Žurnāls BŪS! 01.02.2018

Kad vīrietis zaudē galvu sievietes dēļ

Ilonas Matvejevas raksts par Oskara Vailda lugu "Salome" no Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2017. gada rudens numura

 

1. februārī pirmizrādi piedzīvojusi Viestura Kairiša režisētā Oskara Vailda luga “Salome”, noslēdzot režisora iecerēto savveida izrāžu triloģiju. “Uguns un nakts” – “Pērs Gints” – “Salome”. Trīs stāsti ar spēcīgiem un neviennozīmīgiem personāžiem. Klasikas lugas – ar klasisku mūziku rotātas… Vāgners skanēja “Ugunī un naktī”, Grīgs – “Pērā Gintā”, “Salomē” mūs sagaida Rihards Štrauss.

Acīmredzot režisoru un viņa radošo komandu uzrunā cilvēki, to rīcība, attiecības un vērtības noteiktos apstākļos, kad nemitīgi atkārtojas izvēle starp egoismu un altruismu, personisko un sabiedrisko, mīlestību un nodevību, garu un miesu. No kā izaug varonība, kur likt urdošās nemiera alkas pēc kaut kā liela un nezināma, kā apslāpēt kaislību, iekāri un apsēstību? Lāčplēsis, Pērs Gints un Salome. Katrs ar savu stāstu, katrs ar savu izvēli.

2017. gadā aprit 125 gadi, kopš Oskars Vailds radīja lugu “Salome”. Šajā laikā luga piedzīvojusi neskaitāmas teatrālas un muzikālas interepretācijas, saglabājot mīklainību līdz mūsdienām.

Oskars Vailds, angļu prozaiķis un dramaturgs, atzīts angļu literārā estētisma līderis, dekadents, iedvesmu viencēliena lugai “Salome” guva, izlasot Flobēra “Hērodeju”. Jāteic, ka lugu Vailds 1892. gadā uzraksta franču valodā, jo, ņemot vērā tālaika tikumus, ir pārliecināts, ka puritāniskie un snobiskie angļi to nesapratīs un neļaus iestudēt. Un tam bija iemesli. Ja Flobēra “Bovarī kundze” tika aizliegta kā amorāla un Zolā romāni atzīti par pornogrāfiskiem Francijā, varam tikai iedomāties, kas darījās viktoriāniskajā Anglijā, kur pat franču valoda tika uzskatīta par netikumīgu.

Angļu valodā luga tika tulkota un izdota divus gadus vēlāk, bet britu cenzori uz daudziem gadiem aizliedza tās dramatisko versiju uz Londonas skatuvēm; ķeizars Vilhelms II, karalienes Viktorijas mazdēls, aizliedza lugas operas versiju Berlīnē, bet Metropoles operas direktoru padome, pakļaujoties asiem baznīcas un preses protestiem, aizliedza to pēc pirmā publiskā mēģinājuma un izrādes. Kāpēc?

Oskara Vailda “Salome” tiek dēvēta arī par fin de siècle (laikmeta beigu) lugu. “Viss, ko vien zinu ar šādu nosaukumu, manī izraisa sajūsmu un mīlestību,” rakstīja Vailds. “Tā ir mūsu civilizācijas krāsa un daile, vienīgais, kas nodala pasauli no banalitātes, rupjības, mežonības.”* Bet nereti laikmeta beigas nozīmēja pasaules beigas vai galu.

Tas ir vērtību pārvētīšanas laiks, kad sabiedrībā nostiprinās jaunais zinātniskais gars un materiālisms, bet līdztekus plaši izplatās interese par mistisko, iracionālo, ideālistiskajām mācībām, okultajām zināšanām un praksēm, zīlēšanu un pareģošanu. Mainās arī literāro darbu valoda.

“Pārliecība, ka starp mākslas pasauli un realitāti guļ dziļš bezdibenis, ir raksturīga katram izcilam mākslas darbam,” – Oskars Vailds viens no pirmajiem Anglijā sāka runāt par to, ka īstai mākslai vispirms ir jāuzrunā emocionālā sfēra, ka tai nav tikai lietišķa vērtība, bet tās uzdevums – sniegt baudījumu.

“Salome” ir ietvērusi laikmeta garu un kļuvusi par spilgtāko Vailda talanta liecinieci. Bībeles sižeta brīvā interpretācija izraisīja milzīgu sašutuma vilni un sensāciju. Lai arī turpmāk lugai lemts garš un interesants skatuves mūžs, pats autors tās izrādi nepiedzīvoja.

Lugas sižets balstās uz Jaunās Derības Marka un Mateja evaņģēlijos atainoto stāstu par jūdu valdnieku Hērodu Antipu, kas dzīvoja nelikumīgā laulībā ar sava dzīvā brāļa Filipa sievu Hērodeju. Tautā mīlētais pravietis Jānis Kristītājs viņus publiski nosodīja, saucot par asins grēciniekiem, tādēļ tika ieslodzīts. Atzīstot, ka pravietis ir taisns un svēts vīrs, kā arī ņemot vērā pravieša popularitāti, Hērods baidījās viņu sodīt. To savukārt ārkārtīgi alka viņa aizvainotā sieva Hērodeja. Viņa alka atriebības asiņu. Un izdevība radās. Savas lepnības dēļ Hērods izpildīja Salomes lūgumu.

Vailda lugas centrā ir daiļā Salome. Jāteic, ka Hēroda pameita savu vārdu ieguva vēlāk, jo evaņģēlijos viņa parādās kā Hērodejas meita. Vārds “Salome” tulkojumā no ebreju valodas nozīmē “miers”. Lai gan miera no viņas ir pamaz. Pārveidojot biblisko sižetu, Vailds apveltī Salomi ar slimīgi kaislīgu mīlestību pret pravieti, piešķirot stāstam liktenīgu traģismu. Vailda lugā Salome iemīlas ieslodzītajā pravietī, trīsreiz lūdz pieskarties viņam, noskūpstīt viņa matus un beigās arī lūpas, bet pravietis viņu trīs reizes atraida un nolād līdzīgi kā viņas māti Hērodeju. Jaunais sīriešu sargs, kas ir iemīlējies Salomē, dzirdot viņas atzīšanos mīlestībā pravietim, neiztur un nodur sevi. Hērods un Hērodeja, redzot līķi, notur to par ļaunu zīmi, ko vēl pastiprina pilnmēness un neredzamu spārnu švirkstoņa tumsā. Hērods lūdz Salomi dejot viņam, Hērodeja ir pret un liedz vīram skatīties uz savu meitu. Salome piekrīt pēc Hēroda solījuma sniegt viņai visu, ko vien viņa vēlēsies. Salome dejo Septiņu plīvuru deju un kā balvu lūdz… Jāņa Kristītāja galvu. Apkārtējie ir šokēti, jo īpaši Hērods: Tava meita ir briesmone, īsta briesmone. Patiesībā viņa ir nevainīga un noziedzīga, naiva un amorāla, skaista un derdzīga. Ģenētiski mantojusi savas mātes erotismu un seksualitāti, viņa neatstāj vienaldzīgos. Kaut arī Vailda lugā netrūkst simbolu, tā kā modernisma paraugs akcentē cilvēka ķermeņa mistiku un vēlmi atainot nekontrolējamos psihiskos procesus cilvēka iekšējā uzvedībā, kā arī zemapziņas vadītu neparedzamu rīcību. Simbolismā sieviete ir trausla, nevainīga, maiga un neaizsargāta, bet modernismā tas ir pretēji.

Vailda Salome ir kā mākslas darbs. Skaista un pretrunu pilna. Maiga un kategoriska. Valšķīga un augstprātīga. Uz naža asmens staigājoša. Velnišķi skaista, savu pirmsnāves deju dejodama. Viņas skaistums nav labdabīgs, bet cietsirdīgs un asinskārs. Viņas skaistums ir pats par sevi, bez dvēseles. Un šeit veidojas mūžīgais konflikts starp dvēseli un miesu mūsu laicīgajā pasaulē.

Vailds ir estetizējis gan kaislību, gan nāvi. Ieklausoties Salomes sarunā ar pravieti, prātā nāk Dziesmu dziesma, tik poētiska ir viņas valoda:

Tā ir tava mute, kurā es esmu iemīlējusies, Johanān. Tava mute ir kā karmīnsarkana strēle ziloņkaula tornī. Kā granātābols, ko pāršķēlis ziloņkaula nazis. Pat granātkoku ziedi, kas zied Tīras dārzos un ir sarkanāki par rozēm, nav tik sarkani. Pat tauru sarkanie saucieni, kas pavēsta par karaļu ierašanos un biedē ienaidnieku, nav tik sarkani. Tava mute ir sarkanāka nekā to kājas, kas vīna spiedēs vīnogas min. Tā ir sarkanāka nekā dūju kājas, dūju, kas dzīvo tempļos un kas ēd no priesteru rokas.

Tā ir mīlas divkauja, kas nevar nebeigties traģiski. Tas nav tikai konflikts starp vīrišķo un sievišķo pirmsākumu, tā ir miesas un gara sadursme. Jāņa Kristītāja lāsti, viņa nicināšana vienīgi aizkaitina princesi, bet neizdziedina viņu no slimīgās saldkaisles.

Jā, tu viņu redzēji, savu Dievu, Johanān, bet mani, mani... mani tu nekad neesi redzējis. Ja tu būtu mani redzējis, tu būtu mani mīlējis. Es, es redzēju tevi, Johanān, un es mīlēju tevi. O, kā es tevi mīlēju. Es mīlu tevi joprojām, Johanān. Es mīlu tikai tevi... Es alkstu tava skaistuma. Es alkstu tava auguma. Un nedz vīns, nedz augļi nespēj remdēt manas alkas. Ko es tagad lai iesāku, Johanān?

Noskatoties skandalozo lugu, Rihards Štrauss pasūta tās tulkojumu vācu valodā un izveido libretu operai. Pieaicinātie solisti paziņo, ka skaņdarbs ir “neizpildāms un amorāls”, tomēr 1905. gadā Drēzdenē notiek pirmizrāde. “Salomes” iestudējums kļuva par nozīmīgu notikumu vācu un pasaules operas vesturē.

Opera ir neliela, kompakta, dinamiska un dedzinoša erotisma caurstrāvota. Īpaši slavenā Septiņu plīvuru deja. Pēc būtības tas ir striptīzs. Septiņi plīvuri simbolizē septiņus pasaules grēkus. Pēc Štrausa ieceres, šī deja jādejo balerīnai, tāpēc tai ir muzikāli tehniski sarežģīta partija. Jāteic, ka ar laiku šo austrumniecisko, pavedinošo deju operas prīmas centās dejot pašas. Kā nu sanāca. Jāteic, ka ne vienmēr centīgo prīmas virpuļošanu varēja uzskatīt par deju. Kā pozitīvu piemēru var minēt savulaik 80. gadu sākumā Latvijas Operas un baleta teātrī tapušo Solveigas Rajas Salomi un arī viņas deju.

Operas librets un mūzika labi ataino Vailda dekadentismu. Pats komponists nosauca operu “Salomi” par muzikālu drāmu, kaut gan tai piemīt viss, lai to dēvētu par drāmu – mistēriju. Pirmkārt, kā jau mistērijā, tās pamatā ir biblisks sižets. Otrkārt, darbā ir klātesošas rituālas darbības. Jāteic, ka abi rituāli ir saistīti ar pilnmēness simboliku. Mēness ir visur klātesošs personāžs – gan lugas, gan operas darbībā. Hērodijas pāžs norāda: Paskatieties uz mēnesi. Tas izskatās tik savādi. Kā sieviete, kas piecēlusies no kapa. Tas izskatās pēc mirušas sievietes. Tāda sajūta, it kā tas meklētu mirušos. Senajās Austrumu reliģijās pilnmēness asociējās arī ar nāvi, tā bija vieta, kur nokļūst mirušo cilvēku dvēseles.

No Vailda lugas Štrauss izveidoja dramatisku poēmu, skaistu un labskanīgu pēc tālaika savdabīgajiem uzskatiem, kas neglīto uzskatīja par skaistu, bet disonansi – par labskanību.

Apzinoties savas mūzikas krāšņumu, Štrauss vēlējās, lai lomas tiktu spēlētas ļoti atturīgi, bez kariķēšanas. Operā pretstatīti divi dramaturģiskie līmeņi: ārējais – konflikts starp kristīgo un pagānisko pasauli – un iekšējais, psiholoģiskais konflikts, kas atainojas Salomes tēla attīstībā, kurš līdz operas beigām kļūst par savas zemapziņas upuri.

Tieši “Salomē” Rihards Štrauss “uzveic” Rihardu Vāgneru, pirmo reizi atbrīvojoties no viņa ietekmes. Viņš pats uzskata, ka beidzot izdevies “iet soli tālāk par Vāgneru”. Pirmo reizi komponists izveido lielu vadošo sieviešu solo partiju. Pirmo reizi apgūst viencēliena formu, pietiekami saturīgu, lai piepildītu vakaru, turklāt saglabājot vietas un laika vienotību. Novatoriska pēc gara un muzikālās valodas, opera pārsteidz publiku un kļūst par 1905. gada sensāciju mūzikas pasaulē.

Lugas finālā Salome atzīst, ko atskārtusi savas īsās dzīves galā: Mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu. Ir jāskatās tikai uz mīlestību. Šie galvenie lugas vārdi savā laikā palika nepamanīti, Vaildu apvainoja amoralitātē un dekadentismā. To apjaušot, Vailds rakstīja: “Tie, kuri skaistajā atrod neglīto, ir samaitāti ļaudis, un viņu samaitātība nepadara viņus pievilcīgus. Tas ir liels grēks. Tie, kuri ir spējīgi ieraudzīt skaistajā tā augstāko jēgu, ir kulturāli ļaudis. Viņi nav bezcerīgi. Bet izredzētie – tie, kuri skaistajā redz tikai vienu – Skaistumu.”

Cik daudz no uzrakstītā saskatīšu mūsu teātra izrādē, varu tikai minēt. Viesturs Kairišs, Reinis un Krista Dzudzilo ies savu ceļu, izdarīs savu izvēli, kā to jau parādīja iespaidīgie “Uguns un nakts” un “Pēra Ginta” iestudējumi, kur blakus vērienīgai vizualitātei un muzikālajam noformējumam, prasmīgas režijas savīti, dzīvo smalki aktieru darbi. Katrā gadījumā ar nepacietību gaidu, kā savas lomas tulkos Arturs Krūzkops un Agnese Cīrule. Arī viņiem darbs pie Kairiša izvērtīsies par savveida triloģiju. Cik daudz Artura Hērodā būs no Melnā bruņinieka un Pogu lējēja, kā savu trešo “S” (Spīgana, Solveiga, Salome) izdzīvos / izdejos Agnese?

Ceļš no Raiņa “Mainies uz augšu!” un Ibsena “Lai katrs ir viņš pats!” līdz Vailda “Ir jāskatās tikai uz mīlestību”.

Visos trijos darbos vīrieši zaudē galvu sievietes dēļ, un visos trijos ir aicinājums pacelties pāri sadzīvei, tuvoties patiesībai un skaidrībai un kļūt mūžīgam, izvēloties mīlestību. Tādi augsti vārdi. Stipri un skaisti. Katram savu vienīgo dzīvi rakstāmi.

 

* Šeit un turpmāk citāti no Oskara Vailda vēstulēm.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt