Žurnāls BŪS! 18.04.2018

Ieraugi neredzamos varoņus!

Ar izrādes “Mežainis” radošo komandu sarunājas Linda Ģībiete

 

Lasot Jāņa Baloža lugu “Mežainis”, jau pirmajā ainā pārņem vecu, mīļu draugu satikšanas sajūta – viens no galvenajiem varoņiem, teicējs un desmitgadēm garas vēstures notikumu vēstnesis, ir rakstnieks Andžejs Goba, ko Artura Krūzkopa tēlā pazīstam no izrādes “Pieaugušie”. Tagad Andžejs pēc mokošiem radošiem meklējumiem uzgājis vecu stāstu savam jaunajam romānam – stāstu par latgalieti Jāni Pīnupu (lugā sauktu par Jāni Pugaču), pēdējo mežabrāli, kurš slēpjoties pavadīja 50 gadus un iznāca no meža tikai 1995. gadā, kad Latviju bija pametusi pēdējā Krievijas armijas daļa. Tas ir šī laika skatījums uz to laiku, saka režisors Valters Sīlis. Tādēļ ticis izvēlēts Andžeja tēls, kas notikumus gluži kā paši izrādes autori atklāj ar mūsdienu cilvēka skatījumu. Vai tas tā tiešām bija? Varbūt tas ir tas, ko mēs uzskatām par svarīgu, kas mums šķiet uzrunājošs un ko mēs caur šo situāciju gribam izstāstīt?...

Bet stāsts darbojas kā jau visi labie dokumentālie vēstures piedzīvojumi ar biogrāfiskiem un fantāzijas metiem. Pierādījums tam ir izrādes pirmās – lietuviešu – versijas panākumi Nacionālajā Kauņas drāmas teātrī 2015. gada rudenī. Izrāde Miškinis saņēmusi sešas Skatuves zelta krusta (“Spēlmaņu nakts” balvas Lietuvas ekvivalents) nominācijas. Balvai izvirzīts gan Valters Sīlis un Jānis Balodis, gan scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš, gan pieci iestudējuma tēlotāji, no kuriem divi – Ļubomirs Laucevičs un Vilija Grigaitīte – balvas arī nopelnīja. Nu laiks izrādes māju versijai.

Linda: Kā jūs nolēmāt šo stāstu celt gaismā?

Valters: Pirmā doma bija tālajā tūkstoš deviņi simti... Nē, nē! Pateikšu precīzi – 2013. gada vasarā. Atceros to mirkli – mēs ar Kārli Krūmiņu, Ievu Kauliņu un Karlu Almu, kurš spēlēja “Leģionāros”, bijām Hamburgā un taisījām izrādi par 90. gadiem. Pētīju, kādi ievērības cienīgi notikumi tajā desmitgadē notikuši. Un pēkšņi viens virsrakstiņš starp daudziem interesantiem notikumiem izcēlās kā kaut kas neparasts – no meža iznācis pēdējais mežabrālis, kas tur pavadījis 50 gadu. Sāku par to interesēties, tomēr tajā izrādē tam vietas nebija. Taču radās ideja par fantastisku ceļojumu – kā tu varētu nodzīvot 50 gadus, visu padomju laiku, esot pilnīgi nošķirts mežā. 2014. gada beigās mani uzaicināja veidot izrādi Kauņā, viņi bija gatavi uzņemties risku lielajā zālē iestudēt izrādi, kuras dramaturģiskais materiāls top mēģinājumu procesā. Tas, protams, bija traki! Mēs piedāvājām šo ideju un stāstu lokalizējām Lietuvai. Bet jau mēģinājumu procesā Kauņā redzēju: tas taču ir tas pats Andžejs Goba no “Pieaugušajiem”! Lietuvā viņu sauca Tomass Kudirka. Lietuviešu aktiera Vaida Maršalkas aktieriskā enerģija man šķita ļoti tuva Ivara Kļavinska enerģijai, bet par Ļubomira Lauceviča spēlēto lomu Māra Ķimele, atbraukusi skatīties izrādi, man čukstēja ausī: tas Dumpim jāspēlē! Jau tad bija sajūta, ka jāatrod veids, kā šo izrādi uztaisīt arī Latvijā. Ir pagājuši gandrīz pieci gadi, un beidzot tas ir izdevies. Tas prasīja laiku – savākt tādu sapņu komandu, kādu mēs vēlējāmies šajā iestudējumā.

Arturs: Kad iestudējām “Pieaugušos”, bija citādi, jo šoreiz jau ir gatavs materiāls. Man kā Andžejam stāsts šķiet stāstīšanas vērts, par to gribas runāt. Man ir interesanti, tā ir tāda lieta, ko mana paaudze nav piedzīvojusi, ir tikai tas, ko zinām no stāstiem, grāmatām un filmām, bet es to spēju iztēloties. Piemēram, lugā ir “burvīgs” zobārsta apmeklējuma skats. Man tas ļoti patīk, jo reiz mans vecaistētis sāka runāt par karu un teica: zini, no tā visa man viena lieta visvairāk palikusi atmiņā; es atgriezos no kara, man sāpēja zobs, es aizgāju pie zobārsta, man bez narkozes izrāva visus zobus un ielika protēzi. Viņš teica: tās bija lielākās sāpes manā dzīvē. No tā visa, kā gājis karā, viņam palicis atmiņā tieši zobārsts kā lielākais ļaunums, ko viņš piedzīvojis. Tāds sīkums, bet te mēs lasām lugu, un pēkšņi – aina pie zobārsta. Tik ļoti!

Jānis: Man viss sākās ar to nelielo dokumentālo materiālu daudzumu, kas bija pieejams vietnē Periodika.lv, bet lielākais ieguvums bija tikšanās ar Jāņa Pīnupa tuvāko radinieci Preiļu rajonā. Mēs pabijām kopā pusi dienas, parunājām, satikām vietējo bibliotekāri, aizbraucām uz viņa mājām, kas stāvēja tukšas, nezinu, vai šobrīd vispār vairs ir. Tad sekoja darba process ar aktieriem Kauņā, un vasaras pārtraukumā bija tas viss jāsaliek lugas tekstā. Kad Tomass Kudirka Kauņas versijā dodas satikt cilvēkus, kas varētu kaut ko zināt par Jāni, viņam tur nav neviena pazīstama. Bet Andžejam tas ir brauciens uz vietu Latgales pusē, ar kuru viņš reiz bijis saistīts. Stāsts kļūst tuvāks, tās detaļas, kas notiek ar Andžeju, patiesībā ir ar maniem radiniekiem piedzīvotais.

Kāds būs šis iestudējums?

Uģis: Izrādē piedalās astoņi aktieri, un katrs atveido ap desmit tēlu. Tas ir veids, kā, izmantojot salīdzinoši nelielu komandu, parādīt veselu vēsturisko seriālu, kurā ir ļoti daudz dažādu tēlu, bet tie nav tik ilglaicīgi, lai iesaistītu 80 aktierus.

Kas aktieriem nāks palīgā? Tērpi un grims?

Uģis: Nedaudz arī grims, bet lielākoties rekvizīti, aksesuāri un trāpīgas tērpu detaļas, lai viss uzreiz būtu skaidrs, sevišķi, ja parādās kāds vēsturisks personāžs no 90. gadiem vai, piemēram, Staļins vai kosmonauts. Taču viss jāpanāk ātri un vienkārši, tāpēc pārsvarā tēli pārvērtīsies daļēji – ar ūsām, brillēm un cepurēm, tomēr dažiem būs arī pilnā kostimērijas maiņa. No malas skatoties, varētu likties, ka izrāde ir tāds piedzīvojumu stāsts. 50 gados notikušais tiek saspiests trijās stundās. Šķiet, sanāk tāds ātrs popūrijs. Tas ir kā tas mirklis pirms nāves, kad visa dzīve paskrien garām. Rodas jautājums, kas tev paliek atmiņā no tavas dzīves būtiskajiem punktiem. Ne jau viss.

Kāda būs spēles telpa? Jo arī darbības vietu lugā ir daudz.

Uģis: Jānis 50 gadus dzīvojis mežā un slēpies arī mājās, visu laiku būdams ārpus pastāvošās iekārtas. 1944. gadā viņš tika kontuzēts, pameta padomju armiju un skaitījās kritis karā, tādēļ pēc iznākšanas no slēptuves daudzi uzskatīja viņu par varoni, kas visu šo laiku pretojies padomju iekārtai. Savā ziņā tā arī ir pretošanās iekārtai, jo tu tajā neiesaisties. Tāpēc telpa ir mēģinājums apvienot gan mežu, gan iekštelpu un atspoguļot arī tos 50 gadus, ko Jānis slēpjoties pavada ciešā sasaistē ar mežu, kokiem, zvēriem. Mans galvenais izteiksmes veids šajā izrādē ir koks šķērsgriezumā, kur mēs varam redzēt koka gadskārtas, dzīslas, to, kā tas ir audzis. Taču nevis ierastā veidā – nozāģētā celmā, bet vertikāli. Tās būs plānas koka strēmelītes, kurās gadskārtas tiks papildus izceltas ar gaismu, bet iekštelpas simbolizēs atsevišķas sienas.

Valters: Ja tev ir saikne ar dabu, tad nepastāv nodalījums starp “es” un “dzīvnieks”, starp “manas mājas” un “daba”, “mans dārzs” un “mežs”. Mums pilsētas ritmā tas ir skaidri nodalīts. Varbūt idealizēti skan, bet stāsts ir arī par to, ka tur tu es vienots ar dabu. Tāda latviešu panteisma ideja: tu esi dabā, un Dievs jau vienmēr ir tevis paša dubultnieks. Šī tēma Jāņa dzīvesstāstā man šķiet ļoti interesanta – kā Dievs viņu vienmēr glābj un palīdz paslēpties no vajātājiem...

Un, kā teikts, manuprāt, brīnišķīgākajā lugas remarkā, “Dievs pieiet pie nošautās dzeguzes un iepūš viņai atpakaļ dzīvību, dzeguze pieceļas un aiziet”.

Valters: Racionālā uztverē šeit, pilsētā, Dievam rodas dažādas dīvainas formas, bet tajā vidē Dievs ir ļoti harmonisks tēls. Tāpat kā saskare un saruna ar dabu. Daba un Dievs tur tiešām ir viens un tas pats. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti skaists.

 

Visu rakstu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2018. gada pavasara numurā

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt