Zvaigzne ABC 19.10.2012

Ieskats Lenvijas Sīles grāmatā

Ieskats Lenvijas Sīles grāmatā "Dailes teātra VI studija. Paralēlā pagātne", kas iznākusi apgādā "Zvaigzne ABC".

Kas īsti ir Dailes teātra VI studija? 1977. gadā teātrī ienāca četrpadsmit talantīgi, daudzsološi jaunie mākslinieki. Skatītāju mīlestība, kritiķu atzinība – lidojums sācies. Turpinājums ne vienmēr tik rožains – katram savs. Šobrīd no viņiem teātrī ir tikai trīs štata aktieri. Nu jau dažiem apaļi 60, citi tuvojas šim gadu skaitlim. Kas ar šiem aktieriem un režisoriem noticis laikā kopš Teātra fakultātes beigšanas, ko viņiem devušas studijas, skolotāji un audzinātāji, ko – darbs teātrī, kino, televīzijā?

Grāmatas autore Lenvija Sīle priekšvārdā stāsta: “Šo grāmatu uzņēmos veidot pēc teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas lūguma, kuru savukārt bija uzrunājusi viena no VI studijas pārstāvēm. Es Dailes VI studiju pazīstu ļoti tuvu, teātrī ienācu vienā laikā ar viņiem, pēc Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātra studijas beigšanas vienu gadu pat pamācījos kopā ar viņiem. Tas ir gan labi, gan slikti. Viņi var mazāk man samelot, stāstot par savu dzīvi, toties man par katru no viņiem ir savs priekšstats. Tāpēc izvēlējos sarunu formu, kurā vairāk izpaužas viņi paši. Mēs ar katru no studistiem tikāmies vairākas reizes, es ierakstīju intervijas diktofonā un pēc tam vārdu pa vārdam atšifrēju. Tas man likās svarīgi, jo ļāva iedziļināties katrā teiktajā vārdā daudz pamatīgāk. (..) Tas kodols, par ko runāju ar visiem, – bērnība, studiju gadi, attieksme pret pedagogiem, pret līdzbiedriem, pret teātri vispār, pret savu skolu – tas bija vienojošais elements. Izrādes, kurās katrs piedalījies, atšķīrās. Asociācijas atšķīrās, un arī likteņa līnijas atšķīrās. Vienojošais faktors bija arī profesora Hausmaņa 1976. gadā savāktās autobiogrāfijas, kas savukārt ļauj vērot, cik ļoti cilvēks ir mainījies un vai viņš vispār ir mainījies.”

Sākotnējās intervijas ar māksliniekiem darba gaitā izaugušas par plašiem portretiem, atklājot 14 dažādus raksturus, dažādus likteņus – aktieris no Dieva žēlastības Andris Bērziņš, pirmo mīlētāju tēlotājs Ivars Elerts, no kinofilmas „Pūt, vējiņi!” daudzu atmiņā palikušie Esmeralda Ermale un Pēteris Gaudiņš, intelektuālis Juris Gornavs, daiļā primadonna Anita Grūbe, vīrišķīgās balss īpašnieks Juris Kalniņš, pāragri mūžībā aizgājušais Aivars Mežinskis, absurda dramaturģijas izrāžu režisors Arnis Ozols, enerģiskā Anda Reigase, optimistiskā Inese Saulīte, „latviešu Žerārs Filips” Juris Straume, neaizmirstamais „Zilā karbunkuļa” solodejotājs Ilgonis Švika, dzīves un dvēseles pētnieks un sieviešu mīlulis Varis Vētra. Visu atmiņās un pārdomās ir kas kopējs – cieņa pret studijas vadītāju Arnoldu Liniņu un citiem mācībspēkiem, kopības izjūta studiju gados un pēc tam, arī zināms rūgtums par pārmaiņām teātrī laikmetu griežos.

Grāmatas otrais nosaukums ir „Paralēlā pagātne”. Autore skaidro: „Ja tu esi izmācījies par aktieri un strādājis teātrī, – tas ir uz mūžu. Šī realitāte nāk līdzi visu dzīves laiku, iespējams, prombūtnē no teātra pat veidojas dziļāka profesijas izpratne, jo iekšējās kaislības ir aprimušas. Cilvēks vispār tagadnē dzīvo kopā ar pagātni, jo notikušo par nenotikušu nepadarīsi. Dzīvo paralēli.”

 

Ieskatam piedāvājam grāmatas fragmentu:

 

         

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt