Anna Lange 12.04.2011

Astoņu režisoru pavasaris

11. aprīlī Eduarda Smiļģa muzejā uz skatuves kāpa astoņi topošie režisori kopā ar sava kursa vadītāju Māru Ķimeli, lai iepazīstinātu ar sevi un saviem diplomdarbiem, no kuriem divus – Elmāra Seņkova “Graņonka” un Ineses Pudžas “Ziema” – jau varam redzēt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, bet pārējos varēsim redzēt vasaras sākumā.

Māra Ķimele: “Režija ir tā profesija, ar kuru nav par vēlu sākt nodarboties arī 30, 40 gadu vecumā, tāpēc es kā kursa vadītāja neuzskatu, ka ir nepieciešams viņus mudināt iestudēt. Ja dažādu iemeslu dēļ izrāde neveidojas, jo labāk – nebūs jāstrādā šajā briesmīgajā profesijā. Es viņiem novēlu nokārtot pārbaudījumus un iegūt diplomu, bet tas, ka viņi ir mācījušies režiju, nenozīmē, ka viņi saņems režisora diplomu – viņi visi saņems bakalaura grādu mākslās, kuru var iegūt arī ar teorētisku traktātu vai aktierdarbu. Mūsu mērķis nav piespiest visus šos astoņus jauniešus strādāt par režisoriem.”

Diplomdarba izrādēm finansējums netiek piešķirts – tas ir jāmeklē jauniešiem projektu konkursos vai uzrunājot sponsorus. Māra Ķimele: “Latvija laikam ir vienīgā valsts pasaulē, kur nauda diplomdarba izrādēm netiek paredzēta. LKA budžets ir samazināts jau trīs reizes. Teorētiski iemācīties režiju nav iespējams – var izvēlēties izrādi neiestudēt vai sarunāt māksliniekus strādāt bez atlīdzības”.

27. maijā vēlu vakarā, kad būs iestājusies tumsa, Eduarda Smilģa Teātra muzeja dārzā notiks Lijas Liepiņas iestudējuma pirmizrāde, kas tiek veidota pēc Hermaņa Heses pasakas “Īrisa”. Pasakas noskaņai kā visatbilstošākais izvēlēts dejas formāts, horeogrāfiju veidos LKA horeogrāfijas students Roberts Muciņš. Galveno lomu izpildīs divi dejotāji, atklājot rakstura duālismu sevis meklējumos un piepildījuma veidošanās ceļā. Režisores galvenā vēlēšanās: 27. maijā nedrīkst līt!

Zane Beinare savam diplomdarbam izvēlējusies Vitolda Gombroviča lugu “Ivonna, Burgundijas princese”, kuru veidos dejas formātā kopā ar topošo horeogrāfi Kristiānu Cimermani un Mākslas akadēmijas otrā kursa studenti Sintiju Jēkabsoni Ģertrūdes ielas teātrī. Zanei lugā interesē indivīda nespēja noteikt savu uzvedību un spēja ietekmēt citu uzvedību.

Inese Pudža ir no viena no laimīgajām, kurai diplomdarbs jau ir aiz muguras. Viņas iestudētajai Jevgēņija Griškoveca lugai “Ziema” pirmizrāde bija 25.martā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Tagad izrāde ir iekļauta repertuārā un būs skatāma aprīlī un maijā. Jaunā režisore nekad neesot domājusi, ka kādreiz iestudēs izrādi krieviski – valodā, kurā pati nerunā. Pašai pārtulkojot lugu latviski, tā zaudējusi savu pievilcību, tāpēc Inese nolēmusi atgriezties pie oriģinālvalodas. Mēģinājumu procesā pats svarīgākais bijis atrast veidu, kā runāt un kā saprasties ar katru no aktieriem, kas pārstāvējuši trīs režijas skolas – Māras Ķimeles kursa students un Ineses kursabiedrs Jurijs Djakonovs, Mihaila Gruzdova kursa absolvente Dana Čerņecova un Pētera Krilova kursa absolvents Andrejs Možeiko. Inese guvusi milzu pieredzi teātra administratīvajā sistēmā, kura ierobežo brīvību un liek iziet uz kompromisiem. Inese plašākai publikai kļuva zināma kā aktrise JRT izrādē “Sala”, tāpēc vaicāta, kura no profesijām ir pašai tuvāka, Inese atbild: “Es gribu spēlēt!”.

Arī Jurijs Djakonovs debitējis aktiera lomā iestudējumos „Bikts“, „Klusā daba“ un „Mitjas mīlestība“ neatkarīgajā teātrī „Dirty Deal Teatro“ (2009./2010. g.) un paralēli savam iestudējumam spēlē ne tikai Ineses Pudžas izrādē, bet arī kursabiedra Elmāra Seņkova izrādē “Graņonka”. Jurijs savam diplomdarbam izvēlējies Harolda Pintera lugu “Mīļākie”, taču mēģinājumu laikā arvien notiekot atkāpšanās no lugas materiāla. Režisoru interesē izvirtība kā sabiedrības process politikā, ģimenē, mākslā. Sākotnējā iecere bijusi veidot izrādi intīmpreču veikalā, taču šobrīd tiek meklētas iespējas to izrādīt kādā pamestā veikalā. Jurijs Djakonovs uzskata, ka teātrim ir jāiziet ārpus teātra ēkas, jo tur ir kļuvis grūti notvert maģiju. Viņš pat ir nedaudz vīlies, jo šodien šokēt publiku nevar – viss jau ir bijis.

Elmārs Seņkovs ir otrs laimīgais, kuram diplomdarbs jau ir gatavs – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī skatāma viņa izrāde “Graņonka”, kas stāsta par alkohola lomu cilvēka dzīvē. Elmāram nepatīk garas izrādes – par ideālu garumu izrādei šodienas teātrī viņš uzskata stundu, pusotru. Tagad jau viņš kopā ar Juriju veido Henrika Ibsena “Hedas Gableres” iestudējumu Andrejsalā, kam jūnijā notiks pirmizrāde.

Pēteris Nebars ir ļoti nobijies no Raiņa, no nosaukuma “Uguns un nakts”, tāpēc viņa izrādei dots nosaukums “Bailes CV”, kas 6. jūnijā būs skatāma teātrī “Skatuve”. Raiņa motīvi izrādē saglabāti četru galveno personu kontekstā – viņu satikšanās, dialogi. “Tikko satiekas divi cilvēki, sākas bailes, un tās ir viens no dzenuļiem, kas liek vienam ar otru sadarboties”. Raiņa lugas materiāls ir papildināts ar citātiem par bailēm, kā arī ar paša Pētera pārdomām. Viņam esot bail no veiksmes, bail no neveiksmes, bail no skatīšanās, bail no domāšanas, bail no runāšanas, bail eksistēt un bail nomirt, bail no neskaitāmām citām lietām un bail no sarunām ar vecākiem cilvēkiem, jo viņi zina vairāk nekā viņš pats. Kamēr Pēteris sarunas laikā saviem kursabiedriem vienādi katram glāzē ielej puslitra burciņā uz sarunu līdzpaņemto dzērveņu ķīseli, Māra Ķimele izstāsta, ka Pēteris ir piepildījis daudzu režisoru sapni un reiz savas izrādes laikā no skatītāju vietas piecēlies un iejaucies izrādē, jo jutis, ka tā sāk iet nepareizā virzienā. No tā viņam bail nav.

Kad Normunds Griestiņš atvēris skapi, viņam uzkritusi virsū tieši Eižena Jonesko luga “Makbets”, kas tika izvēlēta diplomdarbam, kurš jūnija sākumā tiks izrādīts Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē.

Toms Auniņš savai diplomdarba izrādei noskatījis pamestas telpas Šarlotes un A. Briāna ielas krustojumā. Autonoma teritorija mini sabiedrībai antiutopiskā nākotnes vīzijā. Viņš iecerējis veidot interaktīvu izrādi, kuras darbība risināsies 15-20 gadus tālā nākotnē, līdz ar aktieriem izrādes norisēs iesaistot arī skatītājus.

Māra Ķimele kursu kopumā raksturo kā stilīgu, domājošu un darbīgu. Jaunieši ir patiesi un par lielu vērtību viņa atzīst to, ka četru studiju gadu laikā viņi nav novienādojušies, bet saglabājuši savu individuālo šarmu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt