Lilija Dzene 25.07.2019

Kas darāms kritiķiem

Atzīmējot teātra zinātnieces, daudzu Latvijas teātra māksliniekiem veltītu grāmatu autores Lilijas Dzenes 90. jubileju, kroders.lv aicina izlasīt pētnieces referātu “Kas darāms kritiķiem”, kas nolasīts Latvijas ZA un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdē “Par pētījumiem Letonikā” 1997. gada 28. novembrī



 

Kritiķis neraksta recenziju, domādams par to, ka viņa vērtējums kļūs par liecību teātra vēsturē. Dažreiz – par vienīgo. Bet ikviens, kam nācies darboties teātra vēstures jomā, ir izmantojis recenziju citātus kā savu atziņu drošākos balstus un pierādījumus. Agrāk nereti bija arī tā, ka recenzijas autors atsaucē zaudēja savu vārdu un tika vispārināts kā “kritika”, kas izteikusi anonīmu spriedumu par izrādi: “Kritika atzina par lielu sasniegumu”, “kritika atzīmēja izteiksmes līdzekļu atkārtošanos” un tml. Taču tieši teātra kritiķis, recenzents ir tas, kurš viscītīgāk piegādā ķieģeļus teātra vēstures celtnei (..).

Luīze Skujeniece, Arturs Bērziņš,
 Roberts Kroders, Paula Jēger-Freimane, Jānis Grīns, kritiķis un teorētiķis 
Kārlis Strauts – tās bija autoritātes savam laikam, un viņu ikdienišķais recenzenta darbs periodikā ir pamats latviešu teātra vēsturei. Diemžēl Kārļa Kundziņa vēsturē (līdz 1940. gadam) šis devums nav pilnībā izmantots, jo daudzi kritiķi atradās emigrācijā vai bija krituši nežēlastībā.


Kā īpaša parādība jāmin latviešu rakstnieku plašā un aktīvā darbošanās teātra kritikas jomā – Blaumanis, Brigadere, Upīts, Akuraters, Virza, Veselis, Grots un, protams, Sudrabkalns. Tas ir
 vērienīgs ienesums, jo rakstnieki ar savu tēlaino valodu, asprātību, zināmu neatkarību padarīja recenziju par pievilcīgu lasāmvielu, par īpašu literatūras žanru, asredzīgu, bet atbrīvotu no profesionālai
 kritikai neizbēgamās specifikas. Rakstniecības tuvība skatuves mākslai, arī operai nodrošina ko vairāk nekā intereses izpausmi, jo stiprina kultūras procesa vienotību, kritēriju kopsaucējus.


Šo jau tradicionālo saistību rakstnieku un profesionālo teātra kritiķu, teātra
 mākslinieku vidū mūsu kultūra pazaudēja padomju varas apstākļos, četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, kad lugas un izrādes sāka vērtēt tikai pēc tematikas un tā, cik tā politiski atbilstoša vadošajām dogmām un vietējības sociālajai konjunktūrai. Tiesa, teātra recenzijas rakstīja arī Aleksandrs Čaks, bet labāk viņš to nebūtu darījis, jo tajos vulgārsociālajos “pareizajos” teikumos runā tikai tas Čaks, kurš rakstīja “Patriotu” un “Cēlās zvaigznes” dzejoļus.


Septiņdesmitajos gados it kā no tā laika, no citas pasaules kritikā iesaistījās Arvīds Grīgulis, un te nu bija jūtams, kā izmainījies teātris un tā vērtēšanas kritēriji. Trīsdesmitajos gados atradīsim īsrecenzijas, kur pēc lugas satura konspektīva izklāsta beigās uzskaitīti arī aktieri,
 kas iestudējumā piedalījušies, pat bez viņu tēlotajām lomām. Bez jebkāda vērtējuma. Pēckara laika recenzijas gan ir plašākas, taču rakstītāji akcentē tikai izrādes sociālo nozīmību un atkal – nevērība pret aktiera veikumu, nemaz jau ne
runājot par viņa individualitātes attīstību no lomas uz lomu. Tāpēc tik skopas un
 bālas ir liecības par mūsu toreiz un tagad
 ievērojamo aktieru sniegumu 40. un 50. gadu izrādēs. Daudz un regulāri “Cīņā”
 rakstīja redaktors Kārlis Ozoliņš, kurš mīlēja teātri, tāpat ar teātri apsēsts bija žurnālists un valodnieks Hennanis Bendiks, bet populārs kļuva viņa teiciens: “Man
 patīk rakstīt par izrādēm, tikai es nezinu,
 kur likt visus tos velna aktierus.” Te nu 
man jāpiebilst, ka joprojām recenzijās 
(īpaši redakciju strikti ierobežotajos apjomos) jautājums par “velna aktieri” ir
 aktuāls un laikam nekad netiks atrisināts.


Krietnu laika posmu par vadošu kritiķi kļuva Jānis Kalniņš, kura recenzijas 
citu starpā izcēlās ar uzmanību pret režijas darbu un interpretācijas jautājumiem. Izrādes mākslinieciskā koptēla redzējums un dzīvākas zīmes par aktiera 
darbu sāka ieplaiksnīties, kad “Padomju Jaunatnē” sāka rakstīt Līvija Pečaka (Akuratere), Oļģerts Dunkers, Oļģerts 
Kroders, arī – Pēteris Pētersons kā
 J. Runcis. Viņi bija profesionāļi, taču obligāti pieprasītais un tendenciozi nogradētais sabiedriski politiskais vērtējums 
klājās pāri kā migla un iesūcās arī šo rakstītāju domāšanā un stilā. Arī mani pirmie mēģinājumi kritikā attiecas uz šo
laiku un “laika spaidu”.

Tātad atgādinu: teātris un rakstniecība sākotnēji tik dzīvo kopības saikni 
zaudēja. Un daudz, daudz agrāk nekā pašreiz, kad rakstnieka teātra mīlestību stipri iespaido viņa materiālie apstākļi. Tas sākās jau tad, kad šīs problēmas vēl
 nebija tik aktuālas. Tāpēc Zigmunda
 Skujiņa skatījumi (un pirms tam Alberta Bela amizantās ekvilibristiskās piezīmes) tagad rādās kā baltie zvirbuļi. Tomēr sabiedrība tos uztver un lasa, un
 gaida ar lielu interesi, ne tikai kā pazīstama rakstnieka vērtējumu, bet arī kā 
vēsti no citas, ne teātra sfēras, kas apņem samērā šauro un noslēgto teātra kritiķu apli.

(..)

Kritiķim nelon nodarboties ar prognozēm par kādas lugas vai izrādes labu 
vai sliktu likteni. Kā lielākā brīdinājuma zīme te vienmēr stāvēs Jāņa Asara iznīcinošais spriedums par Blaumaņa “Skroderdienām”. Tāpat tas ir mūsu laikos, kad 
cerību un labvēlības vadīti kritiķi pareģo kādai izrādei vai aktierim (jaunam!) lielu veiksmi vai spožu karjeru, bet tā vai nu neatnāk, vai stipri ilgi kavējas. (..)

Taču teātra vēsturniekam jārēķinās arī 
ar tādu parādību kā izrāžu leģendarizēšana, pret kuru pat spēcīgi argumentēts
 kritiķu spriedums kļūst bezspēcīgs. Nekad neesmu varējusi šiem brīnuma pieredzētajiem uzticēties, jo laiks un gadi ir
 nepielūdzamākie režisori. Tāpat top leģendas par izrādēm, īpaši tajās reizēs, kad 
populārs skatuves darbs tiek vairākkārt
 iestudēts vienas paaudzes laikā. Tad balsis sasaucas vienotā korī ar refrēnu: “Es
 nevaru to aizmirst” vai “Man vēl stāv
 acu priekšā”. Un tā ir visai ietekmīga
 “kritiskā masa”, kas izplatās atmiņu publikācijās, piemiņas reizēs pa TV un radio,
 pamazām vien iekarojot savu vietu kultūras vērtību skalā. Kā pats Dievs Harijs 
Liepiņš varētu spēlēt Gēstu Berlingu, taču viņš jau bija nolemts nepieņēmībai
 no tiem skatītājiem, kuri vēl spilgti atcerējās šajā lomā Eduardu Smiļģi. Šinī gadījumā Gēsta Liepiņa biogrāfijā nekļuva
 par radošu sasniegumu, un to neparasti
 lielā vienprātībā atzina itin visi recenzenti. Visa izrāde bija ļoti vāja, taču leģenda “Gēsta Nr. 2” iestīgoja tautā un it
spēcīgi sakuploja pretī jaunajam iestudējumam ar Valdi Liepiņu. Neaizmirstams 
nu bija Harija Liepiņa brīnišķīgais mācītājs. Tā ir vēsture, ko raksta skatītāji.


Gada robežās esmu ieskatījusies plašajā periodikas klāstā, secinot, ka vairāk
 nekā kritiķi rakstījuši un intervijās runājuši aktieri un režisori. Te var atrast visus modeļus. No Krodera garāmslīdošajām vieglprātībām (ek, vajadzēja jau “Mīlestības neprātu” taisīt kā komēdiju, bet
 iestudēju kā drāmu, lai jau tantiņas paraud), līdz Džilindžera absurdiem un galējam cinismam (sakarā ar aktiera Zihmaņa izdarīto slepkavību). Arī šīs vāvuļošanas un čalošanas lasu ar interesi un 
priecājos, pēkšņi sastopot Aivja Hermaņa
vai Māras Ķimeles nopietnās pārdomas.
 Visas “Unas”, “levas”, “Brigitas” un citi
 dāmu žurnāli burtiski barojas no teātrinieku intervēšanas, un man ir žēl, ka šis
 “brīvais stiliņš” iespraucas arī kritikā, tik
respektējamā laikrakstā kā “Diena”, kur 
teātrim atvēlēto laukumu visbiežāk piepilda Normunds Naumanis, viens no visprofesionālākajiem teātra kritiķiem. “Muļķiki”, “viģiki”, angļu iespraudeņi! Man
 šķiet, ka “Diena” sarunājas ar inteliģentu 
lasītāju un saprotamā latviešu valodā.


Joprojām domāju, ka kritika ir atbildīga un prestiža profesija, kurā nav vietas izsmieklam vai ņirgām, pret ko paši
 kritiķi kļūst sevišķi jūtīgi, ja kaut ko
 tādu atļaujas pret viņiem.


(..) Bet daudzas izrādes paliek nerecenzētas vai arī parādās tikai viens vienīgs vērtējums. Protams, subjektīvs. Jo prasības pēc kaut
 kāda izskaitļota objektīvisma ir vecas
 kā pasaule un nepiepildāmas. Tomēr nav 
normāli, ja presē paliek tikai viens viedoklis, viens zīmogs.
(..)

Es neticu, ka recenzija var izmainīt
 vai būtiski ietekmēt izrādi. Liepājnieku
 Pērs Gints tāpat divas ainas nekustīgi
 gulšņās uz ragavām, lai cik pārliecinoši
 S. Radzobe būtu aprādījusi šīs situācijas
 bezjēdzību. Saskarsmē ar publiku izrāde attīstās pēc saviem likumiem. Ja skatītāji smiesies, tad kritiķa aizrādījums
 par banālu triku tik un tā dzirdīgas ausis neatradīs. Neatkarīgi no tā, ka to
 smējēju būs procenti 20, bet sliktas gaumes aizvainotu klusētāju – pārējie 80
 procenti. Teātrim mūsu recenzija: vai
 nu rūgts piliens, vai salda pastila, bet
 abi norijas ātri. Tā ka uzrakstītā vērtība
 – man tā šķiet – ir dialogs ar skatītāju. Izrādes turpinājums, atbalss, arī aicinājums. Pēcgarša. Jautājums. Salīdzinājums. Atskārsme. Arī dusmas: nu, kā
 tā var rakstīt! Daudziem tā ir arī informācija, garīga līdzi dzīvošana. Un, otrkārt, tā pati vēsturiskā nozīme, par ko
 rakstot nedomājam nemaz.


Lasot vecās recenzijas, vislielākā vēlēšanās ir starp skopajām rindām to izrādi vai tēlu ieraudzīt. Un interesanti ir tas,
 ka vairāk vai mazāk ieraugāmas ir tieši
 nokritizētās, par neizdevušamies atzītās izrādes vai vājās lugas. Tad parādās krāsas,
detaļas, mizanscēnu uzzīmējumi, reizēm
 ironiski, kurpretī recenzenta sirdij tīkamie
 iestudējumi bieži paliek apliecinošos vārdos un komplimentos. Es runāju par agrākiem laikiem, taču arī šodien tādus piemērus atradīsim. S. Radzobei daudz iebildumu pret liepājnieku “Pērn Gintu”, bet
viņas recenzija šo izrādi lieliski fiksējusi.
 Ar to atšķirību, ka man par uzvedumu ir
 daudz labākas domas. Bet – vizuālais
 novilkums der arī man. Kā fotogrāfija
 no melna negatīva.


Tagad teātra vēsturnieku rīcībā ir
 fotogrāfijas, videoieraksti, lai gan arī tur
 lielas vērtības neuzmanības vai mirkļa
 konjunktūras dēļ ir aizlaistas vējā.
 (P. Pētersona iestudējumi.)
Vismazāk teātra vēstures restaurācijā un bijušo sasniegumu popularizēšanā
 var palīdzēt izrāžu vai aktieru priekšnesumu vecie radioieraksti, kuriem pašiem par sevi ir milzīga kultūras vērtība. Bet reizēm tie pat noārda priekšstatu,
 ko izdevies uzburt ar laikabiedru stāstiem, recenzijām par kādreiz slaveniem 
aktieriem, kurus jaunākās paaudzes nav
redzējušas. Teātra vēsturnieks vai tāds
 stāstnieks kā Kārlis Pamše var uzburt
 brīnišķīgu priekšstatu par pirmo Spīdolu, izcilo personību Liliju Ēriku, bet
 balss ieraksts to nekādi neapstiprinās,
 ja to neklausīsies cilvēks, kurš aiz šīs 
balss redzēs cildenas aktrises tēlu. To
 pašu var teikt par Nacionālā teātra premjeru, šī teātra vēstures veidotāju Žani
 Katlapu, atsaucot atmiņā viņa Oskaru,
 Edgaru, Jāzepu, bet viņa balss, runas 
maniere radioierakstos zīmē pavisam citu portretu. Par uzdrošināšanos to pateikt saņēmu bargu nosodījumu no tagadējiem Nacionālā teātra korifejiem un
 droši vien saņemšu vēl. Turpretī Jāņa Oša radiobalss tiektin tiecas organiski saliedēties ar viņa lomu portretiem 
un tiem cildinošajiem vārdiem, kādi šim
reālistiskajam meistaram veltīti.


Tātad – lai ciktāl attīstītos tehniskās
 iespējas, mākslas brīnums nav pilnībā notverams, bet tā mirkļa liecinieks būs peltais un lādētais teātra kritiķis. Un viņa
 rakstītās liecības vienmēr paliks kā pirmā palīdzība teātra vēstures pētniekiem.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt