Teātra Vēstnesis 25.12.2017

Nāve zem eglītes

Ilmārs Šlāpins par Ulda Tīrona izrādi «Pēdējā Ļeņina eglīte» Jaunajā Rīgas teātrī

Ļeņina kults ir viens no pārsteidzošākajiem un interesantākajiem fenomeniem cilvēces vēsturē tieši tāpēc, ka tajā savijušies Rietumu, antīkās, Senās Ēģiptes un visdažādāko Austrumu tradīciju elementi. Šis kults sākās burtiski uzreiz pēc Oktobra revolūcijas un nostiprinājās pēc viņa nāves, liedzot mums šodien jebkādu iespēju paraudzīties uz Ļeņinu kā uz reālu cilvēku, demistificēt vai demitoloģizēt viņa tēlu, sarīkot «Ļeņina svētbilžu grautiņu» vai atjaunot «vēsturisko patiesību».

To necenšas arī Uldis Tīrons savā ritualizētajā mistērijā ar nosaukumu Pēdējā Ļeņina eglīte. Tas būtu nepiedodams pārpratums – skatīties šo izrādi kā stāstu par mirstošu Ļeņinu – cilvēku, jo tās žanrs nav ne psiholoģiskais, ne fiziskais un pat ne fizioloģiskais teātris. Te man jāpaskaidro, ka es neuzskatu režisora ieceri par vienīgo iespējamo iestudējuma interpretācijas variantu – protams, ikvienu izrādi ir iespējams saprast un uztvert dažādi, dažkārt pat ir labi, ja katrs skatītājs tajā ir ieraudzījis kaut ko savu. Mans iebildums pret vienkāršotu Pēdējās eglītes uztveri ir pragmatisks – pārāk daudz tiek zaudēts, necenšoties atslēgt tajā iekodētos mitoloģiskos simbolus.

Ļeņina kults un mīts te ir tikai atspēriena punkts, kas ļauj ātrāk saprast spēles noteikumus. Atcerēsimies, kā padomju mitoloģijā tika skaidrota Vadoņa nāve – ļaunā sieviete anarhiste Fanija Kaplāne 1918. gada 30. augustā sašāva Ļeņinu ar saindētām lodēm. Lodei, kas trāpīja kaklā zem zoda, bija krustveida iegriezums, publiski izskanēja versija, ka tā bijusi Dienvidamerikas indiāņu izgudrotā inde kurāre, kurai par spīti Ļeņins visai pārsteidzoši ātri atveseļojās un jau oktobra beigās atgriezās politiskajā darbā. Starp citu, atentāts tika izmantots ne tikai, lai sāktu tiesas procesu pret eseriem, bet arī Sarkanā terora attaisnošanai. Pati Fanija Kaplāne tiesā teica, ka Ļeņins ir nodevējs un, «ja viņš ilgi dzīvos, sociālismu mēs te neuzcelsim». Vēlāk pētnieki apšaubījuši indes versiju, jo lode, šāviena brīdī sakarstot, to neitralizētu, taču tas ļāva oficiāli paskaidrot Ļeņina veselības stāvokli trīs, četrus gadus vēlāk, salīdzinoši negaidīto pazušanu no politiskās skatuves un drīzo nāvi. Versija par sifilisu un tā izraisītiem smadzeņu bojājumiem tika rūpīgi slēpta, apkarota un savas trivializējošās pieskaņas dēļ arī īsti nedarbojās kā demistificējoša. Ļeņins, kas saķēris venerisku slimību gadījuma sakaros un nomiris plānprāta stāvoklī – tas pārāk izklausījās pēc farsa, lai tiktu uztverts nopietni pat pretpadomju aprindās.

 

Visu rakstu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2017. gada 4. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt