pašu izdzīvošanas spēlē, ko sauc par Latvijas Padomju Sociālistisko republiku. Raibajā jūklī nākas piedalīties arī tiem, kuri nespēj tās dubultajos standartos iederēties.”

Skats no "Teātra TT" izrādes "Antiņš" // Foto – Jānis Deinats

Iestudējums nepretendē uz biogrāfisku Jāņa Zābera dzīvesstāsta attēlošanu. Tomēr visu izrādes laiku domāju, cik ļoti gribētos par viņu uzzināt ko vairāk, jo liela daļa manas paaudzes un jaunāki cilvēki šo vārdu zina tikai fakta līmenī. Bet izrāde ir  interpretācija par faktiem. Notikumu un personu ņirba apkārt stīvi sēdošajam vīrietim ir raiba, bet darbojošos personu groteskums un atsvešinātais skats pāri publikai rada spēcīgu atsvešinājumu. Kā pretstats tam ir skatuves centrā izgaismotais dziedātājs Jānis Zābers un viņa īpašā balss. Emīls Kivlenieks izrādes laikā pāris reižu nedaudz iedziedas un beigās izpilda operas āriju. Paralēli divās izrādes epizodēs tiek atskaņoti Jāņa Zābera oriģinālie balss ieraksti, no kuriem vienu “apēd” skaļā burzma. Ļoti simboliski – jo tieši tā mākslu taču vienmēr gan patērē, gan “apēd” ideoloģijas mašīnas un valstiskā prestiža pucēšanas iestādes.

Emīla Kivlenieka Jānis nedaudz reaģē tikai uz Ingas Tropas medmāsu Intu. Tomēr skatītājs redz, ka arī šī meitene nav “tīra”, jo izrādes gaitā simboliski ap kaklu apsien vairākus sarkanos kaklautus. Grotesks pārspīlējums vērojams pat Jāņa mammas un brāļa attēlojumā un tekstos, ļaunuma, stulbuma vai perversa seksapīla  personificējums redzams Jurija Djakonova atveidotajos tēlos – krievu apakšpukvedī Ivanā, itāļu metalurgā Paolo, Jāņa sievā Baibā. Savukārt aktrise Lilija Sūna tekstus, kas ir latviešu valodā, runā ar neloģiskiem akcentiem un uzsvariem, kas liek domāt, ka viņa runā mehāniski un pilda tikai abstrakta tēla funkciju. Šim absurdam gan ir rodams attaisnojums – var pieņemt, ka tik ārprātīgu pasauli sev apkārt redz Jānis, kuram izņemta daļa smadzeņu. Farsu atgādinošā, uzvilktā darbošanās ir smieklīga, un var būt, ka tieši caur komisko grotesku jo sāpīgāk izgaismojas Zābera dzīves un mākslas traģēdija. Šķietami vissaprotamākie un cilvēcīgākie no malas izskatās Mārtiņa Liepas atveidotie tēli. Bet te atkal paradokss – arī Jāņa draugs Ivans patiesībā tikai izmanto viņa slavu un naudu.

Iespējams, arī ar seksuāla rakstura jokiem un vārdu spēlēm ir mēģināts radīt komismu (ne visur gan tas šķiet gaumīgi pat farsa robežās). Tiek izgaismota padomju medicīnas aprobežotība, kas gan nervu, gan seksuāli transmisīvās slimības kvalificēja kā ārpus laba un ļauna esošas. Savukārt Zābera dziedātais Antiņš, no vienas puses, ir kultūrvaronis, no otras, tautas apziņā – arī muļķītis. Šīs izrādes kontekstā Zāberu un Antiņu tomēr izdevies parādīt ideālistiskā ietvarā, kad redzi – suņi rej, bet Antiņš-Jānis tajā visā noraugās ar vieglu smaidu. Laura Gundara interpretācija piedāvā versiju, ka Zābers tomēr bijis pie apziņas, tikai izlicies, ka neko nedzird un nesaprot. Var jau būt, ka tādos apstākļos ir iespējams klusēt. Pat ja līdzās tiek runāts par to, ka “nav cilvēka, nav problēmu”. Kā bija īstenībā, varam tikai minēt. Toreiz Zābers nespēja neko paskaidrot (vai izskaidrot), jo bija slims, tagad pret šo interpretāciju Zābers vairs nevar sevi aizstāvēt, jo ir jau miris. Bet vai tāpēc iesmiet par Zābera piemiņas kopējiem muzejā, izspēlējot muzeja parodiju izrādes finālā?

Emīls Kivlenieks un Mārtiņš Liepa izrādē "Antiņš" // Foto – Jānis Deinats

Papildu dramatismu stāstam piešķir izvēlētā spēles telpa. Pirmkārt, Radio 1. studija ir reāla vieta, kur veikti Jāņa Zābera balss ieraksti. Otrkārt, svarīgi ir tas, ka studijā pārsteidzoši skan Emīla Kivlenieka vokāls. Treškārt, kabīne ar stikla logiem un iekārtām, kas fiksē visu studijā notiekošo, tiešā veidā atspoguļo padomju režīma kontrolējošo, visur esošo aci un ausi. Laura Gundara stāstā visi ap Jāni Zāberu “spietojošie” ļaudis, skatoties no šodienas pozīcijām, šķiet aizdomīgi. Un mēs nevaram būt droši, ka tikpat aizdomīgi mēs neizskatīsimies mūsu mazbērnu acīs vēl pēc 50 gadiem, kad Latvija varbūt vairs nebūs neatkarīga valsts. Tikmēr mums šodien šķiet, ka – vienkārši dzīvojam pēc tādiem notiekumiem, kādi nu tie ir.