Maija Svarinska 24.03.2019

Teātra kalps

Portretraksts no LU Akadēmiskajā apgādā izdotās grāmatas "100 izcili Latvijas aktieri" (2018, zin. red. Silvija Radzobe)

Alfrēds Jaunušans (1919 – 2008)

Joprojām spilgti atceros: Jūrmala, Pumpuri, silta vasaras diena, man 12 gadu, esmu pludmalē kopā ar brāļasievu un viņas piecgadīgo dēlu. Viņa aiziet peldēties, es pieskatu Aleksandru, kurš mēģina satvert spāri. Noķer un rauj nost tai spārnus. Es piktojos, bet viņš noķer citu un atkal dara to pašu. Mani neklausa, novēršos, jo kauns, un cenšos izlikties, ka neesam rados. Pēkšņi virs manas galvas atskan pērkona grāviens. “Kā tev kauna nav, vai neredzi, ko tavs puika dara, netēlo, ka nepazīsti viņu, vai tad nejēdz, ka kukainītim sāp.” Dārdi nogrand, vīrietis aiziet, es šņaukājos. Pēc pāris dienām eju kopā ar mammu un ielas otrā pusē ieraugu viņu: “Skat, lūk, tas dusmīgais onkulis!” Kad pagājām garām, mamma pateica: “Tas taču brīnišķais aktieris Alfrēds Jaunušans. Atceries, kā tu nesen jūsmoji par viņa Rūdi “Skroderdienās Silmačos”.” Te es sacēlu vētru: “Kāds vēl Jaunušans! Vai tad aizmirsi, ka Rūdis ir jauns, tikpat kā puišelis, jauneklis, bet šis ir gandrīz vai vecis.” Strīds beidzās ar norunu, ka jaunajā sezonā vēlreiz aiziesim uz Valsts Drāmas teātra izrādi “Skroderdienas Silmačos” (1955). Tā diena pienāca. Diena, kad es pirmo reizi apjautu, kas ir profesija – Aktieris. Sapratu, kāda distance pastāv starp tēlu un cilvēku, kas šo tēlu atveido. Nevis savā patībā saskumuši vai smieklīgi onkuļi un tantuki, bet daiļrades noslēpums. Un tad no onkulīša top, lūk, tāds pavisam jauneklīgs Rūdis – jautrs, azartisks, jokains un labestīgs (tolaik, kad skatījos izrādi atkārtoti, Jaunušanam bija 39 gadi). Atkal spurdzu, kad viņš cītīgi dziedāja “Kad es jau biju uzaudzis, man dod pie meistara”, kad vēzējās ar savu pletīzeri, kad aizrautīgi gatavojās līgot; atkal uzjautrinājos par viņa izspūrušo matu cekulu un lielo taurenīti – balto banti ar tumšām pumpām.

Taču galvenais – ļoti satuvināja dzīvesprieks. Gribējās viņam līdzīgi gluži vai lidot uz dzīvelīgu alku spārniem. Lilija Dzene raksta: “Rūdis! Augstākā laimes galotne ne vien Alfrēda Jaunušana aktiera darbā, bet varbūt visā dzīvē. Viņa vēlīnā un saulainā renesanse. [..] Marga Spertāle apgādā ar tādu apģērbu, kurā var ir puiciski izlēkāties, ir kundziski izgrozīties, cigāru pīpējot, un skatītāju zāle strāvo pretī ar prieku un sirsnību. [..] Visa šī izrāde bija kā viena peldēšanās prieka jūrā. Cilvēki jutās kā izvēdināti.” [1]

Svētku noskaņojumā liela nozīme, protams, bija laikam. Blaumaņa lugas iestudējuma pirmizrāde, kuras kontekstā Lilija Dzene raksta par Jaunušana lomu, notiek 1955. gadā. Staļina vairs nav, ir aizsācies nacionālās pašapziņas apliecinājuma laiks. Izrādē tiek svinēts latviskums. Kaut gan likumpaklausīgais režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis centās, cik spēja, šos svētkus socializēt, ko faktiski pieprasīja arī teātra administratīvā vadība [2], tomēr pie Latvijas apvāršņa bija parādījusies saule. Un Alfrēda Jaunušana Rūdis bija viens no tās spilgtākajiem stariņiem.

Kas zina, būtu Trešā atmoda sākusies tolaik, Alfrēda Jaunušana māksla varbūt varētu kļūt par tās vadzvaigzni. Šī māksla ir spilgta nacionālās mentalitātes izpausme. Tomēr zvaigzne būtu bijusi īpaša, jo tā izgaismotu ne tik daudz pašu mērķi, cik bedres ceļā uz šo mērķi. Tādēļ ka Jaunušana daiļradē nacionālā mentalitāte izpaužas nevis patosa saukļos, bet saprāta smaidā. Kārlis Sebris, piemēram, mūs sauktu uz priekšu un augstumos. Bet Alfrēds Jaunušans brīdinātu, ka, ejot uzmanīgi, jāskatās zem kājām: lūk, šķiet, ka iespīdas monēta, pacelsim, bet tas, izrādās, ir slazds, kurā varam iestrēgt uz ilgiem vai pat uz visiem laikiem.

Taču līdz Atmodai vēl ir tālu, un Alfrēds Jaunušans savu mākslu attīsta atbilstīgi laikmeta kontekstam. Rāda uz bedrēm atsevišķa cilvēka, nevis tautas ceļā. Bet, ja laiks, t. i., vara, pavēlē norāda uz cilvēku, kas traucē padomju tautai doties “uz priekšu, uz komunismu”, Jaunušans šo cilvēku atmasko ar tik dzirkstošu humoru, ka tauta izsmiekuļojusies vēl vairāk iejūsmojas par aktieri un vēl aktīvāk sāk citēt viņa ačgārno varoņu replikas.

Aktiera Jaunušana karjerā šādu tēlu ir diezgan daudz. Vai nu tas būtu jokainais, tirgošanās azartā pakām kā kreļļu virtenēm apkāries Pulvermahers ar stingro pārliecību par tirgus lielceļiem Arvīda Griguļa lugā “Karavīra šinelis” (1955, rež. Vera Baļuna), vai, piemēram, galvenais varonis Zeiboltu Jēkaba lugā “Dullais barons Bunduls” (1959, rež. Amtmanis-Briedītis), kura sociālo atmaskojumu noslāpē komiska dzirksteļošana. Bundels kā bundulis – tukšums, bet skan. Arī no paskata – gan hūtīte, gan gredzentiņš pirkstā, gan ūšeles zem deguna, gan šlipse un rūtainais mētelis – viss lepni acīs krīt, bet, ieskatoties, kas aiz tā visa slēpjas, – nekas. Taču vienlaikus mīļš. Un tas ir principiāli.

Sparīgi dzīdams jokus uz skatuves, Jaunušans allaž paturēja parātā cilvēciskumu. Tādēļ gribot negribot nevis atgrūda no varoņa, bet gluži otrādi – tam pietuvināja.

Skatītājiem kļuva tuvs gan vācu barons Gusto fon Bundels, gan arī, piemēram, Pietuka Krustiņš brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” inscenējumā (1950, rež. Amtmanis-Briedītis), varonis, kurā aktieris maigi akcentē “jocīgu tukšprātību, jūsmotāju, kas pats vientiesīgi tic savai lielajai sabiedriskajai misijai lauku sadzīvē” [3]. Ar šādu smaidīgu vērību Jaunušans atveido arī Ķenci Voldemāra Pūces filmā “Mērnieku laiki” (1968). Jaunušans kopumā nospēlējis 6 kinolomas. Taču tieši viņa Ķencis, pievilcīgais lišķis šīs zemes priekšnieku un Dieva vaiga priekšā, kļuvis par klasisku komēdijas žanra paraugu. Ne jau velti viņa izteiciens “kā sacīt jāsaka” ir joprojām dzīvs.

Sirds jūtība – varbūt šādi varētu raksturot Jaunušana talanta savdabību. Iespējams, tieši tāpēc viņa jaunrade iezīmējas ar savveidību līdz ar pirmajiem soļiem 1947. gadā uz Drāmas teātra skatuves. Kā rakstījusi Jaunušana biogrāfe Lilija Dzene: “Četrdesmito gadu beigās, kad māksla tiecās pēc skaidrības cilvēku novērtējumā, kad sliktais bija klaji katram saskatāms un labais mirdzēja pa gabalu, kad triumfēja melnā un baltā kontrasti, Alfrēds Jaunušans uzveda uz skatuves pelēko cilvēku, līdz ar to no vienkāršotas cilvēkpētniecības vedinot pretī sarežģītākai.” [4] Tas nozīmē vēlēties un mācēt ieskatīties t. s. parastā cilvēka dvēselē.

Ne jau nejauši viena no pirmajām Jaunušana lomām – Karandiševs Aleksandra Ostrovska lugā “Līgava bez pūra”, ko 1948. gadā iestudējusi viņa aktiermeistarības pedagoģe Vera Baļuna, – atsauc atmiņā, kā raksta Dzene, slavenā Mihaila Čehova veikumu. Kritiķe līdzību atradusi “tajā pazemota cilvēka jūtīguma pakāpē, kāda piemita ierēdnim Karandiševam” [5]. Šī māka ieskatīties cilvēkā ir jaušama arī advokātā Krogstā Ibsena lugas “Leļļu nams” iestudējumā (1950, rež. Baļuna). Krogstā patiesībā “dara ļaunu – pazudina nabaga Noru, bet dara to ar tādām skumjām, ar tik lielu nelaimi acīs, ka grūti pateikt, kura vairāk žēl – Noras vai šī pazemotā un izmisīgi spītīgā advokāta ar garo šalli ap kaklu” [6].

Skats no izrādes "Līgava bez pūra" (1948). Alfrēds Jaunušans – Karandiševs, Berta Rūmniece – Jetrosiņja Potapovna // Foto no Latvijas Nacionālā teātra arhīva

Veras Baļunas vadībā Alfrēds Jaunušans kļūst pilntiesīgs Drāmas teātra aktieris, kas ik sezonu spēlē ne mazāk par piecām lomām, starp kurām vismaz divas ir nozīmīgas. Vēl būdams Drāmas teātra dramatiskās studijas audzēknis, Jaunušans bauda savas skolotājas profesores Veras Baļunas īpašo attieksmi, proti, tiek lolots viņa talants, tiek ievērota viņa komiķa dzirkstele. Nākusi no Maskavas teātra mākslas skolas, viena no Staņislavska prakses apguvējām, Baļuna prot ar gudru neuzbāzīgumu atbrīvot skolnieku no sastinguma un kompleksiem, atraisīt viņā manāmo talantu, un šo brīvības elpu Alfrēds Jaunušans sāk baudīt arvien vairāk un vairāk. Iznākumā viņš ienāk Drāmas teātra aktieru trupā kā pilntiesīgs kolēģis, kuram jau pirmajā darba sezonā tiek uzticēts, kā jau minēju, ļoti būtisks tēls – Karandiševs.

Pēc tam ik gadu jaunais aktieris spēlē nozīmīgas t. s. klasiskās lomas, un teju katra ir atšķirīgā žanrā. Piemēram, Hļestakovs slavenajā Nikolaja Gogoļa komēdijā “Revidents” (1952, rež. Baļuna) vai ne mazāk pazīstamais dramatiskais tēls Firss Antona Čehova “Ķiršu dārzā” (1953, rež. Aleksandrs Leimanis), vai traģiskais Marmeladovs Fjodora Dostojevska romāna “Noziegums un sods” (1957, rež. Žanis Katlaps) iestudējumā. Visi šie vientiesīši, protams, atšķiras cits no cita. Hļestakovs, piemēram, – naivs, mīļš duraciņš ar loku uz pieres; Firss – sirmu matu lēkšķēm apaudzis večuks ar garām ūsām, lielu degunu un siltu sirdi; Marmeladovs – nesakopts, ne tā kā kalps, ne tā kā kungs, vienkārši dzērājs. Un ļoti nelaimīgs. Katrā varonī tiek saskatīta viņa sāpe. Turklāt ne tikai mazā cilvēka dzīvē, arī augstmaņos.

Pārsteidza Jaunušana darbs Šekspīra vēsturiskās lugas “Henrijs IV” (1970, rež. Mihails Kublinskis) iestudējumā. Negaidīti un savā ziņā dīvaini aktieris veda savu varoni pretim traģiskai apjautai par paša aplami izvēlēto ceļu. Šo klasisko lomu viņš piepildīja ar tādu kā jauneklīgu azartu. Žiglā, izmanīgā solī, ar smaidu uz lūpām karalis aiztipina līdz tronim. Galminieki, dodot ceļu, viņa priekšā atkāpjas. Apķērīgais vecis, ielūkojies viņu sejās, slīpēti ironiski pasmaida, kaut arī pašu dziļi satrauc gaidāmās ziņas un turpmākie lēmumi.

Cauri visai asiņaino savstarpējo cīniņu piesātinātajai darbībai Jaunušana karalis saglabā šo lapsīgi izsmējīgo un gudri pētījošo acu skatienu. Henrijam IV jātiek galā ar raižpilniem pienākumiem, viņš ir gan karavadonis, gan politiķis, gan tēvs, bet, raug, smaidiņš – teju blēdīgs, teju viedīgs – arvien apzīmogo viņa seju. Tādējādi aktieris atsvabina tēlu no pompozitātes. Viņš savu varoni bagātina ar vecišķu mieru. Tas ir daudz pieredzējis cilvēks, kas zina par dzīvi vairāk nekā citi, tādēļ itin kā viegli vīpsnā, sak, tad jau redzēsim, kā jūs saiesiet ragos varas dēļ.

Tomēr uz nāves sliekšņa noskaidrojas, ka arī viņš pats būtībā par īsteno dzīvi neko nezina. Pirms došanās pie miera karalis noņem visus savas varas atribūtus, atbrīvojas no sava kažokādas apmetņa, un pēkšņi mūsu priekšā – sīks, pārbiedēts un vārgs cilvēciņš, kas metas pēc palīdzības pie Tā, kas patiesi ir visvarens. Tai brīdī vārds “Dievs” izskan ar tādu baiļpilnu spēku un tik traģisku dziļumu, ka likās, Jaunušans ar visu dvēseli jūt, ko nozīmē alkas būt sadzirdētam. Varbūt tas arī bija galvenais Alfrēda Jaunušana noslēpums, ko mēģināja atminēt Lilija Dzene: “.. un pēkšņi – mūris, nocietinājums bez spraugām, bez vārtiem. Tālāk ieejas nav. Taču aiz šī mūra ir cilvēka kodols.” [7] Dzene pieļauj, ka tam, iespējams, ir apzīmējums “mazvērtības komplekss”, taču, kā pati atzīst, “tikai varbūt” [8]. Arī es saku: tikai varbūt.

Vairāk nekā sešus gadus man tikusi dāvāta iespēja vērot šo slavenību jau minētajā Jūrmalā. Strīpainā frotē halātā ātrā gaitā viņš teju katru dienu devās garām mūsu vasaras mājiņai, pazuzdams pludmales tālumā. Pieaugot manīju, ka nekādas līksmes šajā cilvēkā nav. Skumji vientuļš un kaut kā īpaši nepieejams. Tur, Pumpuros, Jaunušans īrēja istabu pie mākslinieka Tālivalža Baņa. Tur dzīvoja arī Ērika Dukure, ar kuru abi kopā bija mācījušies Zeltmata kursos. Dukure, kura savulaik pieņēma savā ģimenē Mihailu Barišņikovu pēc viņa mātes pašnāvības un kuras dēls, bijušais baletdejotājs Andris Vītiņš, tagad mēdz spēlēt bezvārdu lomas Nacionālajā teātrī, piemēram, veco Pēru Gintu. Mēs visi tur bieži apgrozījāmies, Jaunušans mums nekādu uzmanību nepievērsa, tikai reizēm Mišam noglaudīja galvu. Andra mamma mums stāstīja, ka jaunībā Alfrēdam bijusi ļoti skanīga, nevis ķērkstoša balss. Ka meitenes skrējušas skatīties, kad viņš mēģinājis varoņu lomas. Viņš, kā Ērika teica, mums ļoti patika. Un visi paredzēja, ka viņam teātrī lemtas varoņu mīlētāju lomas.

Vai viņš pats par to zināja? Vismaz, spriežot pēc Jaunušana replikas Lilijas Dzenes grāmatā, diezin vai. “Es agri iepazinu un agri ļāvos aizvainojuma jūtām. Skolas gados sāku mācīties Zeltmata kursos. Bet aizgāju tūlīt, kad kursa vakarā dzirdēju kādu skatītāju sakām: “Vai tad kursos nāk arī bērni?” Es biju maza auguma.” [9] Aizvainojuma ievainojums sīku personu saindē ar nīgrumu pret visu pasauli, bet lielu personību vedina uz žēlsirdības sāpi, to žēlsirdību, kas pamana pazemotos un panicinātos – vai nu tā būtu spāre, vai cilvēks.

Sāpju pārvarēšana – šo procesu Jaunušans ir izzinājis arī fiziski. Pēc aiziešanas no Zeltmata kursiem viņš iestājas Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, kur piedalās arī Riharda Zandersona vadītajā dramatiskajā pulciņā. Bet sākas karš un dzelzceļnieka dēls students Alfrēds nokļūst latviešu divīzijā, taču drīz vien pie Staraja Rusas tiek smagi ievainots. Iznākumā nedziedējams ievainojums, kura redzamās, precīzāk, dzirdamās, sekas – spēku zaudējusi balss. Un vientulības sāpe uz mūžu.

Sāpju pārvarēšana apvēršas talantīgas personības spožā uzvarā – pašaizliedzīgā kalpošanā mākslai. Alfrēds Jaunušans to dara ne tikai aktiera profesijā, bet arī kā režisors, kā sava Drāmas/Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs (1966–1987).

Ne jau nejauši bijušais Nacionālā teātra aktieris Rolands Zagorskis apgalvo: “.. jauno laiku latviešu vēsturē neatrast otru tādu teātra vadītāju, kurš tik atdevīgi, tēvišķīgi, pietātes pilns, ticot katram, kuru pieņēmis darbā, sekotu un veidotu viņa skatuves dzīvi.” [10]

Būt mīlošam mākslas vergam – šo tēmu Jaunušans lieliski atainojis dižo mākslas meistaru tēlos. Iekšēji neatkarīgais gruzīnu gleznotājs Pirosmani (Vadima Korostiļova “Pirosmani, Pirosmani, Pirosmani...”, 1976, rež. Imants Adermanis) un ģeniālais vientuļnieks Moljērs (Mihaila Bulgakova “Moljērs”, 1978) – abi šie varoņi dzīvo uz izaicinājuma smailes un abi liekas apbrīnojami tuvi pašam Jaunušanam. It sevišķi nozīmīgs ir Moljēra tēls, jo izrādi iestudē Ādolfs Šapiro, pieprasot, lai galveno lomu spēlē Jaunušans. Gudrā un dziļā režisora noteikums apstiprina Jaunušana personības unikalitāti. Moljērs tiek nospēlēts vienlaikus stiprs un vājš, dižens un jokains, ambiciozs un mazohistisks, jautrs un drūms. Tiek nospēlēts ģēnijs. Bet kā akords izskan slēptā dziļi personiskā tēma – cilvēka vientulība. Tēma, kas caurvij gan Pirosmani, gan komponista Meļņikova lomu, ko Jaunušans atveidojis savas karjeras sākumā (Sergeja Mihalkova “Komponists Iļja Golovins”, 1950, rež. Baļuna). Tēma, kas tā vai citādi kļūst jaušama cauri Jaunušana smaidam gandrīz vai visās viņa lomās. Moljēra lomā Jaunušanam divskatos ar Jāņa Kubiļa Saules karali bija iespējams nospēlēt arī personīgi smeldzošo pazemošanās pieredzi, kas gūta, padomju ērā vairāk nekā divdesmit gadus vadot Latvijas pirmo teātri.

Skats no izrādes "Moljērs" (1978). Alfrēds Jaunušans – Žans Batists Poklēns de Moljērs // Foto no Latvijas Nacionālā teātra arhīva

Spožs aktiera veikums, piemēram, ir viņa pensionārs Bertolds Anšlava Eglīša komēdijā “Bezkaunīgie veči”, ko 1990. gadā spoži iestudēja Mihails Kublinskis. Nomaļus atstumtais pensionārs, pateicoties citam pensionāram, sper soļus sev pavisam jaunā “romantikas un izklaides pasaulē. [..] .. pamazām Bertolds atraisījās, zaudēja provinciālo piesardzību, nometa saspridzināto nedrošību un nomāktību” [11]. Var iedomāties, kādas smieklu šalkas pavada šā drosminieka gaitas, taču vienlaikus Jaunušana spēle ved lomu pretī nopietnam vispārinājumam, kas iznākumā rosina teju filozofiskas pārdomas par eksistences būtību – cilvēks ir un paliek vientuļš.

Bet šī tēma noslēdzas ar brīnišķiem darbiem divu lugu uzvedumos – Ernesta Tompsona “Pie zelta ezera” (1995, rež. Kublinskis) un Jussa Vandelo “Kapteiņu nedēļa” (1999, rež. Virdžīnija Lejiņa). Normens, kas dzīvo pie zelta ezera, ir iesīkstējis vientuļnieks. “Savam dārgajam namam, savai iekšējai pasaulei viņš ir it kā priekšā izaudzējis krāšņas rozes. Sak, skatieties un priecājieties! Bet kas tur iekšā, kas pašam? Varbūt vienīgi ērkšķi.” [12] Arī Vandelo lugas varonis Anrī, dzīvodams veco ļaužu namā, cieš zem vientulības nastas. Tomēr viņš, par spīti šim smagumam un vecuma smeldzei, nezaudē, bet tieši briedina sevī garīgo spēku, un redzi, cik skaista un bagāta ir šī vientuļā dvēsele.

2004. gadā Jaunušans atvadās no teātra un skatuves. Atvadās ar sev tipisko smaidu, uzvezdams Edvarda Vulfa komēdiju “Sensācija”, ko viņš jau bija iestudējis 1974. gadā. Tolaik tā bija sava veida bufonāde ar dziedāšanu, pārsvarā spēlēja topošie aktieri, kurus režisors vēlējās ne tikai trenēt komiskā žanra plašajā spektrā, bet “ļaut izjust un iepazīt teātri kā spēli, kā azartisku rotaļu, kurā aktieri gūst prieku par iespēju piedalīties un atraisīt savu radošo enerģiju kopīgajā darbā, sniedzot prieku arī citiem” [13].

Un, lūk, savas radošās dzīves norietā Alfrēds Jaunušans atkal pulcina aktierus skaistam mērķim – dāvāt prieku sev un citiem. Tas patiesi ir liels un turklāt ļoti negaidīts prieks gan aktieriem, gan skatītājiem. Režisors sapulcina lielo Spēlmaņu ģimeni – aktierus, ar kuriem strādāts gadu desmitiem, turklāt pieaicina arī tos, kas nav kāpuši uz skatuves jau krietnu laiku. Viņu vidū ir arī tādi aktiermākslas vecmeistari kā deviņdesmitgadīgais Kārlis Sebris un 80 gadu slieksni pārkāpusī Velta Līne. Nav grūti iedomāties, kāda tā ir bijusi dāvana pašiem tēlotājiem un skatītājiem. Nevar nepiekrist Andai Burtniecei, ka “tā ir cildena, dziļi cilvēciska režisora rūpe un vēlme sagādāt kolēģiem tikšanās un spēles prieku. Tās ir zāles pret pagurumu, slimībām, depresiju” [14].

Principiāla šķiet arī režijas koncepcija, tajā fokusējies Alfrēda Jaunušana personības kodols. Lugas “Sensācija” varoņiem raksturīga, tā sakot, netikumu parāde, bet režisora skatiens ir lojāls un drīzāk iejūtīgs nekā skarbs. Jaunušans gan kā aktieris, gan kā režisors ļoti labi pārzina komēdijas žanra apvāršņus, droši darbojas arī tajā nostūrī, kur atrodas satīras rīki, taču nekad nav vilcis ārā tās iznīcinošo asmeni. Arī šajā izrādē viņam pietiek ar knīpstangām: izvelk gaismā grēka dzeloni, bet cilvēks paliek aizsargāts, proti, varonis nav pakļauts pilnīgai psiholoģiskai un morālai pazemošanai. Šim otrajam “Sensācijas” uzvedumam tas ir jo sevišķi svarīgi, jo gaišais smieklu mirdzums priecīgi rotāja izrādes galveno jēgu – personību parādi. Smeldzīgi skaists ir Jaunušana atvadu sveiciens savam Teātrim, kuram godīgi un nesavtīgi viņš bija kalpojis 60 gadus. Šajā laikā ir nospēlētas teju 100 lomas un iestudētas teju 100 izrādes.

Bet mūžībā Alfrēds Jaunušans aiziet 2008. gada 24. jūnijā. Līgo svētkos.


[1]      Dzene L. Mana versija par Alfrēdu Jaunušanu. – R., 1979, 16. lpp.
[2]      Struka I. Latvijas Nacionālais teātris. Aiz priekškara. – R., 2009, 135. lpp.
[3]      Dzene L. Akadēmiskais Drāmas teātris (1944–1955) // Latviešu padomju teātra vēsture, 1. sēj. – R., 1973, 114. lpp.
[4]      Dzene L. Mana versija par Alfrēdu Jaunušanu, 5. lpp.
[5]      Turpat.
[6]      Turpat.
[7]      Turpat, 3. lpp.
[8]      Turpat, 7. lpp.
[9]      Turpat, 8. lpp.
[10]    Zagorskis R. Mana atmiņu paradīze. – R., 2014, 91. lpp.
[11]    Radzobe S. Nacionālais teātris // Radzobe S., Tišheizere E., Zeltiņa G. Latvijas teātris. 80. gadi. – R., 1995, 200. lpp.
[12]    Lagzdiņa I. Gadalaiku maiņas cilvēkos un dabā no ezermalas vērojot. – Teātra Vēstnesis, 1995, Nr. 2, 15. lpp.
[13]    Burtniece A. Spēlmaņu ģimene. – Teātra Vēstnesis, 2004, Nr. 4, 21. lpp.
[14]    Turpat, 22. lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt