Žurnāls BŪS! 15.11.2018

Ar sirdi, tautasdziesmu un perforatoru

Lindas Ģībietes saruna ar jaunajiem aktieriem Lauru Siliņu un Jēkabu Reini par izrādi “Pūt, vējiņi!”

 

Bet kas spēlēs Baibu un Uldi?... (..) kad ikvienam kļuva zināms, ka Nacionālā teātra 100. sezona sāksies ar Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”, tas bija jautājums, kas sākumā “pa kluso”, bet vēlāk jau skaļi izskanēja katrā plašākā vai šaurākā kolēģu tikšanās reizē jebkurā no teātra “cehiem”. Lūk, pareizā atbilde – Laura un Jēkabs! Laura Siliņa, kas vienu no pirmajām lomām nospēlējusi izrādē “Ādama stāsts”, bet pagājušajā sezonā, nebaidos teikt, savā jūtīgajā aktrises tvērienā turējusi visu zāli kā Marcela iestudējumā “Klūgu mūks”. Un Jēkabs Reinis, Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa students Leļļu teātra aktieru kursā, jau pieredzējis kinokameras priekšā un pirmajās lomās teātrī. Turklāt abi jaunie aktieri līdz ar sezonas sākumu pievienojušies Nacionālā teātra štata aktieru ansamblim.

Linda: Laura, kad pirms četriem gadiem interneta vietnē Kroders.lv tev jautāja: “Ja tevi uzaicinātu štatā kāds teātris, tu ietu?” – tu viegli un īsi atbildēji: es domāju, ka jā. Kā juties tagad, kad šo uzaicinājumu tiešām saņēmi?

Laura: Kad direktors man to piedāvāja, atbildēju tieši tāpat. Es teicu – jā, bet ar piebildi, ka tas papīrs nemaina manas prioritātes, kas ir profesija, nemaina manu prieku darboties profesijā. Tie ir stabili ikmēneša ienākumi, bet darbošanās un esības ziņā nav nekādas atšķirības.

Jēkabs: Tas, protams, ir feini! Nenoliedzami, tas ir feini. Tā ir ļoti liela atbildība, kas man maina daudz ko, tā ir iespēja būt starp labākajiem.

Laura: Piedāvājums būt štatā ir kā žests, kas parāda uzticēšanos. Teātris pasaka: mēs tev uzticamies, uzticamies tam, kā tu strādā.

Kā jūs izlēmāt kļūt par aktieriem? Man šķiet, adresējot šo tradicionālo jautājumu jums abiem, tas tomēr kļūst mazliet netradicionāls, jo tev, Laura, tūlīt pēc akadēmijas absolvēšanas un vēl pirms lielajām lomām bija jāpaņem skaista un vērtīga pauze, bet tu, Jēkab, gaidīji neparasti ilgi, pirms vispār izvēlējies aktiera profesiju.

[..] Jēkabs: Manā gadījumā tas bija ļoti vēlu, kad nonācu līdz tam, ka gribu būt šajā profesijā. Man visu laiku šķiet, ka esmu no tā bēdzis prom, pat īsti nevaru izskaidrot – kāpēc. Kad man palika 25 gadi, aizdomājos par to, ko esmu darījis līdz šim, un sapratu, ka ir bijuši tādi brīži, kad esmu jutis – iet uz aktieriem ir mans ceļš, tomēr neesmu bijis par to simtprocentīgi pārliecināts. Nonākot pie šīs domas, bija sajūta, ka noteikti gribu iestāties Kultūras akadēmijā, lai vecumdienās nav jānožēlo, ka neesmu izdarījis to, ko kādreiz jaunībā esmu gribējis. Tā tas ceļš pamazām sākās. Pirmajā kursā man bija jau 27 gadi, bet jāņem vērā, ka tas ir leļļu kurss. Leļļu meistarību no dramatiskā teātra atšķir tas, ka tur ļoti daudz jāpiesaista fantāzija un iztēle, kas, protams, notiek arī dramatiskajā teātrī, taču leļļu meistarībā man ir, piemēram, jāuztaisa 15 minūšu gara etīde no… (pamet skatu apkārt) šīm trim glāzēm un ābola vai no diviem krēsliem, vai tikai no Lauras matiem. Gribot negribot es esmu spiests padziļināti nodarbināt abstrakto domāšanu.

Jebkas var būt teātris.

Jēkabs: Tieši tā. Leļļu teātris jau nav tikai lelles, tas ir arī objektu teātris, ēnu teātris… Tā ir vesela pasaule un ļoti liels pluss, jo tu attīsti arī papildu iemaņas.

Laura: Leļļu teātris ir ļoti attīstījies. Ir bijis tā, ka skatos kādas izrādes bildes un tikai pēc brīža saprotu – tā taču ir leļļu teātra izrāde!

Laura, kāda bija tava atgriešanās teātrī? Vai tā vispār var teikt – atgriešanās?

Jēkabs: Atgriešanās… Atgriešanās… (dungo un sit knipjus visiem zināmās rokoperas “Lāčplēsis” dziesmas ritmā)

Laura: Mans scenārijs varētu būt “Viss, ko nevajadzētu darīt aktrisei”, jo tajā pašā vasarā pēc akadēmijas beigšanas mēs ar Uldi [Lauras kursabiedrs Uldis Siliņš – L. Ģ.] apprecējāmies, drīz gaidīju pirmo meitiņu, pēc tam uzreiz bija otrā. Parasti jaunās aktrises pēc augstskolas maksimāli ieiet profesijā, mēģina ielikt praksē iegūtās zināšanas. Saka – lai aktieris būtu labs, viņam jābūt formā. Nevar trīs gadus kā manā gadījumā nenodarboties ar aktiermākslu un tad gaidīt, ka kaut kas sanāks. Biju dzirdējusi vairākus tādus viedokļus. Kad Indra Roga piezvanīja un piedāvāja lomu “Klūgu mūkā”, man šķita – kur, kā, un kāpēc man? Es domāju, ka tas būs vienreizējs pasākums, ka man būs šī viena loma kā iespēja atvadīties no profesijas. Nolēmu – ja man tāda iespēja ir, es iešu un maksimāli sev šo laiku piepildīšu. Es biju arī ļoti noilgojusies pēc savas profesijas. Trīs gadus biju no tās atrauta un varēju tikai skatīties, ko Uldis dara. Būtu citādi, ja mans vīrs nebūtu aktieris, jo visu teātra dzīvi, visu, kas notiek teātrī, es saņēmu no Ulda, tomēr klausīties un darīt pašam ir divas dažādas lietas.

Kas aktiera profesijā ir galvenais?

Laura: Kā jebkurā profesijā. Vai tu esi ārsts vai zinātnieks, vai aktieris, tev ir jāmīl tas, ko tu dari. Piemēram, florista profesijā – ir pušķi, ko gatavojusi tāda floriste, kurai tas nav sapņu darbs un kura ziedus sakārtojusi vienkārši tāpēc, ka jāsakārto, bet ir arī tādi pušķi, uz kuriem paskatoties tu vari apraudāties, jo ziedi ir tik skaisti salikti. Vajag darīt no visas sirds un tiešām nodarboties ar šo profesiju, nevis domāt: es esmu štatā, es esmu teātrī, un es esmu drošajā zonā.

Jēkabs: Galvenais ir mīlestība pret darbu, ko tu veic. Darīt to ar maksimālu pašatdevi, entuziasmu, enerģiju, spēku, interesi.

Laura: Tas varētu skanēt klišejiski – nu, tā ir mīlestība pret darbu… Bet vārds “mīlestība” – tā ir darbība, tas ir darbīgs vārds!

Jēkabs: Šobrīd lasu nedaudz propagandisku grāmatu par Kārli Ulmani, viņš pats to sarakstījis par sevi. Neskatoties uz to, kā Ulmanis sevi tur pasniedz, man ļoti simpatizē viņa attieksme pret darbu, viņš saka: nav svarīgi, kas tu esi, dari to, cik vien labi spēj padarīt.

Kā var zināt savu maksimālo spēju robežas?

Jēkabs: To katrs jūt.

Laura: Sirds jūt, vai tu halturē vai dari. Sirds ir spēcīgākais indikators. Reizēm aktieri pēc izrādes saka: o, tas bija tik forši!... Bet tu pats vislabāk zini, kā patiesībā bija.

Jēkabs: Var būt arī tā, ka tu strādā maksimāli, cik vari, un nekas nesanāk. Bet tas nekas! Tas ir tikai viens solītis pirms nākamajiem soļiem. Iespējams, neveiksme ir grūdiens kaut ko izvērtēt, saprast un darīt citādi, bet turpināt neapstāties.

Jēkabs Reinis un Laura Siliņa // NT publicitātes foto

Visu rakstu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2018. gada rudens numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt