Madara Rutkēviča 08.06.2012

Melnais/Resnais

Nākamais darbs, ko publicējam kroders.lv dramaturģijas sadaļā, ir Madaras Rutkēvičas luga "Melnais/Resnais".

Madara Rutkēviča studējusi Teātra, kino un TV dramaturģiju Latvijas Kultūras Akadēmijā pie Laura Gundara un Intas Bernovas, veidojusi dramaturģiju izrādēm "Mana... Latvija?!" (režisors Juris Jonelis, dalība jauno režisoru teātra festivālā "Patriarha rudens") un "Control. Out of Control" (režisors Ģirts Šolis, Dirty Deal Teatro). Kā aktrise piedalījusies Normunda Griestiņa iestudējumos "Jubileja" un "Makbets" (pēc E. Jonesko lugas "Makbets" motīviem) un Toma Auniņa "Sprīdītis". Kā aktrise filmējusies arī Ulda Cipsta veidotajā televīzijas seriālā "Savējie." Madaras stāsti publicēti "Kultūras Dienā", "Karogā", "Jaunajā Gaitā" un Satoros.lv. Luga rakstīta dalībai radošajā darbnīcā "Women Playwrights around Baltic Sea" ("Dramaturģes pie Baltijas jūras"). Vairāk par pašu jauno dramaturģi un viņas dalību radošajā darbnīcā piedāvājam iepazīties nelielā intervijā.

1. Kāpēc tu raksti?

Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi, ar ko visspēcīgāk saskaras bērnībā. Man šis saskarsmes pārdzīvojums notika tieši ar grāmatām, ar teātri. 12 gados jau sāku piefiksēt savus ik dienas piedzīvojumus mazā kladē, kura man ir saglabājusies līdz pat šai dienai. Jā, es domāju, ka sakne tam, kāpēc es rakstu, ir meklējama tieši tur, tas ir kā rituāls, loģisks turpinājums bez pārrāvumiem no bērnības uz pieaugšanu. Man tas ir dzīvesveids, kas palēnām iemiesojas un materializējas prozā, dramaturģijā un dzejā – tekstā. Tāpēc man tas nav tikai teksts pats par sevi, aiz tā stāv vēl kaut kas, pilnīgi cita esamība. Man interesantākais vienmēr ir bijis pats radīšanas process, nevis gala rezultāts, sevis un citu cilvēku pētīšana, kam tu tajā rakstīšanas brīdī ej cauri, tāpēc arī visgrūtākais, jo tā ir arī atbildība, ja tu raksti, piemēram, par kāda cita cilvēka dzīvi, tas vienmēr būs neizbēgami, ka tur no tevis paša kaut kas būs klāt. Cilvēks ir noslēpums, viņu nekad nevar atminēt līdz galam, arī pats sevi ne. Ja tam varu pietuvoties caur rakstīšanu, neredzu iemeslu to nedarīt.

2. Vai tev ir konkrēts tēmu loks, kuru centies apskatīt savos darbos?

Jā, tā ir cilvēka iekšējās vientulības un nāves tēma. Šīs tēmas esmu centusies iekļaut un risināt lugā „Melnais un Resnais”. Tā kā pati pašlaik uz kādu savas dzīves nogriezni esmu apmetusies lauku teritorijā, tad mani interesē arī lauku cilvēka dzīve. Precīzāk: lauku cilvēks tuvplānā. Pati esmu pavadījusi bērnību laukos un tagad atgriezusies, daba velk atpakaļ, nevaru es ilglaicīgi pilsētā. Nesen novēroju divus savus vecos kaimiņus pagalmā sarunājamies – tantiņa uzvilkusi pavisam jaunas kurpes uz papēžiem, knapi spēj pastaigāt, bet iet, un vecais kaimiņš izbrīnā viņai prasa, kur viņa ar tādām iešot, ka ziema jau nākot virsū, lai skapī bāž atpakaļ, tantiņa atbild, ka dzīvot grib. Mani tas aizkustināja, tur tāds izmisums iekšā, tieši izmisums par to savu vienīgo dzīvi – vesels simbolisms tajās kurpēs vien! Tie cilvēki man tepat cieši blakus dzīvo, rokas stiepiena attālumā, viņi paši arī neapzināti veido manu turpmāko darbu tēmu loku.

3. Tu raksti gan prozu, gan dramaturģiju, gan dzeju. Kādas ir būtiskākās atšķirības priekš tevis, rakstot katrā no šiem žanriem?

Man tas notiek jocīgi, kaut gan nekā jocīga jau tur nav, jo stāsts prozā vai dzejolis man var rasties pat no viena vārda, galvenais tad ir viņu novest līdz galam, nepazaudēt domu, bet ar lugu gan tā nenotiek, tam man ir vajadzīgs jau kaut cik savākts materiāls, konkrētība, kā tas viss tur būs, kur virzīsies – materiālu krāju pacietīgi un ilgi. Ar dramaturģiju un prozu esmu pa periodiem, bet nekad ar visiem trijiem vienlaikus: kad rakstu stāstu, tad rakstu stāstu, kad lugu, tad lugu; tas ir arī pašdisciplīnas treniņš, kura man trūkst, jo reizēm gribas visu uzreiz, bet no tā, kā zināms, nekas lāga nevar sanākt. Un laiks mācījis, ka tas, par ko gribas uzrakstīt, ir arī vēl jāizdzīvo, sevī jāiznēsā, kur tad citur raks, ja ne no šīm abām dzīvēm: savu iekšējo un to ārējo, kurā notiek saskarsme ar sabiedrību, pirmām kārtām – cilvēku.

4. Savas radošās darbības ietvaros tu esi arī strādājusi kā aktrise. Vai un ko tas tev ir devis kā dramaturģei?

Man daudz ir devušas dramaturģijas studijas, nevis otrādi. Spēja analizēt dramaturģisko materiālu, savu tēlu lugā man nāk tieši no turienes, no studijām. Man tas ir spēcīgs pamats, kas tagad noder prozā, aktiermeistarībā, jā, arī personiskajā dzīvē. Kad es rakstu, esmu psihologs saviem lugu varoņiem, kad spēlēju izrādē, esmu psihologs savam tēlam, to var uzskatīt par kopējo. Tomēr arī no dabas var daudz ko mācīties, bet tas vairāk uz dzeju attiecas un manu noslieci uz poētisko, simbolisko.

5. Projekta “Woman Playwrights around Baltic Sea” ietvaros tev ir iespēja iepazīt citu jauno dramaturģu darbus. Kas ir kopīgs, kas ir atšķirīgs salīdzinot ar taviem darbiem, citu Latvijas jauno dramaturģu darbiem? Kā izskatās Latvijas jaunā dramaturģija uz citu ap Baltijas jūru esošo valstu fona?

Lielākā atšķirība ir tā, ka projektā iesaistītajām dramaturģēm īsti nevienai nav tādas konkrētas dramaturģijas skolas, kā tas ir pie mums Latvijā. Kad pirmo reizi projekta ietvaros visas tikāmies 2011. gada novembrī Helsinkos, lai iepazītu viena otru tuvāk un paralēli apmeklētu tajā laikā notiekošo „Baltic Circle” teātra festivālu (par to un par pašu projektu diezgan izvērsti esmu uzrakstījusi šeit: http://www.teritorija.lv/lv/vestules/317-oreiz-tetr-tikai-sievietes), vaicāju igauņu dramaturģei Marijai, kur viņa Igaunijā to dramaturģiju apgūst un kā notiek apmācība, pēc viņas stāstītā sapratu, ka tur vairāk viss notiek pa filoloģisko līniju, tur māca darboties ar vārdu un dramaturģiju kā žanru vai formu, nevis cilvēku. Dramaturģe Gabrielle no Lietuvas pati māca dramaturģiju, tur tā skola nāk no viņas izpratnes par to, kas ir dramaturģija, savās lugās viņa apskata diezgan plašas tēmas par sabiedrību un tās indivīdiem, cik zinu, tad viņas jaunākā luga būšot par lezbiešu basketbola komandu. Toties abas dramaturģes no Somijas (Sofija un Emīlija) savos dramaturģijas darbos nodarbojas ar vēsturisko, kas man šķiet tikai likumsakarīgi, jo Somijā pastāv divas oficiāli pieņemtās valodas: somu un zviedru; valsts valodas vēsture izgājusi diezgan sarežģītus posmus, vēl arī Freida psihoanalīze bija tas, ko bieži pieminēja abas somu dramaturģes, kas parādās arī manā lugā, tāpēc varbūt vistuvākais kontakts man veidojās tieši ar šīm abām dramaturģēm. Viena otras lugas mēs neanalizējām, tikai pārrunājām pašu svarīgāko, jo tajā laikā lugas vēl nebija pārtulkotas mums visām sasniedzamā valodā, šajā gadījumā: angļu. Tulkojumi nāca vēlāk, kad tikāmies otro reizi Maskavā šī gada martā, kur mums bija paredzēta sava projekta prezentācija „Zelta Maskas” teātra festivāla ietvaros, lai iepazīstinātu sevi ar krievu publiku. Turpmākais mūsu projekta darba plāns vairs nav aiz kalniem, pat aiz pauguriem vairs ne, jo jūnija vidū dodamies uz Somijas Turku pilsētu un turienes radošajā rezidencē Saaren Kartano tiekamies ar režisori un aktieriem no Zviedrijas, kur tad arī kopīgā 2 nedēļu darbā iecerēts iestudēt mūsu dramaturģijā radītos darbu fragmentus, bet projekta kulminācija – 4.posms noslēgsies augustā, kad dosimies uz Stokholmu (kāda ar kuģi, kāda ar lidmašīnu) Zviedrijā, lai ar šī projekta kopīgo uzvedumu iepazīstinātu sevi Vispasaules dramaturģu konferencē. Ar to arī noslēgsies, kā teica pati projekta vadītāja – Helēna Autio-Meloni, pats pirmais šāda veida starptautiskais projekts, kur viss notiek, jāsaka, bez vīrieša fiziskas klātbūtnes, taču , kā zināms, vīrišķā enerģija pastāv arī dabā, tātad, arī radošā sievietē. Zinu, ka noslēgsies pats projekts kā tāds, bet mūsu lugas, iespējams, turpinās savu dzīvi arī ārpus projekta, kur un kādā veidā – vēl nav zināms. Par iespēju darboties un izdzīvot šāda projekta pieredzi esmu pateicīga režisorei Mārai Ķimelei, tieši viņa mani tajā ievadīja.

6. Tavi pieci spilgtākie kultūras notikumi pēdējā laikā?

Viens: Kārļa Kazāka koncerts manas pamatskolas laiku ciemā – Lēdmanes baznīcā, otrs: Vladislava Nastavševa izrāde „Jūlijas jaunkundze” Valmieras Drāmas teātrī, tad dzejas lasījumi Eduarda Veidenbauma „Kalāčos”, pēc tam dramaturgu lugas lasījumu fināls „10 min slavas” Dirty Deal teatro. Tie visi ar mani notika ļoti spēcīgi. Kā piekto varu pieminēt senās Vācijas kultūras telpas atklājumu caur J.V. Gētes „Poēzija un īstenība”autobiogrāfisko apceri. Ko tur vēl piebilst.

Lugu iespējams izlasīt šeit.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt