Silvija Radzobe 19.01.2012

No "Uz skatuves un aiz kulisēm"

Piedāvājam ieskatu teātra zinātnieces Silvijas Radzobes monogrāfijā “Uz skatuves un aiz kulisēm”, kurā autore atskatās gan uz 37 teātra kritikā nostrādātajiem gadiem, gan dalās atmiņās par cilvēkiem, izrādēm un notikumiem.

Grāmatas nosaukumā ietverto  vārdu „skatuve” Silvija Radzobe traktē divās nozīmēs – gan kā teātra skatuvi, gan kā  Latvijas vēstures  pēdējo 60 gadu skatuvi.

Monogrāfijas sākumdaļā autore, izsekojot norisēm ar darbu vai mācībām saistītās jomās, sniedz  savu priekšstatu par sabiedrībai  vairāk vai mazāk zināmiem notikumiem, kā arī atklāj to aizkulises, pretendējot uz savu (neformālu) versiju par minētā laikposma vēsturi.

Silvijas Radzobes monogrāfija, kas vienlaikus ir  gan memuāri, gan zinātnisks pētījums,  caur dziļi personisku cilvēcisku pieredzi un teātra kritikas prizmu  sniedz vērtīgu pienesumu ne tikai Latvijas teātru vēstures un kritikas jomā, bet paver ieskatu arī aizvadīto gadu desmitu sabiedriskās dzīves aizkulisēs.

 

Fragments no nodaļas Ādolfa Šapiro tiesa un taisnība

Tikai tagad saprotu, ka 1992.gadā Kultūras ministrija kā vietas izvēle diskusijai par Ādolfu Šapiro un viņa vadīto Jaunatnes teātri bija manipulācija, pat provokācija. (Diskusiju organizēja un tās gaitu laikraksta “Literatūra un Māksla” 10.aprīļa publikācijā “Jaunatnes teātra lietā jeb sarunas Kultūras ministrijā par klāt neesošo Šapiro kungu” atspoguļoja Silvija Geikina.) Tā nebija Silvijas Geikinas iniciatīva. Viņa tikai piekrita no ministrijas nākušajai iniciatīvai. Tāpat nedomāju, ka to iniciēja Raimonds Pauls, ne jau ministrs nodarbojās ar tādu sīkumu kā apaļo galdu organizēšana. Uz “ministrijas teātra” režisora godu visdrīzāk var pretendēt divas citas personas – ministra pirmā vietniece Nellija Janaus un Antra Torgāne, kuras amata definējums apaļā galda pieteikumā avīzes slejās skan pat izaicinoši divdomīgi - ministrijas teātra speciāliste. Tam (vai visdrīzāk – tai), kas piedāvāja sarīkot diskusiju Kultūras ministrijā, bija apriori skaidrs, ka Ādolfs Šapiro neieradīsies, jo pamatoti uztvers šo telpu kā pretinieka teritoriju, kur, visticamāk, viņu gaida nevis brīva un godīga saruna, bet kaut kādi slazdi un safabricētas apsūdzības. Prognoze izrādījās precīza. Bez Šapiro, kā to redzam no sarunas gaitas, bija iespējams nesalīdzināmi atraisītāk viņu un viņa teātri apsūdzēt, nekā tas būtu bijis, gudrajam un nebūt ne uz mutes kritušajam režisoram klātesot. Var jau būt, ka režisora uzvedības vieglā prognozējamība neliecina arī par viņu neko labu: augstāk par lietas būtību – teātra likteni režisors šai laikā bija pacēlis savas personiskās ambīcijas; viņu, var teikt, iegāza viņa paša sarūgtinājuma dzemdētā augstprātīgā neticība, ka Latvijas teātra vidē bez viņa iespējams vēl kāds godīgs cilvēks.

Personiski par sevi nevaru pateikt: vai toreiz, nepārprotami uztverot “ministrijas teātra” cinisko inscenējumu, būtu vai nebūtu gājusi uz apaļo galdu. Pieļauju, ka ietu, jo man droši vien liktos ļoti svarīgi neatstāt visas kārtis “viņu” rokās. Es būtu varējusi gan darīt ko citu – censties pierunāt Silviju Geikinu kategoriski nepiekrist ministrijas iniciatīvai, bet, cik atceros, izteicu vien delikātu izbrīnu par, kā man likās, dīvaini izvēlēto sarunas vietu. Izturēties aktīvāk man būtu bijušas visas tiesības; organizēt kritiķu sarunu par sprādzienbīstamo situāciju Jaunatnes teātrī un ap to Silvijai Geikinai, kas toreiz vadīja “Literatūras un Mākslas” teātra nodaļu, ierosināju es. Bet ko nu vairs “kā būtu, ja būtu”…

Ir vēl pāris nianšu, kas visu šo pasākumu ar “apaļo galdu” padara, mazākais, divdomīgu. No publikācijas rodas iespaids, ka Raimonds Pauls arī uzstājās diskusijā. To, ka Pauls nerunāja, es atceros nepārprotami. (Tas palicis prātā arī citiem kritiķiem, kas tur bija klāt.) Vai viņš bija atnācis uz sarunu, lai noklausītos to, nevaru, kā mēdz teikt, ne apstiprināt, ne noliegt, jo vienkārši neatceros. Tad jājautā, kādēļ R.Paula vēlāk uzrakstītais viedoklis ir atspoguļots kā viņa tiešā runa diskusijā, bet Ā.Šapiro uzrakstītais viedoklis - kā vēstule? Lai pasvītrotu, kuram no viņiem abiem vairāk interesē Jaunatnes teātra liktenis?

To, ka publikācijai uzliktais Silvijas Geikinas virsraksts arī ir ar zemtekstu, tāpat sapratu tikai tagad. Virsraksts (“Jaunatnes teātra lietā jeb sarunas Kultūras ministrijā par klātneesošo Šapiro kungu”) šķietami pavisam nevainīgi stilizē 1980.gadā Jaunatnes teātrī Pētera Pētersona iestudētās Pētera Haksa lugas “Saruna Šteinu namā par klātneesošo fon Gētes kungu” nosaukumu. Diez vai virsraksts bija izvēlēts, lai pilnā nopietnībā godinātu Šapiro kā Gēti. Drīzāk lai gūtu iespēju uz režisoru attiecināt vārdu “kungs”. Kaut arī Latvijā 1992. gadā padomju sabiedrības oficiālā uzrunas forma “biedrs” jau bija nomainīta ar “kungs”, tās ieviešana nevedās gludi – vecās un vidējās paaudzes pārstāvji, kas tik ilgi bija dzīvojuši gāztajā režīmā, to neuztvēra kā jaunajam laikam raksturīgu vienkāršu formalitāti, kā tas īstenībā bija. Bet primāri izjuta vārda semantisko nozīmi, kas apzīmē tādu īpašību kompleksu kā kundziskums, augstprātība, pārākums, tāpēc sākotnēji sarāvās vai katru reizi, kad dzirdēja uz sevi attiecināto “kungu” vai “kundzi”. Šādā kontekstā virsrakstā lietotais “kungs” nepārprotami ieguva ironisku nozīmi, kas minētajā situācijā varēja likties pat pamatots spriedums, jo režisors tak bija apnicinājis savus laikabiedrus, kas tik “sirsnīgi un demokrātiski” alka ar viņu apmainīties viedokļiem...

Un arī tas vēl nav viss. Ar šādu virsrakstu nepārprotami tika pateikts tas, kas neatbilda patiesībai, proti, ka  ministrijas viedokli par Šapiro, kā arī tās sacerētos “orgvivodus” dala, tiem piekrīt vai visa latviešu inteliģence, jo sarunā uz ministriju tak bija atnākuši ne vien kritiķi, bet arī dramaturģe un komponists. Vispār Silvija Geikina man nešķiet viltīgs un divkosīgs cilvēks. Tāpēc interesanti, vai viņai virsrakstu “pateica priekšā” kāds no sarunas dalībnieku “resnā gala” vai arī tā vienkārši bija viņas pašas nelaimīga fiksā ideja, kas nospēlēja savai autorei pat īsti nesaprotamu lomu.

Pēc astoņpadsmit gadiem ir interesanti palasīties, ko katrs toreiz teicis. Un - cik lielā mērā tas saskan ar to, kā katrs vēlāk atceras savus vārdus un rīcību. Piemēram, Raimonds Pauls.

Pat ārkārtīgi daiļrunīgi ir toreizējā kultūras ministra izteikumi Elitai Veidemanei viņas grāmatā “Raimonds Pauls. Leģenda rudenī” (2002), atbildot uz autores uzdoto jautājumu: “Es Paulam jautāju: kā tad īsti ir ar to Jaunatnes teātra likvidāciju? Vai viņa domas par tālaika procesiem nav mainījušās?” R.Pauls: “Es nekad nelietotu vārdu “likvidācija”. Kāpēc neviens nerunā ar tiem bijušā Jaunatnes teātra aktieriem, kas nāca pie manis lūgt, lai tur beidzot ievieš kārtību? Jā, tur savā laikā bija daži veiksmīgi iestudējumi. /../ Tagad varētu uzdot vienu ļoti indīgu jautājumu: kā Šapiro gāja pēc tam, kad viņš atstāja Jaunatnes teātri? Kur tad ir viņa iestudējumi?”1 “Nu labi, lai jau bļauj: Pauls teātri likvidēja! Bet es atbildēšu tā: radās jauns teātris. Jums nepatīk Jaunais Rīgas teātris? Ak patīk? Ak nevarat biļetes uz izrādēm dabūt?”2 “Gadījumā ar Jaunatnes teātri izvērtās pat starptautiskas diskusijas: vēstulēs no Izraēlas mani sauca par fašistu, staļinieti, likvidatoru. Taču es neko nelikvidēju: teātris pats sevi likvidēja. Tāds liktenis var gadīties jebkuram citam teātrim, kura galvenais režisors nesapratīs, ka teātrim jāspēlē publikai. Bet tas bija ārkārtīgi tumšs mirklis, un man ir smagi to atcerēties. Jā, Šapiro ir talantīgs režisors. Un es nevērsos pret viņu. Jo kā gan es būtu varējis strādāt kultūras ministra amatā, ja vērstos pret talantīgiem cilvēkiem?”3

Šajā monologā, kas veidojas no trim dažādās grāmatas lappusēs atrodamiem R.Paula izteikumiem, kā uz delnas redzams cilvēks, kurš īstenībā ļoti labi apzinās, varbūt precīzāk teikt - izjūt notikušo un savu lomu tajā, ko netieši, bet nepārprotami nožēlo (“tas ir ārkārtīgi tumšs mirklis, un man ir smagi to atcerēties”), kas raisa pret viņu cieņu. Tajā pašā laika viņam grūti samierināties ar notikušo, gribētos, lai tas labāk nebūtu bijis, tādēļ haotiski un neloģiski svaidās - žēlo sevi (nevis Jaunatnes teātri!), runādams par Izraēlas draudu vēstulēm. Bērnišķīgi pūlas atbildību pāradresēt uz Jaunatnes teātra aktieriem, kas viņu lūguši teātrī ieviest kārtību. Mierina sevi ar maldiem par Šapiro kā mākslinieka norietu pēc Latvijas atstāšanas, jo vienkārši nezina, ka režisors iestudē slavenākajos Krievijas teātros (Maskavas Dailes teātrī, Pēterburgas Lielajā drāmas teātrī un citur), ka par veikumu Tallinas Pilsētas teātrī ieguvis ne tikai augstākos apbalvojumus teātra mākslā, bet pat Igaunijas pilsonību, ka regulāri kā pedagogs un režisors strādājis ASV… Dullina lasītāju ar pavisam absurdiem apgalvojumiem, itin kā Jaunais Rīgas teātris nebūtu varējis tapt bez Jaunatnes teātra slēgšanas! Vienlaikus R.Pauls ir patiess un nepatiess vārda “likvidācija” interpretācijā attiecībā uz Jaunatnes teātra slēgšanu. Taisnība ir tiktāl, ka viņš pats tik tiešām nekad nelieto šo vārdu, lai apzīmētu to, kas toreiz notika. Pat viņa parakstītajā pavēlē, kas pielika punktu Jaunatnes teātra pastāvēšanai, šis vārds nav lietots, bet aizstāts ar eifēmismu “reorganizācija”. Piedāvāju iepazīties ar šo pavēli visā pilnībā, lai jūs varētu paši spriest, par ko tad īstenībā ir runa – par likvidāciju vai reorganizāciju. Gribu piezīmēt, ka atrast minēto dokumentu nenācās nemaz tik viegli. Latvijas Valsts arhīvā, kur pēc likuma tam jāglabājas, pavēles ar numuru K-117 vienkārši … nav, lai arī četros citos tur esošajos dokumentos redzama atsaukšanās uz to. Kad 2010.gada septembra sākumā griezos ar lūgumu pie Kultūras ministrijas arhīva vadītājas palīdzēt, viņa dokumentu atrada tūlīt, bet pagāja divas nedēļas, kamēr ministrijas valsts sekretāra kancelejā tika pieņemts lēmums man šī acīmredzot joprojām par “bīstamu” uzskatītā dokumenta kopiju izsniegt. Un tātad: “Pavēle nr. K-117 1992.gada 16.aprīlī “Par Jaunatnes teātra reorganizāciju””:

“Sakarā ar Jaunatnes teātra neapmierinošo radošo un saimniecisko darbību 1991. un 1992.gadā pavēlu:

1)      Izsludināt Jaunatnes teātra reorganizāciju ar 1992.gada 21.jūniju. Sadalīt Jaunatnes teātri divos patstāvīgos teātros, attiecīgi pārdalot valsts dotāciju.

2)      Izveidot inventarizācijas komisiju teātra materiāli tehnisko līdzekļu uzskaitei un pārdalīšanai diviem patstāvīgiem teātriem līdz 1992.gada 1.augustam.

3)      Izsludināt konkursu uz aktieru štata vietām abos teātros no 1992.gada 21.jūnija līdz 1.augustam.

4)      Izsludināt konkursu uz abu teātru māksliniecisko vadītāju un direktoru vietām no 1992.gada 21.jūnija līdz 1.augustam.

5)      Uzticēt abu teātru jaunieceltajiem mākslinieciskajiem vadītājiem nokomplektēt teātru mākslinieciskos personālus un aktieru ansambļus līdz 1992.gada 1.septembrim.

6)      Uzticēt abu teātru jaunieceltajiem direktoriem nokomplektēt pārvaldes un tehniskos personālus līdz 1992.gada 15.septembrim.

7)      Pašreizējā Jaunatnes teātra krievu trupai pēc 1991./92.gada sezonas slēgšanas būt gataviem atbrīvot namu Lāčplēša ielā 37 tā likumīgajiem īpašniekiem – Latvijas Baptistu draudžu savienībai.

8)      Uzdot N.Janaus un S.Meijerovicam līdz 1992.gada 20.maijam iesniegt alternatīvus variantus ēkas Lāčplēša ielā 37 aizstāšanai ar citām telpām.

Ministrs R.Pauls.”

Mēģinot abstrahēties no visa, kas zināms par konfliktā iesaistīto pušu subjektīvajām interesēm, pat kaislībām, jāsecina, ka šo pavēli, kurā rodamas arī nepiedodamas paviršības, jo 1., 2., 3., 4., 5., 6. punktā runāts par diviem teātriem, kas dibināmi vecā Jaunatnes teātra vietā, neminot, vai runa ir par latviešu un krievu teātri vai par diviem latviešu teātriem, tik tiešām var tulkot arī kā reorganizācijas plānu. Ar dažām piebildēm, protams. Un tās būtu: 1) konkurss ar paziņojumu presē tika izsludināts tikai uz viena – latviešu – teātra mākslinieciskā vadītāja vietu; 2) konkurss uz aktieru štata vietām netika izsludināts vispār; 3) N.Janaus un S.Meijerovics, kam tas bija pavēlēts, ne līdz 1992.gada, ne arī kāda cita gada 20.maijam tā arī neatrada alternatīvas teātra spēles telpas, ar ko aizstāt Baptistu Draudžu savienībai atdotās telpas Lāčplēša ielā 37. Būtu vajadzējis sekot bargiem sodiem par ministra pavēles nepildīšanu. Taču nav dzirdēts, ka tas būtu noticis. Rodas arī jautājums – ko tad vajadzētu sodīt? Jo pavēlē atbildīgie par pirmajos sešos punktos paredzētajām veicamajām darbībām taču nav nosaukti.

Toreiz pieteātra aprindās runāja, ka ministra rīcību, respektīvi, viņa emocionālu uztracināšanu veicinājis kāds plašākai sabiedrībai neredzams “x faktors”, kurš bija personīgi ieinteresēts izrēķināties ar Ādolfu Šapiro. X faktors bija ministra pirmā vietniece, kura padomju laikā centīgi pildīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ideoloģiskā sekretāra pirmās vietnieces pienākumus un ar īpašu intelektuālo kapacitāti neizcēlās. Kad Ādolfs Šapiro 1991.gada janvārī Jaunatnes teātra krievu trupā uzveda Josifa Brodska alegorisko līdzību spēli “Demokrātija”, zinātāji Irinas Fjodorovas atveidotajā Cecīlijā saskatīja diezgan nepārprotamus mājienus uz personu, kurai, kad sagruva kompartija, tika atrasta silta vietiņa neatkarīgās Latvijas, ko viņa savā iepriekšējā apzinīgajā darba mūžā bija vajājusi kā ļaunāko ienaidnieku, kultūras ministrijā. Cecīlija pārdevās visiem, kas labi maksāja. Vai tad arī “mūžīgās vietnieces” migrēšana pa ideoloģiski nesamierināmu režīmu varas krēsliem nebija prostitūcija? Tiesa gan, politiskā.

Par Nellijas Janaus īpašo attieksmi pret Ādolfu Šapiro Elitai Veidemanei stāsta arī Dina Kuple, 70. un 80.gadu Jaunatnes teātra izcilā aktrise, kura, nespējot samierinātiers, ka režisors, ar ko tā kopā guvusi spilgtas mākslinieciskās uzvaras, likumsakarīgi pievēršas teātra jaunajai paaudzei, atstājot viņu savas uzmanības perifērijā, pārvērtās par teātra vadītāja kvēlāko ienaidnieci. Viņa tā apraksta aktieru delegācijas ierašanos ministrijā, lai lūgtu “aizsardzību” no Šapiro: “Un tad mēs devāmies pie toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula. Tur bija arī Nellija Janaus, kas bija ārkārtīgi noskaņota prêt Šapiro. Pirmā reize mums beidzās ar pilnīgu katastrofu. Vairāk runāja Janaus, bet Pauls vairāk klausījās.”4

Varbūt nav būtiski, bet tomēr interesanti – kurš pirmais (Ā.Šapiro vai N.Janaus) pacēla kaujas cirvi, izraisot turpmāko notikumu lavīnu. Kā liecina publiskajā telpā atrodamā informācija, tās varēja būt kultūras ministra pirmās vietnieces aktivitātes.

1990.gada 1.decembrī Guna Zeltiņa laikrakstā “Diena” publicēja rakstu “Kur mācīsies aktieris?”, no kura uzzinājām, ka “pirms kāda laika pēc kultūras ministra pirmās vietnieces Nellijas Janaus iniciatīvas tika izveidota darba grupa jaunas teātra augstskolas  darbības konkrētai izstrādei”.5 Rakstā bija citēts arī ministra vietnieces redzējums: “ .. es personiski šo jauno aktieru skolu redzu tikai vecajās Dailes telpās.”6 Šāds kategorisks paziņojums, kas īstenībā bija pēc gada notikušās “reorganizācijas” laboratorisks izmēģinājums jeb tās pirmais publiskais pieteikums,  izraisīja sašutumu gan Jaunatnes teātrī, gan daļā teātra kritikas, jo praktiski nozīmēja izdzīt Ādolfu Šapiro un Jaunatnes teātri no viņiem piederošajām telpām. 8. decembrī Valda Čakare  publicēja savu viedokli par ministrijas paspārnē izloloto “projektu”: “No kurienes pārliecība, ka šo (Jaunatnes teātra – S.R.) problēmu varēs atrisināt administratīvā un – no ētiskā viedokļa  - ne tikai apšaubāmā, bet pat neglītā kārtā? Izveidojusies absurda situācija, kad talanti tiek svērti “uz kilogramiem”, un M.Ķimeles nākotnes ieceres (darba grupa “redzēja” M.Ķimeli kā jaundibināmā teātra-aktieru skolas iespējamo vadītāju – S.R.) svaru kausos gulst krietni smagāk nekā Ā.Šapiro  trīsdesmit gadus ilgā konsekventā teātra politika, kuras rezultātā Jaunatnes teātris no tradicionālā “sunīšu un kaķīšu inkubatora” kļuva par mākslas iestādi, drosmīgu meklējumu un vērtīgu atradumu laboratoriju, arī par latviešu oriģināldramaturģijas patvērumu. Dzirdu iebildumus, ka tagad tā vairs nav. Piekrītu. Bet kur ir teikts, ka tā vairs nebūs? Un izmantot Jaunatnes teātrim tik grūtu laiku, lai “izliktu no dzīvokļa”, ir, maigi izsakoties, nekoleģiāli.”7

Pēc nedēļas nenocietos arī es: “Nesaprotu, kā tas pie mums Latvijas “republikā” tagad būs (resp., ir) – vai tāpat kā Krievijā pēc LOSR, kad tika sagāzts drupās viss vecais? Vai jau ir pārstājuši eksistēt jebkādi morāles, goda, savstarpējās cieņas, elementāri personības neaizskaramības likumi? Vai tad cilvēks ar trīsdesmit gadu godīgu, pašaizliedzīgu, talantīgu darbu nevar nopelnīt tās sabiedrības cieņu, kuras labā viņš ir strādājis? Iznāk, ka nevar, ja Ā.Šapiro 50.dzimšanas dienas gadā, viņa vadītā teātra pusgadsimta jubilejas priekšvakarā var izskanēt aicinājumi viņu izmest no teātra? /../ Ja Ā.Šapiro Latvijā  vairs neiestudētu nevienu izrādi, arī tad Latvija, ja tā būtu kulturāla valsts, maksātu viņam mūža pensiju par to, ko viņš tās labā ir izdarījis.”8

Un tā diskreditēja ne tikai pašu piemīlīgā izskata blondīni, bet vēl vairāk tās personas, kuras “asprātīgo”, respektīvi, cinisko sev kaut kādu iemeslu dēļ tuvā kadra pārvietošanas politiku veica.

Īstenībā jau šis it kā otrā plāna notikums (kompartijas centrālās komitejas augsta ranga darbinieces iecelšana par neatkarīgās Latvijas kultūras ministra pirmo vietnieci) diskreditēja pašu Latvijas neatkarības ideju. Toreizējā vispārējās pacilātības eiforijā reti kurš tam pievērsa vajadzīgo uzmanību. Cilvēki pasmējās kā par anekdoti. Bet īstenībā tā taču bija viena no daudzajām morālajām netīrībām, kuras, gadu gaitā kondensējoties, spējušas tik pamatīgi diskreditēt Latvijas neatkarību. Personīgi es toreiz pret šādiem un līdzīgiem pārmēru pozitīvas attieksmes gadījumiem pret komunistiskā režīma kadriem attiecos pat ar līdzjūtību. Es ticēju, ka cilvēki, kā tas, manuprāt, notika ar Anatoliju Gorbunovu, pirmkārt, jaunajos apstākļos spējīgi pāraugt; otrkārt, man bija pat bail, ka varētu sākties kāda “bijušo” kadru vajāšana, kas varētu novest pie sabiedrības sašķelšanās un slēpta naida akumulēšanās. To varbūt tagad grūti saprast, bet 1990.gada pacilātībā bija arī daudz vientiesības, jo likās: neticamā demokrātijas uzvara ir tik totāla, ka to padarīt par nebijušu nevar vairs nekas. Tagad redzams, ka tā bija kļūdīšanās.  Cita starpā - “Cecīlija” pati, bez ietekmīgu aizbildņu palīdzības jau nevarēja pārvietoties no viena ērtā amata krēsla uz otru. Un ne jau R.Pauls viņu pārvietoja. Tātad pēc tīri matemātiskām darbībām iznāk: vajadzību atbrīvoties no Ādolfa Šapiro varēja izjust daudz augstākas amatpersonas nekā  kultūras ministrs. Vienīgais režisors, kurš atgūtās brīvības eiforijā bija saglabājis vēsu prātu un fiksējis falšumu, kas tiek būvēts jaunā valstiskuma pamatos, bija ne tikai nevēlams, bet pat bīstams. Šo pārdomu gaismā man jāizdara pilnīgi citi secinājumi par 1991.gadā Ā.Šapiro inscenēto Josifa Brodska lugu. Tolaik “Demokrātiju” adekvāti novērtēja reti kurš, to uztvēra pat ar aizdomām – vai, uzvedot sižetu par demokrātisko revolūciju kādā abstraktā Austrumeiropas valstī, kuru inspirē “Maskavas roka”, režisors neapšauba mūsu dziesmoto revolūciju. Īstenībā tas bija pirmais (un uz ilgiem gadiem palika pēdējais) mēģinājums Latvijas teātrī pateikt (nepatīkamu) patiesību par mūsu jaunatgūtās brīvības saules plankumiem. Pat ja nepārvērtē teātra lomu sociālajos procesos, jāsecina, ka Ādolfa Šapiro teātris mums bija vēl vairāk vajadzīgs, nekā to esam līdz šim apjēguši. Un runa, protams, nav tikai par estētiskajām kvalitātēm.

Cecīlija sagaidīja savu saldās atriebes stundu – Latvijas republikas Kultūras ministrijas pavēli K-287, kura sacerēta 1992.gada 31.jūlijā, parakstījis nevis Raimonds Pauls, bet Nellija Janaus: “Ādolfu Šapiro – Valsts Jaunatnes teātra māksliniecisko vadītāju-direktoru atbrīvot no ieņemamā amata š. g. 31.jūlijā sakarā ar darba līguma termiņa notecējumu (Latvijas Darba likumu kodeksa 30.panta 2.punkts). Pamatojums: 1991.gada 21.jūnija darba līgums.” Lietišķi, likumīgi un nepārprotami – beidzies darba līgums, un viss…

Tai pašā laikā, lai arī tas ir otršķirīgi, Ādolfa Šapiro raksturs un attieksme pret cilvēkiem arī nospēlēja savu negatīvo lomu dramatiskajos 1992.gada notikumos.

Kaut arī Ādolfs Šapiro vēlāk apgalvoja, ka neviens viņu neaizstāvēja, tā, kā redzams no vairākām publikācijām presē, nebija patiesība. Jau 1989.gada 7.oktobrī tiek publicēta “Teātra kritiķu atklāta vēstule laikrakstam “Padomju Jaunatne””9, ko bija parakstījuši četrpadsmit pie dažādām paaudzēm piederoši kritiķi (L.Akurātere, M.Augstkalna, L.Bērziņa, J.Brance, A.Burtniece, V.Čakare, L.Dzene, S.Geikina, V.Hausmanis, D.Jukons, N.Naumanis, es, D.Smildziņa, E.Tišheizere, E.Zabis, G.Zeltiņa) un kas aicināja “Padomju Jaunatni” un Tautas fronti atturēties no iejaukšanās Jaunatnes teātra iekšējās lietās. 1990.gada publikāciju autori “Dienā”, kā arī kritiķi, kas piedalījās kļūmajā apaļajā galdā 1992.gadā “Literatūrā un Mākslā”, konsekventi, dažkārt varbūt pat drusku pāpspīlētā kvēlē nostājās Ādolfa Šapiro aizstāvības pozīcijās. Tiesa, režisoram varēja likties, ka vietējie kritiķi, kuriem nebija reālu iespēju ietekmēt notikumus, neskaitās. Nezinu, vai un kurus Latvijas kritiķus viņš vispār uzskatīja par savas uzmanības vērtiem. Kad ievirzījās saruna par iespaidu, kādu viņa izrādes atstājušas uz kritiku, viņš ar lepnumu minēja Natālijas Krimovas un Anatolija Smeļanska, kā arī citu Maskavas kritiķu vārdus. Nekad mūsējos. Par to īpaši pārliecinājos, kad kopā ar viņu un dzejnieku Uldi Bērziņu 1987.gadā Rakstnieku savienības uzdevumā desmit dienas ceļojām pa Kalnu Altaju un kad režisors atraisījās. Neraugoties uz panākumiem, Ā.Šapiro, man radās tāds iespaids, bija it kā provinciāļa komplekss, ka īstā māksla, īstie novērtētāji ir vienīgi Maskavā.

1991.gada oktobrī, kad līdz teātra slēgšanai, piedodiet, reorganizācijai, palikuši vairs tikai astoņi mēneši, Ādolfs Šapiro Silvijai Geikinai intervijā saka: “No nākotnes es nebaidos. Bezdarbs, par ko te daudzi uztraucas, man nedraud. Ja Latvijā netiks radīti piemēroti apstākļi radošam darbam vai arī es pats neatradīšu teātrim visvajadzīgāko ceļu, - žēl, bet ko darīt? – iestudēšu izrādes ārzemēs. Piedāvājumu man ir ļoti daudz.  /../ Man, piemēram, Kanādā un ASV ir vaicājuši, kādēļ es nebraucu projām no Latvijas. Piedāvājumi ir bijuši tik vilinoši. Es nevarēju pat jēdzīgi atbildēt. No pragmatisma un veselā saprāta viedokļa uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt. /../ Bez pragmātiskajām taču ir arī vēl kādas citas saites ar pilsētu, zemi, kurā tu dzīvo. Ir saites ar atmosfēru, mākoņiem, zvaigznēm, cilvēkiem.”10 Bet jau pēc mēneša Jaunatnes teātra mākslinieciskais vadītājs raksta iesniegumu uz Kultūras ministriju: “Kultūras ministram R.Paulam, kopija Mūzikas akadēmijas rektoram J.Karlsonam

Domājot par Jaunatnes teātra nākotni, vēršos pie Jums ar lūgumu par aktieru un režisoru kursa uzņemšanu. /../ .. es ieteiktu uzņemt mūsu teātra aktieru kursu 1992.gadā. Manuprāt, latviešu trupas papildināšanai vajag uzņemt 13 – 14 studentus un, ņemot vērā grūtības ar krievu trupas komplektēšanu, būtu jāuzņem 5 cilvēki krievu trupai. Apmācību process būtu kopējs. Uzskatu, ka jādomā arī par 4 – 5 režisoru sagatavošanu, jo teātrim tie vitāli nepieciešami.”11 Pie iesnieguma piesprausta ar N.Janaus roku rakstīta un parakstīta zīmīte, kas jautājuma formā pieļauj izdarīt secinājumus par kādām iespējamām intrigām, jo diez vai Šapiro būtu iepriecināts, ja viņam neļautu pašam izvēlēties pedagogus saviem studentiem: “A.Torgānes kundze! Lūdzu sagatavot atbildi – vai nu piedāvāt E.Freiberga vakar apspriesto variantu vai alternatīvu – lai veido savā teātrī studiju un pieaicina par pedagogiem M.Ķ. /Māra Ķimele – S.R./ un E.F. /Edmunds Freibergs – S.R./ Šo vakardienas sarunu un tāpat “nolēmumu” lūdzu darīt zināmu A.Lustem un J.Karlsonam. Ar R.Paula kungu saskaņots. 22.11.91. N.Janaus.”12

Abas minētās liecības – intervija un iesniegums – rada iespaidu par pretrunīgiem procesiem paša Šapiro apziņā – viņu vilina  darba piedāvājumi ārzemēs, viņš ar tiem neslēpti lepojas, tātad piesaiste Jaunatnes teātrim šajā situācijā vairs nav viņa dzīves prioritāte, katrā ziņā ne vienīgā un diez vai arī pirmā. Tajā pašā laikā diez vai viņš gatavojas pamest Latviju, ja jau plāno Jaunatnes teātra trupas nākotni, iecerot jaunu aktieru-režisoru kursu.

Varbūt vienīgais spēks, kas būtu varējis izmainīt draudošos notikumus, bija Latvijas režisoru kolektīvs protests, iestāšanās par Jaunatnes teātri un Ādolfu Šapiro. Kāpēc nekas tāds nenotika?  Kāpēc klusēja pat tie, kuriem Ādolfs Šapiro bija pasniedzis roku nelaimes stundā, piedāvājot darbu savā teātrī, kad no citurienes tie bija netaisnīgi izdzīti, kā, piemēram, tas bija ar Pēteri Pētersonu un Gunāru Priedi? Vai to izraisīja tikai vēlēšanās tikt vaļā no spēcīgā konkurenta, kam allaž tika visas balvas un kritiķu sajūsminātie raksti? Vai arī sava loma bija Ādolfa Šapiro kaut kādā mērā augstprātīgajam raksturam, kurš nemēdza liekuļot cieņu un interesi pret citiem, ja viņam tādas nebija. Toreiz, piemēram, pa Rīgu klīda stāsts (ja izdomāts, tad, pat pavirši pazīstot Ā.Šapiro raksturu, nav neiespējams), kā viņš demonstratīvi lasījis avīzi, kad kolektīva pilnsapulcē uzstājies kultūras ministrs Raimonds Pauls, un tādējādi uzkarsējis konfliktu līdz baltkvēlei. Kad 1999.gadā Maskavā iznāca Ā.Šapiro grāmata “Kā aizvērās priekškars”, varējām izlasīt ne tikai to, cik lielā mērā viņš nicinājis vairākus savas trupas aktierus, bet arī to, cik īstenībā maz vēlējies piederēt pie latviešu sabiedrības. Pat ja tas ir rakstīts sakāves un aizvainojuma rūgtumā, kaut ko tas tomēr liecina. Un tomēr - Ā.Šapiro “sliktais raksturs” var izskaidrot, bet ne attaisnot mūsu režisoru rīcību, respektīvi, rīcības trūkumu. Man žēl, ka Ā.Šapiro nebija pamanījis, kā to liecina viņa grāmata, vienīgo Latvijas režisoru, kurš tomēr par viņu iestājās. (Arī tas apliecina viņa attieksmi pret cilvēkiem.) Valentīns Maculēvičs, kurš tolaik bija ne tikai Valmieras teātra režisors, bet arī viens no diviem Latvijas Teātra darbinieku savienības sekretāriem blakus Pēterim Pētersonam un Režisoru asociācijas prezidents, atklāti pauda savu kritisko nostāju pret Kultūras ministrijas ieceri slēgt Jaunatnes teātri. Viņš dedzīgi uzstājās Rīgas radio un teātrī sarīkotajā preses konferencē, pēc viņa iniciatīvas savu protestu publicēja Latvijas Kultūras padome. Kad V.Maculēvičam neizdevās panākt, lai ar protesta rezolūciju klajā nāktu arī Režisoru asociācija, viņš atteicās no šīs apvienības vadītāja pienākumiem.

Kā anekdoti var minēt faktu – Latvijas režisori savu protestu tomēr publicēja … 1992.gada novembrī, kad pēc teātra slēgšanas bija pagājis apmēram pusgads. “Progresīvi drosmīga” ierakstīšanās vēsturē bija notikusi. Vai nu pēc laika kāds pētīs, kurš mēnesis tas bija, galvenais, ka gads tas pats…

Citētie avoti

1 Veidemane E. Raimonds Pauls. Leģenda rudenī. – R., 2002, 82.lpp.

2 Turpat, 99.lpp.

3 Turpat, 101.lpp.

4 Turpat, 89.lpp.

5 Zeltiņa G. Kur mācīsies aktieris? – D, 1990, 1.12.

6 Turpat.

7 Čakare V. “… kājās visi nevarēs palikt” – D, 1990, 8.12.

8 Radzobe S. Ierīkosim baznīcās stadionus? – D, 1990, 15.12.

9 Teātra kritiķu atklāta vēstule laikrakstam “Padomju Jaunatne”. – LM, 1989, 7.10.

10 Kaut Latvija nebūtu garlaicīga un provinciāla valsts (S.Geikina intervē Ā.Šapiro). – LM, 1991, 11.10.

11 LVA, 678, 14, 135, 30.lpp.

12 Turpat.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt