Teātra Vēstnesis 15.07.2019

Brīvie deguni brīvajā tirgū

Valdas Čakares raksts par Latvijas Kultūras akadēmijas šā gada absolventiem – Dramatiskā teātra aktiera mākslas Leļļu teātra specializācijas studentiem

 

Atkārtoti bažīgs ievads

Domājot par Latvijas Kultūras akadēmijas šā gada absolventiem – Dramatiskā teātra aktiera mākslas Leļļu teātra specializācijas studentiem, pārņem deja vu sajūta. Gan tāpēc, ka tieši pirms četrpadsmit gadiem Teātra Vēstnesis šo rindu autorei deva iespēju izteikties par iepriekšējā leļļu aktieru kursa beidzējiem, gan tāpēc, ka šogad tāpat kā toreiz viņi kopskaitā ir trīspadsmit, gan arī tāpēc, ka līdzīgi kā 2005. gadā “velna ducis” (piedodiet māņticību!) šķiet nesam vienus vienīgus sarežģījumus.

Spriežot pēc publikas intereses un diplomdarba izrādēm, no kurām vismaz Medības bez jelkādām atlaidēm varētu papildināt profesionālo teātru repertuāru, jaunie leļļu aktiera profesijas pretendenti ir laikmetīgās teātra formās trenēti un vispusīgi izglītoti. Viņi pārvalda marionetes, objektus, spieķu un cimdu lelles, ēnu teātri, ir iepazinušies ar delartiskās komēdijas pamatiem, radio teātra specifiku un pat flamenko dziesmu un deju stilu. Arī dramatiskā teātra formātā šķiet jūtamies kā zivis ūdenī. Taču nākotne tāpat kā savulaik 2005. gada beidzējiem ir miglā tīta.

Alternatīva teātra veidošanas scenārijs Latvijas apstākļos joprojām rādās esam utopisks, jo tā īstenošanai nepieciešami trīs vienlaikus grūti nodrošināmi faktori – nauda, telpas un spēcīgs līderis. (Kaut gan – KVADRIFRONA piemērs rāda, ka neiespējams tas nav.) Reālistiskāka perspektīva būtu kļūt par 1944. gadā dibinātā Leļļu teātra sengaidītās atjaunotnes veicinātājiem. Tomēr arī šā scenārija īstenošanu bremzē apstāklis, ka Leļļu teātrim pretēji sākotnējām iecerēm iespējams angažēt tikai dažus aktierus. Trīs? Četrus? Sešus? Kas zina, jo tāpat kā 2005. gadā dramatiski trūkst finansējuma un varbūt arī pietiekami stipras gribas ko mainīt.

Starp citu, no iepriekšējā jauno celmlaužu kursa leļļu teātrī ir vairs tikai Baiba Vanaga (Geķe) un Dana Avotiņa-Lāce. Marija Bērziņa un Mārtiņš Brūveris spēlē uz Nacionālā teātra skatuves, Mārcis Lācis un Ģirts Šolis iestudē izrādes, Andris Kalnozols raksta lugas. Pārējie izklīduši kur kurais. Par spīti šai pamācošajai pieredzei 2019. gada pavasarī atkal uzvirmoja cerība, ka Leļļu teātris no pasaku ilustrētāja varētu kļūt par laikmetīgu mākslas institūciju. Uzvirmoja un noplaka. Maija sākumā no mākslinieciskā vadītāja posteņa atkāpās kursa vadītājs un teātra galvenais režisors Ģirts Šolis, kura neilgās mākslinieciskās vadības laikā (2016 – 2019) ar Zelta zirgu (režisors Duda Paiva), Romeo un Džuljetu (režisors Dāvids Džovanzana) un Šoļa paša iestudēto Kazanovu tika sperti soļi auditorijas paplašināšanas un izteiksmes līdzekļu daudzveidošanas virzienā. Atkāpās, teātra šaurās rocības sarūgtināts, vismaz tā Šolis intervijās apgalvo.

Tāpat kā pirms četrpadsmit gadiem situācijas nenoteiktība raisa bažas. Ko absolventiem nesīs rītdiena? Iespēju strādāt profesijā un mainīt leļļu teātra vēsturi laikmetīgas mākslas virzienā? Vilšanos un samierināšanos ar “zīli rokā”?

Skats no izrādes "Dzīvnieku ferma" (rež. M. Gruzdovs) // Publicitātes foto

Trīspadsmit mirkļbirkas alfabētiskā secībā

Par spīti nākotnes neskaidrībai vismaz absolventu tagadne tēlojas piepildīta un rosīga. Piecas diplomdarba izrādes, no kurām četras jau parādītas publikai, bet viena vēl ir tapšanas stadijā. Patstāvīgie darbi, kuros profesijas pretendenti piedalās gan aktiera, gan režisora, gan leļļu meistara ampluā. Lomas kinomākslas studentu filmās un iesaistīšanās dažādos ārpusstudiju projektos. Pie tik atlētiska snieguma ir vērts pamest skatu pagātnē, lai saprastu, kas ar studentiem četru mācību gadu laikā ir noticis.

Kvantitatīvā aspektā “atbirums” nav pārāk liels. Trīs studentes aizgāja jau pirmajā kursā, vīlušās, ka jālīmē papīra lellītes un jāknibinās ap žagariem un sprunguļiem. Stalti noaugušais Kārlis Arnolds Avots (kuru, jāatzīst, būtu īpaši grūti paslēpt aiz širmja) pievienojās Valmieras teātra kursam, bet Māra Uzuliņa sāka strādāt Dirty Deal Teatro par sabiedrisko attiecību un mārketinga speciālisti. Pārējie trīspadsmit laimīgi nokļuvuši līdz finišam. Lūk, viņi: Rūdolfs Apse, Elīna Bojarkina, Matīss Budovskis, Sandija Dovgāne, Una Eglīte, Mārtiņš Gailis, Agris Krapivņickis, Matīss Millers, Alīda Pērkone, Jēkabs Reinis, Elizabete Skrastiņa, Māris Skrodis un Rihards Zelezņevs.

Savulaik, kad patlabanējie augstskolas beidzēji bija tikai otrajā kursā, ik nedēļu tikāmies teātra vēstures lekcijās un semināros divu semestru garumā. Tālab, atspēriena punktu meklējot, ņēmos pārcilāt mapes ar eksāmena darbiem. Rezultāti bijuši itin pieklājīgi (amplitūdā no “gandrīz labi” līdz “teicami”), bet… paredzamā kārtā studentu atbildes uz jautājumiem par franču klasicismu vai Brehta episko teātri nekādu impulsu atskatam uz viņu meistarības izaugsmi tā arī nedeva. Pārējie četru gadu laikā uzkrātie iespaidi ir fragmentāri, pa daļai pabalējuši, nesistemātiski un no stipri dažāda svarīguma plauktiem salūkoti.

Kaut gan varbūt tas nemaz nav slikti – paļauties uz atmiņas filtru. Ja reiz kas cauri izbiris, tad acīmredzot nav atcerēšanās vērts. Turklāt šādiem studiju gadu kopsavilkumiem piemīt vienīgi mirkļa impresijas vērtība, jo jau rīt jauno aktieru zvaigžņu stāvoklis pie teātra debesīm būs pavisam citāds. Tālab riskēšu piedāvāt ko līdzīgu trīspadsmit alfabētiskā secībā sakārtotām mirkļbirkām. Ne sociālajos tīklos lietoto tematisko atsauču nozīmē, bet burtiskajā, ar birku saprotot tādu kā plāksnīti, uz kuras tiek atzīmētas dažādas ziņas. Šoreiz tās būs absolūti subjektīvi tvertas un mainīgas. Mirkļa šķitums, kas, iespējams, pat visai stipri atšķiras no īstenības.

Skats no izrādes "Izzūdošā nākotne" (rež. D. Džovanzana) // Publicitātes foto

No A līdz B

Ja nu kāds palicis prātā tieši no teātra vēstures nodarbībām, tad tas ir Rūdolfs Apse, kurš piesaistīja uzmanību ar tādu aktiermākslas studentiem neraksturīgu īpašību kā disciplinētība. Precīzs, akurāts, apveltīts ar loģisku spriestspēju un prasmi labi izskatīties “ierēdņa ekipējumā” – uzvalkā un ar kaklasaiti, Rūdolfs radīja aizdomas, ka pareizā puiša gestus varētu traucēt (kļūt par šķērsli) brīvai radošai mākslinieciskai pašizpausmei. Aizdomas izrādījās maldīgas. Apse ne tikai labi dejo un dzied, par ko varēja pārliecināties pēc Lorkas motīviem iestudētajā spāņu flamenko stila izrādē Slāpes, bet arī prot nodrošināt to, ka tēla nolūki ir skaidri nolasāmi tiklab aktiera ķermeniskajā uzvedībā, kā lelles/objekta skatuves dzīvē.

Izrādē Izzūdošā nākotne (režisors Dāvids Džovanzana) Rūdolfs bija viens no trim “nākotnes arheologiem”, kuri puskaili, toties iespīlējušies gāzmaskās, ieinteresēti pētīja dažādus šodienas sadzīves priekšmetus, piemēram, elektrisko spuldzi, fēnu, gludekli, putekļusūcēju, cenšoties saprast, kādam nolūkam šie priekšmeti ir kalpojuši. Sejas aktieriem bija aizsegtas, runa, balss un mīmiskie žesti izpalika, tālab jo ietekmīgāka bija viņu māka kā seju izmantot visu ķermeni, kura plastikā izpaudās smalki tvertas attieksmes nianses un pat humora izjūta.

Veselu mācību gadu pavadījis Polijā, mācoties ERASMUS apmaiņā, Aleksandra Zelveroviča Varšavas Teātra akadēmijas Leļļu teātra fakultātē Belostokā, Rūdolfs no ārzemēm pārveda monoizrādi Lieta par Vīru ar lietām. Atzīšos, ka izrādes jēgu pirmajā mirklī neuztvēru – aktiera darbošanās ar dzelzs gultas fragmentu, čemodānu un tā saturu šķita artistiska, taču pagalam abstrakta un grūti nolasāma. Tomēr komplektā ar programmu – aktiera komentāru par savām sajūtām svešā zemē, atrodoties ārpus ierastās vides un valodas telpas, izrādes jēga kļuva vieglāk uztverama. No Rūdolfa mēmās etīdes izlobījās poētisks teicamā plastiskās izteiksmības pakāpē īstenots vientuļnieka tēls, kuram līdzinieki atrodami gan Čaplina skumji smieklīgajos autsaideros, gan Beketa bezlaika cilvēkos.

Elīna Bojarkina mācības Kultūras akadēmijā iesāka Drāmas un teksta studiju grupā, bet aktiermākslas vilinājums izrādījās spēcīgāks par rakstu mākslas aicinājumu un pēc gada viņa iestājās leļļu aktieru kursā. Elīnai, salīdzinot ar kursabiedriem, ir itin plaša publicitāte. Gan tāpēc, ka paralēli aktiermākslas studijām viņa darbojas kā modele, gan arī tāpēc, ka vairāku mēnešu garumā ik vakaru bija redzama pašmāju TV seriālā Divi vienā. Elīna un viņas kursabiedrene Sandija Dovgāne spēlēja divas meitenes – Martu un Samantu, kuras brīžam draudzējās, brīžam ecējās, kā mēdz gadīties, ja nevar sadalīt vienu puisi.

Elīna spēles situācijā rada par sevi iespaidu kā par mērķtiecīgu, harmonisku būtni, kuru grūti izsist no līdzsvara un kura labi spēj kontrolēt savas izpausmes arī tādā uzbrūkoša farsa estētikā, kādā Mihails Gruzdovs bija iestudējis parafrāzi par Džordža Orvela Dzīvnieku fermu. Studenti pašu sacerētās etīdēs spēlējās ar dzimumiem, vilka paralēles ar dzīvnieku pasauli, darbojoties ar maskām, lellēm un objektiem. Taču cilvēciski visvairāk piepildīto formu Elīnai Bojarkinai bija izdevies atrast Elmāra Seņkova veidotajā Aleksandra Vampilova lugas Medības (oriģinālā Pīļu medības, 1970) iestudējumā, kas bija balstīts psiholoģiskos tuvplānos.

Blonda, pavilkusi zem sevis pieticīgu šortiņu vāji apsegtās kājas, viņa līdz ar citiem aktieriem sēž spēles laukuma malā uz dīvāna un gremdējas telefona dzīlēs. Līdz brīdim, kad rodas vajadzība “sašņorēt” kādu vīriešu dzimumam piederīgu objektu. Tad jaunās dāmas acis iemirdzas un augums saspringst gluži kā kaķei pirms lēciena. Psiholoģiskais mehānisms liekas vienkāršāks par vienkāršu, tomēr Elīnai izdevies radīt tēlu, ko ir interesanti minēt. Kad viņas varone, bez pauzēm mundri čivinot, stāsta, ka iepriekšējā dzīvē bijusi delfīns, nudien nevar pateikt, vai te ir darīšana ar aprobežotu vistiņu, vai, visticamāk, tā tikai tāda kaujas stratēģija, iekarojot vīriešu sirdis.

Ja pārlūkojam tīmeklī pieejamo informāciju, izrādās, ka Matīss Budovskis spēlē ne tikai klavieres, par ko varēja pārliecināties kursadarbu iestudējumos, bet arī florbolu. No studiju sākuma gadiem apziņā aizķērušies pavirši iespaidi par kādu runas eksāmenu. Ko tieši Matīss toreiz lasīja, neatceros, bet palikusi prātā sajūta, ka vārdi nav iemācīti, tie rodas šeit un šajā mirklī un aktieris skaidri redz savā acu priekšā to, par ko viņš runā.

Pērn Matīss Budovskis kļuva par festivāla Patriarha rudens laureātu, savaldzinot žūriju ar savu režijas mēģinājumu – pēc Hansa Falladas romāna motīviem iestudēto kursadarba izrādi Dzērājs. Norises Jēkaba Reiņa visnotaļ reālistiski atveidotā dzērāja garīgajā telpā Matīss vizualizēja ar sirreālām, groteskā kustību un gaismu partitūrā balstītām ainām. Tās bija pakļautas sapņa neloģiskajai loģikai un kulminēja, alkohola izraisītajai apsēstībai materializējoties Alīdas Pērkones veidotā sniegavīram līdzīgā lellē, kuru vadīja trīs aktieri.

Taču pašu spēcīgāko iespaidu Matīss Budovskis ar Elmāra Seņkova svētību bija pietaupījis šim pavasarim. Ieraugot aktierī potences tik sarežģītai lomai, kāds ir Viktors Zilovs – Čehova Ivanova laikmetīgā versija, režisors uzrādīja gluži apbrīnojamu redzīgumu. Jo vēl pavisam nesen Matīss, uzaicināts piedalīties Vladislava Nastavševa iestudētajā izrādē Jaunības putns ar saldo balsi JRT, kur viņam bija uzticēta valdonīgā bosa Finlija dēla Toma loma, likās tāds kā samulsis, kā sabijies, un ne prātā nevarēja nākt, ka jaunajam aktierim ir tādas iekšēja spēka un jūtīguma rezerves.

Toties Medībās Budovskis gandrīz trīs stundu garumā tur publikas interesi itin kā dūrē sažņaugtu, neļaudams savu varoni iespīlēt vienā noteiktā vērtējuma plauktiņā un ne mirkli nezaudējot tēla garīgās un fiziskās dzīves vienotību. Viņa Viktors, vienās apakšbiksēs atkritis uz dīvāna, neko neredzošām acīm truli veras tukšumā un cieš no vienaldzības un totāla apnikuma. Rupjš, izaicinošs un nežēlīgs, viņš tīši provocē apkārtējos cilvēkus, it kā pārbaudot, cik tie spēs izturēt, pirms sados viņam pa purnu. Bet – Budovska Viktorā ir arī kas noslēpumaini pievilcīgs. Viņš neļaujas tapt atminams un atšķirībā no pārējiem līdzcilvēkiem, kuri arī nav nekādas dievgosniņas, viņam nerūp publiski “turēt seju”. Šķiet, viņš sāpina citus, lai piespiestu sevi just.

Skats no izrādes "Medības" (rež. E. Seņkovs) // Foto – Uldis Bardiņš

No D līdz G

Sandija Dovgāne jau no paša sākuma iekrita acīs ar savu spilgto ārieni – tumši mati, lielas acis, valdzinošs smaids, graciozs augums. Plus viegla emocionāla ierosināmība. Varbūt atmiņa saglabājusi maldīgu priekšstatu, bet likās, ka viņai eksāmena darbu fragmentos bieži tika uzticētas mīlētāju lomas, un, protams, šādam jutekliskas sievišķības tipam labi piestāvēja spāniskie flamenko ritmi izrādē Lorka. Slāpes, ko otrajā mācību gadā iestudēja viesrežisors no Barselonas Andreu Karandels. Savu sievišķīgo šarmu Sandija nezaudē, pat ieģērbta uniseksa kamuflāžas apģērbā, ar zobiem badīgi plēšot gaļas gabalu Izzūdošajā nākotnē, kur pēc apokalipses izdzīvojušie (varbūt mirušie?) savstarpējās attiecības nav spējīgi organizēt nekā citādi kā no varas pozīcijām.

Tāpat kā Elīna Bojarkina, arī Sandija iemantojusi atpazīstamību ar savu līdzdalību seriālā Divi vienā, kur, iejūtoties hormonu vētru purinātas pusaudzes lomā, viņai veiksmīgi izdodas izlavierēt cauri seriāla reizēm gluži plānprātīgajiem sižeta pavērsieniem un padarīt ticamu varones svārstīgo noskaņojumu. Taču dramatiskā teātra aktrises potenciāls īpaši ietekmīgi atklājas Medībās, kur Sandija ir Viktora (un ne tikai Viktora) mīļākā – skaista, drusku nekaunīga, drusku ciniska, bet visvairāk varbūt vīlusies cilvēkos un pati savā dzīvē. Dvēseles stāvoklis, ko aktrise nospēlē dziļi, patiesi un tehniski lietpratīgi, neizkaisot sevi sīkumos.

Jau tad, kad topošie aktieri sāka aicināt uz pirmajām patstāvīgo darbu skatēm, ievēroju, cik pilnīgi Una Eglīte spēj atdot savu temperamentu, balsi un enerģiju darbināmajam objektam; vienalga, vai tā būtu cilvēkam līdzīga lelle, sadzīves priekšmets vai sētmalē pacelts prauls. Arī diplomdarbā Izzūdošā nākotne pēcapokalipses pasaulē eksistējošie dīvainie radījumi – kādreiz dzīvu būtņu skeleti saskatījās, saostījās, konfliktēja un cīkstējās savā starpā, aktieriem, tostarp arī Unai jūtīgi kustinot pašu veidoto figūru sīkos ķermenīšus. Bet mazā rosīgā raganiņa kursadarba izrādē, ko Una iestudēja pēc Otfrīda Preislera darba motīviem, bija iemantojusi Unas dabiskumu apvienojumā ar līksmu naivitāti. Par abām lomām Una Eglīte saņēma balvu kā labākā aktrise Patriarha rudens 2018. gada festivālā.

Māka nevainojami saprasties ar vadāmo objektu Unai Eglītei netraucē pārvaldīt arī citas spēles tehnikas. Turklāt viņai ir laba humora izjūta. No Mihaila Gruzdova Dzīvnieku fermas prātā iespiedusies Unas azartiskā darbošanās eksaltētas krišnaītu gājiena dalībnieces tēlā, mundri aicinot vākt plastmasu, lai pasauli nepiesārņotu ar atkritumiem. Bet darbs ar Elmāru Seņkovu Medībās Unai Eglītei deva iespēju izpausties atkailinošā psiholoģiskā tuvplānā, ko aktrise pa pilnam izmantoja, atklājot tēla neviennozīmīgo cilvēcisko saturu. Jā, viņas atveidotā galvenā varoņa Viktora sieva ir ikdienišķa, pat mietpilsoniska būtne, bet tas nenozīmē, ka viņai nepiemīt jūtu patiesīgums, kuru nav spējīgs novērtēt dzīvi apnikušais Zilovs.

Mārtiņš Gailis šķiet minama mīkla, gan tā iemesla dēļ, ka esmu viņu redzējusi mazāk nekā citus studentus, gan arī tāpēc, ka priekšstats par viņa aktiera potenciālu izveidojies tāds – ne pārāk noteikts. Dzīvas, vērīgas acis kalsnā sejā, slaids, kustīgs augums. Kursabiedrenes Elizabetes Skrastiņas režijas mēģinājumā – poētiskajā izrādē Zvejnieks un viņa dvēsele par spīti skatuves norišu abstraktumam Mārtiņam izdevās savā kustību partitūrā notvert skatītāja uzmanību un, iemiesojoties dažādos pasakas tēlos, iedarboties uz viņa sajūtām. Riharda Zelezņeva Neatkarības smaržā viņš veikli piešķīra cilvēciskas izpausmes gan rokām un pirkstiem, gan lika dzīvot lellēm, tomēr, domājot par Mārtiņa CV, šķiet, ka galvenie ieraksti vēl tikai sekos. Svaigākos iespaidus par viņu šajā pavasarī sarūpēja Kārlis Krūmiņš amerikāņu autora Roberta Askinsa lugas Nelabā roka iestudējumā, kur Mārtiņš spēlē savas draudzes loceklē iemīlējušos garīdznieku. Atbilstoši izrādes groteskajam stilam viņš precīzi īsteno lomas ārējo zīmējumu, kas signalizē par iekšēju cīniņu starp nepieciešamību ievērot garīdznieka uzvedības kodu un vēlmi ļauties sievietes valdzinājumam, taču pirmizrādē spilgtā forma šķita dominējam pār cilvēcisko saturu. Līga Ulberte, kura Mārtiņu pazīst kopš viņa studijām Kultūras koledžā, teic, ka Mārtiņam piemīt konstruktīva domāšana un griba organizēt plašāka mēroga norises nekā atveidojamā tēla dzīve. Nav pamata neticēt.

Skats no izrādes "Nelabā roka" (rež. K. Krūmiņš) // Publicitātes foto

No K līdz P

Agrim Krapivņickim jau uzticētas lomas Daugavpils teātrī – Edgars Jura Joneļa iestudējumā Purva bridējs/-i un Ruduks Viestura Roziņa izrādē Kliedzēji. Raksta autori viņš savaldzināja ar savu kursadarba izrādi Stiprinām saites jeb 0100 1100 0101 0101 0100 0100 0100 1111. Erika Ādamsona stāsta Riču raču iedvesmotās izrādes vēstījums bija asprātīgi veidots kā datorspēle, kuru spēlējot tēvs un dēls tiek ievilkti virtuālajā pasaulē. Pārvarējuši šķēršļus un izgājuši cauri vairākiem spēles līmeņiem, viņi stiprina savstarpējās emocionālās saites. Tieši tik vienkārši, laikmetīgi un leļļu teātra standarta auditorijā, jādomā, arī iedarbīgi. Taču pati aizraujošākā bija prasmīgi noorganizētā vizualitāte: aktieru Riharda Zelezņeva un Matīsa Millera izteiksmīgās sejas improvizēta datora ekrāna ietvarā bija “piemontētas” maziem leļļu ķermenīšiem un šie cilvēkleļļu tēli ar Elīnas Bojarkinas, Elizabetes Skrastiņas un paša Agra atbalstu skrēja, lēca, krita un lidinājās pa gaisu pārsteidzoši organiski.

Agris Krapivņickis, augstskolu beidzot, sevi piesaka ne tikai kā izdomas bagāts iestudētājs, bet arī kā lielisks leļļu aktieris. Kārļa Krūmiņa iestudētajā izrādē (Ne)labā roka viņš spēlē kautrīgu zēnu Džeisonu, kurš personiskā gara spēka stiprināšanai nešķiras no Tairona, dēmoniska izskata cimda lelles. Taironam ir sarkana seja, izvelbtas acis, ko aizsedz melnu dredu ķeskas, un retiem baltiem zobiem piebārstīta milzīga mute, kuru plāta cimdā ievilkta aktiera labā roka. Bez tās lellei nebūtu ķermeņa, un no šejienes droši vien nāk izrādes nosaukums (Ne)labā roka, jo aktiera labā roka rada tēlu, kurš nelabi uzvedas. No Tairona burtiski aumaļām gāžas laukā pašapziņa, kas robežojas ar agresīvu rupjību. Tairons ir tik dzīvs un tik ļoti atšķirīgs no Džeisona, ka brīdī, kad zēns nolemj viņa eksistencei pielikt punktu un mēģina lelli iznīcināt, saplēšot gabalos, sirds gluži vai aplejas ar žēlabām. Agra Krapivņicka partnerība ar Taironu ir no vissmalkākās matērijas veidota. Tie ir divi atšķirīgi raksturi, kas izpaužas kustību partitūrā, balss tembrā, artikulācijā, Agrim ne mirkli neizkrītot no abām lomām – šķiet, ka aktieris vienlaikus iemiesojies divos pilnīgi atšķirīgos cilvēkos.

Mazliet pabrīnījos, internetā uzduroties ziņai, ka Liepājas Leļļu teātris cer palielināt aktieru skaitu, piesaistot kādu no šā gada leļļu kursa absolventiem, bet tad izrādījās, ka Matīss Millers pirms iestāšanās LKA jau guvis profesionālu pieredzi tieši Liepājas Leļļu teātrī. Tātad zināms pamats teātra tiesību pieteikumam ir. Studiju gados Matīsu vispirms ievēroju ne aktieriskā snieguma dēļ, bet tāpēc, ka aiz viņa tāpat kā aiz Češīras kaķa gaisā palika smaids. Tāds priecīgi nerātns, radot sajūtu, ka jaunajam cilvēkam padomā ir kāds viltīgs plāns. Tikai vēlāk smaidam pievienojās iespaidi par eksāmeniem un kursadarbiem, taču arī tie bija tādi – nenotverami, kaut Matīss piedalījās gandrīz visos publiski rādītajos un raidītajos priekšnesumos, tostarp nospēlēja Karali Zanes Daudziņas radio teātrī iestudētajā Aspazijas Raganā. Toties nepārprotami pamanāma un artistiska bija viņa saspēle ar Rihardu Zelezņevu Stiprinām saites, kur Matīss bija modernajās tehnoloģijās izveicīgais dēls, bet Rihards – papiņš ar brilli uz acīm un aizdomās sarauktu pieri. Par to, ka Matīsam ir arī dramatiska aktiera dotības, ļāva aizdomāties Medības, kur viņš spēlē Viktora draugu – cilvēku, kurš gatavs ne tikai ampelēties, bet arī uzņemties atbildību. Pat Matīsa dzīvespriecīgi viltīgais skatiens šajā izrādē bija kļuvis nopietns un koncentrēts.

Alīdu Pērkoni auditorijā pie labākās gribas nevarēja nepamanīt. Blonda, enerģiska un smaidīga apaļvaidze allaž sēdēja pirmajā solā un, ja gatavojās kavēt vai ātrāk iet prom, allaž informēja par iemesliem. To nevar nenovērtēt. Mākslas un dizaina vidusskolas pieredze acīmredzot ir tā, kas Alīdai ļauj veiksmīgi darboties leļļu veidošanas laukā. Matīsa Budovska izrādē Dzērājs lelli, kuru vada trīs maskoti aktieri un kura apsēdusi galveno varoni, radījusi tieši Alīda Pērkone.

Kursadarbos Alīdai allaž uzticētas kolorīti sulīgu sieviešu lomas, kuras tika spēlētas uz pilnu klapi, radot sajūtu, ka aktrisei piemīt tieksme sabiezināt krāsas un pārspēlēt. Tāpēc pozitīvs pārsteigums bija Elzas Feldmanes filma Bočka, kurā Alīda spēlēja jaunu mūziķi – bundzinieci, kas līdz ausīm iemīlējusies savā skolotājā. Aktrises tēlojumā nebija nekā pārmērīga vai nepietiekama – no ekrāna pretī raudzījās kautrīga, drusku puiciska būtne ar skaistu, izteiksmīgu seju, Mīlestība kļuva par vadmotīvu arī pusaudzes Džesijas lomai izrādē (Ne)labā roka, kur Alīdas temperaments un atvērtība iepūta dzīvības elpu lellē – brašā seksuālās brīvības sludinātājā, aiz kuras Džesija slēpj savas patiesās jūtas un jūtīgumu.

Skats no izrādes "Brīvības garša" DDT (rež. Ģ. Šolis) // Publicitātes foto

No R līdz Z

Jēkabam Reinim, kurš no kursa reklāmas pastkartes noraugās ar platu savējā smaidu, salīdzinājumā ar citiem šā gada beidzējiem ir vislielākā dzīves pieredze un vislielākā publicitāte, kas saistās gan ar to, ka viņš nāk no talantīgu aktieru ģimenes, gan arī ar to, ka ārpus studiju darbiem jau nofilmējies ne tikai hrestomātiskajā Ugunsgrēkā, bet arī galvenajā lomā simtgades seriālā Sarkanais mežs, turklāt vēl ar panākumiem nospēlējis Uldi par šīs sezonas hitu nodēvētajā Elmāra Seņkova Pūt, vējiņi! iestudējumā Nacionālajā teātrī.

Studiju gadu iespaidi par Jēkabu bija trūcīgi – teorētiskie priekšmeti viņam rūpēja vien tik, cik nepieciešams eksāmena nokārtošanai, arī no izrādēm atmiņā aizķēries vienīgi Budovska Dzērājs, kur Jēkabs spēlēja galveno lomu. Spēlēja konkrēti, respektējot tēla loģiku un notikumu attīstību, bet – ne viņš vien tā varētu. Tālab Uldis bija pārsteigums ar bumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Jēkabs Reinis ne tikai spēja neapjukt ar milzīgo atbildības nastu plecos, bet saglabāja iekšēju mieru un mērķtiecību, atklājot Uldī gan vīrišķību un spēku, gan jūtīgumu un spēju mīlēt

Tikpat satricinošu iespaidu kā kvantitatīvi apjomīgā Ulda loma atstāja tikai dažās epizodēs klātesošais dzīves saimnieks Oficiants izrādē Medības. Jēkaba Reiņa Oficiantam piemīt tāda mēroga pārliecība par sevi un savu spēju arvien būt varas pozīcijā attiecībā pret pārējiem cilvēkiem, ka pakrūtē iezogas vēsums gan tad, kad Oficiants bezkaislīgā balsī piedāvā savus padārgos sīpolu gredzenus, gan tad, kad plāno kārtējo maratona skrējienu kā apliecinājumu modernā cilvēka gribasspēkam un rūpei par savu unikālo ķermeni. Viņš pieder pie tiem, kuri kontrolē situāciju, Matīsa Budovska Viktors ir tas, kuru kontrolē. Nezinu, kam tieši pieder ideja par zirņiem, bet trāpīgāku zīmi 21. gadsimta “izrādes sabiedrībai”, Gija Debora terminoloģijā runājot, grūti iedomāties. Izrādes finālā Jēkaba Reiņa Oficiants gluži episkā mierā košļā zirņu dīgstus, piebilstot, ka atšķirībā no tiem, ar kuriem viņš cienā Viktoru, šie ir pirmās šķiras produkts. Pasaules kārtība pamatlīnijās ir nemainīga un mūžīga.

Elizabete Skrastiņa palikusi prātā no kāda televīzijas dziedāšanas šova, kurā ar labiem panākumiem piedalījās un, finālā uzjautāta par nākotnes nodomiem, atbildēja, ka plāno studēt aktiermākslu. Tālab, auditorijā pazīstamu seju ieraudzījusi, biju priecīga gan par to, ka Elizabetes plāni piepildījušies, gan arī par to, ka teātris iegūs dziedātspējīgu aktrisi ar skaistu balsi.

No Elizabetes mēģinājuma režijā – poētiskās izrādes Zvejnieks un viņa dvēsele, kas bija balstīta galvenokārt kustībā un skaņā, atmiņā iespiedusies samocīta plastika, parūkas un tīkli. Toties dzīvāki par dzīvu likās viņas vadītie miniatūrie dinozauru skeleti Izzūdošajā nākotnē – cilvēku sabiedrībai raksturīgās attiecības bija nolasāmas nepārprotami, tāpat kā dīvaino izrakteņu temperaments un agresīvā daba. Turklāt šajā pavasarī Elizabetes repertuārā parādījās divas izrādes, kuras palīdzēja pavērt jaunu dimensiju viņas šķietami nepārprotamajā liriskas aktrises ampluā.

Izrādē Pelmeņi un cigaretes, ko Dirty Deal Teatro iestudēja Laura Upeniece, Elizabete kopā ar Rūdolfu Apsi stāsta par divpadsmitgadīgu meiteni – grūti audzināmu pusaudzi – un viņas neapskaužamo dzīves pieredzi. Rūdolfs iejūtas bērnunama direktores ādā, Elizabete kļūst par divpadsmitgadīgo Mariju. Tā ir gudra izvēle, ka aktrise nespēlē bērnu, bet drīzāk mazliet atsvešināti komentē, ko Marija domā, kā viņa jūtas un ko dara. Īsās izrādes finālā Elizabete/Marija sev uz galvas izlej veselu pudeli pārtikas eļļas. Eļļa plūst pāri sejai, līst uz grīdas, padarot to slidenu. Rūdolfs Elizabeti apskauj un piespiež sev klāt, nosmērējot arī savu apģērbu. Varbūt mazliet didaktiski, toties skaidri un lakoniski – ne jau Marija vien cieš no savas sagandētās bērnības. Viņa slīd ārā no dzīves sabiedrībā gluži kā zivs, kuru nespēj satvert un noturēt ne skolotāji ar savām likuma ierobežotajām iespējām, ne uzvedības standarti.

Savukārt izrādē (Ne)labā roka Elizabete ar lielisku formas izjūtu spēlē atraitni Mārdžoriju, kuru gluži vai pušu plēš kaitinoša nespēja izšķirties starp Jēzu un seksu. Uz Elizabetes Mārdžoriju skatīties ir aizraujoši interesanti, jo rakstura komismam pamatā ir ciešanu īstums. Un, jā, arī muzikālās prasmes Elizabetei ir bijis ļauts demonstrēt Ditas Celmiņas pašmāju kinomūziklā Mažora dienas, minora naktis. Elizabete atveidoja studenti-mākslinieci-tēlnieci, kurai jāizšķiras starp palikšanu kopā ar mīļoto cilvēku, ko spēlē Agris Krapivņickis, un mākslu. Kāda bija liktenīgā izvēle, neatceros, toties atceros, kā Elizabete saskaņā ar mūzikla estētiku izmanīgi virpuļoja ap dažādiem objektiem, vienlaikus skanīgi dziedādama.

Māris Skrodis kursabiedru vidū allaž izcēlies ar brašu stāju un piesaistošu sejas izteiksmi, kura šķiet vēstījam: “Te es stāvu un tāds es esmu.” Likās, te ir plašam lomu spektram piemērots aktieris, kurš varēs spēlēt gan varoņus, gan neliešus. Iespējams, tā arī būs, taču šobrīd, pārcilājot studiju gadu iespaidus, izrādās, ka lomu būtība atmiņā nav aizķērusies, Izņēmums ir nule tapušais Timotijs izrādē (Ne)labā roka. Tērpies beisbola cepurītē un nevīžīgās drānās, Māris Skrodis ar plašu atvēzienu un ne bez patikšanas spēlē akcelerātu – vietējās kopienas kazanovu, kuram līp klāt tiklab pusaudzes, kā nobriedušas sievietes.

Par Rihardu Zelezņevu, vēršoties pie angļu mēles, varētu teikt – last, but not least. Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais. Kalsns, gara auguma, vienmēr laipns un gatavs aprunāties, kad Leļļu teātra garderobē, kur studiju gadus piestrādā, saņem skatītāju mēteļus un virsjakas.

Iedvesmojoša ir Riharda spēja uz pašironiju un māka saprasties ar lelli, sajūtot tās raksturu gluži kā savējo. Krauklis, mazās raganiņas kurators Unas Eglītes kursadarbā Mazā raganiņa, Riharda rokas vadīts, šarmanti un bezgala komiski atkārto cilvēka uzvedības stereotipus. No atmiņas iznirst arī pirms pāris gadiem Teātra muzejā parādītā Andra Gindras izrāde Pagrabs, kas tapusi pēc Mārtiņa Zīverta lugas Tvans motīviem. Toreiz pārsteidza, cik precīzi režisors bija uztvēris Zīverta rakstības manieri – nevis latviešu teātrī ierastajā psiholoģismā, bet distancētā atsvešinājumā, ko īstenot palīdzēja arī Riharda Zelezņeva groteskais spēles stils. Bet Medībās, atveidojot galvenā varoņa Viktora draugu – grafikas dizaineru, Rihards ļauj skaidri ieraudzīt pretrunu starp dzīvē valdošajiem spēles noteikumiem un indivīda nespēju tajos rast dzīves piepildījumu. Viņa pēcplosta paģiru eksplozija monologā par to, kā neizskaidrojamā kārtā dzērumā nopircis lidmašīnas biļeti līdz Mumbajai, kļūst par vienu no izrādes centrālajām epizodēm.

Skats no izrādes "Dzīvnieku ferma" (rež. M. Gruzdovs) // Publicitātes foto

Cerīgs nobeigums

Raksta ievadā paustās bažas gan kompozicionāli, gan tīri psiholoģiski prasa pretsvaru, pat ja nākotne tēlojas ne pārāk priecīgās krāsās.

Riharda Zelezņeva kursadarbu, kas bija veidots pēc Gogoļa stāsta Deguns motīviem, gaidīju ar īpašu nepacietību. Izvēle šķita intriģējoša. Droši vien tāpēc, ka dzīvā atmiņā bija lietuviešu ģēnija Nekrošus interpretācija un gribējās zināt, ko jauns cilvēks 21. gadsimtā ieraudzīs majora Kovaļova aizbēgušajā degunā. Izrādes vizualitāte likās iedvesmojoša: spēlēja aktieru rokas un pirksti, maskas un lelles – deguni, jo Zelezņeva versijā ar pazīstamo pretiesnu pilienu reklāmas saukli uz lūpām kājas pār pleciem bija ņēmis ne tikai majora Kovaļova deguns, bet arī daudzi citi deguni. Kādu brīdi jutos vīlusies, jo vēstījums, kas asociēja deguna bēgšanu vienīgi ar brīvības alkām, likās tāds pārlieku vienkāršots, bet – padomājusi secināju, ka nav jau visiem jāatrod tik rafinēti simboliski risinājumi kā Eimuntam Nekrošum.

Galu galā Riharda Zelezņeva stāsts ir arī par to, ka brīvība nenozīmē drošību ne dzīvē, ne mākslā. 2019. gada pavasarī Rihards un divpadsmit viņa studiju biedri nonāk brīvajā tirgū. Protams, tas nozīmē risku, bet iespējas arī.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt