Teātra Vēstnesis 24.10.2016

Mēs pārvaram barjeras

Atklāšanas runas Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas (AICT/IATC) 28. kongresā

 

Margareta Sērensena (Zviedrija), AICT/IATC prezidente

Es nāku no vientuļas planētas – tās vārds ir kritika. Mēs esam vieni, kad klusi un saudzīgi nesam sevī tikko redzētas izrādes pieredzi, steidzoties nokļūt darba vietā pie datora. Vieni mēs skatāmies datora ekrānā, vērojam mirgojošo kursoru, gaidot nākamā burta, vārda, teikuma atnākšanu. Vienatnē mums jāsaprot, vai uzrakstītie vārdi atbilst mūsu sajūtām, zināšanām, izpratnei, gaumei, visam, ko vēlamies aprakstīt un paust.

Mēs esam daļa no publikas, tomēr neesam vidējais skatītājs. Mēs noskatāmies nedabiski lielu skaitu izrāžu, rakstām par daudzām no tām, analizējam un apspriežam tās paneļdiskusijās un apaļā galda sarunās, vienmēr it kā aizstāvot savas individuālās izjūtas un pieredzi. Dažās valstīs mēs aplaudējam līdz ar pārējo publiku, dažās – nē. Daži no mums veic piezīmes, citi – nē. Mēs saplūstam ar savas zemes kultūru, tomēr dažbrīd esam vieni no pirmajiem, kas to apšauba.

Kritikai kā dziļi individuālai mākslai nepieciešamas krustceles un satikšanās vietas. Starptautiskā teātra kritiķu asociācija (International Association of Theatre Critics) ir šāda vieta – šeit mēs varam dalīties pieredzē un uzskatos par skatuves mākslu un veidiem, kā par to rakstīt.

 

Žoržs Banū (Francija), AICT/IATC goda prezidents

Mēs, kritiķi, nevienam nepatīkam, tāpēc ir jauki apvienoties pašaizsardzības grupā, kurai jūties piederīgs, kur nav jātaisnojas vai jāpierāda sevi. Asociācija iedrošina un apvieno mūs.

Kritiķis informē – un tas ir viens no viņa eksistences iemesliem – taču viņš darbojas arī kā atklājējs, kurš spēj stāvēt pāri dažādiem virzieniem un saskatīt teātra globālo ainu. Viņa skatiens nav ne vienaldzīgs, ne neitrāls, jo vienmēr ietver domu par teātri un tā misiju. Kritiķis pārvar barjeras, ko nespēj pārvarēt mākslinieki: Tadeušs Kantors nesaprata Ježiju Grotovski, un Džordžo Strēlers nepieņēma Pīteru Bruku, tā tas joprojām ir ar daudziem citiem izciliem māksliniekiem. Kamēr mākslinieki ir ieslodzīti savos uzskatos, mēs esam tie, kas nolīdzina robežas, laipodami starp viņiem, lai nodotu skatītājiem ziņu par galvenajiem virzieniem un strāvojumiem, kuru metamorfozes un mitoloģiju esam izpratuši.

Kā kritiķi mēs cenšamies parādīt un komentēt mūsdienu teātra mākslas personību izdarītās izvēles. Jāatzīst, ka būtisks jauno kritiķu uzdevums ir uztvert un parādīt jaunas tendences, atpazīt nākotnes māksliniekus un gaidāmās pārmaiņas. Tāpēc Asociācija daudz dara, lai veicinātu jaunas kritiķu paaudzes parādīšanos. Savā vecumā viņi, šķiet, jūtīgāk uztver laika garu – zeitgeist. Jo teātris nevar sevi atdalīt no šī fenomena, ja vēlas atjaunoties. Tomēr ir svarīgi, lai jaunieši aktīvas kritikas vietā neiekristu dogmatisma slazdos.

Kritikas un mākslas – šajā gadījumā teātra – attiecības nevar būt vienlīdz nozīmīgas vesela mūža garumā. Mums ir jādomā par šo jautājumu. Kā neierūsēt? Kā nekļūt par «sliktu skatītāju» – personīgās pagātnes vergu bez jaunām vēlmēm? Ko darīt, ja vairs nerodam atbalsi un sajūtam akluma tuvošanos? Kā samierināties ar laika radītajām pārmaiņām un ietekmi uz kritiķa darbu? Tas ir profesionālās ētikas jautājums.

Kritiķis ir peldētājs, kas nodrošina saikni straumē starp diviem upes krastiem – skatuvi un publiku. Tāpēc viņam jāspēj aizturēt elpu. Mums regulāri jāpārbauda elpceļu izturība.

Kritiķis ir liecinieks, ko allaž nomoka hamletiskais jautājums – vai es drīkstu «būt vai nebūt» iemīlējies teātrī? Pārāk daudz mīlestības var novest pie liekas sentimentalitātes, bet mīlestības trūkums traucē sajūtu apmaiņu. Galvenais ir apzināties abas šīs pretišķības.

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt