Teātra Vēstnesis 15.06.2018

Uzmanīgi ar vilkiem

Līga Ulberte: piezīmes par amatierteātri šajā sezonā

Gaisa spēku majors, kurš debitē teātrī ar sarežģītu lomu riskantā materiālā un nospēlē to tādā patiesības pakāpē, it kā to vien būtu darījis. Pierobežas kultūras nams, kurā svētdienas vakarā pēc trim garām skates dienām žūrija ierodas tādā nogurumā, ka acis neturas vaļā. Bet izrādes beigās profesionālā teātrī rūdīta kritiķe, aktieris un režisors ir noraudājušies slapji. Režisors, kurš mēģinājumus var plānot tikai diennakts gaišajā laikā, jo citādi aktieriem ceļā uz mēģinājumu jāuzmanās no vilkiem. Fascinējoši gaišas personības, kas garīgi kopj, tīra un uzziedina sava pagasta, novada, pilsētas vidi un cilvēkus. Režisori, kas strādā ar ļoti jauniem un ļoti veciem cilvēkiem, ar lieliem kolektīviem un mazām domubiedru grupām, ar sarežģītiem tekstiem un tautas lugām, mazos pagrabos un milzīgās kultūras namu skatuvēs. Aktieri, starp kuriem ir gan vietējie pagastveči, gan pudeles brāļi, gan skatuvei dzimuši talanti, gan centīgi pašdarbnieki. Nenoliedzami arī daudz diletantisma, pretenciozitātes, bezgaumības un nevēlēšanās domāt. To visu un vēl daudz ko citu ir laimējies piedzīvot Latvijas amatierteātros, ko skatos daudz un ar prieku. It īpaši tad, kad kritiķa rutīnas iespaidā sāk aizmirsties, kāpēc mīlu teātri.

Pēc Latvijas Nacionālā kultūras centra datiem 2017. gadā Latvijā darbojās 428 amatierteātri. Aicināju 14 režisorus ar maksimāli atšķirīgu pieredzi no dažādām Latvijas vietām atbildēt uz trim jautājumiem. Viņiem sakāmā bija daudz vairāk nekā žurnālā vietas. Un vēl ļoti daudzi, kuru teiktajā būtu vērts ieklausīties, palika aiz kadra. Tāds alternatīvais Latvijas teātra gaismas tīkls, kas atgādina, ka Rīga nav visa Latvija un teātrī joprojām nekas labāks par dzīva cilvēka patiesu pārdzīvojumu nav izdomāts.

1. Kāds ir amatierteātra galvenais uzdevums jeb misija?
2. Ko teātrī vispār nozīmē jēdzieni “amatierisms” un “profesionālisms”?
3. Kas jums personīgi darbā ar amatieriem sniedz vislielāko gandarījumu, un kas jūsu darbu visvairāk apgrūtina?
 

Daiga Bētere, Alūksne. 15 gadus Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” režisore, pirms tam šā teātra aktrise. Teātra sastāvs ir mainīgs, vidēji 15 dalībnieki.

1. Nezaudēt latviešu teātra spēlēšanas tradīcijas, ļaut cilvēkiem brīvajā laikā izpausties, doties viesizrādēs pie skatītājiem, kas reti izbrauc uz novada centru, kur nu vēl uz lielākām pilsētām.

2. Laba, kvalitatīva iestudējuma gadījumā atšķirība starp “amatierismu” un “profesionālismu” ir tā, ka amatieraktieri nav šajā jomā izglītojušies, bet profesionālie ir. Nereti gadās, ka arī režisors amatierteātrī ir bez vajadzīgās izglītības. Profesionāls teātris var atļauties vairāk eksperimentēt, amatierteātrim vairāk jāturas pie pārbaudītām vērtībām. Amatierteātros sezonas laikā top augstākais divi iestudējumi, kam jābūt tādiem, lai gandarījumu gūtu gan “vienkāršais” skatītājs, gan tāds, kam gribas pēc tam pārdomāt.

3. Vislielāko gandarījumu dod tas, ka mani aktieri “pavelkas” man līdzi un cenšas izpildīt manas dažkārt pat trakās idejas. Apgrūtina? Nebūšu oriģināla – finanses!!!

Andris Bolmanis, Jelgava. 7 gadus Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra režisors. Teātrī strādā 4 režisori un 45 aktieri.

1. Amatierteātra misija ir būt teātrim, kuru veido tauta. Tam būtu jārunā par aktuālām problēmām gan valsts, gan mazu reģionu līmenī, nevis jāmēģina kopēt repertuāra teātra modeli. Nedrīkst aizmirst, ka kolektīva dalībnieki ir entuziasti, kuri to dara prieka pēc, un vairot šo prieku ir viens no amatierteātru uzdevumiem. Mēs rādām un radām dzīvi – tā ir misija.

2. Amatieris var būt tikai režisors, nevis viss teātris. Strādājot profesionāla līdera vadībā, jebkurš neprofesionāls aktieris ir spējīgs kalnus gāzt.

3. Vislielākais gandarījums ir tad, kad komanda “deg” par to, ko dara; kad skaidri definēts mērķis saliedē kolektīvu un padara to par vienu veselu organismu. Amatierteātros ir ļoti maz cilvēku, kuri grib pagrozīties prožektoru gaismā: te neviens nekļūst populārs, mēs to darām, jo mums tas patīk. Novērtējums un publikas atzinība ir svarīgs apliecinājums, ka virziens, kurā dodamies, ir pareizs, jo šajā procesā ir ļoti svarīgi tapt sadzirdētam.

Reinis Boters, Balgale. 4 gadus vada Balgales amatierteātri. Kolektīva kodols ir pieci aktieri, kuriem pēc vajadzības pievienojas citi.

1. Amatierteātri un to tradīcijas spēj vietējām kopienām sniegt daudz pozitīva. Vispirms jau cilvēkiem, kuri meistarīga režisora vadībā spēj piedzīvot pozitīvas pārmaiņas sevī. Arī man nācies pieredzēt, kā cilvēki, manu acu priekšā pārvarējuši bailes, kautrību, kompleksus un kļuvuši brīvi, dara apbrīnojamas lietas. Amatierteātris dod iespēju padarīt dzīvi mazliet košāku, dažādāku, kliedē ikdienas rutīnu. Savukārt vietējai kopienai, kuras pārstāvjiem ne vienmēr ir iespēja braukt uz teātri ārpus sava pagasta robežām, amatierteātra izrādes spēj dot kultūras piedzīvojumu.

2. Ar profesionālisma jēdzienu visvairāk saistās tā nozares daļa, kurai teātris ir galvenā nodarbošanās un ienākumu avots. Man profesionālisms teātrī nozīmē, ka darba process ir strukturēts, tiek virzīts uz konkrētu mērķi ar dažādiem kvalitatīviem līdzekļiem. Aktieri ar jēgpilnu attieksmi veido savus tēlus un orientējas izrādes tēmā un struktūrā. Režisori saprot, kādu vēstījumu vēlas paust, un pārvalda paņēmienu kopumu, lai iestudējumu veidotu saturīgu, stilistiski, jēdzieniski un mākslinieciski pilnvērtīgu. Ja kāda no šiem faktoriem pietrūkst, tad darbs kļūst paviršs, nebaudāms un dažbrīd pat mokošs, ārišķīgs – pēc manām domām, amatierisks. Lai cik dīvaini, profesionālu teātru trupās un iestudējumos ar amatierismu nākas sastapties biežāk nekā amatierteātros.

3. Vislielāko gandarījumu sniedz prieks un aizrautība aktieru acīs, redzot viņus uz skatuves. Šie mazliet trakie cilvēki ir pilnībā gatavi radīt un spēlēt, tam ziedojot savu brīvo laiku, pēc smagas darbadienas nākt uz nogurdinošiem mēģinājumiem. Šī apņēmība man šķiet skaista un godājama. Ir liels prieks, ka mani aktieri ir gatavi realizēt idejas, kuras iesākumā var šķist trakas vai nepamatotas; ka visi kopā metamies šajā izaicinājumā un visi drīkst izteikties, lai mūsu kopējā darbā ieliktu arī daļu sevis. Būt kopā ar cilvēkiem, kuri tev patīk, un darīt to, kas tevi aizrauj, – tas ir prieks un gandarījums reizē. Savukārt visiem apgrūtinājumiem vienmēr var atrast risinājumu.

Aivars Ikšelis, Valka. 36 gadus vada Valkas pilsētas teātri. Kolektīvā 20 aktieri un 4 tehniskie darbinieki.

1. Mums – Valkā saglabāt un kopt nākošajām paaudzēm teātra tradīcijas, kas aizsākušās jau 1871. gadā. Popularizēt latviešu teātri ārpus valsts robežām (katru gadu piedalāmies apmēram astoņos starptautiskos teātru (arī profesionālo) festivālos).

2. Vai nu ir teātris, vai nav. Tas, kas nav, ir pulciņš.

3. Aktieru profesionālisma izaugsme, jo starptautiskajos festivālos piedalāmies izcilu teātra pedagogu meistarklasēs.

Jānis Kaijaks, Ogre. 10 gadus vada Ogres Tautas teātri. Pamattrupā 25 aktieri, kā arī 5 studijas dalībnieki un 12 bērni.

1. Amatierteātrī neko nevar nopelnīt, tikai tērēt – savu laiku un arī naudu. Te nevar kļūt slavens, populārs, atpazīstams. Galvenais ir cilvēciskās attiecības, kad teātra kolektīvs kļūst par otru ģimeni un patriotisms, piederības sajūta aizstāj personiskās ambīcijas. Amatierteātrī režisors ir atbildīgs pilnīgi par visu. Ja viņš spēj iedot mērķi, viņam sekos. Ja smags darbs rezultēsies atzinībā, viņam ticēs. Ja režisors spēs pārliecināt, ka teātris ir māksla, tad visam ir jēga būt. Varbūt amatierteātru kustība ir kā tāda “ekosistēma”, kas palīdz uzturēt pie dzīvības mūsu tautas izslavēto teātra mīlestību.

2. Teātris ir teātris, vai nu labs, vai slikts. Ja laimējas redzēt labu izrādi, es aizmirstu, kas ir šie aktieri un šis teātris. Amatierteātrim ir pat daži plusi – aktieri nesaistās ar iepriekšējām lomām, viņi labāk pazīst reālo dzīvi un tās problēmas. Svarīgi, ka teātris turpina būt dažāds. Man, sākot strādāt ar amatieriem, nācās daudz ko mācīties no jauna. Kā mācīt tā, lai tevi saprot. Darīt visu pašam un atbildēt par visu. Režisora darba atšķirības no profesionāla teātra ir milzīgas, bet to kompensē pilnīga brīvība izvēlēties iestudējamo darbu, nestindzina atbildība par lielu budžetu vai neizdošanos, kas varētu sabojāt karjeru. “Gada izrādes 2017” fināla skate bija optimistisks apliecinājums – gandrīz visi līderi-režisori bija jauni, ar ambīcijām un savām tēmām. Un tā ir mūsu lielākā cerība.

Cik labi būtu, ja tas kļūtu stilīgi – profesionāli strādāt ar neprofesionāliem aktieriem.

3. Gandarījums ir ļoti tīrs un gaišs, priecājoties par saviem aktieriem un to, ko viņi spēj. Par skatītājiem, kuriem tas ir vajadzīgs.

Inta Kalniņa, Limbaži. 34 gadus režisore Ausekļa Limbažu teātrī. Teātrī šobrīd 28 aktieri, bet strādā arī ar skolēnu teātri “Kriksis” Limbažu Bērnu un jauniešu centrā un ar 1. un 2. klases bērniem Limbažu 3. vidusskolā.

1. Pirmkārt, katra dalībnieka personīgais ieguvums, jo, darbojoties teātrī, viņš attīsta sevi kā radošu personību. Mēģinājumos aktieri padziļināti iepazīst sevi, iemācās saprast un novērtēt savu un līdzcilvēku vienreizīgumu un līdzību. Trenējot runu un aktiermeistarību, uzstājoties publikas priekšā, aktieri vispusīgi attīsta sevi un kompensē pašapliecināšanās vajadzību. Otrkārt, izrādes ansamblis un teātra kolektīvs, ilgus gadus kopā darbojoties, kļūst par tādu kā saimi, kurā prieki un satraukumi, svētki un bēdas kļūst kopīgi un vienojoši. Treškārt, amatierteātris kopumā un aktieris individuāli veido novada, pilsētas intelektuālo vērtību, nozīmīgumu. Ja dejotāji un koristi ir kā plandošs karogs, tad teātris ir karoga filigrāns zīmējums vai rokraksts. Ceturtkārt, amatierteātru iestudējumi veido Latvijas kvalitātes zīmi pasaules festivālos, konkursos, skatēs un teātra svētkos.

2. Šie jēdzieni man jau formulējumā šķiet konfliktējoši un pretnostatīti. Amatierteātra veidotājiem pret darbu jāizturas profesionāli. Izrāde ir kā glezna, kuru gleznojam ar labām krāsām, otām, uz labi nostiepta audekla, precīzi izvēloties skatu punktu. Un gleznotājam ir jābūt profesionālām zināšanām, pieredzei, radošumam. Tomēr izrādes gleznošanas procesā režisoram/māksliniekam jāatrod līdzsvars starp pašdarbības aktiera darba pienākumiem, ģimenes rūpēm, nogurumu un sarūgtinājumu, veiksmēm, priekiem un svētkiem. Profesionālis kā labs meistars precīzi dara savu darbu. Amatieris meklē, rada, bagātina sevi un citus.

3. Gandarījumu dod kopības sajūta. Mēs radām izrādi, mēs meklējam, mēs varam un mēs gribam. Jābūt priekam. Lepnumam. Darbu apgrūtina jauno režisoru nevēlēšanās strādāt ar Limbažu aktieriem un jaunu cilvēku pārcelšanās uz Rīgu. Tās tuvums. Ir bail, ka Limbažos nebūs amatieru teātra un Teātra māju, kuru pirms 20 gadiem paši radījām, slēgs un tur ierīkos spēļu zāli.

Skats no skates "Gada izrāde 2017" finālistes – Rīgas VEF teātra izrādes "Precības" (rež. Agris Krūmiņš) // Foto – Anna Paula

Agris Krūmiņš, Rīga. Ar amatieriem strādā 37 gadus, šobrīd vada Rīgas VEF kultūras pils Tautas teātri ar 12 aktieriem.

1. Amatierteātri ir dažādi, un dažādi ir to uzdevumi. Ir amatierteātri, kas netiecas sasniegt augstus mākslinieciskus mērķus, tur galvenais ir kopā būšana, tradīcijas, izklaide. Šai kustībai ir vairāk sociāla, nevis mākslinieciska nozīme. Otra amatierteātru kategorija ir tieši pretēja. Viņu uzdevums ir tuvoties profesionālu teātru līmenim, izvirzot tos sev kā paraugu. Tas vairāk attiecas uz pilsētām, kur amatierteātris faktiski aizstāj neesošu profesionālu teātri. Ārēji patiešām ir līdzība, ir dažkārt pat diezgan liela trupa, repertuārs. Priekšgalā nopietni, pieredzējuši speciālisti. Tas dažkārt palīdz rasties interesantiem augsta līmeņa skatuves darbiem, taču tas nenotiek pārāk bieži. Agri vai vēlu nākas tomēr samierināties ar faktu, ka tas ir amatierteātris ar diezgan ierobežotām iespējām. Manuprāt, amatierteātrim nevajadzētu kopēt vai atdarināt profesionālos teātrus. Amatierteātrim ir sava nozīme un sava vērtība. Tā ir – skola, ceļš, process, izzināšana, meklējumi, eksperiments, uzdrīkstēšanās. Ja profesionālajā mākslā kļūdas ir nepieļaujamas, tad amatierteātrī droši var kļūdīties, maldīties un atkal sākt no jauna, process ir būtiskāks par rezultātu. Amatierteātra patiesā sūtība un būtība ir cieši saistīta ar izglītību, cilvēku, sabiedrības audzināšanu un apgaismošanu. Galvenais ir mērķis, ko sev izvirzām, – jo augstāks, grūtāks tas ir, jo vērtīgāks ir mūsu darbs. ”

2. Ja ir teātris, tad priekšgalā jābūt profesionāli sagatavotam cilvēkam, kas nodrošina šā procesa profesionālu vadību. Vārdam “amatieris” vajadzētu attiekties tikai uz aktieriem, nevis uz režisoru. Profesionālisms, pirmkārt, ir apgūti profesijas pamati, mācoties augstskolā. Tā ir arī spēja patstāvīgi veidot lomu, nest pilnu atbildību par savu profesionalitāti, tās izaugsmi. Amatierim profesionālas izglītības nav. Viņa darbība teātrī reizē ir arī mācīšanās, no lomas uz lomu attīstot un nostiprinot savu meistarību. Amatieru vidū mēdz būt arī izcili talantīgi cilvēki, un tomēr viņos nav ielikti profesijai nepieciešamie pamati, un tas liedz viņus saukt par profesionāļiem. Amatieri vairāk nekā profesionālie aktieri ir atkarīgi no režisora, kuram jābūt arī pedagogam, psihologam. Profesionālim savā izpildījumā jātiecas uz ideālu, pārvarot sevi un savas robežas. Amatierim jāizdara maksimālais savu iespēju robežās, pakāpeniski režisora vadībā pārceļot šīs robežas, cik iespējams, tālāk. Profesionālim, tiecoties uz ideālu, ir jāiziet zināms moku, sāpju un ciešanu ceļš, tas pieder pie viņa darba. 

Amatierim viss jādara viegli, ar prieku un baudu, un tas viņam ir galvenais atalgojums. Ja tas pazūd, bieži arī zūd motivācija nodarboties ar teātri.

3. Gandarījumu sniedz cilvēku uzticība, viņu talants, nesavtība, gatavība veikt vissarežģītākos uzdevumus. Apgrūtina tas, ka dažkārt cilvēku aizņemtības dēļ ir ļoti grūti viņus saorganizēt un vispār plānot darbu, rodas pārtraukumi darba procesā, izrādes iestudēšanas laiks ievelkas, nākas arī atteikties no labiem piedāvājumiem. Apgrūtina arī ļoti daudzās funkcijas, kas jāveic amatierteātru režisoram un traucē pildīt viņa tiešos pienākumus. Visvairāk – dažkārt sarežģītās attiecības ar administrāciju, organizatoriski tehniskie jautājumi un finansiālie aspekti.

Juris Ločmelis, Liepāja. Ar amatieraktieriem strādā vairāk nekā 20 gadus, bet pēdējos 19 gadus (kopš kolektīva dibināšanas brīža) vada Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Jauniešu teātra studiju. Pašlaik kolektīvā ir 15 dalībnieki. Skaits pa sezonām ir mainīgs, jo, pabeidzot vidusskolu, jaunieši dodas “dzīvē”.

1. Mūsu gadījumā primārais ir pedagoģiskais darbs – kā darboties uz skatuves; kāpēc darīt tā vai citādi; būt atbildīgam par to, ko daru uz skatuves; atklāt savas iespējas un spējas.

2. Jēdzieni “amatierisms” un “profesionālisms” ir tik tuvu viens otram, ka robeža starp tiem ir trausla un mainīga. Stāsts ir par attieksmi un prasībām. Nevis par ambīcijām. Amatierteātrī – galvenais, ka aktieris neimitē darbību, nestrādā ar sen izveidotiem paņēmieniem un klišejām, bet spēj radīt katrā iestudējumā jaunu variantu tam, kā atveidot tēlu.

3. Vislielākais gandarījums ir redzēt, kā aktieris/jaunietis attīstās un spēj sevī atklāt aizvien jaunas un jaunas izpausmes formas, spēj būt atbildīgs par savu darbu uz skatuves. Gandarījums skatīties, kā jaunieši mainās, kā iemācās nebaidīties būt, kā spēj atbildēt ne tikai par sevi, bet arī par partneri uz skatuves. Apgrūtina bezatbildība un vienaldzība. Taču ar to saskaros reti.

Vaira Resne, Balvi. 45 gadus vada Balvu Tautas teātri, šobrīd kolektīvā ir apmēram 20 aktieri. 8 gadus strādā arī ar Balvu vājredzīgo biedrības dramatisko kopu, kurā darbojas apmēram 14 dalībnieki.

1. Pirmkārt, teātris ir nozīmīgs cilvēka personības attīstībai un izaugsmei. Otrkārt, teātris ir nozīmīgs pilsētai. Mūsu teātrī visi ir kristīgi cilvēki: vispirms ir Dievs, tad ģimene, tad darbs un tikai tad teātris. Mūsu aktieriem šī vērtību kārtība ir skaidra, pat ja reizēm pirms pirmizrādēm secība sajūk.

2. Amatieri ir amatieri un profesionāļi ir profesionāļi, šīs lietas nav salīdzināmas. Tomēr arī amatieriem, ja teātrim ir sava studija, daudzas lietas var iemācīt, kaut vai pašu pamatu – kā pieslēgties lomai un pēc tam pārslēgties atpakaļ. Tāpēc arī mēs ar aktieriem regulāri piedalāmies dažādās meistarklasēs – gan braucam paši, gan aicinām pasniedzējus uz Balviem. Bez sagatavotības nopietni nodarboties nevar. Ir gadījumi, kad studijā labi apmācīts aktieris aizbrauc prom, jo Balvos nav darba, un tad ir grūti, jo sagatavotu cilvēku nedrīkst likt kopā ar tādu, kuram pieredzes nav.

3. Vislielāko prieku sagādā pats radošais process, kad izdodas panākt, ka gudri aktieri tam pilnībā ļaujas kopā ar visu izrādes komandu. Prieks par tiem cilvēkiem, kas no Balviem ir aizgājuši tālāk mācīties un strādā profesionālā teātrī. Vienlaikus tas rada arī grūtības, jo īstie teātra cilvēki arī dzīvi saprot labāk, viņi daudz ko vairāk dara, dzīvo dažādās vietās un ir grūti atrast laiku mēģinājumiem.

Edīte Siļķēna, Cēsis. Nepilnu gadu Cēsu teātra režisore, pirms tam 25 gadus Gulbenes Tautas teātra vadītāja. Cēsu teātrī pašlaik ir 35 aktieri.

1. Dot iespēju ikvienam teātra interesentam saprast sevi, pilnveidot, radoši attīstīt, nepārtraukti darot, domājot, mācoties. Mācīties dalīties ar savu enerģiju, “ielīst” cita ādā, sajust partneri, iedzīvināt sevī lojalitāti, kolektīvu atbildību, dzīvot radošu dzīvi.

2. Režisoriem: cik lielā mērā šo profesiju apguvis cilvēks atrodas īstajā vietā un laikā, kā viņš spēj saprast, sadarboties, mācīt, dot, savienojot zināšanas, pieredzi, cilvēkmīlestību ar radošumu, iztēli, fantāziju un konstruēšanu līdz konkrētam rezultātam. Arī aktieriem šī robeža ir šaura – cik atbildīgi/radoši/ar gribu aktieris izturas pret lugu, režisoru un savu lomu, vienalga, vai viņš par to saņem algu vai ne.

3. Gandarījums ir tad, ja aktieris attīstās gan lomā uz skatuves, gan kā personība; ja izdodas radīt prāta un enerģētikas piepildītu izrādi, kuras neatkārtojamo atmosfēru jūt gan aktieru kolektīvs, gan skatītājs. Apgrūtina, ja jāstrādā ar aktieriem, kuri negrib domāt un strādāt ar sevi.

Inese Tālmane, Lielvārde. Spēlē Lielvārdes Tautas teātrī vairāk nekā 15 gadus. Pagājušajā gadā iestudējusi pirmo režijas darbu pēc pašas sarakstītas lugas Lielvārdes jauniešu teātra studijā Degsme, kur šobrīd strādā ar 12 cilvēkiem.

1. Teātris cilvēkus padara labākus – gan tos, kuri spēlē, gan tos, kuri skatās. Amatierteātris palīdz atpūsties un nepārdegt, kad nogurstam, izsmeļam sevi un nav kur atjaunoties. Ja ir teātris, kur atnākt vakarā uzspēlēt, tad ir vieglāk tikt galā ar ikdienas rūpēm, jo, kamēr dzīvo tēla dzīvi, smadzenes atpūšas no savējās. Vēl lielāks prieks, ja esi sadzirdēts, ja tas, ko esam paveikuši, patīk citiem. Un tā jau ir otra funkcija kvalitatīvam amatierteātrim – izglītot un iepriecināt tos, kam kultūra, teātris galvaspilsētā ir grūti pieejams attāluma vai finansiālu apsvērumu dēļ.

2. Ir bijušas lugas, kuras gadījās redzēt gan amatieru, gan profesionālajā teātrī, un amatieru iestudējums man paticis labāk. Ir amatierteātri, kuros jau pēc dažām minūtēm gribas iziet no zāles. Ir profesionāli aktieri, kuri nepārliecina; ir amatieru aktieri, kuriem tu notici, viņi spēlē no sirds. Manā skatījumā šie jēdzieni atšķiras vien ar to, ka profesionāļi ar to pelna naudu, amatieri to dara savam priekam. Profesionāļi strādā, mēģina katru dienu, amatieriem to pašu jāspēj izdarīt pāris vakaros nedēļā. Profesionāļi var uztaisīt tehniski sarežģītāku izrādi, amatieru resursi bieži vien ir ierobežoti.

3. Lielākais gandarījums darbā ar amatieriem ir spēt viņus atvērt. Kad aktieris pamazām atraisās, izjūt tēlu, sāk dzīvot uz skatuves, pieliek ko klāt arī no sevis, ir prieks. Kopīgi meklēt jaunas formas, ar katru reizi pacelt latiņu nedaudz augstāk, tiekties būt labākiem. Gandarījums ir skatīties izrādi un pamanīt, kā atraisījies tas, kurš bija tik nepārliecināts un nobijies. Just skatītāju līdzpārdzīvojumu un aplausus, kājās stāvot, kad izrāde beigusies. Šis ir tas lielākais gandarījums – kopīgi radīt ko brīnišķīgu. Apgrūtinājums ir ārkārtīgi ierobežotās vai vispār neesošās finanses, izrāde jārada praktiski ne no kā. Otra problēma ir aktieru privātā dzīve – darbs, studijas, ģimene, citi hobiji.

Teātris nav aktieru pamatdarbs, un bieži cilvēkiem ir citas prioritātes. Taču šie apgrūtinājumi aizmirstas brīdī, kad ir izdevies tikt līdz galam un ir prieks par rezultātu.

Skats no skates "Gada izrāde 2017" Gada oriģināldramaturģijas iestudējuma – Lielvārdes jauniešu teātra studijas "Degsme" izrādes "Palikt cilvēkam" (rež. Inese Tālmane) // Foto – Anita Saka

Dace Umbraško, Kauguri. 25 gadus strādā ar skolu teātriem un pēdējos piecus gadus ar Jūrmalas Kultūras centra Kauguru kultūras nama jauniešu teātri “eXperiments”. Skolu teātra grupās parasti vidēji ir 50 dalībnieki, bet jauniešu teātra grupā šobrīd – 18.

1. Ir divi galvenie virzieni – cilvēku brīvā laika lietderīga aizpildīšana, savas personības pilnveidošana un teātra mākslas attīstība, jaunu formu un veidu meklējumi, jo amatierteātros mēs esam brīvāki, mums nav obligāti jānopelna nauda un jāpiepilda zāles, mēs drīkstam vairāk riskēt, eksperimentēt.

2. Savā vidē bieži runājam par jautājumu, kurā brīdī tu esi amatieris un kurā profesionālis. Vai to nosaka iegūtais diploms? Ja saņem algu – esi profesionālis? Vai tomēr laiks, ko velti nodarbei, prasmes, kuras esi uztrenējis un regulāri turpini attīstīt? Man pārsvarā iznāk satikties un strādāt ar cilvēkiem, kuriem teātra māksla interesē un nozīmē ļoti daudz, kuri ir gatavi ar sevi strādāt, apgūt dažādas metodes, lai brīdī, kad esi uz skatuves un satiecies ar skatītāju, varētu viņam piedāvāt maksimāli labāko. Lai izrādes, kuras veidojam, liek cilvēkam aizdomāties, ļauj pilnveidoties gan skatītājam, gan aktierim. Liela daļa no viņiem ir vēlējušies kļūt par profesionāliem aktieriem, režisoriem, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav noticis. Galvenais ir darba kvalitāte, kolektīva atdeve – katrā izrādē un pasākumā.

3. Vienmēr esmu strādājusi ar pusaudžiem un jauniešiem, tāpēc fascinē viņu ticība un uzticēšanās, jo es tak viņus varu arī sabojāt vai iemācīt ko ļoti sliktu. Jauniešiem nav robežu, nav frāzes – mēs to nevarēsim! Ir – ja gribam, tad darām! Viņiem nav aizspriedumu un stereotipu – Šekspīrs, Rainis? Kāpēc ne? Visvairāk apgrūtina laikmeta steiga un jauniešu aizņemtība, grūti saplānot mēģinājumus. Bailes no steigas un paviršības, jo viss notiek lielā ātrumā, nav laika iedziļināties.

Inese Vanaga, Rīga. 12 gadus režisore Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas drāmas un dzejas teātrī, pirms tam šā teātra aktrise. Šobrīd kolektīvā aktīvi darbojas 12 dalībnieki, trīs ir cilvēki ar redzes problēmām.

1. Konkrēti mūsu kolektīva misija ir darboties dzejas un teātra mākslā sev un citiem par prieku, iesaistot darbībā redzīgus cilvēkus un cilvēkus ar redzes problēmām. Vienmēr esmu apbrīnojusi savus “problēmaktierus” par drosmi, uzņēmību un neatlaidību nākt un darboties uz skatuves. Labi saprotot, ka nevaram būt viena līmeņa teātris ar citiem amatierteātriem, cenšamies izvirzīt sev paceļamus mērķus, taču vienmēr ļoti priecājamies, ka esam Latvijas amatierteātru kopīgā saimē, nevis kādā atsevišķā grupā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

2. Tas ir jautājums par balansu starp gaumi un bez-gaumi, spēju izjust tēlu un spēlēt to izjūtot un saprotot vai nospēlēt to tikai ārēji.

3. Gandarījumu sniedz labi nospēlēta izrāde; kad izdodas aktierus ieinteresēt izrādes tapšanas procesā tiktāl, ka viņiem rodas vēlēšanās dziļāk analizēt savus tēlus un izrādi kopumā, jo mani aktieri nav īpaši noskaņoti uz analizēšanas procesu. Apgrūtina aktieru aizņemtība savos darbos un konkrēti Strazdumuižas kluba nepietiekamais aprīkojums, trūkst gaismu, skaņas tehnikas, tehniskā personāla utt.

Māra Zaļaiskalns, Rēzekne. Vairāk nekā 40 gadus vada Rēzeknes Tautas teātri, kura pamatsastāvā pašlaik ir 11 cilvēki.

1. Būt šeit un tagad! Latgalē. Rēzeknē. Iestudēt izrādes latgaliešu valodā, iepazīstināt ar Latgales dzejniekiem, literātiem, dramaturgiem. Sadarbojoties ar pilsētas kolektīviem, radīt izrādes vai uzvedumus. Veidot savu festivālu Soli pa solim, kas dod iespēju iepazīt teātra daudzveidību no visas pasaules un doties ceļojumā uz teātra festivāliem. Komandas darbs radīšanas procesā, sarunās, atklāsmēs, repertuāra meklējumos, jo aktieris teātrī ir līdzautors, personība. Saglabāt savu esību, uzticēties partnerības sajūtai. Ceļš uz izrādi – tikšanās ar autoriem un skatītājiem.

2. Tas ir tik vienkārši un tik komplicēti. Kaut kur izlasīju, ka latīniski ‘amate’ ir mīlestība. Krieviski – ‘любительский театр’. Tas man ir tuvāks. Uz teātri nāk dažādu profesiju pārstāvji, pēc garas darba dienas, meklējot to, kas nepieciešams, lai radītu izrādi, uz kuru nāk draugi, ģimenes locekļi, kolēģi un veidojas savs skatītājs.

Teātris ir kā enerģijas lādiņš dzīvei, darbam, ģimenei. Tā ir iespēja pilnveidoties, atbrīvoties no darba smaguma, izspēlējot dažādas lomas.

3. Gandarījumu sniedz kopības sajūta, ka esi vienots organisms mēģinājuma procesā, kad saslēdzas visi komponenti un gribas atkal tikties un turpināt. Kopēju pasākumu veidošana, festivāli, izbraukumi. Apgrūtina – jauniešu aizbraukšana darba meklējumos, mācībās un neatgriešanās, laika limits, tehniskās iespējas, mēģinājumu telpas izmantošanas laika ierobežojums, savākt kolektīvu vienā laikā un vietā.

Skats no "Gada izrādes 2017" – Jūrmalas centra jauniešu teātra "eXperiments" iestudējuma "Sesija. Latvju dainas. Kāzas" (rež. Dace Umbraško) // Foto – Ivars Ķezbers

P.S. Pārāk daudz mūsu mazajā teātra sabiedrībā ir nepārkāpjamu grāvju. Tai skaitā arī šis joprojām seklāks nekļūst – pietiek gan augstprātīgu profesionāļu, gan neizglītotu amatieru. Ļoti gribētos vairāk savstarpējas cieņas jeb, vēlreiz citējot Jāni Kaijaku: “Cik labi būtu, ja tas kļūtu stilīgi – profesionāli strādāt ar neprofesionāliem aktieriem.”

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt