LU Akadēmiskais apgāds 01.12.2011

Kā tapa izrāde "Vectēvs"

Piedāvājam ieskatu LU Akadēmiskā apgāda rakstu krājumā "Vēsture teātrī un drāmā", publicējot Viļa Daudziņa stāstījumu "Kā tapa izrāde "Vectēvs".

Vilis Daudziņš

Kā tapa izrāde „Vectēvs”

2009.gadā Jaunais Rīgas teātris iestudēja monoizrādi „Vectēvs”. Galveno (un vienīgo) lomu izpildīja aktieris Vilis Daudziņš, kurš bija savācis materiālu, uzrakstījis tekstu un kopdarbā ar režisoru Alvi Hermani izveidojis uzvedumu. Izrāde strukturēta kā trīs monologi par Otro pasaules karu, kurus mūsdienās runā trīs bijušie cīnītāji, no kuriem katram cita politiskā pārliecība: viens ir bijušais leģionārs, otrs – sarkanais partizānis, trešais – vīrs, kam vēstures ironijas dēļ nācies karot gan Sarkanajā, gan nacistiskās Vācijas armijā. Monologus savieno dokumentālas personas – aktiera Viļa Daudziņa – stāstījums par to, kā viņš meklējis savu karā pazudušo vectēvu, uzvārdā Savickis, un saticies ar trim Savickiem, kuri viņam uzticējuši savas atmiņas, lai arī neviens nav viņiem nav bijis viņa vectēvs.

„Vectēvs” izraisīja ārkārtēju skatītāju interesi, kā arī ieguva oficiālo atzinību – „Spēlmaņu naktī” uzvedums tika apbalvots ne tikai kā gada labākais iestudējums Latvijā, bet arī kā gada labākais oriģināliestudējums. Savukārt Vilis Daudziņš tika atzīts par Gada aktieri Latvijas dramatiskajā teātrī. Gan izrāde, gan aktieris saņēma arī skatītāju simpātiju balvu.

Pirmo atradu „leģionāru”. Bet viņš bija tik radikāls, ka sapratu - slikti, ka viņu vienādo ar leģionāru. Vajadzēja kādu, kas domā... normāli. Ar citu motivāciju. Un cilvēks ar vienu kāju, atšķirībā no ļoti daudziem savas paaudzes pārstāvjiem, spēj paskatīties un novērtēt sevi no malas. (Cilvēks ar vienu kāju ir karojis abās frontēs – Z.R.) Kaut gan leģionāra aspektā sapratu, ka dzīvojam tomēr ļoti liberālā valstī. (Izrādē bijušais leģionārs stāsta, kā Hitlera dzimšanas dienā izkar karogu ar kārškrustu un situācijā iejaucas pašvaldības policija, liekot viņam to noņemt, bet pašu nesodot – Z.R.) Jebkurā citā valstī būtu daudz lielāki sūdi. Viņam tikai palūdza karogu noņemt.

Alvim (materiālu – Z.R.) piedāvāju tikai tad, kad man bija divi fragmenti – radikālais un normālais vidusceļš. Viņš teica: „Taisām, bet vēl kaut kā trūkst, visticamāk – sarkanā partizāna. Ja pats nevari atrast, palasi šo.” Un iedeva Daiņa Grīnvalda tēva dienasgrāmatu „Kā es redzēju tās lietas”. Lieliska grāmata. Tajā cilvēks redz, ka ideja ir ģeniāla, bet apkārt visi ir pakaļas – zog, dzen cilvēkus nāvē... Tomēr mēs sapratām, ka izrādē jābūt dzīvam cilvēkam, nevis dienasgrāmatai, lai cik tā būtu laba.

Kara muzejā man iedeva kontaktus, bet viņi šobrīd izpētē koncentrējas uz leģionāriem, tāpēc zvanīju Vilim Samsonam. Viņš pats gan atteicās runāt, bet ieteica citu cilvēku, kā vēlāk izrādījās – čekas ģenerāli. Pirmā mūsu saruna notika slepeni - parkā uz soliņa, kā spiegu filmās. Otrā – Pirmās slimnīcas iekšpagalmā. Viņš man stāstīja, kā meklēti cilvēki. Un tikai tad man radās doma par savu vectēvu. Valsts arhīvā atradu vectēva личное дело (personiskā lieta – Z.R.). Tad meklēju pie radiem, atradās fotogrāfija, kas redzama izrādē.

Runāju arī ar Marģeri Vestermani muzejā „Ebreji Latvijā”. Materiāls kļuva aizvien radikālāks, un bija skaidrs, ka jāliek kas pretī - ebreju jautājums. Bija ideja, ka izrādē būs arī vienas ebreju meitenītes Šeinas Gram dienasgrāmata. Tajā aprakstīts viens mēnesis Preiļos, un tā beidzas, kad pilsētā otro reizi apšauj ebrejus. Viņa ir piedzīvojusi pirmo šaušanu un fiksē dienas notikumus. Bija doma, ka tas varētu būt tantes stāsts, jo skaidrs, ka dienasgrāmata būtu pārāk dūrusi ar pirkstu acī. Tā, protams, būtu spēle vienos vārtos.

Tad taisījām caurlaides divas reizes nedēļā – ar gatavo materiālu caurrunāšanu.

Alvis allaž teicis, ka viņu neinteresē runājošā scenogrāfija, bet apkalpojoša - tāda, kas nevis dod metaforu, bet apkalpo notiekošo. Bija scenogrāfijas ideja par dušām griestos, no kurām pār puķēm lītu ūdens. Tā, protams, būtu paralēle ar gāzes kamerām. Bet no tās mēs atteicāmies.

Šīs izrādes kontekstā Alvis cīnījās tikai par lakonismu, lai nekas netraucētu stāstam. Man, lai pašam būtu interesanti, bija jāatrod cilvēki, kas runā cits citam pretī. Svarīgi, acīmredzams, arī tas, kas es pats ar viņiem runāju. Pauzes, intonācijas, leksika - tas ir mehānisms, kas rada tēlus. Uzdevums it kā ir vienkāršs – nokopēt, „ielīst” cilvēkā iekšā. Tur atslēga ir motivācija. Ja to saprot, var cilvēkā iekļūt.

Uzzinot jaunas lietas, es nemainu jau iepriekš iegūto. Jā, skaidrs, ka ir daudzi gadījumi, kad atmiņas notikumus izmaina – cilvēki ievieto sevi citos notikumos, ir nobīde pa gadiem, kas maina kontekstu... Bet mani interesēja viņu emocionalitāte, kad viņi stāsta.

Beigās sapratām, ka vajadzētu vēl ceturto – dezertieri. Bet izrāde tad būtu par garu. Es pat atradu šādu cilvēku, bet Alvis teica: „Davai, nevajag.”

Latvijas vēsturi „uztaisīt” ir ļoti sarežģīti, jo tā sastāv no atsevišķu cilvēku stāstiem. Lielākā problēma – nevienam (latviešu kareivim – Z.R.) jau nebija savas formas, līdz ar to (cilvēkam – Z.R.) nav iespējams identificēties (ar savu karojošo pusi – Z.R.) Ir tikai krievu vai vācu forma, mūsu formas nav. Tāpēc tas dezertieris izrādē būtu pat ļoti vajadzīgs.

Stāstījumu pierakstīja Zane Radzobe

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt