Maija Svarinska 21.08.2019

Pielūgsmei radītā

2019. gada 21. augustā 90 gadu jubileja vienai no izcilākajām XX gadsimta latviešu teātra un kino aktrisēm – Vijai Artmanei. Atminoties izcilo aktrisi, piedāvājam izlasīt žurnāla "Teātra Vēstnesis" (2014/4) publicēto Maijas Svarinskas rakstu "Pielūgsmei radītā", kas tapis, atzīmējot V. Artmanes 85. jubileju.

Nav šaubu, ka šī sieviete ir radīta skatuvei, panākumiem un pielūgsmei. Ieskatieties viņas portretā, un jūs man piekritīsiet, – tā 1980.gadā iesāku savu rakstu par Viju Artmani žurnālā Teatr. Atceros, ka toreiz, kad no Maskavas piezvanīja teātra kritiķe Marija Sediha, viena no šā prestižā vissavienības izdevuma redaktorēm, jutos ne tikai glaimota, bet arī pārsteigta. „Kāpēc es?” vaļsirdīgi izbrīnīta, pajautāju. „Par viņu taču būtu bijis jāraksta cita ranga kritiķiem, nevis tādam zaļknābim.” Bet Sediha atbildēja: „Divas uzrunājām, atsaucības nebija. Mums vispār šķiet, ka pie jums daži no viņas izvairās. Droši vien tādēļ, ka jums liekas – viņa pārlieku klanās krieviem.” Neko neatbildēju, bet jau toreiz zināju, ka tā nav taisnība.

1977. gadā Rīgā notika vissavienības kinofestivāls. Būdama laikraksta Sovetskaja Latvija teātra un kino kritiķe, es tajā cītīgi piedalījos, arī vakara burziņos. Vienu no tiem atceros joprojām. Viesnīcā Rīga notika kārtējais dzerstiņš – tikšanās, pļāpāšana, dejas. Netālu no manas kompānijas sēdēja Vija Artmane un viņas paziņas no Maskavas. Viņa daudz smējās, dejoja un draudzīgi ar viņiem sadzēra. Pēkšņi pie viņas piesteidzās jauniņš žurnālists un, cenzdamies pārkliegt apkārt valdošo troksni, kaut ko sacīja viņai par interviju. Tikpat skaļi Artmane viņam pajautāja: “Простите, вы из Москвы, из России?” [1]. Puisis atbildēja: „Нет, я рижанин, рaботаю в газете Советская Молодежь, для которой и прошу у вас интервью.” [2] Te samilza skandāls. „Bet kāpēc tad jūs ar mani runājat krieviski?” – „ Что, пожалуйста?” [3] nomurmināja žurnālists. „Atkārtoju, kāpēc jūs ar mani runājat krieviski, ja jau esat rīdzinieks? Vai neuzskatāt par godu prast latviešu valodu? Nekādu interviju es jums nesniegšu.” Un krievu valodā piebilda, pievērsdamās maskaviešiem: „Видите, я, латышка, знаю русский, а этот журналист из местной русской газеты по-латышски ни бум-бум. Поясните ему, что так нельзя.” [4] Taču puisis jau bija pazudis no redzesloka. Bet viesi no Maskavas, protams, bija pilnīgi vienisprātis ar Artmani un māja ar galvu, ka, lūk, nav labi, nav labi. Jau vēlāk, vērodama aktrises spēli teātrī un filmās, kā arī neviļus atcerēdamās šo skandālu, sapratu, cik grūti būt Vijai Artmanei. 

Ne jau velti viņa savām lomām piešķīrusi to artistisko iecirtību, kas parasti piemīt ļoti lepnām un patmīlīgām dvēselēm. Lai kāds arī veidotos liktenis, viņas ir sievietes, kuras patiešām nākas iekarot. Cita Artmanes varoņu īpašība ir stoicisms: māka pieņemt un tūdaļ noslēpt dzīves sitienus, par spīti visam būt sievietei, kas radīta pielūgsmei.

Nākamā un jau personiskā tikšanās ar Artmani notika pēc tam, kad raksts žurnālā Teatr bija publicēts. Aktrise pati piezvanīja un ļoti mīļi pateicās. Bet pēc pāris nedēļām es zvanīju viņai, jo Ļeņingradas televīzija izteica priekšlikumu veidot raidījumu par viņu. Artmane piekrita. Mēs satikāmies Ļeņingradas televīzijas studijā pāris stundu pirms filmēšanas sākuma: es centīgi izklāstīju savus jautājumus, viņa uzmanīgi klausījās. Pēc tam notika filmēšana. Tai beidzoties, man gribējās pēc iespējas ātrāk pazust, jo biju ļoti vīlusies. Visu laiku, ko mēs sēdējām kameru priekšā, jautājumus uzklausīja un uz tiem atbildēja aktrise, kas atrodas uz pjedestāla. Viņas „zvaigžņojums” mani pamatīgi sarūgtināja, jo biju cerējusi parunāt no sirds. Vija Artmane manu aizvainojumu saprata un pieņēma. Raidījuma režisoram Dāvidam Karasikam viņa tā arī atzina: es Maiju pievīlu. Bet mani viņa apkampa, nobučoja uz pieres un teica: „Piedod, meitenīt, es neesmu gatava runāt patiešām atklāti: tu jau pati rakstīji, ka man nepiedien stils нараспашку [5].”

Nākamajā dienā Vija Artmane brauca prom, bet pirms tam ielūdza mani uz restorānu viesnīcā Astorija, kur bija apmetusies. Mūsu pasēdēšana aizsākās agrā pievakarē, vairākas stundas pirms Rīgas vilciena atiešanas. Reibums galvā iesitās diezgan ātri. Tad arī Artmane man pajautāja: „Vai esi partijā?” – „Nē. Aicina, bet negribu.” Artmane iebilda: „Tādā gadījumā arī paliksi par korespondenti. Taču tas nav galvenais. Saproti, mums, latviešiem, obligāti jāstājas partijā, tikai tā mēs varam izstumt krievus. Tad varēsim paši pārvaldīt savu republiku. Tikai ar valsts varu spēsim nosargāt Latviju. Uz papīra darīsim to, ko vajag Maskavai, bet būtībā varēsim palīdzēt savai nācijai.” To viņa teica ar apbrīnojamu kaismi, tiesa, gandrīz čukstus, pieliekusies uz manu pusi. Es klausījos un sajūsminājos. Biju sajūsmā par viņu kā par cilvēku un aktrisi, tai brīdī nevilšus atcerēdamās arī viņas lomu Arnolda Liniņa izrādē Bišu Ole.

Vija Artmane - Džuljeta, Romeo - Eduards Pāvuls izrādē "Romeo un Džuljeta" (DT, 1953, rež. Eduards Smiļģis) // Foto -  Eduarda Smiļģa Teātra muzeja arhīvs

Enerģiski, izaicinoši un jautri aktrise izsmēja partijas dāmu no Blumenavas ciema. Frīdas Simsones ārējais izskats jau vien bija ko vērts. Viņas apģērba pedantiskais rūpīgums pateica priekšā – daudz domā par drēbēm un cenšas, lai būtu gan modīgi, gan cienījami. Pēc Frīdas uzskatiem, tā ģērbjas nopietnas amatpersonas. Turpretim mirstīgās sievietes, kā viņai šķita, aiz muguras sačukstas: Frīdai gan ir laba gaume. Vispār godkāre bija šīs personas raksturīgs vājums. Frīda īpaši uzsvēra, ka ir tikai skrūvīte – tipisks bandinieka māņu gājiens. Uz šīs bandinieka psiholoģijas atmaskojuma aktrise arī būvēja lomu. Piemēram, ja radās problēma, kurai risinājums netika dots „no augšas”, Artmanes varone pirmajā brīdī gandrīz vai pārakmeņojās no bailēm, bet pēc tam drudžaini mēģināja noslēpt savu apjukumu demagoģisku aicinājumu plūsmā. Kā labs drēbnieks aktrise bija uztaustījusi Frīdas patības oderi.

Klausījos Artmanes argumentus, iebildu un, pierādīdama savu patiesību, plātījos ar rokām, un, kā jau reibumā gadās, darīju to sevišķi enerģiski. Pēkšņi pamanīju, ka man no pirksta ir noslīdējis zelta gredzens ar mazu akmentiņu. Artmane uzreiz saprata, ka kaut kas ir noticis. Paskaidroju, ka pazudis gredzens. „Šeit? Jāmeklē!” No mana redzesloka viņa tūdaļ izplēnēja. Vija Artmane bija zem galda. Gredzena nebija. Slavenā aktrise rāpoja, uzmanīgi pētīdama grīdu. Es, pārsteigta un bezgala pateicīga, rāpoju blakus. No blakus galdiņa, savu dāmu atstājis, pienāca vīrietis: „Товарищ  Артмане, вы что-то важное потеряли?” [6] Un arī viņš tupus jau meklēja ejā starp galdiņiem. Pēc minūtes iečivinājās sieviete: „Вия Фрицевна, мы вас так любим, так любим. Что вы ищите?” [7] Viņa arī bija tā, kas atrada gredzenu. Pasniedza to mīļotajai aktrisei, kas sirsnīgi pateicās. Bet, kad visi atgriezās savās vietās, Artmane nemanāmi to atdeva man un piemiedza ar aci, sak, nevajag mazināt prieku cilvēkam, kam izdevies iepriecināt slavenu aktrisi.

Jā, Artmane prata piemiegt ar aci – vai tas būtu dzīvē, uz skatuves vai ekrānā. Atcerēsimies viņas Džūliju Lamberti!

Ne velti Jānis Streičs televīzijas filmas Teātris scenāriju rakstīja, piemērodams Džūlijas lomu Artmanei. Tajā aktrise izspēlēja savu īpašu monologu par dzīvi, kas izpaudās ļoti konkrētos brīžos melodramatiskā sižeta un tā intelektuālās analīzes sadurē, bet citkārt sintezējās no Džūlijas Lambertes spēles un Vijas Artmanes attieksmes pret notiekošo.

Artmane iecietīgi ļauj slavenajai Anglijas aktrisei mesties iekšā mīlas avantūrā, kas virza fabulu. Ar tikpat lielu azartu viņa veikli satver lidojumā kārtējo maskarādes tērpu, kas pamests ar Džūlijas draudzīgo roku un kurā vēl mājo viņas siltums. To pielaikojusi, viņa labsajūtā piemiedz ar aci mums un savai varonei – lūk, der kā uzliets. Šajā jautrajā saskaņā abas aktrises arī sadzīvo. Kad pēc iespējas efektīgāk jāsatiek Toms, nabaga ierēdnītis, provinciāls, taču tik mīļš, – lūdzu, gatava gleznaina poza. Kad draudzenei Dollijai, glupai vecai zosij, jāparāda, kur ir viņas īstā vieta, –žigli tiek izmēģināti vairāki izsmiekla varianti, līdz skaidrs, ka vislabāk būs savilkt lūpas apburošā smaidā. Kad Džūlijai liekas, ka ir cietusi fiasko, viņa raud pilnā balsī, un Artmane necenšas slēpt varones asaras. Tās birst aktrisei, kas vienatnē šķietami mēģina kārtējās izrādes ainu. Taču, raug, jaunā kleita jau gatava, un asaras no vaiga slepus notraustas. Un atkal – lomā iekšā. „Mēs taču nekad neesam viens otru mīlējuši, vai ne?” laipnā balsī Džūlija uzrunā atvēsušo mīļāko, kas tūdaļ vientiesīgi iekrīt abu aktrišu izliktajā slazdā. Sāpīgi klausīties, kā viņš piekrīt, bet sejā joprojām rotājas uzmundrinošs smaids, sak, runā vien, mīļais, runā. Aktrise? Ak, nē, – tur smaida sieviete Vija Artmane. Pielūgsmei radīta. Iecirtīga, lepna, gudra un vientuļa.


[1] Vai esat no Maskavas, Krievijas? – krievu val.
[2] Nē, esmu rīdzinieks, strādāju avīzē Sovetskaja Molodež, kurai tad arī lūdzu no Jums interviju. – krievu val.
[3] Kā, lūdzu? – krievu val.
[4] Es, latviete, krievu valodu zinu, bet šis žurnālists no vietējā laikraksta latviski nezin ne vārda. Paskaidrojiet viņam, ka tā nedrīkst. – krievu val.
[5] dvēsele vaļā – krievu val.
[6] Biedrene Artmane, vai kaut ko svarīgu esat pazaudējusi? – krievu val.
[7] Vija Fricevna, mēs jūs tā mīlam, tā mīlam. Ko jūs tur meklējat? – krievu val.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt