Žurnāls BŪS! 07.04.2016

Karsts un auksts jeb Ibsena fenomens

Benedikts Kalnačs, Indra Roga un Elmārs Seņkovs par Ibsena dramaturģijas aktualitāti mūsdienu teātrī

 

Atrast Eiropā dramatisko teātri, kura repertuārā nav vismaz viena Ibsena luga, ir grūti, bet, labi meklējot, droši vien mēs tādu uzietu. Tomēr nenoliedzami dižais norvēģis Henriks Ibsens, kurš teātra mīļotājiem saistās ar fotogrāfiju, kurā redzams vecs kungs ar sirmu, kuplu bārdu, tiek spēlēts visā pasaulē nu jau pusotru gadsimtu līdzās Šekspīram un Čehovam. Sarunā, kas notiek gandrīz divus mēnešus pirms Ibsena „Mežapīles” pirmizrādes, satiekas jaunās izrādes režisors Elmārs Seņkovs, nemaz ne tik sen lielās zāles repertuārā pabijušās Ibsena „Noras” režisore Indra Roga, kurai tā bija debija uz lielās skatuves un kura pati spēlēja titullomu, kā arī mūsu viesis – literatūrzinātnieks, habilitētais filoloģijas doktors Benedikts Kalnačs, kurš Ibsenu un tā interpretācijas iespējas pētījis zinātniskā darbā, kas izdots grāmatā „Ibsena zīmē”. Un, kaut arī sarunā nepiedalījās, jāmin vēl divi režisori, kas nesenā pagātnē strādājuši ar Ibsena lugām Nacionālajā teātrī –Felikss Deičs, kurš iestudēja „Mazo Eijolfu” un „Jūns Gabriels Borkmans” (izrāde tika spēlēta ar nosaukumu „Nesatikšanās”), un Mihails Kublinskis, kura iestudētie „Spoki” teātra repertuārā ir joprojām, bet 1991. gada „Heda Gablere” teātra vēsturē ierakstīta lielajiem burtiem.

Ieva Struka: Kur slēpjas Ibsena fenomens?

Benedikts Kalnačs: Intriģējošākais Ibsena darbos, manuprāt, ir tas, ka viņš visa mūža garumā meklē pats sevi, un, to darot, veidojas stāsts, kas ar katra jauna teksta atklāšanu kļūst arvien saistošāks un piesātinātāks. Lasot lugas, var izsekot līdzi tam, kā veidojas cilvēks un mākslinieks. Ibsena pirmie darbi sasaucas ar viņa pieredzi tālaika teātrī, kura veidošanā viņš ir iesaistīts kā režisora asistents, – Norvēģijā tas ir diezgan ilustrējošs, jo tie ir paši norvēģu teātra sākumi. Bet pamazām, arvien dziļāk ielūkojoties apkārtējā dzīvē, laikmetīgajās problēmās un cilvēku attiecībās, Ibsens vairs tik tieši nerēķinās ar tālaika teātra iespējām, bet palīdz tam attīstīties, psiholoģiski niansēti paverot skatu sarežģītā un pretrunīgā indivīda iekšējā pasaulē, kura bagātinās no lugas uz lugu. Arī konkrēts ikdienas atveidojums viņa izpratnē ir tikai viena no mākslinieka izpausmes formām ar saviem estētiskiem nosacījumiem, nevis realitātes kopija, un aiz šī ārējā slāņa slēpjas zemapziņas pasaule, kura ir vēl intriģējošāka par redzamo un kurā mēs ar šo lugu starpniecību varam mazliet ielūkoties. 

Indra Roga: Es esmu iestudējusi tikai Ibsena „Noru” un varu runāt vienīgi par to. Domāju, ka Ibsena lugās līdztekus attiecībām, ārējai līnijai slēpjas iekšējais stāsts, ko režisoram ir interesanti minēt, kam ir iespējamas dažādas jēgas variācijas, tajās ir noslēpums, un tās nenoveco, tās vienalga ir par mums. Piemēram, taisot „Noru”, man sanāca gandrīz nostalģiska izrāde, kur bija ļoti daudz no manas dzīves iespaidiem un bērnības, un mani šai laikā nodarbināja tikai viens jautājums: kā tas ir iespējams – pamest trīs mazus bērnus. Manai meitai tolaik bija septiņi mēneši, un es visu lugu slēdzu tieši caur šo prizmu – saprast Noru. Līdz šim vairāk neesmu atgriezusies pie Ibsena.

I.S.: Kāpēc?

I.R.: Nekad nesaki nekad, tomēr līdz šim, strādājot ar kādu autoru, ir bijusi sajūta, ka vienā lugā izdodas satikties ar visu autoru, ar kaut kādu viņa kodolu un būtību, pārējais jau būtu vien variācijas. Bet ko var zināt. Cilvēks mainās, mainās domas, un rodas citi atklājumi.

Elmārs Seņkovs: Man ir nācies strādāt ar divām lugām – „Hedu Gableri” un tagad „Mežapīli”. Fenomens slēpjas viņa noslēpumā, ko režisors vienmēr grib šķetināt, jo kas var būt interesantāks par to, ka materiāls uzreiz nav līdz galam skaidrs. Otrs iemesls ir laikmetīgums –
Eiropā, sevišķi Vācijā, ļoti daudz iestudē Ibsenu, jo viņš piedāvā pateicīgas tēmas par indivīdu un sociumu, cilvēka cīņu pret ieradumu, meliem un aizspriedumiem.

Foto – Edgars Groševs

I.S.: Vai eksistē kaut kas tāds kā skandināvu mentalitāte? Un vai tas ir mīts vai īstenība, ka mēs to sajūtam īpašāk par citiem un tāpēc Ibsens, Hamsuns un Lāgerlēva mums ir tik tuvi?

E.S.: Es strādājot esmu nonācis pie pārliecības, ka mēs esam daudz tuvāk Ibsena un citu skandināvu tradīcijai nekā krievu lugām, jo arī mēs mēdzam daudz ko nepateikt, glabājam pie sevis, mēģinām sevi savaldīt un apvaldīt. Un tad, kad kaut kāda iemesla dēļ aizturētais izlaužas, tas, ko mēs sevī ieraugām, nav nekas labs. Bieži vien pat ar tuvākiem cilvēkiem mēs par to nerunājam, mūsu mentalitātē ir svarīgi būt labākiem, nekā esam. Esmu pamanījis tendenci, ka labklājīgās valstīs – un mēs patiesībā esam stipri labklājīga valsts – cilvēkus teātrī sāk interesēt tās tēmas, par kurām viņi mājās nerunā, un Ibsens plēš vaļā tos troļļus, kas mūsos mīt. Arī „Mežapīlē” tas parādās –
vecais Verle neko nedara aiz ļauna prāta, viņš visu vienkārši grib nokārtot pa savam. Viņš nevienu neiznīcina, tieši otrādi – viņš pat pabalsta, bet tas ir sava ego, sava tēla, sava uzņēmuma vajadzībām. Mēs visu laiku domājam, kā izskatāmies sabiedrībā. Līdzko mēs kaut ko uzsākam, mums nez kāpēc ir tik svarīgi, ko citi par to domā. Mēs nerunājam tiešu valodu, kā to dara slāvi, kuri pasaka uzreiz, kas viņiem nepatīk. Un norvēģiem tas jau ir 
ideāls – ja tu vari pateikt acīs, tā, kā to dara Grēgerss. Bet pat Grēgerss neprot izmantot tiešu valodu.

I.R.: Es teiktu, ka latviešos ir spēcīgi jūtama abu pušu ietekme. Mēs jebkurā gadījumā atrodamies krustpunktā, un tur ir tas jaukums. Bet, runājot par skandināviem, es nezinu, vai tā ir tieši mentalitāte, taču, protams, mūsos ir neprasme 
runāties – latviešu zemnieks uz lauka izrunājās ar kokiem un mākoņiem, un, pārnākot mājās, viņam vairs nebija vajadzības runāt. Mēs esam viensētnieki pēc savām saknēm. Vismaz bijām. Arī viss pārējais dabā, kas mums ir līdzīgs, ietekmē cilvēku izturēšanos. Ilgstošā tumsa, garās ziemas, saules trūkums. Kad es strādāju Zviedrijā, biju pārsteigta, cik cilvēki daudz dedzina sveces – mājās un publiskās vietās, darbavietu foajē. Latvijā tas toreiz vēl nebija tā ienācies – bet arī tas ir no lielā tumsas īpatsvara dabā.

B.K.: Man liekas, ka Ibsena darbu izpratnē ir būtiski, ka viņā savienojas ziemeļnieciskais skarbums ar to pieredzi, ko viņš ieguva, trīsdesmit sešu gadu vecumā aizbraucot uz Itāliju; iebraukšanu šajā zemē cauri Alpu tunelim, tūdaļ ieraugot dienvidu sauli, viņš pats definējis kā vienu no lūzuma punktiem savā dzīvē. Ibsens nodzīvoja ārpus dzimtenes vairāk nekā divdesmit piecus gadus, pavadīdams daudz laika tur, kur ir gaisma, vieglums, dzīvība. No Romas pirmajos gados ir brīnišķīgas vēstules, kur Ibsens raksta, ka pavada garas stundas, guļot zālē turpat pie senajām drupām, un pēc tam taisnojas tiem, kas atbalstījuši ārzemju stipendijas piešķiršanu, ka tā nav veltīga laika tērēšana. Viņa darbiem, man šķiet, piemīt tāds produktīvs divu atšķirīgu mentalitāšu savienojums – ziemeļniecisks skarbums un vienlaikus vēlme parādīt cilvēku dabai piemītošās ilgas pēc patiesas savstarpējas saprašanās, līdzās noslēgtībai brīžam aizkustinoša vēlme atvērties un paust savas dziļākās izjūtas. Dzīvē jau blakus nopietnībai skaista ir arī jautrība un spēle. Kā to parāda kaut vai stāsts par to, kā Ibsens bildināja savu sievu, Bergenas garīdznieka meitu. Kad Ibsenu svarīgajā reizē ieved un lūdz uzkavēties kādā istabā, kamēr atnāks iecerētā, viņš nervozē, gaida, un tad pēc krietna laika atskan smiekli –
izrādās, ka viņa turpat vien ir, noslēpusies zem galda, kas pārsegts ar galdautu. Susannas raksturs, pēc citiem aprakstiem spriežot, būtībā bija vēl daudz skarbāks nekā Ibsenam pašam, viņa, iespējams, ar savu stingrību arī palīdzēja viņam krīzes brīžos noturēties, tomēr mūža beigās viņu attiecības bija visai sarežģītas; vienlaikus piemērs rāda, ka vismaz sākumā tās varēja būt arī ļoti dzīvas.

Šis spēles moments līdzās citām tēmām un zināmai nostalģijai man ļoti patika, piemēram, Indras Rogas izrādē „Nora”, kur iezīmējās arī varones vēlme dzīvot rotaļīgi, izmantojot un izbaudot to ietvaru, ko viņai piedāvā esošās attiecības ar bērniem, ar vīru, arī doktoru Ranku, un tas pat saskan ar Helmera būtībā privātīpašniecisko vēlmi, lai viņa dzīvo viegli un ir tradicionālā nozīmē laba sieva. Tas, protams, darbojas tikai līdz zināmam brīdim.

Var te līdzās minēt arī latviešu sadzīvi un kā to dramaturģijā atspoguļo, piemēram, Rūdolfs Blaumanis. Arī viņam – gan „Skroderdienās Silmačos”, gan citur – ir ļoti būtiska cilvēku vitalitāte, ko var saistīt ar latviskajiem gadskārtu rituāliem, arī ar azartisko teātra spēlēšanu, kas pietiekami nopietnu tēmu risinājumam nereti piešķir patiesu dzīvesprieku.

Tāpēc es domāju, ka arī Ibsena gadījumā skandināviskā mentalitāte nenozīmē vienīgi aukstumu, klusēšanu un noslēgtību, tajā ir silta asinsrite, vēlme caur mākslas darbu ieraudzīt cilvēku citādāku, daudzveidīgāku, nekā mēs katrs esam pierastajās ikdienas izpausmēs. Ibsena lugu iestudējumi, manuprāt, tikai iegūst, ja tajos tiek izcelta stila daudzveidība, bieži vien arī galēji kontrasti, jo viņa dramaturģija noteikti nav vienveidīga un pelēcīga. 

I.S.: Kāpēc šodien norvēģi joprojām lepojas ar Hamsunu un Ibsenu un nekas jauns pasaules mērogā klāt nav nācis? Tāpat kā mums Rainis un Blaumanis, pēc viņiem nekā pārāka nav.

B.K.: Nu, droši vien tur ir sakars ar nacionālā teātra dzimšanu un nacionālās literatūras izveidi. Viss, ko raksta Ibsens, tobrīd ir jauns un nebijis, un viņš meklē veidu, kā pirmo reizi runāt par daudzām lietām, sākot ar Norvēģijas viduslaiku vēsturi. Viņa pirmās lugas tā īpaši nevienu neuzrunā, jo skatītāji grib vienkāršākus, patriotiskākus risinājumus, bet Ibsena tēlotie cilvēki jau no paša sākuma ir iekšēji pretrunīgi. Taču pamazām viņš uztausta kaut ko ļoti būtisku, kādu nacionālu kodu, sākot jau ar „Pēru Gintu” vai pat mazliet agrāk, un spēj to saglabāt arī vēlākajās lugās. Stāsts daudzos Ibsena darbos faktiski paliek apmēram viens un tas pats, tikai veidots no atšķirīga skatpunkta, un drāmas uzbūvi viņš izkopj līdz pilnīgākai iespējamai pakāpei. 19. gadsimta beigas vairs īsti nav arī lielo, monumentālo romānu laiks, prozā būtiski kļūst īsie žanri, piemēram, novele, un ļoti svarīga loma ir teātrim. Tas ir arī tāds Centrāleiropas un Ziemeļeiropas jauno kultūru fenomens, ka skatītāji teātrī grib redzēt paši savas tautas dzīvi, par ko Ibsens, arī svešumā būdams un tādējādi iegūdams vērtīgu distanci, visu laiku raksta. Šis laiks dramaturģijai vispār ir viens no produktīvākajiem tāpat kā pirms tam 16. gadsimts. Šodien diemžēl labas dramaturģijas ir mazāk, mainījies autora statuss, bet tieši pašlaik daudz kas jauns atkal top, sadarbojoties dramaturgiem un režisoriem, un interesanti, ka teātri atkal atgriežas pie lugām.

I.S.: Vai tur arī nav līdzība ar Raini, ka Ibsens raksta par savu zemi, dzīvojot tālu prom?

B.K.: Es varu tam piekrist. Ibsens bija arī skeptisks un ironisks pret daudzām īpašībām, kas piemīt norvēģiem, to skaitā viņu varbūt visvairāk uztrauca vērienīguma trūkums pasaules izpratnē un domāšanā, kas saistīts ar vēsturisko katras pilsētiņas un ciema norobežotību un skarbo izdzīvošanas cīņu. Tad jau viņa tautieši nepavisam nebija tik bagāti kā šodien. Bet reizē viņš, izņemot divas lugas – karjeras pašā sākumā un vidū –, ne par ko citu neraksta kā par savu zemi un cilvēkiem, kādus pazīst.  

 

Visu rakstu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2016. gada pavasara numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt