Teātra Vēstnesis 25.12.2017

Saruna krēslā uz robežas

Ar "Spēlmaņu nakts 2016/2017" žūrijas komisijas priekšsēdētāju Ati Rozentālu sarunājas Nacionālā teātra aktrise Daiga Kažociņa

 

Droši vien mēs visi varētu piekrist, ka kritika ir subjektīva. Vienmēr.

Jā.

Sākotnēji ir subjektīva. Tāpēc jājautā, vai ir un, ja ir, kādi ir objektīvie vērtēšanas kritēriji, kas varbūt nav tik ļoti ciešā sasaistē ar subjektīvo pārdzīvojumu. Tikko ir aizvadīti svētki – Spēlmaņu nakts; pieļauju, un to es arī gribēšu zināt, izrādes tai izvērtētas pēc zināmiem kritērijiem. Kādi ir šie objektīvie kritēriji un cik ļoti tie kādā mirklī var kļūt subjektīvi?

Redziet, to jau arī ir grūti izmērīt, ja pasakām vārdu «profesionālisms». Ir ļoti daudz cilvēku, teātra mākslā tai skaitā, kuriem ir ļoti augsts pašnovērtējums, viņi uzskata, ka viņi ir nevainojami profesionāļi.

Vai līdzīgi nav arī ar kritiķiem?

Visiem tā ir. Ir sajūta, ka es taču esmu to izdarījis, un, kad to nenovērtē, ir skumji. Visi parametri ir, bet tik un tā nav nominācijas. Ja skatāmies uz tām izrādēm, kas šogad uzvarēja, ir komponenšu summa, nekas nekrīt ārā, ir daudz dažādu aspektu un sastāvdaļu…

Vai jūs varētu tās komponentes minēt?

Teiksim, Precībās… Šodien SestDienā lasu jaunākā gadagājuma kritiķi Tomu Čeveru, kurš raksta, ka, pēc viņa domām, šo izrādi vispār vajadzētu ņemt ārā un likt kaut kur atsevišķi, neesošā vietā, lai gan mums to citur kā pie dramatiskām izrādēm nav kur ielikt. Tā tomēr neesot dramatiskā izrāde un tai varēja dot specbalvu. Tajā pašā laikā pat tie, kuri tā uzskata, nenoliedz, ka šeit ir vienība – ir režija, ir horeogrāfija, ārkārtīgi precīzi aktierdarbi, vēstījums lasās arī caur to, ka nav teksta, ir naratīvs. Līdz ar to likt pie laikmetīgās dejas nevar, jo tā būtībā ir izrāde, kas balstās naratīvā, tikai naratīvā caur kustību. Mākslinieciskais, muzikālais – visi šie komponenti strādā sazobē tā, ka nazi nav pa vidu kur iespraust. Tie cits citu papildina un veido vienību. Protams, ir atsevišķas izrādes, kurās ir iekritieni – aktierdarbi krīt ārā no konteksta, dekorācija ir butaforiska vai izskatās arhaiski, režisoram ienāk prātā uzlikt parūkas, bez kurām varētu iztikt, kas sit kopējo noskaņu ārā.

Kritērijs, pirmkārt, ir, ja mēs varam nofiksēt mērķi, ko radošā grupa gribējusi panākt. Otrkārt, vai tas ir panākts vai nav. Ir reizes, kad apstājamies jau pirmajā līmenī. Es kā skatītājs nesaprotu, kāpēc šis te šobrīd ir parādījies uz skatuves.

Varat minēt piemēru no pēdējā laika izrādēm? Man ir viens, es pēc tam padalīšos arī ar savu.

Man jāpadomā. Uzreiz nevaru pateikt, bet tādi noteikti ir. Reizēm mērķis ir redzams, bet izvēlētie līdzekļi neļauj šo mērķi sasniegt. Šajā sezonā ir tā, ka nav tādas plikas, klajas haltūras. Ir reizes, kad ir skaidri redzams, ka mērķis ir tīri komerciāls.

Man šāda izrāde ir Pēdējā Ļeņina eglīte. Es augsti vērtēju aktierisko un estētisko sniegumu, spēju saprast režisora aizrautību ar tēmu un izrāde ir interesanta, bet mani tik un tā visu izrādes laiku nepameta doma, kāpēc tā izrāde tagad ir parādījusies.

Varbūt tāpēc, ka ir Oktobra revolūcijas gadadiena. Varbūt tas Tīronam ir bijis impulss. Man likās, ka tā ir spēle, un spēle reizēm var būt spēles pēc.

Bet ja izrāde būtu jāizvērtē Spēlmaņu nakts kritēriju ietvaros?

Tas tagad jaunajai žūrijai jādara, laimīgā kārtā man šī izrāde nav jāvērtē.

Tiesa, bet ja sakām, ka režisori ir dažādi un dažādi ir viņu mērķi, kāpēc kaut ko iestudēt vai neiestudēt, vērtējot izrādes Spēlmaņu nakts nominēšanai un pēc tam apbalvošanai, ir svarīgi arī tas, kāda mērķa dēļ režisors veido izrādi. Viens spēlē spēli, kādam citam ir vēstījums, kāds cits grib atspoguļot kādu savu pārdzīvojumu vai dzīves fragmentu. Vai tas tiek ņemts vērā, vērtējot izrādes?

Nav tā, ka izceļam tikai sociāli nozīmīgus darbus. Skatāmies to, kas ir, respektīvi, ja primārais režisoram ir spēles moments, bet tā ir radoša, interesanta, talantīga un visādā ziņā rosinoša spēle, tad man nav vēlmes obligāti pieprasīt, lai tas kādā veidā būtu arī sabiedriski nozīmīgi. Tā var būt arī dauzīšanās, kā Andrim Kalnozolam, kurš taisa savas ironiskās izrādes, kurās rotaļīgi komentē mūsdienu dzīves faktus. Galvenais – vai tas iet vai tas neiet. Vai tas ir organiski vai nav organiski. Mani mulsina tas, ka ik pa brīdim kāds saka – no Spēlmaņu nakts rezultātiem mums vajadzētu saprast, kādā virzienā attīstīties teātrim. Nezinu, vai no tā, kas vienā sezonā ir sanācis, var gūt kaut kādus secinājumus. Galu galā mākslinieks var arī nepiekrist tam vērtējumam. Jā, nenovērtējāt, nenominējāt, bet tas jau nenozīmē, ka sākšu taisīt radikāli citādāk, ja tā ir mana pārliecība, taisīšu līdzīgā stilā, ar līdzīgiem elementiem. Otro un trešo reizi, un pierādīšu, ka taisnība ir man. Un var būt, ka viņam tas izdosies.

Foto – Kristaps Kalns

Tieši gribēju jautāt par jūsu tikko pieminēto teātra attīstību. Vai un cik liela ir kritikas nozīme teātra attīstībā un kas vispār varētu būt šī norise – teātra attīstība?

Tas ir slidens jautājums. Nav viena kritikas viedokļa. Kritika nav mājiņa, zem kuras jumta planē pilnīgi vienādi domājoši cilvēki ar pilnīgi vienādu skatu uz dzīvi, kas ir labs un kas ļauns, kas ir glīts un kas ne, kas ir pieļaujams un kas nepieļaujams. Domāju, ka kritikas mērķis ir radīt dialogu; ne tādu histērisku diskusiju, kāda tā šogad brīžiem izvērtās, bet tiešām analītisku par to, ko teātris grib panākt un kāpēc iet tajā virzienā, kurā šobrīd iet. Piemēram, mēs neesam īpaši daudz diskutējuši, tikai garāmejot konstatējuši faktu, ka latviešu teātris pēdējo piecu gadu laikā ir aizgājis gandrīz vispār prom no izklaidējošās funkcijas, ļoti maz ir repertuāra vienību, kas ir domātas tikai skatītāju izklaidei. Kāpēc ir radies šis fenomens, kas ir noticis ar publiku, kāpēc tā ir izgājusi ārā no šā 90. gadu samulsuma, kad teātri aiz izmisuma štancēja kaut kādas komēdijas. Arī komēdijās var redzēt, kad aktieris vienkārši peld tajā, viņam tas patīk, un kad spēlē gariem zobiem. Pirmais gadījums bija Dailē, kur izrādē Ja mana sieva uzzinās Andris Bērziņš burtiski lidoja pa skatuvi, otrais – ne pārāk sen Nacionālā teātra izrādē Svētku laika pārpratumi.

Jā, atceros gan, diezgan labi, pati tajā spēlēju.

Bija sajūta, ka visi aktieri īsti labi nesaprot, kas viņiem tagad jādara, staigā pa skatuvi, cer, ka izraisīs kaut ko zālē. Zāle neko pretī nedod un arī sēž tādi savaikstījušies un domā, kas tas tagad te notiek. Vai tas ir smieklīgi? Nē, smieklīgi tas nav. Vai tas ir gudri? Nē. Tad rodas tā sajūta, kāpēc man tas ir jāskatās. Kad nevaru noformulēt, vai tas mani uzjautrina vai skumdina, liek domāt vai neliek. Skatos sižetu, un man nav nekādas sasaistes ar to. Beidzot atradu to piemēru, ko jūs man sākumā prasījāt.

 

Visu sarunu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2017. gada 4. numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt