Teātra Vēstnesis 15.06.2018

Starp skatuvi un arēnu

Ivars Ījabs: performatīvie aspekti politikā

Svinot simtgadi valstij, kas ir pasludināta uz teātra skatuves, turklāt vēl ar Latvju operas kora piedalīšanos, vajadzētu atlicināt laiku pārdomām par teātra un politikas savstarpējām attiecībām. Protams, pašu latviešu politiskās apziņas veidošanos būtu iespējams aprakstīt kā teātra vēsturi – sākot ar Ādolfa Alunāna patriotisko diletantismu un Aspazijas skandalozajām Zaudētajām tiesībām Rīgas Latviešu teātrī, caur Rūdolfa Blaumaņa Indrānu smalkajām attiecībām ar modernitāti līdz pat Raiņa 1905. gada ietekmēto un Jaunajā Rīgas teātrī uzvesto lugu iestudējumiem. Taču šis darbs lai paliek teātra vēstures ekspertiem – tādu mums, paldies dievam, netrūkst. Mēs tā vietā paraudzīsimies uz politiku un teātri kā divām ļoti atšķirīgām cilvēka darbības jomām, kuras tomēr viena bez otras īsti iztikt nevar. Tāpat kā nav iespējams iedomāties sabiedrību bez varas attiecībām, nav iespējams iedomāties sabiedrību bez teātra – protams, ļoti plašā nozīmē.

Tādēļ mijiedarbība ir neizbēgama un abpusēja: teātris nevar iztikt bez politiskiem sižetiem, savukārt politika itin bieži aizgūst no teātra tai neatņemamo “izrādes” elementu. Līdzās navigācijas un kara metaforikai Eiropas politiskajā valodā teātra metaforas ieņem godpilnu vietu. Ikdienā mēs runājam par “aizkulisēm”, par to, kurš ir “īstais režisors”, par “politisko skatuvi” un tamlīdzīgi. Ar metaforām gan jābūt uzmanīgiem: tās liedz mums saskatīt atšķirības. Tomēr pats fakts, ka mēs par politiku bieži domājam teātra kategorijās, liek nojaust kādu radniecību. Tādēļ arī iespēja padomāt par politiku teātra kategorijās varbūt var mums dot kādu derīgu atziņu – jo īpaši laikā, kad arvien vairāk valsts pilsoņu ceļas kājās un pamet skatītāju zāli. Mana uzmākšanās ar šādām pārdomām varētu nebūt pārdroša arī biogrāfisku detaļu dēļ. Es ne tikai esmu pavadījis bērnību teātrī, kuru tolaik sauca par Andreja Upīša Akadēmisko Drāmas, tagad Nacionālo, bet arī mana pirmā darbavieta tālajos 1990. gados bija nu jau neeksistējošais Operetes teātris. Īsi sakot, es drusku esmu redzējis un zinu, kā darbojas teātris.

Vispirms, jebkura teātra izrāde ir rituāls: mēs pērkam biļetes, sasēžamies zālē, aplaudējam un starpbrīdī staigājam pa apli teātra foajē. Aktieri savukārt spēlē savas lomas un izrādes beigās nāk paklanīties skatītājiem un saņemt ziedus. Teātra izrādei nav nekādu praktisku seku reālajā dzīvē. Kad izrāde beidzas, tā ir beigusies: aktieri atgrimējas, saģērbjas savās ikdienas drēbēs un iejūk starp citiem pilsētniekiem. Var jau būt, ka teātrim ir kāda plašāka sociāli kulturāla funkcija. Teorētiski tas varētu padarīt cilvēkus labākus, atgādināt sabiedrībai par kopīgām vērtībām, novirzīt cilvēku emocionālo enerģiju uz sociāli nekaitīgiem mērķiem, saliedēt tos, kas “katru rītu lasa avīzes un skatās visas jaunās izrādes”, kā dziedāja Baušķenieks, un tamlīdzīgi. Taču tad, kad ejam uz teātri, mēs vispirms ejam skatīties teātri.

Arī politiskā ikdiena ir pārpilna ar tīri ritualizētām darbībām, no kurām negaida nekādas praktiskas konsekvences. Tas ir viens no politiskā darba lāstiem, par kuru bieži nav informēti tie iesācēji, kas, labu nolūku vadīti, nonāk kādos vēlētos amatos. Politikas zinātnē mēs politiku definējam kā “kolektīvi saistošu lēmumu pieņemšanu”. Taču, ak vai, tieši lēmumu pieņemšana sastāda politiķa dzīves mazāko daļu. Viņa ikdienu pa lielākajai daļai aizņem ritualizētas blēņas, kurām nav nekādu praktisku seku. Tādas būtu: piedalīšanās A darba grupas sēdē; dalība diskusijā par B, tikšanās ar C jomas sabiedriskajām organizācijām, lietišķas pusdienas ar D valsts partneriem, piedalīšanās E jaunās ēkas atklāšanā, un tamlīdzīgi. Kaut kur pa vidu tiek pieņemti arī lēmumi, taču šis publiskais politiskais process lielā mērā norit neatkarīgi no tiem. Es pats pazīstu daudzus visnotaļ cienījamus politiķus, kuri nepārtraukti “ir procesā”, taču faktiski neietekmē neko, vai gandrīz neko. Svarīgos lēmumus sagatavo birokrāti, tos pieņem partiju “lielie akcionāri”; savukārt vidējais politiķis vairāk atbild par publiskā rituāla izpildi. Viņam biežāk ir “jābūt klāt” tur, kur ir vajadzīga kāda simboliska klātbūtne, jāpauž viedoklis.

Tas patiesībā nav nekas jauns. Rituāli vienmēr ir bijuši svarīgi varas reprezentācijai. Reliģiskas un militāras ceremonijas, svinīgas runas un ziedu nolikšanas, svētku balles, gadskārtas, valsts vizītes un mašīnu kavalkādes – bez tā visa nav iedomājama politika nevienā pasaules valstī. Taču politikas demokratizācija ir šeit ieviesusi savas korekcijas.

Ja agrāk cilvēkiem tika ļauts no malas jūsmot par varas krāšņumu, tad mūsdienu demokrātiskais pilsonis arvien biežāk tiek aicināts pats līdzdarboties varas pašuzturēšanas procesā.

Viens no atslēgas vārdiem šeit ir “transparence”. Cilvēkiem ir jābūt iespējai noskatīties amatpersonu darbībā, kā saka, reālajā laikā. Mēs ne tikai ieliksim viņa ienākumu deklarāciju internetā; mēs vēl arī ievilksim viņa kabinetā tiešsaistes kameru, kura fiksēs katru viņa kustību. Šo aizraušanos ar caurredzamību ir aplami skaidrot tikai ar cīņu pret korupciju: tai nepārprotami piemīt arī izrādes un inscenējuma elements. Ne velti kameras mūsu Ministru kabineta sēžu zālē liek dažiem ministriem paslepus pukoties, ka MK sēdes tādējādi ir kļuvušas par “teātri”, bet svarīgie lēmumi tiekot saskaņoti kur citur.

Un te nu mēs nonākam pie publiskās izrādes dalībniekiem. Mūsdienu politiķim vairs nepietiek reizi pa reizei uzstāties ar spožu runu parlamentā. Viņam jārēķinās, ka uzmanība tiks pievērsta visiem viņa dzīves aspektiem, turklāt līdz ar tehnoloģiju attīstību tā kļūst arvien plašāka. Un te, lūk, daudz ko nosaka attiecīgā aktiera spēja ticami spēlēt savu lomu. Faktiski viņš ir uz skatuves 24 stundas diennaktī, un visu šo laiku viņam ir jābūt ticamam un pārliecinošam. Protams, starp politiķi un aktieri ir daudz kas kopīgs: abu uzdevums ir atstāt iespaidu ar savu publisko izturēšanos, un jo dabiskāks šis iespaids, jo labāk. Tieši tādēļ skolotiem aktieriem ir dabiskas priekšrocības politikā – viņi ir mācīti šādu iespaidu atstāt. Ne velti uzreiz pēc Artusa Kaimiņa parādīšanās politikā es publiski aicināju kultūras ministri pacelt algas profesionālo teātru aktieriem, lai šo tendenci ierobežotu, – tas nebūt nebija joks, kā daudzi domāja. Taču ir arī kāda būtiska atšķirība: politiķis savu lomu lielā mērā definē pats. Tā bieži ir priekšrocība: viņš var sevi iestudēt kā “savs čoms”, “labais saimnieks”, “nesavtīgais patriots “, “viedais sirmgalvis”, “kompetentais tehnokrāts” un tamlīdzīgi. Šis spektrs ir neierobežots. Taču bieži tas ir arī trūkums, kad cilvēki politikā sāk spēlēt tās lomas, kuras labāk būtu uzticēt citiem. Tas notiek, kad kāds kolhoza direktora tips sāk uzdoties par ārpolitikas ekspertu vai elitāra funkcionāre – par vienkāršās tautas pārstāvi. Teātrī lomas sadala režisors, turpretī Latvijas politikā talantīgu režisoru kļūst arvien mazāk. Tad nu te tiešām katrs pats ir sev režisors.

Protams, senākās Rietumu demokrātijās ir atstrādāta samērā vienkārša tehnoloģija lomas izvēlei un spēlēšanai. Tas ir šis glancēti bezpersoniskais politiķa tipāžs, kurš ilgstošu mediju treniņu rezultātā ir iemācījies šķietami sakarīgi runāt plūdenās frāzēs par jebkuru tēmu. Arī pie mums jau ir saradies bariņš šādu sintētisku personāžu, kas ir apguvuši vienkāršu patiesību. Proti, daudz svarīgāk ir iepatikties tiem pilsoņiem, kas par politiku neinteresējas un spriež par tevi pēc pavirša skatiena televizorā. Tie pilsoņi, kas no politikas kaut ko saprot, vienmēr būs nožēlojams, statistiski nenozīmīgs mazākums, un pat tad, ja tu viņiem intensīvi riebsies, tas nekavēs tavu ievēlēšanu. Taču šķiet, ka arī šeit Latvija ir ieradusies uz ballītes beigām: pēdējā laikā svārsts visur pasaulē strauji kustas politnekorekta autentiskuma virzienā – Donalda Džona ievēlēšana tam ir spilgtākais, taču nebūt ne vienīgais piemērs.

Šī jaunā tendence rada jaunus riskus. Lai to paskaidrotu sīkāk, izmantosim nošķīrumu starp teātri un cirku. Jēdzienu “cirks” mēs ikdienas valodā lietojam nosodošā nozīmē, kā apzīmējumu vulgārai, pašmērķīgi ārišķīgai izrādei. Tas nav īsti korekti, jo labs cirks bieži ir daudz skatāmāks par sliktu teātri. Taču ir kāda būtiska atšķirība: cirks visbiežāk nav sižetisks, tas sastāv no savstarpēji nesaistītiem numuriem. Cirks bieži ir cilvēkiem saprotamāks, jo tas lielākoties strādā ar tīri fizioloģiskām reakcijām – ar bailēm no mežonīgiem zvēriem un riskantiem vingrojumiem, ar brutālu fizisko humoru klaunādēs un tamlīdzīgi. Cirks noteikti var būt izcili aizraujošs. Taču tas nestāsta stāstu: tāpēc pēc cirka izrādes noskatīšanās mēs nevienam neprasām – par ko tas bija?, bet gan – kāds tas bija? Labai politikai, līdzīgi teātra izrādei, turpretī vajadzētu būt sižetiskai. Tieši caur sižetu attīstību mēs mācāmies kaut ko saprast – lai tā būtu OIK afēra, ES budžeta veidošana, NATO un Krievijas konflikts Sīrijāvai tamlīdzīgi.

Cilvēki nesaprot ap viņiem notiekošo caur statistikām un birokrātu atskaitēm. Viņi saprot to caur sižetu, caur naratīvu, caur darbojošos personu raksturiem, interesēm un ambīcijām. Un šajā ziņā pilsoniskās apziņas veidošanā izcila nozīme ir performatīvajām mākslām – kā teātrim un kino.

Cits jautājums, ka Latvijas politiķi, būdami vienlaikus aktieri un dramaturgi, mūs pēdējā laikā nelutina ar sižetu daudzveidību. Jau ilgāku mūsu politikā faktiski pastāv divi dominējošie sižeti – nosacīti “sižets par krieviem” un “sižets par oligarhiem”. Pirmais parasti ietver stāstu par aplenktu cietoksni un nodevēju meklēšanu tā aizstāvju vidū; otrais drīzāk ir Zaudētajām tiesībām līdzīgs stāsts par ciniskiem neģēļiem, kas samaitā un noved postā tiklas, lētticīgas jaunavas. Problēma nav pašos šajos sižetos: tādus un līdzīgus stāsta daudzās valstīs. Problēma ir tajā, ka mums faktiski nav citu sižetu – un esošos visdrīzāk nevarēs rādīt mūžīgi. Tā nu diemžēl jārēķinās, ka teātra vietā mums arvien biežāk būs darīšana ar cirku – ar īsām, fizioloģiskām eksaltācijām bez turpinājuma un dramaturģiskas struktūras. Savukārt labā ziņa ir tāda, ka politika teātrim skatītājus neatņems. Galu galā, nav jau arī pirmā reize pēdējos simt gados, kad autentisku sižetu un spēcīgu personāžu meklējumos cilvēki patveras teātrī, jo politikā tos meklēt ir velti.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt