Žurnāls BŪS! 29.09.2016

Simtreiz vairāk nekā vienkārši darbs

Fragments no Ievas Strukas sarunas ar režisoru Viesturu Kairišu, kurš Nacionālajā teātrī iestudē Henrika Ibsena lugu darbu "Pērs Gints"

 

Saruna ar režisoru Viesturu Kairišu notiek pēc pirmā Henrika Ibsena poētiskās drāmas jeb dramaturģiskās poēmas “Pērs Gints” mēģinājuma, kad vairāk nekā 20 aktieru lielais ansamblis, knapi sasēdies ap garo galdu mēģinājumu telpā, nule kā beidzis lasīt jauno, speciāli šai izrādei tapušo dzejnieka Edvīna Raupa tulkojumu.

Ieva Struka: Vai tev pašam ir kāda “Pēra Ginta” skatīšanās pieredze? Un kādu iespaidu tas uz tevi ir atstājis?

Viesturs Kairišs: Jā, ir viena. Es zinu, ka Latvijā ir bijis Šapiro “Pērs Gints” ar Ilmāra Blumberga scenogrāfiju, esmu klausījies Blumberga stāstītajā un redzējis arī izrādes vizuālo materiālu. Pats pirms vairākiem gadiem redzēju katalāņu režisora Kaliksto Bieito iestudējumu Bergenā ar Norvēģijas Nacionālā teātra trupu, un, starp citu, mēs to skatījāmies kopā ar Blumbergu. Iestudējums, lai arī bija diezgan sociāls, man kopumā ļoti patika un jau tad ienāca prātā ideja, ka varētu taisīt “Pēru Gintu”. Dailes teātra galvenais režisors tolaik bija Mihails Gruzdovs, un es, viņu kaut kur nejauši saticis, izmetu, ka to varētu darīt. Bet pēc tam Gruzdovs pats iestudēja Māras Zālītes lugu “Pērs Gints nav mājās”, kas acīmredzot bija viņa pasūtījums.

Kāpēc es pie šīs idejas atgriezos tieši šogad, īsti nezinu, bet visādā ziņā pēc “Uguns un nakts” mēroga likās, ka jāmeklē lieluma ziņā līdzvērtīgs darbs. Es mākslā meklēju tēmas, kas mani aizved uz priekšu. Visu šo vasaru līdz pat vārda tiešā nozīmē vakardienai es domāju par Spīdolu, par to, ko Rainis domāja ar Spīdolas ideālu, aicinājumu mainīties uz augšu. Rainim tam, protams, ir cits konteksts, bet es to pārnesu uz savu profesionālo kontekstu. Es turpinu domāt par izrādes tēmām, par to, kā pacelt režiju citā dimensijā, nevis kārtējo reizi radīt kaut ko pēc iespējas pārsteidzošāku vai parādīt sevi no jauna. Arī tas, kas notiek ar tevi personiskā līmenī, gribot negribot satricina. Nu jā, es gribu atkal iet tādā... Lai paliek neatklāts...

“Pērs Gints” ir materiāls, kurā ir daudz loģikas. Taisot Raini, es sastapos ar jautājumiem, ko nevar atrisināt loģiski, savukārt, taisot Vāgneru – lai cik sarežģīts, tas bija loģisks, un arī “Pērs Gints” ir loģisks. Protams, jāmeklē, kā to atrisināt pietiekami mākslinieciski, bet pats materiāls ir, no vienas puses, loģisks, no otras, – transcendentāls un daudzslāņains, emocionāli uzrunājošs, pie tam tādā tīrā veidā. Skaidrs, ka jebkura melodrāma par mīlošu sievieti vai mirstošu māti ir emocionāla, bet Ibsens šīs tēmas skar līdz arhetipa līmenim un pasniedz tik dziļi, ka tu gribot negribot jūties satriekts. Filosofiskais, poētiskais, iracionālais – nu, viss tur ir. Un galvenā tēla lielais eksistenciālais ceļš. Kā teica Smiļģis – teātris ir tas, kā cilvēks iet pa dzīvi. Tu vari paņemt lapu un vienkārši uzzīmēt punktu un taisni – tik daudz un reizē tik maz tas ir. Cilvēkam vienkārši ir jākustas uz priekšu, un arī par to es aizdomājos saistībā ar saturu. Es veicu daudz darbu, nepārspīlēšu ar skaitu, bet es strādāju visu laiku, un nereti vienīgais, kas paliek, kad darbs padarīts, ir tukšums, nav gandarījuma, un es gribu ar to cīnīties, jo tai traukā būtu jābūt piepildījumam. Man visi darbi nāk tik smagi, ka tai brīdī, kad darbs gatavs, es esmu pilnīgi beigts. Protams, es jūtu, vai esmu palicis virs ūdens vai pagājis zem, bet viss, par ko spēju priecāties pēc pirmizrādes, ir tas, ka esmu palicis virs... Visi ir izdzīvojuši, cilvēkiem puslīdz patīk, tev ir paveicies. Es kaut kā nevaru izbaudīt savus darbus, es tos uztveru gan skaisti, gan sāpīgi. Nezinu, kas ir tā trauslā gaisma, pie kuras es varētu turēties. Bet līdzīgi Pēram Gintam es izjūtu, ka, lai kādās bedrēs dzīvē būtu nokļuvis, manī ir kaut kāds konstruktīvs spēks, kas mani izved ārā, un es varu kustēties uz priekšu. Katrā ziņā ik pa brīdim kaut ko jaunu saprotu par savu profesiju, un šo vasaru es zināmā mērā veltīju saprašanai, ļoti daudz pētīju materiālus, ar kuriem gribu strādāt, ļoti daudz atmetu no senām idejām un sapratu, kā es gribu nodarboties ar režiju.

Kas tev ir Pērs Gints? Dzejnieks? Sapņotājs? Melis?

Režisors Viesturs Kairišs // Foto – Kristaps KalnsGalvenokārt sapņotājs. Bet viņam spēja sapņot ir dzīvības un nāves jautājums, tāpēc mēs varam teikt, ka viņa sapņi ir radoša cilvēka – dzejnieka, mākslinieka – domāšana, kas varbūt ir nepareiza. Bet arī teātra skatuve ir meli un sapņi, kas brīžam kļūst īstāki par tavu īsto, daudz rimtāko un mierīgāko dzīvi, un tas ir skatuves mākslas pašā pamatā. Pērs ir tēls, kurā es saskatu tik daudz, un vienlaicīgi to nevar notvert, un es pat īsti negribu notvert – jo negribu taisīt kaut kādu konkrētu raksturu, piemēram, ka sākumā viņš ir dzēris un tāpēc sāk sapņot. Kaut, protams, nenovērtēsim alkoholu par zemu, jo tā ir vieglākā un lielākai daļai cilvēku vienīgā iespējamā transcendences sasniegšanas forma... (Smiekli) Un tas ir skaisti, ja vien alkohols nenoved destrukcijā. Tas ir stāsts par īstām jūtām, un tām ar morāli nav sakara, morāle veido rāmi, bet nespēj ietekmēt īstas jūtas. Ja tu gribi, Pēru Gintu vari uzskatīt arī par nelieti un ļaundari, bet viņa emocijas un jūtas ir patiesas. Līdz ar to šis darbs vienlaikus ir gan amorāls, gan pārmorāls jeb pārāk morāls. Patīkamais ir tas, ka nav didaktikas un tev ļauj ieraudzīt, ka būt Pēram Gintam, pat ja maitasgabalam, ir kaut kas tik skaists un dziļš... Ja tu gribi būt tas, kas esi, kļūt par sevi pašu, atrast sevi pašu, par ko visas lugas garumā Ibsens runā, tu nevari reizēm nebūt maitasgabals. Bet mēs kā cilvēki, kuri vēlamies dzīvot sabiedrībā, ļoti reti varam atļauties būt tie, kas mēs esam, būt par sevi pašu. Es nesaku, ka tā ir problēma, jo nevaru iedomāties, kāda būtu sabiedrība, ja morāles rāmis nepastāvētu. Tas ir interesants mehānisms, kas izveidots sabiedrības līdzāspastāvēšanai, apmēram kā satiksmes noteikumi. Bet Pēram Gintam nav satiksmes noteikumu, viņš nezina, ko nozīmē sarkanā gaisma. Viņam pašam liekas, ka viņš iet pretī tukšumam, bet patiesībā viņš iet pretī sev, savai būtībai, savam kodolam. Un es domāju, ka viņš beigās novērtē Solveigu, ka viņa viņu ir gaidījusi. Sastapt mīlestību ir iespējams tikai vienu reizi, un ja pašās beigās pirms miršanas tu atgriezies un viņa tevi ir gaidījusi... Kurš negribētu tādu sievieti par sievu? Vai var būt vēl kaut kas skaistāks un piepildītāks dzīvē? Nevar. Un Pērs Gints to saņem. Un māte – cik skaisti viņa nomirst dēla rokās, to es novēlētu jebkuram dēlam. Reti kuram tas izdodas. Tāpēc nav sajūtas, ka viņš dzīvi būtu nodzīvojis par velti vai iztērējis. Protams, pa vidu viņš daudz kam ļaujas, un tie viņa eksperimenti ir tādi, kas mani varbūt neinteresētu – seksuāli, reliģiski, biznesa eksperimenti. Viņam viss nāk un padodas viegli, un tas, protams, ir aizdomīgi, jo ir cilvēki, kas dara savu lietu, un ir tie, kas dara visu, un visticamāk tādā dziļākā līmenī viņiem nepadodas nekas. Pērs Gints ir tas, kurš izaicina normas, iet kaut kur, pats nezina, kur, visu iegūst, visu zaudē, tā ir viņa ikdiena.

 

Visu rakstu lasiet Latvijas Nacionālā teātra žurnāla "Būs!" 2016. gada rudens numurā

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt