Evita Sniedze 12.04.2011

Teātris ir eksistences veids

Īsi pirms teātra aktuālo procesu vietnes Kroders.lv atklāšanas, Evita Sniedze runājās ar Oļģertu Kroderu. Saruna notika Valmiera kafejnīcā pretī teātrim, kuru raksturojot nereti tiek minēts formulējums – „tā, kur ēd Kroders”.

Nu jau diendienā gandrīz ar nemainīgu dienaskārtību ap deviņiem desmitiem vakarā Kroders tur pusdieno. Jo vakariņas viņam ir ap diviem naktī savā kabinetā, istabā nr. 211. tur viņš arī pierakstīts. Valmieras teātrī.

Saruna notiek par viņiem abiem un daudziem zināmo, un ik pa laikam viņi viens otru papildina un ironizē, Evita par Kroderu, viņš – par viņu. Viņš apsola izmaksāt Evitai vakariņas, un viņa nosmej, ka tas tikai tāpēc, ka viņa ēd tikai zupu, jo tas nav dārgi. Turpinās saruna, kurā Kroders atkal sludina pasaules galu, un tur, kur Evita mēģina vilkt kaut kādas fatālas likumsakarības, tur Kroders to notraktē kā vienkāršu notikšanu, un atkal demonstrē, ka viņa atmiņās 20 gadi vai atpakaļ neko nenozīmē. Un atbildot uz pēdējo jautājumu, viņš nemaz nenojauš, ka jaunā portāla logo būs redzams tieši tas tēls, kas tur šobrīd ir.

Evita Sniedze: Ko Tev nozīmē teātris?

Oļģerts Kroders: Es jau teātrī tagad pat dzīvoju. Teātris ir eksistences veids, un acīmredzot kaut kāds aktieriskums manī ir ģenētiski iepotēts, tāpēc viss iznācis it kā pats no sevis un ļoti dabiski. Nekas cits prātā man nekad nav bijis. Dzīvē es visu mūžu esmu bijis aktieris, visu laiku, jebkurā situācijā it kā no malas redzu, ko pats daru. Dzīvē tas ir slikti, bet uz skatuves tieši tas, ko vajag.

ES: Nu labi. Bet kādam Tavā izpratnē ir jābūt teātrim?

OK: Tam uz skatuves ir jārada cita realitāte, reālā dzīve ir tikai tās avots. Pats galvenais un svarīgākais, ka šo jauno realitāti pārdzīvo gan tie, kas uz skatuves, gan tie, kas sēž zālē. Ja nav šī kopāpārdzīvojuma, tad tas nav īsts teātris. Bet diemžēl arī to sauc par teātri.

ES: Kāpēc cilvēki iet joprojām uz teātri? Vairs tas nav lēti.

OK: Reālā dzīve cilvēkiem ne vienmēr ir pa prātam un, pat ja iet labi, vienmēr gribas vēl labāk, citiem vārdiem sakot, dzīve ir haotiska, bet mākslas darbs – pilnīgs un noslēgts. Mākslas uzdevums ir pārvērst haosu formā, un piedāvāt jaunu, citu dzīvi.

ES: Kas Tevi interesē mākslā?

OK: Viss, kas ir labs. Tematika var būt dažāda. Galvenais, lai ir interesanti lasīt, laba mūzika, skaista glezna, un nav svarīgi, kas tur attēlots.

ES: Kas notiek šodienas teātrī?

OK: Tas pats, kas visur citur. Visa pasaule deģenerējas, viss tiek izjaukts. Kaut gan vienmēr vecākā paaudze ir teikusi, ka jaunībā zāle bija zaļāka, bet pašreiz man liekas, ka ir cita situācija – Rietumu kultūra lēnām sabrūk. Visos mākslas veidos tiek iznīcināts, nevis radīts no jauna. Tas it kā jaunais rodas no tā, kas tiek iznīcināts, un dabiski, ka kaut kas jau rodas. Tomēr tendence ir iznīcināt.

ES: Kāpēc Latvijā šobrīd ir tā, kā ir? Reāli Latvijas valsts ir viena cilvēka mūža garumā, nedaudz vecāka par Tevi, varbūt tāpēc mums joprojām nav skaidrības, ko darīt ar šo valsti.

OK: Pašreizējā partiju sistēma ir absurda. Ja balso pēc sarakstiem, tad tik un tā ievēl vienus un tos pašus. Bet neviens neko labāku par partiju sarakstiem nav izdomājis. Un demokrātija arī nekas labs nav.

ES: Bet visur notiek tas pats. Igaunijā arī balso par sarakstiem, un tur viss ir kārtībā.

OK: Es atbalstu monarhiju, ja ir labs monarhs.

ES: Kur lai Latvija tādu ņem?

OK: Nezinu. Tur jau tā lieta.

ES: Vai Sibīrijā Tev teātris palīdzēja izdzīvot?

OK: Nē, vienkārši gribējās teātri, tāpēc arī taisīju. Vistīrākā pašdarbība.

ES: Kas bija Tavs pirmais teātris?

OK: Skolā es laikam vēl negāju, kad vecmāmiņa uzdāvināja atveramu kartona maketu ar dažām dekorācijām, mežs un istaba bija, ar figūriņām. Mēs ar brāli paši kaut ko sacerējām, improvizējām. Arī latviešu klasikas darbus iestudējām, piemēram, Annas Brigaderes “Lolitas brīnumputnu”.

ES: Kas skatījās?

OK: Mēs paši. Es skatījos viņa izrādes, viņš manas.

ES: Un no tā laika Tev kā režisoram ir tā doma, ka režisors iestudē izrādes sev, un nav svarīgi, kas tās skatās?

OK: Nē, nu kāpēc!? Ir svarīgi, bet tolaik nebija, kas skatās. Bez mums vēl tikai mamma ar papu.

ES: Tu visu mūžu esi bijis vieglprātīgs, vai ne?

OK: Es nezinu. Kad mūs vilcienos veda uz Sibīriju, man pirmā doma bija – paldies Dievam, nav jāiet uz krievu valodas eksāmenu. Bet visu ceļu vagonā bučojos ar meiteni, kas sēdēja turpat blakus un kuru redzēju pirmo reizi mūžā.

ES: Dusmas nebija?

OK: Tad vēl ne.

ES: Vismaz meitene bija smuka?

OK: To tak nevarēja redzēt, bija tumšs.

ES: Bet no rīta?

OK: Nu labi, diez kas jau nebija.

ES: Tu atgriezies 1956. gadā.

OK: Jā, mēs abi ar fāteru, viņš dzīvoja kaut kur uz laukiem pie kāda saimnieka, bet es Rīgā, pa kluso, bez pieraksta. Drīz pēc atgriešanās viņš gan nomira. Man palika viņa autortiesību ienākumi no grāmatu tulkojumiem – „Tūkstoš un vienas nakts pasakas” un vēl kaut kas. Vispār man naudas bija ļoti daudz, ko notriecu ļoti ātri, gada laikā. Kādā dienā aizgāju pie kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa, viņš teica, ka uzreiz tā no zila gaisa neko palīdzēt nevar, bet piedāvāja rakstīt izdevumam “Skolas Dzīve”. Mana pirmā recenzija bija par Olgas Zvirgzdiņas lugas „Ēnas uz ceļa” iestudējumu Jaunatnes teātrī (1956). Tā bija Lūča izrāde. Es uzrakstīju, ka luga ir slikta un izrāde vēl sliktāka. Bet Lūcis bija smalkjūtīgs, un to man vēlāk Valmieras teātrī nepieminēja. Tajā laikā paralēli sāku taisīt izrādes Poligrāfiķu centra klubā un daudz laika pavadīju Dailes teātrī, ar Smiļģi un citiem.

ES: Kā nonāci Liepājas teātrī?

OK: Pasaulē viss ir „par blatu”. Valdis Grēviņš uzrakstīja recenziju “Padomju Jaunatnē” par kādu no maniem iestudējumiem Poligrāfiķu klubā, noslēgumā minot, ka būtu interesanti šo režisoru redzēt profesionālā teātrī. Liepājas teātrī atbrīvojās režisora vieta. Valts Grēviņš, kas tajā laikā strādāja Liepājas teātrī par literārās daļas vadītāju, Nikolajam Mūrniekam ieteica mani. Kalpiņš arī bija ar mieru, ka pamēģinu. Tā 1959. gadā tur iestudēju Jāņa Kalniņa operu “Ugunī”.

ES: Cik likumsakarīgi ir tas, ka Tu atkal esi Valmierā?

OK: Nezinu, cik likumsakarīgi, bet tieši te sešdesmito gadu vidū sākās manas režisoriski nopietnās lietas. Tieši te mēs kopā ar trupu sākām revolūciju latviešu pašdarbnieku deklamatoriskajā teātrī. Vēlāk Liepājā to turpināju, un tagad varu teikt, ka beidzot esmu sasniedzis profesionālu briedumu.

ES: Kāda loma pasaules dramaturģijā vislabāk atbilst Tavai būtībai?

OK: Aktieriski mana labākā loma ir Izmeklētājs Jāņa Putniņa filmā „Paslēpes”. Es spēlēju idiotu, kurš nespēj neko izmeklēt.

ES: Tas ir profesionāli. Bet Tavai personiskai būtībai?

OK: Es pats sevi nepazīstu, kur tad lai es vēl izdomāju kādu lomu...

ES: Ko Tu gribētu, lai es domāju, kas atbilst Tavai būtībai?

OK: Hamlets ir ļoti tuvu man. Jā, Hamlets.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt