Teātra Vēstnesis 17.12.2016

Ar dzīvu ķermeni un garīgu enerģiju

Ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Ditu Lūriņu sarunājas Mārīte Gulbe

 

Kopš šīs sezonas sākuma Andreja Upīša Sievietē Dita spēlē Elzu, kas pieņem emocijās balstītus lēmumus un traģiski vēlu apjauš patiesību. Intervijas laikā iepazīstu konstruktīvu, organizētu un draudzīgi atvērtu cilvēku.

Ja šī būtu situācija, kurā tu intervē savu kolēģi, ko tu jautātu?

Es pajautātu: kāpēc vispār nodarboties ar teātri?

Tas arī tev pašai ir aktuāls jautājums?

Kad atgriezos teātrī pēc Grētas piedzimšanas, pirmajā mēģinājumā sev jautāju: kas bija TAS un kāpēc? Skaties uz procesu un redzi, cik tas neobligāts. Ko tas tevī pilda? Tas, teātris, tā Lielā Persona. Acīmredzot, jo lielāka pieredze, jo lielākas prasības pret sevi un dzīvi. Kļūsti kaut kādā ziņā gan pielaidīgāks, gan skarbāks. Kad tikko ienāc teātrī, ir citi uzstādījumi – tev jāizkaro sev vieta. Kad esi kaut ko padarījis, pasmaržojis to, kas šķiet māksla, un kad pēc tam liek ar lielgabalu pa zvirbuļiem bliezt, tu vairs nevari tādā jaunības maksimālismā to darīt. Parādās: kāpēc? Es negribu!

Vai tev liek ar lielgabaliem pa zvirbuļiem bliezt?

Ir gadījies. Lai gan šobrīd ir foršs periods. Liels prieks, ka Sieviete aizgāja un mēs to cīņu izcīnījām. Tur ir galvenais, ko aktieris var vēlēties: amplitūda. Cīņa ar to, vai tu tiec visos augstumos un zemumos, vai katrā virāžā ieej slaidi vai ne. Aktierim pietiek, ka viņam ir grūts uzdevums. Tad viņš ir laimīgs, apmierināts. Kad nav lielu lomu, kas velk aiz matiem uz priekšu un ļauj izbaudīt to, ko tu jau vari, tad tie jautājumi nāk. Kāpēc? Vai vajag? Vai mani kādam vajag?

Nacionālais teātris lēnām, bet būtiski ir mainījies. Agrāk tik konservatīvais teātris tagad ir kļuvis enerģisks, radoši meklējošs. Kā jūti šīs izmaiņas teātra iekšienē? Vai notiek domubiedru grupēšanās ap režisoriem? Vai par sevi vari teikt – esmu kāda režisora aktrise?

Par sevi tā nevaru teikt. Esmu ārpus šīm grupām. Tas nav ne piespiedu kārtā, ne labprātīgi, vienkārši tā izveidojies. Jā, protams, man bija mans Poliščukas periods, ko daudzi izslimo vēl tagad un kas ir jāizslimo. Viņa man devusi ārkārtīgi daudz, iemācījusi to, ar ko es joprojām strādāju.

Esi teikusi, ka Gaļina Poliščuka izsitusi tev iepriekšējo pamatu un iedevusi jaunu. Asiņainu. Tā bijusi tava maize, līdz sastapies ar Elmo Nīganenu. Kāds ir tas asiņainais pamats?

Es biju nostrādājusi četrus gadus teātrī, un tad atnāca Poliščuka. Es ticu, ka viss atnāk tajā brīdī, kad esi gatavs vai tev ir galēji nepieciešams. Pūt, vējiņi! mēs iestudējām deviņus mēnešus, tas bija reāls iznēsāšanas periods. Es joprojām no saviem vārdiem neatsakos – Poliščuka ir mana otrā augstskola. Savā jaunības maksimālismā toreiz domāju – viss, ko deva Kultūras akadēmija, ir nederīgs. Paldies maniem pedagogiem, kuri to neņēma ļaunā un saprata, kas tas par procesu, kuram eju cauri. Vēlāk ir bijis tā, ka skatos uz jaunākiem kolēģiem un man caur galvu izskrien doma: «Tev Poliščuku bišķiņ vajadzētu, lai sadod pa visām vietām!» Viņa nostāda tādā stadijā, ka patiešām neko nevari. Nesaproti pat brīžiem, ko no tevis gaida. Labprāt to dotu, bet nesaproti, kā pie tā tikt. It kā tā ir tā pati reālpsiholoģija. Tas nav tas variants, ka akadēmija māca pēc Staņislavska, bet atnāk Poliščuka un māca pēc Mihaila Čehova. Viņa ieaudzina izturību un gatavību. Latviešu aktieris ir kautrīgs – vienmēr un visur. Četri gadi akadēmijā to neizsit. Manā gadījumā četri gadi teātrī arī to vēl neizsita. Un Poliščuka ļoti nežēlīgā kārtā tevī rada gatavību, ka var paprasīt kaut ko nospēlēt jebkurā, visnepiemērotākajā situācijā. Bija gadījums, kad mēs mēģinājām Mencendorfa nama pagrabā, visu dienu sēžam pie vienas ainas, un viņa saka: viņai krievu kursā (Poliščuka tajā laikā strādāja Baltijas Krievu institūtā) ir meitene, kādai tai ainā vajag būt Zanei. Viņa paņem telefonu: «Privet, privet, ti gde?» - «Guļaju po staroi Rige.» - «Prijģi, požaluista.» [1] Viņa atnāca, mūs viņa nepazīst. Gaļina pasaka: aina tāda un tāda, tev vajag panākt to un to. Meitene novelk virsdrēbes, nospēlē etīdi. Gaļina: «Paldies, sveiki!»

Un nospēlēja?

Protams. Viņa pēc tēla ir tieši tāda, kādu vajag, un viņai dots ļoti precīzs uzdevums: ko tev savā gribas darbībā vajag panākt. Profesijas būtība ir tajā, ka tev jābūt gatavam. Poliščukas «skola» ir bieza āda uz jebko reizē ar nenormālu elastību. Un viņa ņem nost tādu lieko pietāti pret to, kas ir tas darbs, ko dari. Skarbs darbs, bet to var darīt ar radošo vieglprātību. Un ne tik smagu attieksmi pašam pret sevi. Kā vērtību iemāca uztvert savu elastību – tevi met, un tu uz kājām!

Tāda metode, kad ļoti ilgi, intensīvi kopā strādā, veido netipisku tuvību. Visi kompleksi, domāšana, emocijas ir citu acu priekšā, savā ziņā tā ir iekšēja atkailināšanās, un cilvēks kļūst arī ievainojams un atkarīgs.

Jā, un es absolūti nedomāju, ka tā vajadzētu taisīt visas izrādes. Es to uztvēru kā mācību procesu, un man tas bija svētīgs. Gaļina arī apzinājās, ka viņai mūsos ir jāieguldās, lai kaut kas būtu. Tas arī ir Gaļinas teiciens: «Katrs aktieris ir litrs asiņu.» Aktieris var nemīlēt to režisoru, kas viņā ielējis litru asiņu, bet viņš vienmēr zinās – tas cilvēks to izdarīja, tāpēc es tiku jaunā attīstības posmā, tāpēc loma izdevās.

Dita Lūriņa – Kārina izrādē "Zeme un mīlestība" // Foto – Gunārs Janaitis

Vai tā var strādāt ilgtermiņā?

Domāju, ka nē. Ir labi, ja to periodu var dabūt kā mēslojumu augsnei, kurā tu pēc tam audz. Elmo ir pilnīgs pretstats Gaļinai. Viņā nav to nežēlīgo blakusparādību. Viņš ir harmonisks cilvēks un harmoniski izturas pret citiem. Viņam raksturīgs garš galda periods, pamatīga analīze. Iekšējais ceļš tiek smalki iztamborēts, pierakstīts eksemplārā. Un tad viņš prasa lasīt. Viņam vajag pārliecināties, cik no tā, ko esam izanalizējuši, varam nospēlēt pie galda. Elmo ir frāze, kas dzīvē pierādījās vairākkārt: ja jūs pie galda man nospēlēsiet ainu, tad uz skatuves jums būs vienalga, vai es jums palūgšu sēdēt pie lustras vai stāvēt proscēnijā, vai reālpsiholoģiski spēlēt pie galda un krēsla. Forši skan, jā. Un tad mums bija izrāde, pirms kuras atnāk Ojārs Rubenis un saka: «Mīļie, ir tā, ka nekas no skatuves tehnikas nekustas, ieskaitot priekškaru. Nebūs nekāda augšā lejā braukšana. Bet esmu pieņēmis lēmumu – publikas ir pilns teātris, mēs to izrādi spēlēsim.» Labi, katrs prātā pārliek – kur, kas, ko. Kad pirmās stresa pilnās ainas paiet, es pēkšņi sev saku: bet tu taču visu zini, kas tev jādara. Un izrāde aizgāja tā, ka daži kolēģi skatītāju rindās nebija pat pamanījuši, ka kaut kā trūktu. Un otrajā reizē, kad nobruka skatuves tehnika, nevienam nebija apjukuma vispār. Mums ar Uldi Anži pirmā cēliena beigās bija ļoti gara aina divatā. Un vienmēr pamanīju to kaifu ainas sākumā. Tu redzi, cik tā gara un grūta, bet arī zini, kur ir katrs akmentiņš, uz kura tev jāliek kāja. Aktieri dažreiz saka, ka viņiem vajag brīvību. Mēs bieži to jaucam ar horizontālo brīvību. Horizontālajā līmenī tu it kā visu laiku no jauna risini attiecības, visu laiku mēģini jaunus variantus. Bet kaut kas nav. Kļims meistarklasē teica: ja pele iedzīta stūrī, tā rāpjas uz augšu. Tas ir tas, ko es gaidu no režisora. Un Elmo to izdarīja. Jo viņam horizontālie jautājumi – par raksturu, par to, kas notiek, par attiecībām – ir pilnīgi skaidri. Tad tu kā aktieris vari sākt staigāt pa vertikāli, un tad jūtu dziļums, jūtu spēks, tava inteliģence, gars ir brīvs un var strādāt. Parādās telpa, kur tu vari ielikt kaut ko no sevis. To es saucu par brīvību. Elmo iedeva daudzus divriteņus. Teiksim, tāds termins «pirmās un otrās replikas likums» mums iepriekš nebija.

Kāds tas ir?

Ir tikai viena replika, uz kuru tu atbildi. Pat ja tavam partnerim ir monologs, tu reaģē tikai uz vienu konkrētu teikumu. Ja tas teikums ir pirmais, ko tu dari visu pārējo viņa teksta laiku? Ja tas ir pēdējais, ko tu dari pirms tam? Elmo ir šādi instrumenti, kurus viņš aktierim var iedot. Bet, ja pie tā esam nonākuši, noformulēju, kas ir tas, kas mani teātrī ļoti satrauc. Pieņemsim, ir keramiķis. Viņš ilgi gatavo izstādi, izvēlas telpu, strādā ar gaismām, podestiem, piemeklē mūziku un skaņu. Un tad viss ir perfekti. Bet viņš vispār nejēdz, ko darīt ar mālu! Kad citi sit plaukstas un saka: tas ir jaunais teātris, man gribas kliegt: nē, tas vispār nav teātris. Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu vizuālas performances, bet 21. gadsimta teātris ir tā mazā saliņa, kur vēl strādā ar dzīvu ķermeni un garīgu enerģiju.

Laikam Roberts Vilsons nebūs tavs mīļākais režisors...

Nebūs. Nolikt aktieri alvas zaldātiņa lomā, manuprāt, ir tā-ā-āda resursu izniekošana. Mani uztrauc, ja to postulē kā bezmaz vienīgo patiesību. Ja šāda tipa režisors vispār nekad nav plānojis pietuvoties dzīvajam cilvēkam, man sāp sirds par to.

 

Visu sarunu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2016. gada 4. numurā


[1]      «Sveika, kur esi?» – «Pastaigājos pa Vecrīgu.» – «Atnāc, lūdzu.» – krievu val.

 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt