Teātra Vēstnesis 28.03.2018

Nosvīst no kauna

Ar JRT aktieri Vili Daudziņu sarunājas Ieva Struka

 

Saruna sākas vakarā, pēc tam, kad filmēta Dvēseļu puteņa Ziemassvētku kauja, kurā zaldātiem pavēl un viņi iet un krīt, pa daļai neapzinādamies, kā vārdā.

Mantojums

Ieva Struka. Kas ir tas, kas liek klausīt pavēlēm? Arī deportāciju sakarā par to jādomā, vagonā ir daži sargi ar šautenēm un 40 vīri bez tām, bet mēģinājumu sacelties praktiski nav.

Vilis Daudziņš. Tas ir psiholoģisks fenomens, tu esi sasaistīts līdz pēdējam brīdim, jo tev liekas, ka tā ir kļūda, ļauns murgs, kas tūlīt atrisināsies, jo tu taču neesi vainīgs... Un cilvēki kopumā ir likumpaklausīgi, jo mums daudz kas nepatīk arī šodien, bet tāpēc jau mēs nedzīvojam anarhijā. Sabiedrības pašregulācija ir absolūta nepieciešamība, ja mēs dzīvojam tik blīvi, cits pie cita.

Tev esot ideja par Solovku nometnei veltītu izrādi. Vai tev nešķiet, ka tur ir arī otra puse – cilvēkam kā augsti attīstītai būtnei ne tikai vajag pašregulāciju, bet viņš ir arī tāds dzīvnieks, kas pulcējas barā, un, ja kāds viņam pasaka – ej, viņš klausa. Instinkts liek pakļauties spēcīgākajam.

Tā ir tēma, kas jau labu laiku neliek mani mierā. Vēsturnieki, kas ir pētījuši 1937. un 1938. gadu Krievijā, secinājuši, ka lielo represiju laikā nav nekādas pretošanās, kaut gan visi saprot spēles noteikumus. Mēs zinām, ka daudzus klasiskus bendes un noziedzniekus tieši 1937. gadā pirmos arī nošāva, tostarp daudzus mūsu tautiešus. Arī Solovkos. Tur viens nometnes grāmatvedis  bija ar uzvārdu Mīļais. Papriekšu arestēja Mīļo, vīru; sievai viss ir skaidrs un viņa saka – beidziet ākstīties, vediet arī mani, tāpat pēc divām nedēļām jūs man atnāksiet pakaļ. Mani nepamet jautājums, kāpēc tik daudz latviešu iesaistījās kaimiņvalsts represīvo orgānu veidošanā. Ne tikai čekas fenomens, bet paši cilvēki, tas, ka 1918. gadā vidējais un augstākais čekas ierēdņu sastāvs 60 procentos gadījumu runāja latviski.

Viņi gan runāja krieviski.

Nu… es domāju, ka runāja gan latviski. Jo Sergejs Meļgunovs, kurš pārstāv balto emigrāciju, to ir pētījis un uzreiz pēc aizbēgšanas, 1923. gadā sarakstījis grāmatu Sarkanais terors Krievijā. Viņš mēģina cīnīties ar, kā tagad mēdz teikt, “derīgajiem idiotiem” Rietumos, kuri skatās uz to, kas notiek PSRS, kā uz kaut ko brīnišķīgu. Viņš saka – nē, tas nav tas, ko jūs domājat, jo tur cilvēkus šobrīd likvidē. Seksuālā revolūcija, avangards, māksla, totāla brīvība – jā, tas viss tur ir, bet ir vēl kāda lieta, kuru jūs nesaprotat, jo neredzat, kas tur notiek. Viņš apkopo liecības, kas nonāk līdz viņam no PSRS vai no emigrējušiem cilvēkiem, – ka letiņi brauc uz turienes čeku strādāt apmēram tā, kā tagad brauc uz Īriju sēnes lasīt. Jo tur ir gan etniska štellīte – ka pie radiniekiem brauc radinieki, gan tur tiešām var nopelnīt, jo latviešu īpatnība ir tāda, ka viņi prot lasīt. Protams, daļa no viņiem neprot runāt krieviski, bet viņi nav analfabēti, atšķirībā no lielākās daļas kaimiņvalsts iedzīvotāju, līdz ar to viņi ļoti strauji veido karjeru un kļūst par izmeklētājiem un pratinātājiem. Bet – tā kā viņi vāji saprot, ko runā un saka pratināmais, piemēram, kāds krievu aristokrāts, tad gadījumos, kad galīgi neko nevar saprast, viņi rīkojas tā, kā viņiem ieteicis Mārtiņš Lācis, – lai runā šķiriskā sirdsapziņa! Un šķiriskā sirdsapziņa, protams, uzreiz prot noteikt vainas pakāpi. Mani interesē tieši Mārtiņš Lācis, kurš nodarbojas ar Sarkanā terora teorētiskās bāzes veidošanu blakusvalstī. Ļoti interesanta tēma. Ir psiholoģiski interesanti saprast, kā tas ir: tu pēkšņi nonāc šajā grandiozo iespēju zemē, kur viss tikko ir uzspridzināts, ir pilnīgi jauni nosacījumi, bet, ja vēl nav, tad tu esi tas, kurš noteiks, kādi tie būs. Tu pēkšņi kļūsti par “visu”, kā slavenajā Internacionālē – “kto bil ņikem, tot staņet vsem”.

Mums Nacionālajā teātrī ir līdzīga ideja, ko es izstāstīšu, lai būtu godīgi. Ja Kirilu Serebreņņikovu atbrīvos no mājas aresta, 2019./2020. gada sezonu mēs atklāsim ar Čaka Mūžības skartajiem, papildinot poēmu ar tieši šādu kontekstu – kā strēlnieki, kas 1917., 1918. gadā bija varoņi Krievijas izpratnē, pēc 20 gadiem kļuva par upuriem. Kā revolūcija, kurā nogalināja viņi, pēc tam transformējoties nogalināja viņus pašus.

Bet ņem vērā, ka kaimiņvalsts ir tikai placdarms planetārai revolūcijai. Un tas jau lietas maina. Tas atvēziens bija uz visu planētu.

Vai tā nav jebkurai impērijai? Mērķis ir planēta, bet realitāte liek aprobežoties ar konkrētu teritoriju.

Jā, Ļeņinam nācās apcirpt pasākumu un sociālismu veidot vienā atsevišķā valstī.

Bet Solovki tevi interesē tāpēc, ka…

... tur no kādiem sešiem komendantiem četri ir latvieši.

Zahara Priļepina romānā Klosteris ir tikai viens – Teodors Eihmanis.

Jā, viņš ir interesantākais no visiem, jo viņš ir mistiķis. Šis aspekts arī ir aizkustinošs, jo, tāpat kā Hitlers meklēja svēto Grālu, mistiskā spēka iedarbināšanu mūžīgā Reiha dibināšanai, tā arī sovjetiem bija vesels departaments, diezgan slepens, kas ar to nodarbojās. Tostarp Eihmanis. Viņš kopā ar ģeologiem un paleontologiem, ar augsta līmeņa cariskās Krievijas zinātniekiem...

... ieslodzītajiem…

Bez šaubām, ieslodzītajiem, tiek komandēts uz Franča Jozefa zemi, uz arktiskajiem arhipelāgiem kaut ko meklēt. Un tā ir teritorija, kur tagad mēdz atrast mamutu kaulus un ilkņus. Vai viņi kaut ko atrada, grūti teikt, bet meklēja. Citas civilizācijas ir brīnišķīga tēma, un ezotērika ir modē arī Latvijā, bet nu Krievijā jo īpaši. Tā, kas sūtīja Eihmani, bija kriptoloģijas nodaļa – cilvēki, kurus padomju vara nenošāva, bet savāca kā speciālistus organizācijā, kas nodarbojas ar senu vēstījumu meklēšanu un šifrēšanu, lai iegūtu senās zināšanas. Cik lielā mērā te iesaistīts Rērihs, es nezinu. Bet Rēriham Ļeņins patika, jo viņš Ļeņinā saskatīja jaunu “spridzekli”.

Kā tu, šo visu lasot, vari atdalīt graudus no pelavām?

(Smejas.) Kā saka 90. gadu mūdzis Aleksandrs Ņevzorovs, kurš tagad ir pats galvenais ateists Krievijā un ar sev piemītošo cinismu raidstacijas Eho Moskvi raidījumos Ņevzorova trešdienas analizē notiekošo Krievijā: tam visam ticēt nevar nemaz, jo vēstures nav. Ir tikai ideoloģija – avoti, kuriem mēs pieslēdzamies, jo mums tie ir tīkamāki. Un tad mēs dzīvojam šīs informācijas laukā. Cilvēki tiek aicināti būt analītiski, bet mūsdienās to ir grūti izdarīt, jo ir grūti objektīvi vērtēt pretējo informāciju.

Bet es jau runāju par tevi.

Nu, arī grūti. Arī man tomēr ir kādas simpātijas. Piemēram, Krimas konflikta gadījumā nav nekādu problēmu atvērt Donbasa saitus un paskatīties, kas tur rakstīts. Kaut kā pretīgi lasīt, ko tur raksta par ukraiņiem un “nolādētiem banderoviešiem”. Bet vai tāpēc es esmu pasargāts no tendenciozas informācijas no Ukrainas puses? Nē. Tomēr mana pieredze ļauj kaut kādā mērā paraudzīties un saprast, kas ir fakts un kas ir interpretācija, un man ir tāda ilūzija, ka vismaz pusē gadījumu es spēju uztvert īsto signālu. Bet vienmēr jau ir interesanti dzirdēt visas puses, tas pats Ņevzorovs ir ārkārtīgi interesants, jo ir labs publicists, savelk kopā aktuālos notikumus ar eksakto zinātni un uzrāda, kas sabiedrībā notiek. Vai tā ir taisnība vai ne, taču tas ir provokatīvi, aizraujoši un liek aizdomāties. Piemēram, par reliģijas lomu cilvēka domāšanā. Par neredzamās pasaules lietošanu redzamajā.

Šo tēmu neaizmirsti, jo tā man svarīga Pakļaušanās kontekstā.

Labi, par pravieti Muhamedu parunāsim atsevišķi.

Par ko tev pašam ir Pēdējā Ļeņina eglīte?

Man tas ir ceļojums, kurā mani ved Tīrons, un man tas ļoti patīk. Patiesību sakot, tā jau būtu jābūt ar katru darbu. Un ļoti bieži tā arī ir. Piemēram, Pakļaušanās mani aizveda islāma pasaulē. Bet ar Ļeņinu ir savādāk. Es jau esmu tai vecumā, kad Ļeņinu kā mazu cirtainu puisīti iepazina ābecē, kad Ļeņina portrejas bija redzamas visās vietās, sākot ar rubli un beidzot ar lieliem transparentiem Maija svētkos, visur. Un Tīronam ir taisnība, ka par Ļeņinu ir grūti runāt kā par dzīvu cilvēku, jo viņš pats ir ikonizēts un viņa seja ir ikonizēta.

Ceļojums no kurienes uz kurieni?

Ceļojums tāpēc, ka es Tīronam ļaujos kā ļoti gudram cilvēkam un filozofam. Es negribu teikt – kā skolotājam, jo es neesmu iestājies Tīrona skolā, Tīrons arī nekādu skolu nav uzsācis, skolniekus ap sevi nepulcina un, kā rādās, ir atradis jaunu lauciņu, kurā izpausties, jo šobrīd strādā pie izrādes Krievu teātrī. Un pēc tam, visticamāk, atkal būs pie mums. Bet tas ir tik interesanti – runāties ar Uldi. Viņš var atbildēt uz jautājumu, kas tas ir. Kas tas ir viņam un kas tas ir vispār, jo izrāde ir burtiski pieslānīta ar dažādām atsaucēm uz dažādām kultūrvēsturiskām tradīcijām. Tibeta. Ēģipte. Ļeņina eglīte man ir piedzīvojums. Ceļojums plašumā. Sākumā man likās, ka uzmanība būs fokusēta uz Ļeņinu kā cilvēku, bet izrādījās, ka nē, ka nevar noturēt fokusu uz viņu kā cilvēku.

No skatītāju puses vai tavas?

Arī no manas. Kaut arī tu viņu uz skatuves manā izpildījumā redzi ļoti konkrētu. Es pieļauju, ka redzi...  Jo es kā aktieris lietoju sev zināmu tehniku, kā veidot šo tēlu, kā pieslēgties. Līdz ar to tu redzi konkrētu cilvēku. Slimu cilvēku. Protams, paliek jautājums – slims vai tēlo. Šis jautājums man ļoti patīk. Arī par to runāja Tīrons. Ka neviens jau nevar viņu tā īsti pieķert. Vai drusku pietēlo un mēģina regulēt situāciju, organizējot pasauli sev riņķī, vai tomēr tā ir klīnika. Ja tā ir klīnika, arī tad ļoti interesanti: kā cilvēkam, kad viņam atņem to instrumentu, kas viņam ir bijis vissvarīgākais, proti, spēju runāt, pašam liekas, ka prāts taču viņam nav atņemts. Viņš saka runu, bet cilvēki viņu nesaprot, jo viņš izrunā citus vārdus. Bet viņam liekas, ka viņš saka normālas, svarīgas, būtiskas lietas apkārtējiem un visai Krievijai. Bet viņu nesaprot. Traģiski.

Tieši šai kontekstā – vai tu vispār pieļauj tādu domu, ka cilvēks, kurš ir pieradis strādāt ar valodu, varētu izmantot savu nespēju runāt kā manipulācijas instrumentu, ja reiz viņš grib runāt. Respektīvi, cik ticams ir pieņēmums, ka viņš pietēlo?

Visticamāk, tā tomēr ir slimība, vairāki insulti pēc kārtas un izmisīga vēlēšanās atjaunot runas spējas un spēju vispār komunicēt ar cilvēkiem, un vadīt valsti, un arī padošanās mirkļi. Tas viss šajā izrādē ir. Dažos gadījumos tas ir tikai ieskicēts, dažos tam ir pastiprināti pievērsta uzmanība. Un tad, tuvojoties mūsu sarunai par garīgajām praksēm, ir otra puse. Uldis teica – un man ir pamats viņam ticēt – ka visās reliģijās ir pastarā tiesa, nu, vai tiesa, kur tiek vērtēts, kā tu savu dzīvi esi nodzīvojis šeit. Un tiek pieņemts kaut kāds lēmums – elle, paradīze, pārdzimšana. Iespēju daudz, viss atkarīgs no tā, kam tu tici. Te sākas interesantākā daļa. Cilvēks ir “uzspridzinājis” planētu, varbūt tas nav līdz galam izdevies, tomēr viņš to ir darījis milzīgā valstī un uzbūvējis to, ko gribēja uzbūvēt. Grūti pateikt, vai viņš spēja iedomāties visu to, kas sanāca beigās, jo viņš tomēr pieņēma taktiskus lēmums, kaut arī domāja stratēģiski. Bet, ja mēs uz to skatāmies kā zinātnieki, neiedziļinoties miljonos upuru, Ļeņins tomēr atrod fantastiskus risinājumus, riskantus, bet nešaubīgi pareizus, jo, lai reformētu veco, lai radītu jauno civilizāciju, nav laika nodarboties ar pāraudzināšanu, tāpēc vecā elite vienkārši ir jālikvidē. Tas ir skaidrs. Tur nebūs nekas... Šo eliti var un vajag izmantot, kamēr tā ir derīga, bet tad jālikvidē. Viņš, piemēram, ievieš ķīlnieku institūtu. Mēs zinām tādas slavenības kā Čapajevs un Budjonnijs, bet aiz viņiem stāv “vojenspeci” jeb militārie instruktori no cariskās armijas, kuru ģimenes locekļi tiek turēti apcietinājumā, lai nodrošinātu instruktora lojalitāti jaunajai varai. Tas ir stratēģisks lēmums – izmantot šādā veidā ķīlniekus. Un beigu beigās boļševiki panāk savu: viņi nodibina savu valsti, zaudējot milzīgas teritorijas Vācijai, 1920. gadā atdod Latviju. Bet... jau atkal – viss atmaksājas. Kad muskuļi ir uzaudzēti, tad Latviju, Igauniju un Lietuvu 1940. gadā var savākt atpakaļ.

Vai jūs ar Tīronu Ļeņina intelektuālo kapacitāti neapšaubījāt? No tevis teiktā izriet, ka jūs uz viņu raugāties kā ģēniju?

Katrs aktieris tomēr ir savas lomas advokāts. Ir smieklīgi kaut ko spēlēt, norādot, ka tas neesmu es, bet tur tas preteklis. Ja mēs iedziļināmies motivācijā, kļūst ārkārtīgi interesanti – kas tas par cilvēku, kuru laikabiedri atceras vai nu kā cilvēku bez empātijas, vai kā tādu, kas var glaudīt kaķīšus un bērnus... Šīs divas dabas viņā ir. Grūti teikt, varbūt viņš bija autists, varbūt ne.

Es tev varu pateikt, par ko man ir Pēdējā Ļeņina eglīte. Par Rīgas Laika centrālo tēmu – par robežu, kas šķir, kad tu vēl esi šai saulē un kad jau vairs neesi. Kas notiek ar tavām smadzenēm, tavu ķermeni, tavu garu un dvēseli. Tieši tas pārejas mirklis starp dzīvību un nāvi – mēģināt to noķert un fiksēt. Šā iemesla dēļ, lai cik vienkāršoti tas skan, man palika sajūta, ka Ļeņina vietā tiklab varēja būt Hitlers vai Ulmanis. Izcilu smadzeņu finiša taisne.

Vai Smiļģis.

Jā, kāpēc ne? Respektīvi, izrādes laikā jādomā nevis par konkrēto personību, bet citu tēmu.

Ļoti labi. Zini, to jau var just, arī spēlējot. Ir izrādes, kad tu jūti, ka pār zāli ir pārvilcies tāds nesaprašanas plīvurs, citreiz ir pavisam savādāk. Bet nevajag aizmirst: lai kāds viņš būtu, tieši Ļeņina valdība parakstīja miera līgumu ar Latviju. Tāds, lūk, paradoksiņš.

Par Ļeņinu ir grūti runāt kā par dzīvu cilvēku, jo viņš pats ir ikonizēts un viņa seja ir ikonizēta. Skats no izrādes Pēdējā Ļeņina eglīte. Centrā – Vilis Daudziņš (Ļeņins) // Foto – Jānis Deinats

Es gribētu no šīs atvasināt vēl vienu tēmu, kas aizvedīs līdz Vectēvam, – vai mūsu paaudze vispār var tikt vaļā no padomju mantojuma?
Nevar. Un nevajag.

Kāpēc?

Priekš kam... No zaglības vajag tikt vaļā, no divkosības, no citām sliktām lietām, bet man nepatīk skatīties uz savu laiku kā uz kaut ko sliktu.

Kāpēc?

Kas tas par jautājumu?! Tas ir mans laiks! Man jau cits netiek piedāvāts. Ja mēs neraugāmies uz reinkarnāciju, cita nebūs. Man, piemēram, bija laimīga padomju bērnība.

Ar ko? Ar to, ka iemācījies divkosību?

Mājā runāt vienu un skolā otru? Nu, jā.

To es dzirdēju tavā videointervijā ar Ati Rozentālu Kultūras Dienā. Es to vaicāju vairāk tādēļ, ka man pašai bieži jādomā par to, kā padomju sistēma tik sekmīgi čakarēja smadzenes – jau no bērnudārza mācot mīlēt Ļeņinu un viņa idejas. Tas man pašai liekas lielākais noziegums, domājot par padomju sistēmu: ka ideoloģiskas manipulācijas notiek ar bērniem, varbūt tas ir vēl lielāks noziegums nekā zaudētā brīvība un cilvēku upuri.

Domā, ka šodien tā nav? Varbūt tagad tiek pieprasīts analītiskāk vērot to pasākumu, ko sauc par valsti vai politiku, bet ar tevi manipulē ne mazāk. Pati zini. Kaut vai Trampa gadījums. Tas, kāds  grandiozas ekonomikas un militāras lielvalsts galva parādās ar saviem tvitera ierakstiem. Vienalga, ko domāja Klintons vai Obama, bet viņa viedokli ģenerēja prezidenta kanceleja, noformēja un tad pauda preses sekretārs. Viņš to varēja darīt arī pats, bet tas bija reglamentēts viedoklis. Tagad cilvēks atnāk mājās, kaut ko izlasa, viņam tas nepatīk un viņš ieraksta tviterī.

Tev ir tviteris?

Nē.

Man arī nav. Lai nereaģētu nevietā un nelaikā.

Esi karstasinīga?

Gribas jau dažreiz ko pateikt. Bet es jautāju par padomju laika sekām.

Padomju cilvēks. Tajā ir kaut kas naivi sentimentāls. Tā tomēr ir mana bērnība un pusaudža gadi. Tā ir aktrise, kurai es nezinu vārdu, bet kurā biju iemīlējies, – no filmas Kaukāza gūstekne. Kā es gribēju būt Šuriks... Nevis paša Šurika dēļ, bet tāpēc, ka iztēlojos, kā es viņu glābtu. Es tikai tagad saprotu, cik šī filma ir ģeniāla. Kā var atļauties padomju laikos to Vicina teicienu par padomju tiesu kā vishumānāko tiesu pasaulē. (Smiekli.)

Bet sevī tu neredzi tādas padomju cilvēka pēdas, par kurām tu būtu priecīgs, ja tādu nebūtu?

Nu redzi, ir lietas, kas ir, un ir, kas nav. Piemēram, man ir ļoti laba krievu valoda, bet slikta angļu valoda. Varēja būt labāka. Tas ir tas, ko es varu nožēlot. Bet, piemēram, manas mammas paaudzē bija cilvēki, kas būtu varējuši sasniegt nopietnus profesionālus augstumus, ja būtu dzīvojuši brīvā sabiedrībā, bet padomju laiki neparedzēja šādu iespēju. Ja tas ir partijas ceļš, tad cita lieta. Un tas arī var būt godīgs ceļš. Var godīgi vēlēties iet strādāt uz drošības dienestiem un kļūt par izlūku. Es gribēju. Jo tas ir romantiski.

Tu gribēji būt Štirlics?

Jā, tieši tā. Izlūks, slepenais aģents. Vienīgi es visu laiku mulsu, ka man esesieša forma no dizaina viedokļa patika labāk nekā padomju, ja salīdzina tās, ko varēja redzēt filmās. Nāca laiks, un es uzzināju, ka pie visa vainīgs Hugo Boss.

Redzi, lasītājs tagad padomās, ka Daudziņš gribēja būt čekists.

Nu jā... Par ko tikai es negribēju kļūt. Izlūks bija viena no lietām, par ko domāju. Bet es gribēju būt arī dārznieks. Un mežsargs nepieciešamās vientulības  devas dēļ – es neesmu pārāk sabiedrisks cilvēks un socializēties man ne pārāk patīk. Kosmonauts opcijās nebija, bet mežsargs vientulības dēļ un izlūks varonības, tādas pārcilvēciskas, dēļ bija.

Bet, ja tu zināji, ka skolā runā vienu, bet mājās otru, tad sanāk, ka tev bija priekšstats, ka čeka – tas nav labi, atšķirībā no tiem padomju jauniešiem, kas, teiksim, ticēja gaišajām komunisma idejām?

Nē, komunisma idejām es neticēju, bet manā ģimenē vispār uz to skatījās pragmatiski.

Uz ko? Uz padomju laiku?

Nē, uz cilvēka dzīvi. Saproti, es ļoti labi atceros 1989. gadu, mēs sēdējām virtuvē, tur bija mamma un brālis, gaisā bija tas, kas nu bija gaisā, turklāt es mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kas bija ļoti brīvdomīga skola. Līdz ar to es uzdevu mammai retorisku jautājumu – vai Padomju Savienība varētu sabrukt, jo, atceros, mēs jau labu laiku klausījāmies Brīvo Eiropu un Amerikas balsi. Mēs ar brāli bijām nopirkuši vislielāko aparātu, kādu ražoja Rīgas Radiotehnika, un pa vakariem mēģinājām caur traucētājiem klausīties, tā ka vilkme uz aizliegto bija. Un mamma teica – es nezinu, man liekas, ka ne. Jo tā bija viņas pieredze. Protams, viņa to gribēja. Katrs gribēja. No tiem, ko mēs saucam par “mums”. Un, ja es spēju kaut ko tādu iztēloties, tad mammai bija grūti, jo visa dzīve bija nodzīvota Padomju Savienībā ar visām tās netaisnībām, kontrolēm, stulbu papīru rakstīšanām, kur jānorāda, kāda šķiriskā izcelsme ir vecākiem. Mums ar to viss bija kārtībā – strādnieki, proletariāts. Viņa varēja rakstīt – tēvs šoferis, māte strādniece fabrikā, nekādu īpašumu. Tu no manis viltīgi gribi izmānīt vai nu bonusus, vai negatīvās iezīmes padomju laikam, bet es uz to raugos vienkārši kā uz savu laiku un savu pieredzi. Attiecībā uz nācijas izdzīvošanu vai to, kā tas ir mainījis mūsu tautu, es viennozīmīgi varu atbildēt – tas ir šausmīgi. Bet – ja es raugos uz sevi, es esmu priecīgs, ka šos divdesmit gadus es nodzīvoju Padomju Savienībā, tāpēc ka tā ir unikāla pieredze. Šī citādā piedzīvošana man ļauj analītiskāk skatīties uz to, kas notiek tagad. Un es esmu daudz grūtāk manipulējams, ja es pacenšos padomāt. Protams, ja nepacenšos, tad mani var ievilkt turpat, kur visus. Jo, redzi, tajā sarunā ar Ati Rozentālu es sāku runāt par divkosību, bet nepateicu par pašu galveno padomju cilvēka īpašību, proti, viņš ir spējīgs pielāgoties un prot izdzīvot. Un izdzīvošanas spēja ir pati būtiskākā. Spēja pārvērsties, transformēties, kā vien vajag, nozīmē konformismu, kolaboracionismu, dubulto standartu nēsāšanu sevī tik ilgi, līdz šie dubultie standarti tev nesagādā ne mazākās problēmas. Mēs varētu domāt, ka dubultaģenta dzīve ir tik grūta – ar vienu jārunā vienu, ar otru – otru, tu spiego divām pusēm, bet šeit vesela nācija tika uzaudzināta, mierīgi dzīvojot dubulto standartu dzīvi. Cilvēki piedalījās stulbās partijas sapulcēs, solījās nākamajā piecgadē saražot divreiz vairāk un vienlaikus piebāza pilnas kabatas ar telefona vadiem vai citu ko noderīgu un stiepa mājās. Un, ja kāds pēc laika tev uzprasīja – kā tā, neglīti taču, tu vari mierīgi atbildēt, ka tādā veidā tu grāvi padomju iekārtu. Un nebūs melots. Bet diemžēl šī iezīme, šī kleptomānija vajā mūs joprojām.

Neapstrīdot tavu unikālo pieredzi, es domāju, ka bija taču liela sabiedrības daļa – un tas mani satrauc –, kas spēja padarīt šo ideoloģiju par savu. Nu, kaut vai Alfrēds Rubiks. Viņš, jādomā,  nedzīvoja dubultu dzīvi.

Lidija Doroņina arī nedzīvoja dubultu dzīvi. Bet padomju cilvēks dzīvoja.

Labi, šajā virzienā tālāk neejam, bet man tiešām liekas, ka daudzi naivi cēla komunismu un, atvaino, nepiekritīšu – nezaga. Visi nelēja pienam klāt ūdeni. Bija idejai paklausīgi cilvēki. Un tieši tāpēc droši vien ir grūti pārslēgties un saprast, ka visa tava dzīve bijusi maldi.

Tā savukārt ir Cerību ezera tēma. To cilvēku tēma, kas jaunību, visskaistākos dzīves gadus, pavadīja vienā sabiedriskā formācijā, un pēc tam izrādījās, ka tas viss ir bijis meli, pupu mizas, cūcība. Viņiem to ir grūti pieņemt. Tie, kas te ieradās pēc 1945. gada.

Tātad mēs plūstoši pārejam pie Omes izrādē Cerību ezers aizsalis. Es biju gandrīz pārliecināta, ka Ome nav pirmā tava attēlotā sieviete, bet izrādījās, ka pirmā...

Jā, pirmā lēdija. Večuki ir bijuši, bet lēdija, jo es viņu uztveru tajā līmenī, kurā ir Karaliene Māte, jā, tāda man ir pirmā.

Omei nav nekādas vainas, vienkārši likās, ka starp taviem daudzajiem īpatņiem noteikti slēpjas vēl kāda večiņa.

Nav. Toties starp večukiem pats pirmais man bija Taukšķis lugā No saldenās pudeles Daugavpils teātrī.

Kas ir tā sievišķīgā puse Omē, ar ko viņa atšķiras no citiem taviem vecajiem cilvēkiem? vai tā ir vecuma grupa, kurā dzimums...
...vairs nav aktuāls. Tomēr kaut kādu sievišķīgu grāciju es mēģināju atrast, un galvenā uzmanība tika pievērsta domāšanas veidam. Ar mani ir tā, ka tajā brīdī – es tomēr esmu aktieris, kas ļoti daudzos gadījumos meklē no ārpuses uz iekšu, – un tad, ja izdodas atrast to “ārpusi” – kustību partitūru, žestus, balss intonāciju, tembru, runas ātrumu, kas ir ļoti svarīgs, veidu, kā konstruējas teikumi, tad, lūk, šīs ārējās izpausmes sāk diktēt to, kā šis cilvēks domā. Un tad, kad ir noķerts domāšanas tips, tad varētu teikt, ka tēls ir rokā, jo tajā brīdī ir brīnišķīga sajūta, ka tu, savā tēlā būdams, vari eksistēt arī ārpus teātra. Tu vari risināt sadzīviskas problēmas vai filozofiskus jautājumus kā šis tēls. Tas nozīmē, tu vari iedomāties, kā viņš risinātu šīs problēmas ārpus tā, kas paredzēts lugā.

Proti, tu vari iedomāties, ko Ome teiktu par Rimšēviča aizturēšanu?

Tieši tā.

Tehnika

Šī ir otra tēma, par ko es gribēju runāt. Vai tev pašam ir definīcija šai tehnikai? Lielā mērā tas sasaucas ar Mihaila Čehova aktierskolu, bet varbūt ir vēl kāds grands, kurš par to ir runājis un pēc kura parauga tu mēģini strādāt ar šāda tipa lomām un novērojumiem?

Jā, droši vien es varu minēt Mihaila Čehova skolu. Un tajos gadījumos, kad tas ir ļoti groteski,  runāt par Meierholdu un biomehāniku. Bet man ir jāatzīstas, ka man daudz labāk patīk lasīt par vēsturi, nevis par aktierspēles tehnikām. Tur es lielīties ar lielu bagāžu nevaru. Esmu tikai ieskatījies. Runājot par lasīšanu – un es jau neesmu vienīgais tāds aktieris – mēs lasām galvenokārt obligāto literatūru un atrodamies obligātās informācijas laukā. Gadījumā ar Ļeņinu tas man nebija nekas jauns, bet Pakļaušanās gadījumā es uzzināju tik daudz par islāmu. Pateicoties Velbekam, es nopirku Korānu.

Neaizslīdi prom, es tomēr par to aktiertehniku gribu parunāt. Tas, ka tu neesi pamatīgi izpētījis Mihailu Čehovu, jau nav nekas slikts.

Nu, nez, nez... Zini, man visbūtiskākā ir tā verbālā lieta. Tieši runa, manuprāt, visprecīzāk un ātrāk iedod atslēgu. Vismaz man. Tā mani interesē vispirms un uztrauc vispirms, ja nav atrasta. Tā, ka pilnīgi kaitina, ja, tuvojoties pirmizrādei, es jūtu, ka šis cilvēks runā kā Daudziņš, ietur pauzes kā Daudziņš, mēģina noformulēt savu domu kā Daudziņš. Tas nav labi. Ir cilvēki, kas to dara nesalīdzināmi ātrāk par mani, citādāk nekā es, līdz ar to atliek vērot. Lai gan ir dažādas izrādes, piemēram, Garā dzīve, bet pat tur ir iekšēja verbāla partitūra. Ja runājam par tehniku, atliek visu laiku atgriezties pie tiem pamatiem, ko mums ielika Pēteris Krilovs un Anna Eižvertiņa. Pie novērojumiem. Es biju ļoti priecīgs, janvārī aizejot uz aktiermeistarības eksāmenu pie trešā leļļu kursa studentiem, kuriem Elmārs Seņkovs bija uzdevis kaut ko līdzīgu latviešu stāstiem – atrast prototipu un uztaisīt mazu etīdi, no kuras varam uzzināt par šo varoņu piedzīvojumiem. Tas strādā! Tas nopērk! Pirmkārt, tas attīsta iztēli. Tas attīsta spēju būt dramaturgam. Tas attīsta spēju konstruēt savu “izrādi”, lai tai ir sākums, vidus, beigas. Tur ir kaut kāda atbildība par šo cilvēku. Ārkārtīgi daudz pozitīvu nosacījumu, kas ātri ievirza aktieri pareizajās sliedēs. Šis paņēmiens – kopija – ir ļoti svarīgs runas dēļ, manieres dēļ, iemiesošanās dēļ. Un to ļoti labi var redzēt. Tiem aktieriem, kas ir maksimāli tālu aizgājuši no sevis un noķēruši citādību, pašiem ir aizraujoši. Un skatītājam arī tas ir aizraujoši. Labi, uz tavu jautājumu es varu atbildēt ar vienu vārdu – novērojumi.

Bet tad ir jautājums, kur tu tos ņem? Kad tevi kā studentu aiztriec uz tirgu vērot īpatņus, tas ir pašsaprotami, bet tagad – katru vakaru izrādes, mēģinājumi, filmēšana, no kuras atved un aizved ar mašīnu. Kad tu vēro, kur tu vēro, ko tu vēro?

Es citreiz tramvajā pieķeru sevi pie domas, ka vēroju.

Tu brauc ar tramvaju?

Kopš teātris ir tālāk nekā iepriekš, es bieži braucu. Aktieriem jau parasti izveidojas arī tāda krātuvīte, kur neatskārstai vajadzībai kaut kas noglabājas.

Tātad tu uz konkrētu tēlu ar iztēles palīdzību vari projicēt pilnīgi cita tipāža īpašības vai specifiskas iezīmes, piemēram, uz Omi kāda pusmūža vīrieša roku kustības?

Protams. Varu veidot arī kolāžu. Tas ir apmēram tā kā fotorobots. Protams, labāk, ja tas sastāv no divām, nevis no astoņpadsmit dažādām daļām, bet ir arī tā.

Vai ir bijis, ka tu paņem kaut ko un izmanto viens pret vienu?

Varbūt Zahars Oblomovā, lai gan arī ne pilnībā. Tur es izmantoju konkrētu gaitu. Tad tev jārunā ar Keišu. Vai ar Znotiņu. To drīzāk Kārklos var redzēt – tur Vējonis ir Vējonis.

Bet tā jau ir parodija. Rezumējot – iztrūkstošie robi tiek aizpildīti ar iztēli.

Vai arī, zini, tas ir kā ar cilmes šūnām, kuras var kļūt par jebkurām cita tipa šūnām. Tev vajag vienu cilmes šūnu, un tu vari uzaudzēt visu pārējo.

Sanāk, ka jebkuru kolorītu večuku ir vieglāk izveidot nekā, piemēram, tava vecuma varoni Velbekā?

Tev taisnība. Gadījumos, kad nobīde ir neliela, visu laiku nemainīgi paturēt šo nobīdi 10 grādos ir grūtāk nekā 90 grādos.

Kad ir noķerts domā- šanas tips, tad tēls ir rokā. Skats no izrādes Cerību ezers aizsalis. Vlads – Kaspars Znotiņš, Ome – Vilis Daudziņš // Foto – Ansis Starks

Ja tu veido tēlu, vispirms domājot par viņa psihofizisko veidolu, un tev pretī ir partneris, kas līdzīgi veido tēlu, kā rodas dzīvā partnerība uz skatuves?

Ideālā gadījumā nav atšķirības no tā, kā jāstrādā reālistiskā izrādē, kur mēs runājam par psiholoģiski būvētām lomām. Tu vienādi reaģē uz cilvēku, ģērbts veļā vai smagās ziemas drēbēs, tikai tik daudz tā starpība, ka tas ierobežo vai pārveido tavu kustību partitūru, bet citādi nosacījumi partnerībai ir tādi paši. Izņemot gadījumus, kad ir žanrisks uzdevums, kad mēs vairāk virzāmies Meierholda virzienā, piemēram, 12 krēslos. Lai gan īstenībā strādā tie paši noteikumi, bet, ja reālistiskā teātrī tā ir psiholoģiskā, emocionālā precizitāte, tad šeit klāt nāk vēl arī mehāniskā precizitāte. Šeit nav vietas paviršībai vai improvizācijai, tu nedrīksti nomuļļāt, ir precīzi tehniski noteikumi, kurus jāievēro sava tēla robežās – kā viņš var un kā nevar reaģēt, citādi tu ne tikai neprecīzi izdari to, kas tev jādara, bet tu arī grauj visu izrādi, jo sāc spēlēt citā žanrā.

Vai saknes tam neaug jau no Velnu laika un Alekseja Kirilova? Tur jau tu arī vienlaikus biji un nebiji tu.

Jā, bet tieši Velnos es pēc kāda laika sapratu, ka tā spēlēt nevajag. Tā katarse, pat ne katarse, bet tā dīvainā sajūta uz skatuves, spēlējot šo lomu un jo īpaši pēdējo ainu – pašnāvību, bija tik vilinoši skaista, ka man pēc tam likās, ka tā arī ir jāspēlē, ka re, kur ir, es esmu atradis. Ka, lūk, es esmu līdz galam īsts, un, ja gribi spēlēt galēji emocionāli patiesi, tad ir jāspēj spēlēt tā. Bet tās ir muļķības. Tas varbūt der šīm vienam varonim, bet nekādā ziņā to nedrīkst pieņemt par aksiomu, ka jebkuram varonim, ja viņš nonāk galēji emocionālā, labilā stāvoklī, viņa izpausmes varētu būt šādas. Un ka skatītājiem liksies – jā, tas ir ģeniāli.

Vai tev nešķiet, ka tas iespaids vai pārdzīvojums, ko uz skatītāju atstāj šāda spēle ar galēji atkailinātiem nerviem – galu galā tu neesi vienīgais, kas tā ir spēlējis –, kaut par mata tiesu, bet ir lielāks nekā tad, kad loma tiek veidota no ārpuses un tu pats mazliet ar distanci uz to visu noskaties? Galu galā kopš Velniem ir pagājuši 25 gadi, bet tieši to, kā tu spēlēji, nav iespējams aizmirst.

Ļoti labi. Es arī nevaru aizmirst. Tomēr tam bija konkrēts konteksts. Es to esmu mēģinājis izmantot kā formu vēl dažas reizes, aiz izmisuma, tās sajūtas dēļ, ka kaut kas nav līdz galam izdarīts, taču tas nestrādā. Un esmu to redzējis, arī atrodoties skatītāju zālē. Kā tas no malas izskatās. Jo es jau to pazīstu, šī sajūta atsaucas manī. Es saprotu mehāniku, un man uzreiz kļūst garlaicīgi. Viss ir skaidrs. Katrs jau vienreiz mūžā izdzīvo šo stāvokli, un ja tā ir pirmā reize – super! Bet ja to paņem par metodi – tās ir beigas. Tas nestrādā, jo plikie nervi vairs nav pliki nervi, tā ir normāla manipulācija...

Tātad skatītājs vienkārši uzķeras?

Protams. Bet... varbūt mēs tomēr runājam par mazliet dažādām lietām, jo es par to runāju no tehnikas viedokļa, līdz ar to ir grūti paskaidrot, ko tieši nozīmē atkailināt nervus un ko ar tādiem var nospēlēt. Bet es domāju, ka aktieri saprot, par ko ir runa. Kāda ir atšķirība starp īstiem atkailinātiem nerviem un šo atkailināto nervu simulāciju. Un tur būs tikpat norauta balss, tikpat daudz sviedru, tikpat daudz asaru. Tas viss tur būs. Bet iedarbības nebūs nedz tev pašam, nedz skatītāju zālē. Tomēr daļa skatītāju būs apmānīta. Saproti, tas taču ir jāspēlē katru vakaru. Tā ir tā lielā problēma. Prieks, ka tu neuzdod muļķīgo jautājumu – kā tu tiec ārā no lomas. Vienīgais svarīgais jautājums ir tikt iekšā lomā. Ja tu nevari tikt ārā, ja tu nevari aiziet mājās, ja atrašanās lomā tevi saista tik ļoti, ir tik salda, tad ir citas iestādes, kur meklēt palīdzību. Medicīniskas.

Pieņemu, ka ir cilvēki, kas piedzīvo šo stāvokli.

Jā, bet tad ir jāmeklē palīdzība, kamēr vēl var palīdzēt. Jo pēc izrādes ir jāspēj iet mājās, pie ģimenes.

Nu... es domāju, šo ceļu var pagarināt.

Jā, var iet kājām. Vai tu domāji – caur krogu? To labāk neapskatīsim. Tad mēs tiksim līdz nāvīgi garlaicīgajai atturības tēmai.

Ticība

Labi, tad tagad beidzot par islāmu.

Nu ja, no atturības tēmas noteikti pie islāma!

Nē, vēl viens starpjautājums, domājot par konkrēto un vispārīgo. Proti, Vectēvā – vai tu, rādot unikālo cilvēku, kas bijis leģionā un šodien mājās glabā hitleriskās Vācijas karogu, nebaidījies aizskart vai nodarīt pāri visiem tiem, kas leģionā bija, lai cīnītos par Latvijas brīvību? Es pieņemu, ka Latvijā šādu tipu ar Trešā reiha karogu nav daudz.

Daudz nav, bet redz, ka viens atradās.

Bet vai drīkst runāt par tēmu, par kuru runāts maz vai nemaz, paņemot indivīdu, kurš nav tipisks leģionāru pārstāvis?

Man tas pirmām kārtām bija liels piedzīvojums. Un tie bija atklājumi, ko es izdarīju pats par savu ģimeni, par cilvēkiem, kas karoja dažādās frontes pusēs, par iemesliem, kāpēc viņi tur atradās. Tieši tāpēc visiem šiem varoņiem uzvārdā ir Savickis, lai gan neviens no viņiem, izņemot manu vecotēvu, nav Savickis, bet tas ir svarīgi – jo viņi piedzīvo vienus notikumus vienā laikā un būdami vienas tautas pārstāvji. Bet karš, šī pretīgā lieta, viņus pārvērš, nostāda vienu pret otru, noliek pretējās pozīcijās, pie kam neviena no šīm pozīcijām tā riktīgi nav Latvijas pozīcija. Nu, varbūt viena. Nē, tomēr ne, trešajam varonim drīzāk ir brīnišķīga spēja palūkoties uz to gaļasmašīnu no augšas un tad izdarīt kaut kādas izvēles vai vismaz analītiski vērtēt to vājprātu, kurā viņš atrodas. Tādā ziņā trešais varonis ir simpātisks, bet… Pat ar manām simpātijām pret viņu es mēģinu būt maksimāli iejūtīgs arī pret pirmajiem diviem personāžiem, jo ir ļoti svarīgi neuzbāzties viņiem ar savu vērtējumu, bet ļaut runāt. Protams, tas ir ļoti, ļoti nozīmīgs notikums manā dzīvē. Ne tikai teātra dzīvē vai manā teātra biogrāfijā, bet tieši manā dzīvē. Interesanti, kā savijas profesija ar biogrāfiju, ar notikumiem dzīvē, ar vēsturi, ar ģimenes vēsturi.

Bet tavs jautājums bija – vai tas nav risks? Ir. Taču notika tā, ka es viņu satiku. Protams, viņš ir retums, bet mēdz gadīties tā, ka mēs ejam pa Latviju, kur flamingo nedzīvo, un te pēkšņi ieraugām flamingo. Patiesībā viņš nepārstāv leģionārus. Ja gribam būt juridiski korekti, viņš ir kāda policijas bataljona specifiskas vienības karavīrs ar specifiskiem uzdevumiem. Bet man un arī Alvim viņš likās svarīgs kā cilvēks, kurš uzrāda domāšanas veidu un tipu, un tas nu gan nav retums – par antisemītu trūkumu nevaram žēloties. Un te mēs mierīgi varētu pāriet pie tēmas par globālām sazvērestībām, kas man ļoti patīk, tas ir brīnišķīgs veids, kā ieraudzīt visu savu nelaimju avotu un cēloni. Un jo tu vairāk lasi kādu literatūru vai skaties apkārt, jo vairāk to ieraugi. Un tev veras vaļā. Sazvērestības teorijām piemīt īpašība vērties vaļā, turklāt tās skar arī globālus jautājumus – piemēram, par to, ka mēs esam eksperiments, ko veic citplanētieši. Mēs esam kloni. Jo arī Ādams un Ieva bija kloni, jo viņus radīja no pīšļiem un zemes, tātad no kaut kādas pirmvielas. Viņi jau nav piedzimuši...

Bet kā tās mūs aizved pie Velbeka un viņa teorijas, ka eiropeiskā rase ir nolemta iznīcībai?

(Smiekli.) Tur tieši viss ir ļoti skaidrs, un es neredzu neko no sazvērestības teorijām, tur viss balstās novērojumos, gluži kā eksaktā zinātnē. Jo katra civilizācija agri vai vēlu piedzīvo savu norietu, un noriets iestājas labos laikos, nevis sliktos. Ārējie faktori vienkārši izmanto mūsu iekšējo nespēju pašproducēties, virzīties uz priekšu un attīstīties.

Kad izrāde iznāca, tad Makrons vēl nebija ievēlēts par Francijas prezidentu, tagad situācija ir mainījusies. Jūs nevarat rediģēt izrādes tekstu, bet kāda tev ir sajūta par šo situācijas maiņu?

Izmaiņas ir minimālas, vēlēšanu rezultāts galu galā ir tāds, kā Velbeks prognozēja: ka neuzvarēs ne Lepēna, ne Olāns, bet kāds trešais. Viņa gadījumā – musulmaņu brālība, realitātē – Makrons, melnais zirdziņš, par kuru nav skaidrs, no kurienes viņš uzradās. Divas partijas, kas kopš Otrā pasaules kara vienmēr ir uzvarējušas, neuzvar. Ne sociālisti, ne nacionālisti. Redzēsim.

Vai tev, spēlējot šai izrādē, ir papildu interese sekot līdzi notikumiem Francijā?

Nē, Francijas ārpolitika mani neinteresē.

Un Francijas iekšpolitika?

Vēl mazāk. Mani vairāk interesē tā metafiziskā daļa par dažādu pasaules reliģisko uzskatu sadzīvošanu vai nesadzīvošanu, vai izdzīvošanu. Kurš modelis, tā sakot, veiksmīgāks? Šobrīd izskatās, ka ir tā, kā rakstīts Velbekam – islāma modelis ir veiksmīgāks, jo vienkāršāks. Islāma mistiskā daļa, sūfisms, ir ļoti sarežģīta un poētiska, bet viss pārējais, atšķirībā no evaņģēlijiem, vairāk atgādina likumu krājumu vai tādus kā normatīvos noteikumus. Sadzīvē, attiecībās ar neticīgajiem vai citādi ticīgajiem. Tas ir interesanti. Es lasīju pravieša Muhameda biogrāfiju, un man ļoti patika viens stāsts. Stāsts par kaunu. Islāmā svarīgs notikums ir Muhameda nakts ceļojums no Mekas uz Jeruzalemi. Tur pie visa ir vainīgs eņģelis Gabriels. Kā parasti. Jo viņu visu laiku kaut kur sūta. Tikai ar Muhamedu Gabrielam ir stipri vairāk darba nekā evaņģēlijā, kur viņš parādās sākumā, lai pavēstītu Marijai, ka viņa ir grūta, un tad tikai beigās, kad Marijai un Magdalēnai paziņo par tukšo kapu. Bet ar Muhamedu viņš strādā diendienā, gadiem. Vārdu sakot, vienu nakti Muhameds jūt, ka viņam pie sāna kāds piesit, viņš pamostas, skatās: stāv Gabriels un saka – ejam. Muhameds, protams, iet, un tur stāv spārnotais zirgs Buraks, tāds mūļa izmērā, toties ar spārniem. Stāv un dīžājas. Gabriels saka – kāp virsū. Muhameds pieiet pie Buraka, bet tas spārdās un Muhameds nevar uzkāpt. Tad Gabriels paņem Buraku aiz krēpēm, ieskatās viņam acīs un saka: kā tev nav kauna?! Vīrs, kas sēdēs tev mugurā, ir Dievam vismīļākais no visiem praviešiem. Un Buraks nosvīst no kauna. Šī vieta man tā patīk! Nosvīda no kauna. Jo es arī esmu nosvīdis no kauna. Pat vairākkārt.

Es negribu, lai tu stāsti konkrēti, bet vai tev pašam dzīvē ir bijusi kāda mistiska pieredze, kas nav izskaidrojama, vai tu pieej dzīvei pietiekami racionāli?
Es pieeju pietiekami racionāli. Mistiska pieredze? Ir sakritības, ko var skaidrot dažādi.

Bet tāda, ko nevar izskaidrot?

Tā, ka es kaut ko nodomāju un tā arī notiek, ka man ir dažādas priekšnojautas un tā arī notiek, – nē, ar mani tā nav bijis. Bet man tuviem cilvēkiem tā ir bijis, vismaz viņi tā saka. Es nezinu. No vienas puses, man tās šķiet psihes spēlītes, un cilvēka apziņa ir tāda lieta, kas ir tikpat neskaidra kā izplatījums. No kā tas sastāv, kādā veidā tas funkcionē? Tas, manuprāt, ir viens no interesantākajiem pētniecības laukiem. Kas mēs esam? Kas veido apziņu? Kādā veidā tajā gaļas gabalā, kas ir mūsu smadzenes, sinoptiskās saites starp neironiem, kuri paši par sevi ir mikroskopiski, ļoti īsā laika sprīdī spēj izveidot tos vārdus, ko es runāju, paralēli skatoties uz šķīvi savā priekšā, saprotot visu kontekstu un padomājot par Teātra Vēstnesi, kurā tas būs drukāts, un paralēli vēl ko citu... Kas ir apziņa? Apzinoties savu neizbēgamo pazušanu, izbeigšanos. Protams, jo tev vairāk gadu, jo interesantāk par to padomāt.

Te varbūt ir tā atšķirība starp skatuves mākslas pārstāvjiem un citiem māksliniekiem, kas rada no nekā – komponisti, gleznotāji vai literāti. Man liekas, ja es šo jautājumu uzdotu rakstniekam, viņš teiktu – o, jā, man ir bijis tāds gadījums, un viņam tas liktos pašsaprotami. Bet tu uzreiz šādu iespēju noraidi.

Iracionāla pieredze. (Pauze.) Tad, ja tu analītiski sāc... Redzi, tad ir jautājums, vai mēs vispār analītiski varam skatīties uz dzeju, uz mākslu, uz, lūk, šādiem reliģiskas dabas pārdzīvojumiem? Ko mēs tur varam analītiski izpētīt? Varbūt nemaz nevajag... Mēs vienīgi varam sākt domāt par to, no kurienes varētu būt radusies ticība kaut kam pārdabiskam. Un atbilde nebūtu tālu jāmeklē. Ja mēs iedomājamies paleolīta sabiedrību, viņu izpratne par neizskaidrojamām dabas parādībām neapšaubāmi veicina ticību tam, ka ir daudz lielāki spēki, kas to visu vada un veido. Es lasīju vienu interesantu skaidrojumu nepieciešamībai pēc ticības aizkapa dzīvei, proti, tie ir sapņi. Mēs tur, zvērādās ģērbušies, stāvam un skatāmies – jā, cilvēks ir beigts un pagalam, tāpat kā mūsu nomedītais dzīvnieks, bet sapnī mēs viņu redzam dzīvu. Un priekšstati par aizkapa dzīvi veidojas tieši šajā sapņa fāzē, jo labi izskaidro, ka tie, kas ir miruši, nav miruši, bet atrodas kaut kur citur.

Mistiķis no tevis nesanāks...

(Smiekli.) Nē. Bet iedomājies, cik daudz cilvēku jau dzīvo šajā paralēlajā pasaulē, nevis tajā, kas ir te, uz vietas. Kaut gan, kāda starpība – ir cilvēki, kas dzīvo šajā pasaulē, bet lielāko daļu savas dzīves pavada internetā, kas ir tāda pati virtuālā pasaule. It kā šeit un tagad, bet – citur. A gadiņi ta tev iet, tavs pulkstenis iet... Dienu pēc dienas, stundu pēc stundas. Tas ir citā laukā pavadītais laiks, nevis šeit. Nevis mūsu sarunā. Arī par šo es sāku domāt Velbeka sakarā, reliģiskās pieredzes sakarā, un nopirku Korānu.

Nopirkt jau var. Man arī ir. Bet lasīt vajag.

Tiesa. Es ielasījos. Bet tas ir sarežģīti. Un tad, protams, atvieglotais variants ir klausīties dziedājumus, arābu valodā. Ārkārtīgi skaisti tas ir.

Vai tu vari iedomāties Eiropas islamizāciju? Viena lieta ir mehāniska pārpludināšana vai demogrāfijas problēmu rezultāts. Bet vai tu un es varam pēc gadiem trīsdesmit piederēt islāmam? Vai tomēr Velbeka romāns ir utopija?

Pietiek paraudzīties vēsturē, un tādu gadījumu ir bijis pietiekami daudz, turklāt jāņem vērā, ka šajos platuma grādos nav problēmu ar kažoka mešanu uz dažādām pusēm. Kad ienāca padomju vara, ko darīja elite? Vai tai brīdī, kad ienāca vācu vara?

Pag, islāms tomēr ir reliģija.

Bet tam ir liela līdzība ar komunismu. Islāms ir miermīlīga reliģija ar nosacījumu, ka visā pasaulē valda islāms. Tieši tāpat kā ar komunismu. Tas ļoti lielā mērā ir ideoloģija. Jā, tur ir daļa misticisma, bet, kopumā ņemot, tur ir daudz pragmatiska – kā tev šo dzīvi nodzīvot. Pie kam tu to vari darīt kaut vai formāli, tev vienkārši jāveic tās darbības, ko veicis Muhameds. Man ļoti interesants liekas arī veids, kā Korāns nonāk pie Muhameda. Muhameds ir analfabēts, un eņģelis Gabriels viņam parādās tajā brīdī, kad viņš domā par tām lietām, par kurām mēs tagad domājam. Un, kā mēs vienojāmies, jebkurš cilvēks domā par mūžības un esības jautājumiem. Gabriels viņam parādās ar vīstokli un saka – lasi. Muhameds atbild – es nemāku. Gabriels iesit ar to vīstokli pa galvu, vēl un vēl, līdz Muhameds atver acis un saprot, ka viņš lasa. Viņš ir matrica, viņš skenē, viņš nevis lasa, bet nolasa – viņš atceras katru burtu, katru pieturzīmi. Un tas nozīmē šo būtisko atšķirību. Korāns ir tīrs paša Dieva vārds, kamēr evaņģēliji ir tikai liecības par Dievu.

Tu esi pirmais kandidāts uz konvertēšanos....

Nu redzi, mēs jau varam smīkņāt par Imanta Kalniņa pievēršanos islāmam, bet, ja tā padomā, kāpēc lai viņš to nedarītu?

Vai tu kādu islāma valsti esi apceļojis?

Nē.

Vai negrasies turp doties?

Nē. Es braukšu uz Izraēlu. Mēs brauksim maijā ar Garo dzīvi. Un es mierīgi to varu darīt, jo man pasē nav nevienas nepareizās vīzas.

Vilis Daudziņš: “No zaglības vajag tik vaļā, no divkosības, no citām sliktām lietām, bet man nepatīk skatīties uz savu laiku kā uz kaut ko sliktu.” // Foto – Jānis Deinats

Nobeigums

Kā jūs pirms 25 gadiem Daugavpilī tikāt zem Daugavas tilta, lai uzkrāsotu uzrakstu Velni?

Es tak neatceros. Pirms tam kāds tur jau kaut ko stulbu bija uzrakstījis, un mums droši vien likās, ka vajag ko jēdzīgāku. Es pieteicos rakstīt, jo uzskatīju, ka man ir tiesības – galu galā es biju pabeidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Pindzelei bija jābūt manās rokās. Savukārt Robežnieks, kurš bija no Jēkabpils, jutās saderīgs ar to straumi, kas plūst zem mūsu kājām. Tāpēc viņš bija tas cilvēks, kurš turēja bundžu. Turklāt mums abiem nebija bail no augstuma. Un tā mēs tur aiztipinājām. Tur varēja tā ielīst, jo dažreiz nebija slēgta tehniskā eja zem tilta, tad varēja aiziet līdz pirmajam balstam, nokāpt uz tā balsta, aplīst apkārt... Grūti izstāstīt. Mazliet jāpaložņā bija, līdz mēs tikām uz tādas maliņas, kas bija apmēram pēdas platumā, un pa to gar vertikāli nokniedētu dzelzs sienu vajadzēja taustīties līdz sienai, kur mēs bijām iecerējuši uzrakstīt uzrakstu. Bet mēs jau kļūdījāmies ar pašu pirmo burtu. Pēc Velnu pirmizrādes mēs rakstījām krieviski Бесы, es uzrakstīju “ы” pirmo daļu tādu pašu kā “Б”..., līdz ar to uzraksts izveidojās jocīgs, bet tāpēc jau tie arī bija Бесы... Mēs vispār bijām ložņātāji. Arī Daugavpils teātra jumts bija mūsu. Bet tur līda arī Krilovs. Un jaunie teātra kritiķi, kas reizēm atbrauca ciemos.

Jā, šo es taupīju pašām beigām. Es atceros Velnu pirmizrādes balli, jo pie dzīru galda tu man parādīji mēli. Acīmredzot es pārāk ziņkārīgi uz tevi paskatījos. Zini, kā – pirmais kurss, pirmā ballīte. Un tad es nosvīdu no kauna... Gluži kā spārnotais Buraks.

Tev jau nebija par ko kaunēties!

Nav ko blenzt uz aktieriem...

Priekš kam tad viņi ir?!

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt