Vilnis Vējš 02.03.2012

"Īsie zibsnīgie mirkļi"

Nākamais darbs, ko publicējam kroders.lv dramaturģijas sadaļā, ir Viļņa Vēja luga "Īsie zibsnīgie mirkļi".

Lugas iestudējuma pirmizrāde notika 2011. gada 31. maijā Nacionālā teātra Aktieru zālē. Lomās: Mirdza Ķempe – Raimonda Vazdika, Linards Naikovskis – Toms Liepājnieks, Šoferis Žanis – Egils Melbārdis. Režisors – Ģirts Šolis, dziesmu autors Edgars Makens, aranžētājs – Edgars Šubrovskis, scenogrāfs – Vilnis Vējš, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone.

Luga sagatavota publicēšanai redakcijā, kādā tā piedzīvoja pirmuzvedumu. Saglabāts arī režisora izvēlētais nosaukums. Tomēr no agrākiem, darba variantiem rekonstruēts teksts dažās vietās, kur izrādē tas īsināts, nenozīmīgi mainīts, aizstāts ar darbībām u. t. t. Tāpat atjaunoti dzejas iestarpinājumi, kuru vietā uzvedumā bija video vai balss ieraksti. Izrādes audiovizuālā daļa, ko bija izveidojis režisors, diemžēl nav adekvāti atveidojama tekstā, tādēļ norādes uz to dzēstas arī remarkās. Tās ir pielāgotas lasītājam, kas nav redzējis iestudējumu.

Pateicības

Kamēr luga nonāca pie iestudējuma radošās komandas, to lasīja vairāki cilvēki, kuru viedoklis lielā mērā iespaidoja gala rezultātu. Mani draugi dzejnieks Kārlis Vērdiņš un filozofs Ainārs Kamoliņš iedrošināja lugu piedāvāt, režisore Māra Ķimele sniedza izvērstu analīzi un ieteica izmaiņas, kas arī tika īstenotas – gan ne gluži tā, kā viņa ierosināja un ko vēlāk pārprata. Aina Matīsa atzina, ka „lugā viņu nekas nekaitina”, Mārtiņš Eihe uzslavēja. Es ceru, ka lugu izlasīja arī Felikss Deičs un Mihails Gruzdovs, Ģirta Šoļa diplomdarba vadītājs. Valdis Lūriņš izšķiroši palīdzēja lugai atrast režisoru un skatuvi. To akceptēja Nacionālā teātra direktora palīdze literārajos jautājumos Ieva Struka un direktors Ojārs Rubenis.

Par sižetu lugai jāpateicas Zigmundam Skujiņam, kurš romānā „Siržu zagļa uznāciens” (Daugava, 2001) un grāmatā „Paralēlās biogrāfijas” (Rakstu 1. sējums, Mansards, 2005) iezīmējis Mirdzas Ķempes mūža nogales privāto drāmu, esejā par Eriku Ādamsonu vienīgais skaidri nosaucot viņas otro vīru par „tumšacainu homoseksuāli”. Neaizstājams izziņas materiāls par Mirdzu un Linardu Naikovskiem bija Ainas un Sandra Kļaviņu grāmata „Mirdza Ķempe. Atmiņu skices” (Nordik, 2008), kurā atainoti daudzi vērtīgi fakti un detaļas. Daži motīvi aizgūti no Marģera Zariņa romāna „Trauksmainie trīsdesmit trīs”, kurā gan Ķempe pārtapusi par mākslinieci Džuljetu, bet viņas iemīļotais – par heteroseksuālu aktieri. Izmantotas arī Helgas Ingeborgas Melnbārdes atmiņas (Madris, 2005), Intas Čalās pēcvārds M. Ķempes dzejas izlasei (Tapals, 2008), Rakstniecības un mūzikas muzeja un Latvijas Nacionālā arhīva materiāli. Lugas iestudēšanas gaitā režisors tikās ar vairākiem dzejnieces laikabiedriem (Jāni Peteru, Helgu Melnbārdi, Sandri Kļavinu, Haraldu Ulmani), bet tekstā tas būtiski neatspoguļojās.

Tomēr vislielākā pateicība pienākas Mirdzai Ķempei par atklātību dzejā un Raimondai Vazdikai, kuras uzstāšanās kopā ar Renāru Kauperu Valta Pūces autorkoncertā „Tuvplāni” lika iztēlē ieraudzīt dzejnieces tēlu. Neaizstājama loma lugas tapšanā bija Marikai Vītiņai, kura, gudri izvairoties kļūt par līdzautori, piespieda saņemt drosmi rakstīt dialogus, bija katras jaunas ainas pirmā lasītāja, nesavtīgi izteica vērtīgus ierosinājumus un laboja kļūdas.

Piezīmes

Ievads

Citētais Mirdzas Ķempes (1907) testaments atrodas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Tas acīmredzot rakstīts vēl pirms attiecībām ar Linardu Naikovski. Testamentus dzejniece esot rakstījusi vairākkārt, tomēr izpildīts pēc viņas nāves ir tieši šis.

Ķempes dzīvesvieta iezīmēta vienkāršoti. Tās bija divas istabas komunālā dzīvoklī.

1. aina. Iepazīšanās.

Iepazīšanās – ainas saturs ir pilnīgi izdomāts. Tas ir kā burtiska ilustrācija dzejolim, kas citēts 7. ainā. Patiesā Ķempes un Naikovska satikšanās norisinājās citādi. Kā liecina S. Kļaviņš, Mirdza Ķempe bija pazīstama ar Linarda pāragri mirušo māti, kurai apsolījusi parūpēties par dēlu. Turpat ir cita versija, ka iepazīšanās notikusi, izkāpjot no autobusa. Grāmatā ir fotogrāfija „Dzejniece ar Linardu Karpatos 1956. gadā.”

Lugā izmantota tipiska situācija, kādā homoseksuāļi nereti tika piekauti un aplaupīti, rēķinoties ar bailēm sūdzēties varas iestādēm, kas uzbrucējus attaisnotu. S. Kļaviņa atmiņās ir aina, kad pie Ķempes durvīm zvana nepazīstama sieviete, kurai kāds uzmācies. Padomju laikā namu ārdurvis nebija slēgtas.

Šoferis – tēlam nav konkrēta prototipa. M. Ķempe mācēja braukt ar auto, bet viņa izmantoja šofera pakalpojumus. Attiecīgajā laikā tā varētu būt Rakstnieku savienības mašīna, jo savu „Volgu” Ķempe nopirka vēlāk.

Eriks Ādamsons (1907 – 1946) bija M. Ķempes pirmais vīrs.

Mētelis – sk. E. Ādamsona dzejoļa „Meli” 7. rindiņu 9. ainā: „Nē, melu dzeltenos svārkos”.

Savienība – Ķempe strādāja Rakstnieku savienībā par konsultanti. Tā atradās 5 minūšu attālumā no mājām.

Dzintari – izrādē tika minēts Dubultu nosaukums, kur padomju laikā atradās Rakstnieku jaunrades nams, bet, kā aizrādīja A. Matīsa, tas tika uzcelts vēlāk.

 

2. aina. Atvainošanās

Ķempes ideja slēpt simpātijas aiz pedagoģiskas bardzības maskas aizlienēta no M. Zariņa. Viņa bija arī reliģioza.

„Es kļūdījos” – sk. piezīmi pie 1. ainas.

„Astorija” – iecienīts restorāns Universālveikala augšējā stāvā.

Manieres – Ne visi homoseksuāļi ir manierīgi, bet Naikovskis acīmredzot tāds bijis. Tomēr to nevajadzētu pārspīlēt. T. Liepājnieks viņu spēlēja izteikti vīrišķīgi.

 

3. aina. Kāzas.

M. Ķempe un L. Naikovskis apprecējās 1958. gadā, attiecīgi 51 un 26 gadu vecumā. Viņi salaulājās pareizticīgo baznīcā, tomēr visas laulības bija jāreģistrē Dzimtsarakstu nodaļā. Konkrētas liecībus par apstākļiem nav izmantotas.

Vaterklozets – „smalks” nosaukums tualetei, kas ir pieslēgta kanalizācijai atšķirībā no tolaik vēl izplatītajām sausajām atejām.

Naikovska tēvs Francis – pēc S. Kļaviņa, spirta brūža direktors kā pirms, tā pēc kara, labi situēts, miris 80. gados.

Medicīnas studijas, studijas Maskavā – Naikovskis bija pabeidzis 3 kursus medicīnas institūtā.

Kontakti ar ārzemniekiem – Naikovskis brīvi runāja vairākās svešvalodās. Ārzemnieki, galvenokārt jūrnieki, Rīgā bija retums un tika novēroti (izvērsti par to – Helēnas Celmiņas atmiņās).

 

4. aina. Gandrīz idille

Daudzas anekdotes par M. Ķempes ekscentriskajiem jokiem atrodamas S. Kļaviņa atmiņās, citas jau folklorizējušās.

Andrejs Eglītis (1912 – 1926) – dzejnieks trimdā. Mirdzas Ķempes draugs, ar kuru viņa sarakstījās un kam veltījusi vairākus dzejoļus.

Operetes teātris Rīgā darbojās no 1945. līdz 1996.gadam. Tas bija populārs izklaides veids laikmetā pirms džeza un rokmūzikas.

„Bajadēra” – Imres Kalmana operete par Indijas tēmu.

Nāves bataljons, grafomānes, iznācieni apakšbiksēs – sk.1. piezīmi.

Spilvens – pēc S. Kļaviņa atmiņām, Ķempe bija pārliecināta, ka viņu noklausās caur telefonu.

Lamāja par formālismu – 1949. gadā notika „formālistu” vajāšanās PSRS. Sanāksmē Drāmas teātrī tika kritizēti daudzi literāti, mākslinieki un kritiķi.

Aleksandrs Čaks (1901) nomira 1950. gadā.

„Mīlestība” – Pirmais mīlas lirikas krājums latviešu padomju dzejā, iznāca 1957. gadā. Ķempe par to saņēma LPSR prēmiju. Lugā dramatiskos nolūkos pieļauta aplamība – krājums izdots pirms kāzām. Turklāt izdevniecības strādāja lēni. Tomēr krājumā jau ir vairāki dzejoļi, kas varētu būt veltīti Linardam.

„Cirka princese” – I. Kalmana operetes nosaukums.

Arodbiedrību nams – tagadējā Mazā ģilde, leģendāru dzejas lasījumu norises vieta.

Jaunie dzejnieki – To vidū Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Imants Auziņš, vēlāk Māris Čaklais.

Pirkti uzvalciņi, Šneps – rūpnieciski ražotie apģērbi PSRS bija sliktas kvalitātes. Dārgākus un labākus šuva ateljē. Šnepa kā prestižākā drēbnieka uzvārds tika minēts autora bērnībā ģimenē - gadus 15 vēlāk.

Ķempe uzbrūk Ziedonim par Raini – folklorizējies gadījums.

Triloki nat Kauls – Indijas sūtnis PSRS, kas viesojās pie Ķempes dzīvoklī. Ķempes interese par Indijas kultūru ir leģendāra, bet tika arī pārspīlēti atspoguļota: Indija bija PSRS draudzīga valsts un kultūras kontakti tika veicināti.

 

5. aina. Vīru runa

Šīs ainas daži melnraksti visvairāk atšķiras no iestudētā varianta. Atšķirību pamatā ir jautājums par šofera seksuālo orientāciju. Sākotnēji tika pieļauts, ka arī šoferis ir homoseksuāls. Tam par pamatu kalpoja kāds Z. Skujiņa mājiens romānā „Siržu zagļa uznāciens” - (vīrs) lielu daļu laika pavada ar dzejnieces šoferi”, kā arī S. Kļaviņa teiktais, ka „dažs (šoferis) Linarda aizsegā palaidās slinkumā”. Geju sabiedrībā klīst nostāsti, ka šofera profesija padomju laikā nereti kalpoja kā aizsegs augsti stāvošu homoseksuāļu favorītiem. Tomēr režisors izvēlējās ne mazāk pamatotu traktējumu, kas seksuālo identitāti skata atbilstoši queer teorijai, kas apšauba polāru dalījumu. Šajā gadījumā personas pašidentifikācija, izturēšanās un darbības var būt pretrunīgas. Tomēr Naikovska un Šofera attiecības iespējams interpretēt arī kā tikai emocionālas, apstākļu vai citu motīvu noteiktas.

 

6. aina. Tramvajs

Tenesijs Viljamss (1911 – 1983). Luga „Ilgu tramvajs” Mirdzas un Linarda Naikovsku tulkojumā iestudēta Drāmas (tagad – Nacionālajā) teātrī 1969. gadā Alfrēda Jaunušana režijā ar Antru Liedskalniņu Blānšas lomā. Par iespēju izmantot nepublicētā tulkojuma kopiju jāpateicas Nacionālā teātra bibliotēkas pārzinātājai Ritai Melnacei, tāpat kā Andrim Bulim par Gaļinas Poļiščukas redakcijas eksemplāru.

„Vai varu jums ko jautāt?” – Miča un Blānšas dialoga fragments.

„Sešpadsmit gadu vecumā...” – Blānšas monologs.

„Ilgas” – oriģinālā desire. Nav liecību, ka šo brīvo tulkojumu būtu izvēlējies tieši Naikovskis.

 

7. aina. Izskaidrošanās

Žiletes – no autora bērnības atmiņām 70. gados

Spiritisma seansi – Ķempes ekstravagances pieminētas visās atmiņās.

„Zvaigzne”, „Liesma” – lielākās izdevniecības. To bija daudz mazāk nekā mūsdienās.

Poļu odekolons – imports, deficīts.

8. aina. Bezmiegs

Krēmera pirts – komfortablākā pirts Rīgā, tag. Baznīcas ielā

Nērons, Karakallas termas, Atēnu skola – Ķempe un Naikovskis sacenšas erudīcijā līdzīgi kā Z. Skujiņa romānā.

Elza Vēciņa – dzejniece. Epigramma no S. Kļaviņa atmiņām.

Potivara kundze, sliktākie Antīkās pasaules paraugi – sk. augstāk. Potivara sievas tēlu izmantojis arī E. Ādamsons.

Velga Krile – Ķempes augstu vērtēta jaunā dzejniece.

Depresija – gan Ķempe, gan Naikovskis esot bieži žēlojušies par depresiju. Nav domāts medicīniskas diagnozes izpratnē.

Nils, kam rados Anna Sakse – sveiciens pazīstamam latviešu literātam.

Pantomīma – tolaik progresīvs teātra žanrs, ko Latvijā aizsāka Roberts Ligers 50. gadu beigās

Baļuna, Vera – Drāmas teātra režisore, aktiermeistarības pasniedzēja.

Anna Sakse – atzīta rakstniece. Viņas un Mirdzas Ķempes attiecības esot bijušas draudzīgas.

Jaunušans, Alfrēds – tolaik jauns aktieris, vēlāk režisors.

Jans Janovičs – izdomāts tēls.

124. pants – Padomju Savienībā homoseksuālisms bija krimināli sodāms. Šo pantu piemēroja reti, bet izmantoja, lai šantažētu un piespiestu sadarboties netradicionāli orientētos. Laika periodā pēc M. Kempes nāves Naikovskis tika arestēts un dažus mēnešus pavadīja apcietinājumā.

Deģenerāti – homoseksuālistu apzīmējums „Ilgu tramvajā” tulkojumā.

„Tā nav pašnāvība...” – teksts no zīmītes, ko Naikovskis atstājis pirms pašnāvības, iedzerot miegazāles, 1982. gadā.

 

9. aina . Kautiņš

Versija par uzrakstītu, bet saplēstu testamentu ir izdomāta. Kādēļ pēc Ķempes nāves 1974. gadā neatradās neviens jaunāks par izpildīto, nav zināms.

„Ēd ābolus” – Ķempes rakstīta zīmīte Naikovskim, noteikti pavisam citos apstākļos, Rakstniecības muzejā.

 

10. aina. Meli

Ivanova – pilsēta Krievijā, kur M. Ķempe uzturējās kara gados.

 

11. aina. Ūdens

Ķempes monologā izmantotas arī citu dzejnieku, piem. Raiņa vārsmas.

 

12. aina. Spogulis

Tautas dzejniece – goda nosaukumu Ķempei piešķīra 1967. gadā.

Baptists – kāds no Ķempes ilggadējiem šoferiem bijis reliģiozs ģimenes cilvēks.

Sanfrancisko – Linards esot stāstījis Ķempei, ka bijis pie radiem uz ASV

„Kaukāzs” blakus cirkam, „Rostoka”, „Lira” – populāri restorāni

Dziesma par mērkaķīti – saskaņā ar leģendu, Ķempe atdzejojusi populāro pirmskara šlāgeri, strādājot Radiofonā.

 

Lugu iespējams izlasīt šeit.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt