Teātra Vēstnesis 24.10.2016

Smiļģa gars kā matērija

Maijas Doveikas saruna ar Lauri Dzelzīti

 

Maija Doveika. Šī ir kursabiedru saruna. Jāatzīst, studiju laikā es neticētu, ka šāda saruna ir iespējama. Mēs pārstāvējām divas pretējas nometnes. Tik pretējas, ka dialoga nebūtu. Alojas galdnieks-karatists un Tukuma princese uz zirņa. Toties šodien es zinu, ka tieši Laura pārdomas un ieteikumus profesijā vērtēju tiešām augstu. Varbūt tāpēc, ka viņš nav zaudējis «lielajā mākslā»  savu lauku puiša reālismu, veidojot saprotamus un atpazīstamus raksturus. Varbūt tāpēc, ka viņa humors, līdzīgi kā angļiem, radies kā alternatīva izmisumam. Varbūt viņa mūžīgā cīņa pret falšumu kā dzīvē, tā uz skatuves, ir tā, kas palīdz saglabāt saikni ar īstu cilvēku skatītāju zālē. Varbūt tāpēc, ka laiks, kad esam redzējuši viens otru «augam», ir norāvis mūsu maskas un sarunas ir kļuvušas tik atklātas, ka pat diktofons reizēm traucē, un šis tas te tika izsvītrots. Lai kā, šodien Laurim pieder mana apbrīna, un es no sirds lepojos ar puisi no Alojas.

Jāpiebilst, es tiešām ceru, ka viņa Patiesā aktiera meistarības rokasgrāmata jeb «ķiņķeļ-vaņķeļ» teorija ieraudzīs dienasgaismu. Ne tikai tāpēc, ka raisītu smaidu daudzos šīs profesijas pārstāvjos, bet arī pateiktu daudz vairāk par «aktiera virtuvi» nekā daudzi pārnopietni vēstījumi.

Lauri, par cilvēkiem mūsdienās raksta visādas grāmatas...

Lauris. .. par slavenībām, kas dažkārt sakritības dēļ ir arī aktieri.

Maija. .. un tad es domāju, ka varētu upurēt grāmatu par sevi, bet tikai vienas citas grāmatas vārdā. Tu zini, par kādu grāmatu es runāju?

Lauris. Par Patieso aktieru meistarības rokasgrāmatu.

Maija. Jā.

Lauris. Tajā, līdzko atšķir vāku, prologa vietā ir pamatlikums, uz ko balstās visa reālā teātrī esošo aktieru dzīve. Tas ir «ķiņķeļ-vaņķeļ» tehnikas stūrakmens, un tas skan šādi: «Neadekvāts spēlesprieks pat visbezcerīgākajās situācijās». Tas faktiski glābj visu.

Maija. Tu gribētu izdot tādu grāmatu?

Lauris. Mjā, bet traki, ka daudzas fantastiskas lietas joprojām nav pierakstītas. Galvenokārt tās rodas, runājot un diskutējot ar Juri Žagaru. Varbūt vajadzētu sākt strādāt ar diktofonu?

Maija. Es ceru, ka kāds no malas to sadzirdēs.

Lauris. Līdz šim vērā ņemamais aktiertehnikas pamats ir Staņislavskis, šī būtu otrā «skola». Bet, ja Staņislavskis uzbūra ainu par to, kā vajadzētu, mūsu grāmata uzburtu ainu par to, kā ir. Saproti? Jāprogresē, nevar visu laiku ņemties ap to, kā vajadzētu. Teorija ir laba lieta, tur viss ir tā, teiksim, cerīgi. Mēs teātrī redzam praksi. Tas nebūtu, lai apgāztu Staņislavski vai apstrīdētu, nebūt ne... bet tie prakses gadi ir diezgan sakrājušies. Henrieta Verhoustinska bija sarēķinājusi, ka man teātrī rit jau 18. sezona. Man likās – nu, nē.

Maija. Au, tad jau man tas pats.

Lauris. Nu ja. Tāpēc liekas – praksē šis tas ir pārbaudīts un daudz kas no tā arī strādā. Tur būs ļoti daudz sadaļu. Piemēram – ar kādu seju tev ir jāklausās režisors. (Maija smejas) Jo reti kuram tieši tajā brīdī tas interesē. Tu dzīvo it kā savā pasaulē, bet tavai mīmikai ir jāliecina, ka esi ļoti ieinteresēts, ko režisors stāsta. Un te mums jau parādās gan aktiera duālisms, gan aktiermeistarība, ko vajag trenēt visu laiku. Ieteicamās sejas. Tur būs arī fotogrāfijas, lai nebūtu pārpratumu. Savukārt, ja runā par režisoriem, tur būs vairāki taktiski gājieni, kā izturēties pret jaunu režisoru. Cilvēks ienāk teātrī, sāk studēt pirmās izrādes un viņam pretī ir rūdītu aktieru pulciņš. Režisors, piemēram, azartiski stāsta par izrādes vēstījumu, ieceri, kāpēc tieši šajā laikā šo darbu vajadzētu, bet tu stāvi ar saviem atbalstītājiem ar pārieinteresētu seju. Uzdevums ir izsist režisoru no līdzsvara. Vai, piemēram, kā izglābt izrādi. Kad liekas, ka uz otro cēlienu publika jau nu diez vai paliks, tad pirmā cēliena beigās, kad veras ciet priekškars, pāri skatuvei pārskrien sieviete kailām krūtīm. Viss. Un uz otro cēlienu noteikti atnāks daudz vairāk cilvēku, nekā sākumā šķita.

Maija. Vēl vairāk nekā bija uz pirmo.

Lauris. Jo cilvēki pēc pirmā cēliena mēdz aiziet, tam ir dažādi iemesli, piemēram, veselība uzdod, nepatīk izrāde, atcerējās, ka mājā palika ieslēgts gludeklis. Bet  izrāde Preilenīte bija unikāla ar to, ka otrajā cēlienā skatītāju vienmēr bija vairāk nekā pirmajā. Nezinu, kāpēc. Magic.

Maija. Es tev par grāmatu jautāju gandrīz tādā reklāmas nolūkā, jo domāju, ka daudzi mūsu kolēģi noteikti grib, lai šāda grāmata iznāktu.

Lauris. Varbūt mēs varētu darīt tāpat kā ar izrādēm – grāmata ir nopērkama jau tagad, pirms tā ir uzrakstīta un izdota. (Maija smejas.)

Maija. Man tev, Lauri, ir tik daudz, ko jautāt. Arī šīs grāmatas sakarā. Savulaik, tu zini, Artūrs Dimiters noformulēja, kas ir ģeniāls aktieris. Tu atceries?

Lauris. Nē.

Maija. Ģeniāls aktieris ir tas, kurš visu redz un visu dzird. Un tad sekoja stāsts par Viju Artmani, kas bija fantastiska, satriecoša, neaizmirstama Anglijas karaliene Elizabete, un «blakus viņai stāvu es un visu redzu un visu dzirdu». Un tomēr – kas ir ģeniāls aktieris? Jo daži tādi tomēr ir.

Lauris. Man tā savā ziņā liekas diagnoze.

Maija. Kādā ziņā? Izejot no «ķiņķeļ-vaņķeļ» jeb patiesās aktiera teorijas?

Lauris. Labi, šobrīd paliksim pie «ķiņķeļ-vaņķeļa». Arī tā ir grāmatas sadaļa: kas tev ir jāpārvalda. Iedomājies lapu, sadalītu piecās horizontālās ailēs: tev ir jāvar runāt dažādās intonācijās – augstāk, zemāk, ātrāk, lēnāk. Tad tev ir jāspēj kustēties: ātrāk, lēnāk, baigi vicinot rokas, turpt gar sāniem, lēkāt. Tālāk – emocijas. Tu vari raudāt, smieties, pārdzīvot, būt dusmīgs, pilna emociju gamma. Un tad vēl viena aile būtu: saspēle ar skatītāju, kas arī var būt dažāda. Un tad tu visas šīs ailes sadali vēl smalkāk rūtiņās. Un, ja tu vari izvēlēties jebkuru seju, jebkuru balsi, jebkuru pārdzīvojumu un jebkuru kustību, tu esi ģeniāls aktieris. Saproti? Mihails Gruzdovs vienmēr runā par to, ka būtu labi, ja aktierim varētu uzzīmēt partitūru, kā spēlēt. Nu, lūk, Gruzdov, šī būtu partitūra aktierim. Un tu vari spēlēt «pa akordiem». Un «ūberģenialitāte» būtu, kad tu visu šo kompleksu jeb akordus māki mainīt zibenīgi. 

 

Visu sarunu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2016. gada 3. numurā

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt