Apgāds MANSARDS 31.07.2019

Harijs Gulbis. Raksti. 2. sējums

Apgāds “Mansards” turpina Harija Gulbja darbu izdošanu, laižot klajā Rakstu 2. sējumu, kurā apkopotas dramaturga 20. gs. 70.–90. gados rakstītās lugas. Rakstu sastādītāja ir Latvijas Universitātes profesore, Dr. philol. Ieva Kalniņa.

Rakstu 2. sējumā iekļautas lugas “Un visi nāks pie manis...” (1971), “Cīrulīši” (1974), “Kamīnā klusu dzied vējš” (1976), “Alberts” (1982), “Olivers” (1983), “Uz Liepsalām ejot” (1995) un “Vēverīši” (1999). Nodaļā “Stāsta Harijs Gulbis” lasāmas dramaturga atmiņas “Kara dienās un nedienās” un līdz šim nepublicētas piezīmes par “Cīrulīšu”, “Olivera” un citu lugu tapšanu. Rakstu sastādītājas Ievas Kalniņas komentāros aplūkoti lugu iestudējumi un laikabiedru liecības. Grāmatā publicētajās fotogrāfijās iemūžināti Harija Gulbja lugu iestudējumi gan Latvijā, gan trimdā.
 
Piedāvājam ieskatu Harija Gulbja Rakstu 2. sējuma nodaļā "Ja luga tiek atzīta par vāju...".
 

Nosakot, kas ir vāja luga, vispirms jābūt skaidrībai par to, kas ir laba luga, lai salīdzinātu un secinātu, kādas labo lugu īpašības vājām lugām trūkst. Taču stingri vienota viedokļa, spriežot par lugas kvalitāti, nav un arī nevar būt, jo vērtētājiem domas nekad pilnīgi nesaskanēs. Cik dažādi viņi paši, tik dažādi būs arī viņu viedokļi par to, kādai jābūt labai lugai.

Pietiekami erudīta vērtētāja viedoklis.

Laba luga ir tāda, kas piesātināta ar dramaturģisku saturu, ar pretrunām personāžu uzskatos vai viņu tieksmēs, kas rada pieaugošus konfliktus, lai lugas beigu daļā tie izraisītos vispārējā konfliktā vai tā atrisinājumā. Labai lugai nepieciešama arī sabiedrībai svarīga ideja, kāda jauna, līdz šim nebijusi nostādne pret pierastām parādībām, jauni formas meklējumi, zināma pirmreizība, kā arī spēja dot pamatu labam aktieru tēlojumam un skatītāju līdzpārdzīvojumam.

Ambicioza režisora viedoklis.

Laba luga ir plastiska kā māla pika, tāda, kas pieļauj dažādus tulkojumus, kas var būt arī pretrunā ar lugas autora nostādni. Vispār luga ir jēlviela. Saturu, jēgu un tvirtumu tai piešķir režisors.

Primadonnas viedoklis.

Labai lugai jābūt tādai, kas ļautu aktrisei tēlot spilgti un kaislīgi. Vienalga, vai tā būtu liela mīlestība vai liels naids, jābūt iespējai tēlojumu kāpināt līdz vispārākai pakāpei, līdz būt vai nebūt robežai. Lomai, kurā viņai lemts darboties, jābūt lugā galvenajai. Un vēl – pretspēlētājam jābūt izskatīgam, izcilam aktierim. Viss pārējais nav tik svarīgs, lai par to daudz lauzītu galvu.

Parasta skatītāja viedoklis.

Tas var būt dažāds. Galvenā prasība, lai lugā būtu kaut kas tāds, kas aizķertu sirdi vai prātu, citiem vārdiem, pamodinātu kaut kādas asociācijas. Arī no skatītāja paša dzīves. Parasts ierindas skatītājs ne vienmēr visu lugu uztver ar vienādu uzmanību un pārāk neuztraucas par tām vietām, kas paslīdējušas garām. Ja emocijas atmodinātas, luga bijusi laba.

Kritiķa viedoklis.

Galvenajās līnijās tas daudz neatšķiras no erudīta vērtētāja viedokļa, vienīgi vairāk vai mazāk sliecas uz novatorisma un režisoru veikuma pusi. Īpaši, ja kritiķis ir aizrāvies ar pašreizējās modes tendencēm vai arī grib ļoti efektīgi izteikties. (..)

Neviena no manām 14 lugām nav bijusi tāda, ko kāds nebūtu nosaucis vai nu par vāju, vai vismaz licis saprast, ka visai izdevusies tā nav. Spriežot pēc negatīvo vērtējumu kvantitātes un intensitātes, vāju lugu rangā iekļautas vismaz trīs manas lugas – “Mans cilvēks”, “Kamīnā klusu dzied vējš” un “Vēverīši”.

“Mans cilvēks” ir nozīmīga luga manā dramaturga biogrāfijā. To uzrakstīju tūlīt pēc pirmās lugas “Vecīši”, ko veiksmīgi iestudēja Ventspils Tautas teātris. Šo otro lugu jau izvēlējās profesionālais Valmieras Drāmas teātris. Uzvedums piedzīvoja pilnīgu neveiksmi, un pēc trešās izrādes to noņēma no repertuāra. Es to ļoti pārdzīvoju, zaudēju sev ticību un nolēmu ar dramaturģiju vairs nenodarboties. Taču pēc pāris gadiem pavīdēja kaut kādas cerības uz veiksmi, un es uzrakstīju vēl trīs lugas. Teātri tās ignorēja. Arī Kultūras ministrija šīs lugas uzskatīja par vājām un atdeva autoram. Tad par tām ieinteresējās režisors Jūlijs Bebrišs un panāca, ka vienu atļauj uzvest Nacionālajā (toreiz Drāmas) teātrī. “Vienas ugunīgas kļavas” iestudējums izrādījās veiksmīgs, un teātri iekļāva repertuārā arī abas pārējās lugas.

No lielās neveiksmes bija pagājuši septiņi gadi, un viena no vadošajām teātra zinātniecēm, Lilija Dzene, publicēja ļoti pārdomātu, dziļi tvertu rakstu par nelaimes [i] īstajiem cēloņiem. Šeit ievietoju dažus šī raksta fragmentus:

“Lugu konkursa žūrijas komisijas noslēguma sēde pirms astoņiem gadiem. Līdzās bezcerīgu sacerējumu grēdai uz galda guļ darbi, kuru autori saistījuši uzmanību. Tiek atvērtas aploksnes. Miervaldis Birze ar savu pirmo lugu “Tā nebija pēdējā diena”, Ērika Briede, Juris Lasmanis, Harijs Gulbis... Klātesošie režisori neizrāda sevišķu entuziasmu. Vienīgi Pēteris Lūcis uzlicis roku uz Gulbja lugas zaļajiem sāniem un kā allaž temperamentīgi runā par to, ka tūdaļ iestudēšot šo darbu, kas saucas ”Mans cilvēks”. “Te ir dramaturgs!” – šis Lūča sauciens iespiedies atmiņā.

Tālākie notikumi zināmi teātra ļaudīm un droši vien ne bez rūgtuma nogūlušies arī autora atmiņā. Valmieras teātra steigā sagatavotā izrāde bija tik neveiksmīga, ka grūti bija to noskatīties līdz beigām. Pētera Lūča apsveicamo intuīciju par jauna dramaturga piedzimšanu bija nomākusi teatrālā rutīna. Teātris metās glābt nevarīgo iesācēju, lietojot visprimitīvākos un neslēpti tradicionālos izteiksmes līdzekļus. Smagie “glābšanas riņķi” galīgi aizžņaudza rakstnieka balsi, un mēs to nesadzirdējām. Harijs Gulbis nogrima.

Lugas darbība notiek nelielā kolektīvā Centrālās statistikas pārvaldes rajona inspekcijā, vidē, kur cilvēki sēž kopā savas darba stundas un pazīst cits citu līdz pēdējam sīkumam. Ārējās darbības nekādas. Ir tikai savstarpējo attiecību stīgojums – ne vienmēr koncentrēts un mērķtiecīgs – un sarunas, sarunas. Izrādē šīs sarunas bija tik provinciāli tiešas, dziļākām apakšstrāvām nesaistītas, bet cilvēki – grāmatveži pēc profesijas un arī pēc būtības. Pēc viesizrādes Rīgā nospiesto skatītāju noskaņu izlādēja Elmāra Ansona spārnotā frāze, ka šajā darbā “dzīves izstumtie pa dienu kopā lasās...”.

Varbūt nav taktiski šodien to atcerēties? Nav taktiski pret Pēteri Lūci, kas tomēr uzminēja dramaturgu, nepavisam nav taktiski pret autoru, un vienkārši neizdevīgas šīs atmiņas ir kritiķiem. Mūsu domas bija vienprātīgi bezcerīgas, un arī tie, kuriem luga šķita perspektīvāka nekā izrāde, – pieklājīgi klusēja. Arī šo rindu autore “Karogā” norakstīja jauno autoru zaudējumos.

Pārlasot “Manu cilvēku”, šobrīd ļoti spilgti var saskatīt Harija Gulbja dramaturģijai raksturīgās pazīmes. Neatlaidīgi skan doma par to, ka cilvēki var harmoniski bagātināt cits citu un līdz ar to sabiedrību un cik parazītiski var nosūkt ikdienībā radošos spēkus, par to, cik plašs ir intīmais jēdziens “mans cilvēks”. Te jūtama H. Gulbja prasme viena cilvēka dzīves sāpīgos lūzumus atbalsot otra liktenī, te jau darbojas Gulbja smalkie svari un tiek svērts, kas ir laime, kas ir bēdas un ko “viņa” cilvēks ar šiem vārdiem viņa dzīvē izprot.

Ap Vilni ilgi bijusi darba biedrenes Anitas klusā mīlestība. Viņa arī apstādina mūsu laimes meklētāju tanī rītā:

Vilnis. Ko man vajadzēja darīt?

Anita. Tev neko nevajag darīt. Saliec rokas klēpī, noskaties, kā tu esi sabojājis citu dzīves, un gaidi, kad tu kļūsi laimīgs. Pats neko nedari. Pats neko neradi. Nē! Gan jau citi tev piedāvās ir jaunu dzīvi, ir jaunu mīlestību. Visu. Un tu – tas romantiskais cietējs, kam tiek darīts pāri. Tu esi pavisam nevainīgs – tikai kļūdījies.

Esmu pārliecināta, ka ļoti daudzi šodien prastu “Manu cilvēku” izlasīt citādi. Tātad kas? Laiks, vispārējais mākslas attīstības process, kas ietekmē mūsu analīzi? Noteikti. Iekšējo konfliktu pilnveidošanās padomju dramaturģijā, pastiprinātā vairīšanās no melnbaltā šablona.

Harija Gulbja pirmā luga bija “Vecīši”. Un... radīja lielākas cerības. Šī luga ir daudz kompaktāka, gludāk nostrādāta nekā “Mans cilvēks”. Tā ir ļoti cilvēciska, aizkustinoša un – skaidra. Jā, H. Gulbja patiesības izjūta, atturība, smeldzīga sāpe – tas viss ir arī te. Taču cilvēku raksturi ir vienas galvenās iezīmes apzīmogoti: dialogā valda tieša domu apmaiņa, un zemteksti ir viegli atšifrējami.

Aplūkojot Gulbja dramaturģiju kā vienotu literāru parādību, jāatzīst, ka “Mans cilvēks” ir mums pazīstama un respektējama autora iesācēja darbs, viņa darbs, bet “Vecīšus” varētu šodien piedēvēt arī kādam citam tā perioda dramaturgam. “Mana cilvēka” neizmīcītā mālu pika ir acīmredzami daudzsološāka par “Vecīšu” līdz galam atklāto morāli.”

Un raksta autore secina, ka lugu nogremdējis tradicionālo kritēriju lielais spēks.

Recenziju [ii] par lugas “Kamīnā klusu dzied vējš” uzvedumu kritiķis Māris Ronis sāk ar ievadu:

“Par labas, nopietnas, nozīmīgas dramaturģijas trūkumu sūdzējušies vienmēr. Visos laikos. Visas tautas. Laikabiedru tieksmi atminēt un izzināt sava laika un savas dzīves slēpto jēgu pilnībā apmierināt nav varējis nedz Čehova līdz simbolam saasinātais reālisms, nedz Raiņa un Šillera no idejas augstumiem skatītās dzīves attīstības perspektīva. Vienmēr un visiem licies, ka kaut kas ļoti svarīgs tikai viņu konkrētajam laikam un cilvēku savstarpējām attiecībām vien raksturīgs palicis neievērots un nerisināts. Lai cik augstu kotējušies atsevišķu autoru darbi, lai cik liela bijusi to popularitāte, sarunas par dramaturģijas vājumu gandrīz nav pieklusušas. Tāpat tas ir arī mūsdienās. Bet vai reizēm nav tā, ka, ļoti uzticoties šim pašam objektīvākajam un tāpēc mums tik nepieciešamajam dzīves izpētes un attēlošanas veidam, gaidām no tā gandrīz vai neiespējamo – gribam dzīves pilnskanību, cilvēku attiecību smalkumu, tiešumu un objektivitāti un tajā pašā laikā vēl arī maksimālu ideju saasinājumu?”

Lugu “Kamīnā klusu dzied vējš” rakstīju pēc “Cīrulīšiem” 1976. gada pavasarī un vasarā. Izraksti no dienasgrāmatas:

27. februārī.

Uzmetu tematu lugai (Kamīnam). Ilgi gaidītā “paralēlā doma” ieradusies.

4. martā.

Sāp galva. Lugas plāns neapmierina. Ideja jēla, var likties amorāla. Bet nupat prātā ienāca cita ideja, kas var glābt.

15. martā.

Par jaunu ķeros pie lugas. Ar citu izjūtu. Saskatu perspektīvu.

9. aprīlī.

Neesmu apmierināts. Luga slīd iekšā sadzīviskumā un ilustratīvismā.

19. aprīlī.

Savādi. Jūtos visumā pacilāts, labā garastāvoklī, bet darbs neveicas. Ātri nogurstu, nodarbojos ar niekiem.

25. aprīlī.

Nopietni pārstrādāju plānu.

5. jūnijā.

Iesākto “Kamīnu” uz nenoteiktu laiku nolēmu pārtraukt. Nevaru atrisināt.

20. jūnijā.

“Kamīns” laikam tiks pagriezts tā, ka Armīns runās kā mirušais. Beidzot laikam būšu izšķīries, pa kuru ceļu iet – vai parasto, vai asociatīvo kompozīciju.

23. jūlijā.

Tiku līdz “Kamīna” mašīnuzmetuma pēdējai lappusei.

16. augustā.

Nomākts garastāvoklis. Pārlasīju pirmo daļu – nevelk.

2. septembrī.

Sāku pārrakstīt tīrajā “Kamīnu”.

8. septembrī.

Pabeidzu “Kamīnu”. Vēl dažas lappuses jāpalabo.

21. septembrī.

Biju teātrī runāt par “Kamīnu”. Atsauksmes – ļoti labi.

22. decembrī.

Mēģinājums un vietējā skate “Kamīnam”. Kritiskie un nicīgie vērtējumi atstāja satriecošu iespaidu.

Piezīme. Skandālu izraisīja daži jaunie aktieri – mākslinieciskās padomes locekļi. Pret ko viņi vērsa savas naidīgās piezīmes un kāpēc protestēja pret izrādes pieņemšanu, vai sliktās režijas vai vājās lugas dēļ, vairs precīzi neatceros. Droši vien neapmierināja abas. Lai konfliktu likvidētu, Kultūras ministrija it kā atcēla Bebrišu no režisora pienākumiem un uzdeva Jaunušanam uzvedumu “izlabot”.

24. decembrī.

Ministrija pieņēma “Kamīnu”. Pirmizrādi atlika. Tādas domas, ka nekad vairs nerakstīšu lugas.

25. decembrī.

Mēģinājums Jaunušana vadībā. Radās doma tomēr rakstīt lugas, ja tā var izlasīt, ja es spēju uzrakstīt tik dzīvu tekstu, kur katra frāze nes attiecību, tad... Tomēr ārkārtīgi noguru mēģinājumā.

27. decembrī.

Divas izrādes par naudu. “Mārupes” ļaudis rīkoja tikšanos ar teātra māksliniecisko padomi. Iespaids drūms.

Pirmizrāde notika 2. janvārī. Nekas tuvāk par to dienasgrāmatā nav teikts.

Trīs gadus, kamēr “Kamīns” tika rādīts, allaž gadījās kāds iemesls, lai liktu man pieņemt, ka esmu uzrakstījis vāju lugu, līdz 1979. gada 1. novembrī lūdzu, lai izrādi noņem no repertuāra. Lilija Dzene, kura 1977. gada jūlijā par “Kamīna” izrādi bija “Literatūrā un Mākslā” publicējusi nievīgu, nosodošu recenziju un lugu novērtējusi kā vāju, mani pamācīja: “Teātris jāmīl! Jums nekā vairs tik skaista nebūs.” Nezinu, vai mana lūguma dēļ, bet pēc pusotra mēneša izrādi no repertuāra noņēma.

Vērtējumi par uzvedumu presē tika publicēti galvenokārt 1977. gadā. Izņemot jau pieminēto Lilijas Dzenes rakstu, pret lugu tie visai negatīvi nebija noskaņoti. Neveiksmē tika vainota galvenokārt Jūlija Bebriša režija. Tomēr jau pieminētajā Māra Roņa recenzijā “Kamīns nedeg” vaina tika atrasta arī lugā.

“Šis “Kamīns” nedeg. Varbūt tāpēc, ka H. Gulbis mākslinieks pirmo reizi riskējis upurēties H. Gulbim analītiķim. Ne līdz galam konsekventi, bet apzināti gan. Tie paši cilvēki, kas citās autora lugās, bet pirmoreiz nav stingra un noteikta viņu vērtējuma, nav neviena tik stipra, nesavtīga un bagāta cilvēka, lai viņa pasaules skatījuma nešaubīgums, ētiskais kodols pārskanētu pretrunas un norādītu uz izeju.

“Kamīns” pēc “Cīrulīšiem” liekas kā cilvēku attiecību, ja tā varētu teikt, komunālais variants. Sīkumi, uzmācīga, pat apnicīga atkārtošanās, ķildas un sentiments... Lasi lugu, un liekas, nu neiet taču doma uz priekšu, neiet. Un tomēr Drāmas teātra uzvedums ir viena no visapmeklētākajām izrādēm mūsu teātros. Iestudējuma nopelns tas nevarētu būt. Arī tiešu izziņas vērtību luga sniedz visai maz. Jo vairāk iedziļinies lugā, jo mazāka ir vēlēšanās nākt klajā ar striktu, nepārprotamu tās vērtējumu. Skaidrs ir viens – šī darba literārā vērtība ir mazāka salīdzinājumā ar to līmeni, kādu gaidām no H. Gulbja.”

Labvēlīgāks ir kritiķa un literatūras zinātnieka Gunāra Bībera vērtējums [iii].

“H. Gulbja darbs ”Kamīnā klusu dzied vējš” ir psiholoģiska kamerdrāma.

Lugas darbība paralēli attīstās divos plānos – tagadnē un pagātnē. Šķirtne, kas atdala vienu laiku no otra, ir Armīna nāve. Tagadnē Brigita un Laura sarunā ar bojā gājušo Armīnu jau būtībā jautā un atbild pašas sev, savai sirdsapziņai. Nespējot neko mainīt, objektīvi cenšas izprast notikušo. Otro vai, pareizāk sakot, pirmo plānu veido trīs cilvēku attieksmju atklāsme tieši darbībā. Tātad tēli reizē dzīvo un reizē skaidro notikušo. Autors paralēli dod tekstu un komentē no tā izrietošo zemtekstu. Aktiera tēlojumā tas prasa vienlaicīgi dzīvot tēlā un vērtēt pārdzīvoto. Var pat teikt, ka šai lugā rakstnieks veic dramaturga un arī skatītāja funkcijas, jo patiešām grūti vēl precīzāk izskaidrot trīs tēlu attiecības, nekā to dara pats rakstnieks.

Lugas nenoliedzamas vērtības ir precīzais psiholoģisko attiecību risinājums, spēcīgais un patiesais emocionālais strāvojums, poētiskās atvirzes (dažas gan uz sentimenta robežas – apsnigusī nogalinātā stirniņa), tāpat arī kompaktais, mērķtiecīgais lugas kompozicionālais veidojums, nemitīgi pieaugošā kāpinājumā atsegtā darbība. Lugā viss ir savā vietā.

Līdz šim lugu vairāk vērtējām, pamatojoties uz tā, ko autors pats gribējis ar to skatītājiem pateikt. Ja ņemam vērā otru aspektu – ko mēs no dramaturga gaidām –, tad pret šo darbu var veidoties arī krietni kritiska attieksme, jo lugas sabiedriskais skanējums ir pieticīgāks nekā ”Cīrulīšiem”. Jādomā arī par to, vai lugā precīzi izvērstā cilvēku intīmo attieksmju analīze jau nesasniedz to pakāpi, aiz kuras sāk zust pirmreizīgā, negaidītā atklāsmes prieks. Tāpat zināmu episku intonāciju ienes garās biogrāfiska rakstura retrospekcijas.

Tomēr būtu nepareizi, ja, lugu skatoties, tikai apraudātu trīs cilvēku un pie reizes savas bēdas. Luga liek arī domāt. Vispirms par to, kā cilvēkā sabalsojas personiskā dzīve ar sabiedrisko. Būtu aplam noliegt, ka šāda tipa lugām ir sava stabila vieta gan dramaturģijā, gan teātru repertuārā.”

Pēc trīsdesmit sešiem gadiem lugu vairākkārt pārlasot, rodas iespaids, ka pārāk liels īpatsvars ir it kā pliekanajiem Armīna un Brigitas strīdiem. Tie, ja aktieri nejuta īstu pārdzīvojumu, vilka sadzīviskā seklumā. Taču luga ir uzbūvēta tā, ka iztikt bez tiem nav iespējams, tikai nedaudz var samazināt to īpatsvaru. Tāpat vajadzēja saīsināt garās retrospekcijas. Un tad, ja aktieri spēlē ar degsmi, nezaudējot sevī tiecību uz pozitīvu ideālu, luga kļūst dzīva. Ka tā var notikt, liecina ieraksts dienasgrāmatā 1979. gada 17. decembrī.

““Kamīna” pēdējā izrāde (118.). Lieliski! Aktieri – Pļaviņš, Dūda, Zemdega spēlēja ar kaismi. Izrādes beigās parādījās kaut kas netverams, nedefinējams – zāli pildīja kaut kāds emocionāls spriegums, kaut kāds emociju mākonis. Pilnīgi atguvu sev ticību kā dramaturgs.”

Lugas “Vēverīši” emocionālais un poētiskais aizmetnis radies Gaujas augštecē kilometrus sešus no Velēnas.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tajā apvidū pavadīju vasaras un bieži klejoju pa lielajiem mežiem. Kādu reizi netālu no ceļa es silā ieraudzīju vientuļu kapa kopiņu, apjoztu ar metāla sētu. Huligānu sabojātā kapa plāksnē varēja izlasīt, ka te 1944. gada augustā, dodoties bēgļu gaitās, ceļā mirusi un apbedīta 70 gadus veca sieviete. Mani pārņēma dziļš aizkustinājums, un radās iecere par šo vientuļo kapu kādreiz kaut ko uzrakstīt.

Deviņdesmito gadu beigās Nacionālais teātris posās viesizrādēm uz Ameriku, un režisors Freibergs izteica vēlēšanos, lai es šai sakarā uzrakstītu jaunu lugu. Nekādus norādījumus, kādai tai jābūt, viņš nedeva. Biju jau iecerējis lugu par pārmaiņām Latvijas laukos, ko atnesusi valsts neatkarības atjaunošana. Nolēmu izmantot arī ilgi glabāto ieceri par vientuļo kapu un starp pašmāju ļaudīm iesaistīt arī kādu ārzemnieku, silā apbedītās sievietes radinieku. Tā radās lomas Sabīnei un Baibai. Salīdzināt vietējos un trimdas latviešus, cik vieni labi un otri slikti, man prātā nenāca. Tāpēc biju pārsteigts, cik naidīgi un nievīgi daļa pašmāju skatītāji lugu uzņēma un kādas paļas veltīja tās autoram un režisoram.

Lugu un izrāžu vērtību laikrakstā “Diena” kritiķi mērīja ar “ābolu ķoci” pēc piecu baļļu sistēmas, liekot atzīmes kā skolā. Ļoti laba luga un izrāde bija vērta piecus ābolīšus, neapmierinoša – divus. (Izcēlumi paskaidrojošā tekstā mani. – H.G.) “Vēverīši” tika novērtēti šādi: [iv]

Lilija Dzene – divi ābolīši.

“Strauji dzīvojamais Latvijas galējību laiks vēl nav radījis literatūrā nevienu filozofiski apjēgtu vai dvēseliski eksplozīvu literāru darbu, toties paspējis apaugt ar biezu klišeju kārtu, kur viss sadzīviski atpazīstams un situatīvi paredzams. Arī “Vēverīšos”, kas uz skatuves izlikti pa personām tā sauktā dzīves plūdumā.”

Valda Čakare – trīs ābolīši.

Postsociālistiskā tautiskā romantisma stils un neslēptais tēmējums uz “piebraukšanu” trimdas latviešiem raisa neērtības sajūtu. Tāpat kā G. Zemgala deklaratīvā scenogrāfija ar sintētisko “zaļās zemes” pauguriņu un laikmeta griežu sašķelto latvju tautas koku. Taču aktieru saspēlē atrodas vieta arī attiecību konkrētībai un patiesīgumam. Divi aktierdarbi minami īpaši. Apbrīnas vērts ir A. Kairišas veikums pāridealizētās aizokeāna labdares Sabīnes lomā, spējot atklāt trimdas latviešu drāmu situācijā, kad sabrūk lolotās ilūzijas par dzimteni. Pretējas, bet ne mazāk intensīvas jūtas provocē J. Skaņa Vinnijs, kurā kondensējušies visi Nacionālajā teātrī koptie “mazā cilvēka” spēlēšanas štampi.”

Silvija Radzobe – trīs ābolīši.

“Visi aktieri spēlē ļoti labi (1. cēlienā gaumi zaudē tikai J. Skaņa dzērājs). Taču, jo aktieri spēlē labāk, jo man kļūst sliktāk. Ko lai dara, ja man pretēji H. Gulbim un E. Freibergam nav tuva klaji ideoloģiskā māksla. Kurā, zaudējot jelkādu mēra sajūtu, slavināti emigrantu labdari un čaklie gudrinieki kā vienīgā vērtīgā latviešu tautas daļa. Domāju, gluži precīzs nav lugas nosaukums. Būtībai atbilstošāk skanētu – Latviešu pašizpļaukāšanās dēļ iespējas apceļot Ameriku.”

Normunds Naumanis – divi ābolīši.

Kultūrekskursijas un aizokeāna tautiešu raudināšanas vārdā organizēta NT spēle vienos (trimdas) vārtos, H.Gulbim ar lugas viendimensionalitāti piepalīdzot. Kad pašnonicināšanās patoss (attieksmē uz šejienes cilvēku likteņiem) un trimdas eņģeļu slavināšanas ekstāze izčākst, no izrādes pāri nepaliek nekas cits kā amatieriskās, žanriski nekatrās režijas bezspēcība, aktieru kvalitatīva pašdarbība un – didaktika, didaktika... Tautai, kas rituālu vārdā joprojām iet uz NT, patiks. Bet izrādes neslēptie, kultūrsakarnieciskie tapšanas iemesli šķiet pat apbrīnojami ciniski.”

Undīne Adamaite – četri ābolīši.

“Kādēļ E. Freibergs grib un var iestudēt lugu pēc avīžu un ielas motīviem? Šķiet, tāpēc, ka:

1. Nepaliek origināldramaturģiju vāverei zem astes.

2. Iestudē tā, kā lasa vakara pasaciņu, un analizē kā Čehova “Trīs māsas”.

3. Ir pārliecināts, ka lopiskais cilvēkos izpaužas plašākā amplitūdā – no lielajiem kautķermeņiem līdz jāņtārpiņiem.

Nestrīdēšos, ja dzirdēšu sakām – pilsoniskuma patoss brīžiem izkonkurē māksliniecisko. Tik un tā negribu uzbrukt jāņtārpiņiem.”

Ar daiļrunīgajiem “argumentiem” apveltītie “Vēverīši” tiek pieskaitīti vājām lugām, kuras Latviešu literārās valodas vārdnīcā apzīmētas par tādām, kas “zemās kvalitātes dēļ izraisa nepatiku” [v].

Četras dienas vēlāk Edmunds Freibergs publicē rakstu [vi], kurā mierīgā garā oponē aizkaitinātajam “ķocim” un noliedz izvirzītos apvainojumus.

“Domāju, ka visu mūsu vēlme ir, lai no teātra skatuves runātu par mums būtisko, aktuālo. Šī Harija Gulbja luga šādu iespēju dod. Un iestudēt to pirmkārt nozīmēja runāt par Latvijas šodienu un tautas likteņiem. Par to, kādi esam kļuvuši, izejot cauri vēstures lielajām dzirnavām. Par ceļu vienam pie otra: svešatnes latviešiem uz mājām, mums, cīnoties ar tām grūtībām, kādas jāpārvar, atmodas pacēlumam un eiforijai paliekot arvien tālākā pagātnē. Harija Gulbja “Vēverīši” vēsta par cilvēkiem un viņu likteņiem, nevis par to, ka svešatnes latvieši ir labāki par šejienes latviešiem.

Mani ļoti uzmanīgu dara vienas skatītāju daļas agresivitāte, uzskatot, ka Sabīne ir pāridealizēta. Bet viņa taču nesimbolizē visas latviešu tautas emigrāciju! Tāpat kā pie mums ir cilvēki ar atšķirīgu domāšanu, tāpat tur sastopami dažādi cilvēki. Bet Sabīne ir vēl ļoti īpatnējā dzīves situācijā: apzinoties, ka drīz būs jāaiziet mūžībā.

Tāpat mani amizē pieņēmumi, ka mēs šo lugu Nacionālā teātra repertuārā iekļāvām galvenokārt tāpēc, lai apceļotu Ameriku un Kanādu. Tas nu gan nebija īstais iemesls. Ja ir, par ko runāt, ja ir kopīgas lietas, kas svarīgas arī svešatnes tautiešiem, tad “Vēverīši” ir šī luga. Neticu arī tam, ka luga kalpo kā līdzeklis piebraukšanai jeb iztapšanai svešatnes latviešiem. Nez vai tādā gadījumā tai būtu tik milzīga piekrišana un atsaucība viesizrādēs.

To vidū, kuri izrādi jau redzējuši, ir aizkaitinātie, [un] ir cilvēki, kas to pieņem ļoti emocionāli. Izrādes beigās šeit un arī Amerikā daudzi raudāja. Tas vien jau ir vērts, lai luga būtu uz skatuves. Jo, manuprāt, teātris ir pazaudējis vienu no savām galvenajām funkcijām, t.i., izsaukt emocionālo līdzpārdzīvojumu, iekustināt lasītāju sirdis, iesildīt tās.

Jā, lugā ir arī pa kādam mīnusam. Dabiski. Bet tajā ir tādas vērtības, kas pirmām kārtām dod pamatu (to nenoliedz pat vislielākie kritizētāji) lieliskiem aktieru darbiem. Visi aktieri spēlē ļoti labi. Ja pamata nav, ir ļoti grūti radīt tēlu. Bet pamats bija. Tie ir cilvēku likteņi. Likteņi attīstībā.

Jauki, ka Gulbja lirika ietver sevī gan humoru, gan smeldzi, gan dramatismu un pat traģiku. Sabīnes traģiskais liktenis, kas, manuprāt, ir viena no lielākajām izrādes vērtībām, aizkustināja gan Amerikas un Kanādas, gan šejienes skatītājus. Tas, ka Sabīne ir “dzīvs” cilvēks, protams, ir liels Astrīdas Kairišas nopelns. Bet mani ļoti gandarī arī tas, ka vērtējumos tika uzsvērts, ka tā ir ansambļa izrāde.” (..)


[i] Dzene L. Ar atpakaļejošu datumu. Literatūra un Māksla, 25.05.1968.
[ii] Ronis M. Kamīns nedeg. Literatūra un Māksla, 06.05.1977.
[iii] Bībers G. Deviņu oriģināllugu kontūras. Literatūra un Māksla, 14.01.1977.
[iv] Diena, 18.01.2000.
[v] LLVV 8. sējums, 264. lpp.
[vi] Freibergs E. Mēs paši un mūsu likteņi. Lauku Avīze / Mājas Viesis 22.01.2000.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt