Žurnāls BŪS! 29.09.2016

Man patīk spēlēties

Fragments no Lindas Ģībietes sarunas ar viesrežisoru Folkleru Šmitu, kurš Nacionālajā teātrī iestudējis Johana Volfgana Gētes darbu "Klavigo"

 

Folkers Šmits (Volker Schmidt)
– dramaturgs, režisors, aktieris
– dzimis 1976. gadā Klosternoiburgā, Austrijā, netālu no Vīnes
– darbojies Austrijā, Vācijā, Šveicē, Dānijā, Krievijā, Rumānijā, Maķedonijā, Butānā
– pirmais iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī – Johana Volfganga Gētes “Klavigo”
– īsi raksturo sevi kā cilvēku, kam “patīk spēlēties” šīs nodarbes plašākajā un radošākajā nozīmē

 

Linda Ģībiete: Vai ir atšķirība strādāt Rietumeiropas vai Austrumeiropas teātros?

Folkers Šmits: Ir gan! Aktierspēles veids ir ļoti atšķirīgs. Katru reizi tas ir mazliet citādi, bet kopumā var teikt, ka šeit, Austrumeiropā, aktieri spēlē naturālistiskāk un emocionālāk, turpretī jo īpaši Vācijā aktieri it kā vairāk distancējas no tā, ko dara uz skatuves, tas reizēm nosaka ironisku spēles manieri. Vācu teātrī daudz lielāks uzsvars tiek likts uz teorētisko pieeju – tas nozīmē, ka aktieris ne tikai darbojas uz skatuves, bet vienlaikus arī reflektē par savām darbībām.

Vai tas ir tādēļ, ka jums teātra pamatus veidojis Brehts, bet mums – Staņislavskis?

Jā, tā var teikt. Tas ir ļoti vienkāršots izskaidrojums, bet nevar noliegt – šī ietekme ir jūtama. Taču es uzskatu – vēl spēcīgāka ietekme ir tam, ka vācu dramatiskajā teātrī ļoti liela loma ir dramaturģijai, tāpēc allaž saglabājas šī teorētiskā pieeja aktierspēlei.

Vai, strādājot šeit, jums patīk izmantot šo austrumeiropeisko aktierspēles pieeju? Vai tomēr centīsieties to ievirzīt savā – rietumeiropeiskajā – spēles manierē?

Abējādi. Man patīk šis spēles veids, tomēr nekādi nevaru to neiespaidot. Es vienmēr nesu līdzi savu teātra pieredzi, to, kā esmu uzaudzis teātrī. Es ceru, ka mums izdosies radīt kaut ko pilnīgi jaunu, satiekoties manai pieejai un tam, ko piedāvā aktieri.

Viens no jūsu aktieriem lūdza man pajautāt – vai jūs smēķējat zāli vai kaut ko tādu, lai izdomātu visas tās trakās lietas, ko mēģinājumos darāt ar aktieriem?

Es domāju, ir jābūt zināmā mērā trakam. Ja skatītājs grib redzēt kaut ko normālu, ikdienišķu, viņam nav nekāda iemesla nākt uz teātri.

Kā jūs izvēlējāties iestudēt Gētes lugu?

Izvēle notika, sadarbojoties ar Ojāru Rubeni un Ievu Struku. Viņi izteica vēlmi, lai iestudēju klasisku vācu lugu vai lugu vācu valodā, un tas ir loģiski, jo esmu taču vāciski runājošs teātra režisors. Piedāvāju vairākas Gētes lugas un, to darot, ņēmu vērā, ka iestudējums jāveido mazajā zālē. Nospriedu, ka Gēte ir piemērotāks, jo viņam salīdzinājumā ar Šilleru ir vairāk kamerlugu. “Klavigo” Latvijā līdz šim nav iestudēts. Ir ļoti aizraujoši kaut kur pirmo reizi iestudēt kādu no Gētes lugām.

Kas vēl iedvesmoja izvēlēties šo sacerējumu?

Iedvesmas avoti ir vairāki. Svarīgs ir estētiskais aspekts. Nolēmām, ka šis stāsts prasa daudz intimitātes. Lai to nodrošinātu, uz skatuves atradīsies divas automašīnas, kuru salonos notiks darbība. Mēs mēģināsim atrast īpašu spēles stilu. Un iedvesmojoša ir arī tematika – tā ir luga par cilvēku, kurš nespēj izšķirties starp mīlestību un karjeru, un tas viņu saplosa gabalos. Tā joprojām ir ļoti būtiska tēma – mīlestību mēs arvien vairāk uztveram kā produktu, mēs mēdzam izvēlēties savu partneri, lai uztjūnētu savu prestižu un vietu sabiedrībā. Mēs atrodamies situācijā, kad cilvēka ārējā čaula iegūst arvien lielāku nozīmi. Feisbukā mēs vienmēr rādām, cik laimīgi esam, cik lieliskas ir mūsu brīvdienas, cik laba ir mūsu dzīve. Kaut kas līdzīgs pastāvēja arī 16. un 17. gadsimta feodālajā sabiedrībā. Kad Gēte rakstīja “Klavigo”, jau bija notikušas pārmaiņas – iekšējās jūtas, emocijas, draudzība un mīlestība kļuva arvien svarīgākas. Klavigo atrodas starp šiem pretpoliem – ārējo reprezentāciju un patiesajām jūtām. Un šobrīd notiek tas pats: no vienas puses, valda uzskats, ka mums visiem jāatrod īstās jūtas, lielā mīlestība un ka mūsu mīlas dzīvei jābūt kā Holivudas filmās, bet, no otras, – ar sociālo mediju un tamlīdzīgu lietu starpniecību mēs kļūstam arvien ārišķīgāki. Atkal parādās tie paši pretpoli, tāpēc man šķiet, ka šī luga ir ļoti aktuāla. Tā sarakstīta pirms vairāk nekā 200 gadiem, bet tematika aizvien ir būtiska. Ja vien mēs uz skatuves neveidojam teātra muzeju, cenšoties attēlot to, kas tolaik lugā bija domāts, bet gan patiešām cenšamies saprast, ko tas viss nozīmē šodien, iestudēt 200 gadu vecu lugu ir ļoti forši.

Publicitātes foto no izrādes "Klavigo" mēģinājuma

 

Visu rakstu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2016. gada rudens numurā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt