Kroders Lasa

Apr
1
2017

Teātra anekdotes

Kad aktieri ir ķezā...

Viesību skats. Jaunam aktierim jātēlo flegmatiķis, kas puscēlienu nosnauž uz dīvāna. Aktieris tēlo, tēlo – līdz patiesi aizmieg. Krīt gala vārds, nu ir jārunā, bet tēlotājs guļ tāļāk. Vecāks kolēģis redz, ka nav labi, un, publikai nemanot, dod dusētājam labu grūdienu sānos. Gulētājs iedomājas, ka viņš ir savā gultā, ka viņu kāds negaidīts draugs par agru modina, atmet ar roku un rūc īgnā balsī: “Kas par ķēmošanos! Ļauj gulēt!” — “Celies, tev gala vārds,” vecākais kolēģis dusmīgi čukst. Tagad tik gulētājs attopas un sāk bērt savu tekstu. Publika tomēr neko nav manījusi. Viņai tēlojums izlicies dabīgs. (“Teātra Nedēļa”, 03.11.1929)

Vēdeklis

Dailes teātrī tāds paradums, ka pat pēdējā ģenerālmēģinājumā vēl strīpo lomas. Tā arī „Vēdekļa" izrādē. Direktors Smilģis liek sasēsties aktieriem uz kāpēm un sāk strīpot sufliera eksemplāru. Gustavam Žibaltam liela loma. Viens otrs skats krīt laukā zem nežēlīgā režisora zīmuļa. Izrādās veltīga visa mācīšanās, visas pūles. Tiek iznīcināts sviedriem vaigā pastrādātais darbs. Žibalts ir pazīstams kā liels jokdaris. Ne no tiem jokdariem, kas „plēš jokus", kā smejas, bet no tiem dzīves filozofiem, kam asprātības nāk pa muti tad, kad sirds asiņo. Viņš nopūšas un saka: „Tās tak liekas pūles, vēl strīpot. Daudz vieglāk izplēst lapas laukā. Vāki paliek ko vēdināt!" (“Teātra Nedēļa”, 29.09.1925)

Teātrī

Kāds aktieris nāk sūdzēties pie teātra direktora. Kolēgas vienumēr par viņu zobojoties, kamdēļ viņš lūdzot direktora aizstāvniecības. “Jā, jā, šie aktieri,” nosaka direktors, “tā ir viena īsta banda! Esat priecīgs, mīļais draugs, ka Jūs tāds neesat!” (“Teātra Nedēļa”, 20.10.1929)

Kad mēle samisās

Nacionālā teātrī “Aspazijas” izrādē Rodrigo Kalniņam Kaliasa lomā 5. cēlienā nāk frāze: “Pirms kokam zari jāapkapā, tad jāgāž pats...” Viņam samisas mēle un izrunājas: “Pirms kokam zari jāapkakā...” Šādu mazu pārrunāšanos, protams, neviens publikā neievēro, un arī aktieri uz skatuves – tikai viens otris paslepus pavīpsnā. Bet nākošais pretspēlētaja Tukidida – Teodora Lāča teksts jau saceļ jautrību. Viņam jāsaka: “To vieglāk izsacīt, kā padarīt.” (“Atpūta”, 25.03.1927)

Cilvēks, kas saprot apstākļus

Dailes teātrī spēlē “Grāfu Monte Kristo”. Bertučio lomā gadās uzstāties aktierim Edvardam Gudabam bez mēģinājuma, jo agrākais lomas tēlotājs slims. Gudabam jau nu reiz no dabas ir varena balss, bet korsikānietī – tā viņš domā – jālaiž vaļā visi reģistri. “Es esmu korsikānietis!” viņš tēlo, sizdams sev pie krūtīm. Direktors Smiļģis, kurš spēlē tam pretīm grāfu, redz, ka Gudabs, tādā garā turpinādams, aptumšos visu ansambli, ja neradīsies glābiņš. Viņš padomā, ko nu darīt? Rodas laba ideja. “Labi,” Smilģis improvizē. “Es negribu noliegt, ka tu esi korsikānietis, bet tādēļ nebūt nav tik dikti jāblauj!” Tas līdzēja. Gudabs turpināja sava briesmoņa lomu apvaldītākos toņos. (“Svari”, 18.04.1930)

Pērkons nevietā

Jaunā teātrī notika mēģinājums. Lugu, ja nemaldos, iestudēja Al[eksis] Mierlauks. Pašreiz uz skatuves viskarstākais mēģinājums. Pēkšņi dārd pērkons. Jāpārtrauc. Režisors noskaities iet meklēt, kas tur pērkoni taisa; bet aiz kulisēm viss mierīgi. Nav neviena. Pukodamies viņš atnāk atpakaļ. Atkal traģiskākā vietā dārd pērkons. Nu arī režisors sper zibeņus. Tomēr meklēšana paliek bez sekmēm, līdz pēc vairākiem pērkoņiem un zibeņiem atrada vainīgo: Laubertu, kas ar šņorīti kaut kādi aizvilcis un piestiprinājis, lai taisītu pērkonu. Kad uzgāja vainīgo, uz viņa grēcīgo galvu lija vesels pātaru lietus. (“Teātra Nedēļa”, 08.09.1929)

Veca Ādolfa vecais draugs

Ādolfs Alunāns, vērodams tipus savām lugām, labprāt draudzējās ar vienkāršiem ļaudīm. Kādā izrādē uz laukiem viņš sevišķi sirsnīgi sabrāļojās ar varen mutīgu veci – barona Šampiņa bijušo piķieri Jāni. Alunāns bija Jānim pacietīgs klausītājs, kad tas stāstīja citiem jau līdz apnikšanai dzirdēto historiju, ar kādu meistarību viņš vecos labos laikos pūtis savā piķiera taurē, gan “sapulcēties”, gan “mastā”. Bet tuvojas izrāde. Sāk sabraukt publika. Pienāk laiks – sākas izrāde. Otrā cēlienā Alunānam uz skatuves ir teksts: “Jāni, Jāni, kur tad tu paliec?!” Taisni tanī brīdī, apkopis zirgus, ienāk teātra zālē Jānis, tas piķieris. Klausās: tā likās, ka draugs šo būtu saucis. Alunāns atkārto: “Jāni, tad nāc jel, kad tevi sauc!” — “Tūlīt, tūlīt, kungs!” piķieris Jānis atsaucas, spraucas cauri solu rindām un kāps uz skatuvi. Uz pašas rampas vīru notver aiz svārkiem kārtībnieks: “Ei, kur tad tu?” — “Kā – kur? Kungs mani sauc!” Lielas pūles bij dabūt neīsto Jāni pie malas. Pa jandāliņa laiku izrāde uz minūti apstājās. Pēc izrādes Jānis sūdzējās Alunānam par kārtībnieka varmācību. “Jā, draugs!” Alunāns šim uzsita uz pleca: “Viņi ir skaudīgi, ka taisni tevi saucu un ne šos. Nu, nekas, šovakar mēs sēdēsim kopā pie galda.” Pēc šā piķiera tipa Alunāns, kā liekas, rādīja savu vareno vecā Labrenča tēlu lugā “Kas tie tādi, kas dziedāja.” (“Teātra Nedēļa”, 13.10.1929)

Nenovēršamais

Klaķieru šefs nāk pēc sava honorāra. “Par ko?” uzbļāva viņam sašutusē primadonna, “vai Jūs nedzirdējāt, ka vakar no galerijas svilpa?” — “Bet, kundze, tie taču bija tikai tie pāris ļaudis, kas bija savas biļetes pirkuši kasē.” (“Teātra Nedēļa”, 13.10.1929)

Nabaga Šekspīrs

— Un kas tad ir sarakstījis “Hamletu”? — jautā profesors kādam amerikāņu studentam pēc vairākām antiliterāriskām atbildēm. — Es gan nē, profesora kungs, — tas atbild. Tās pat dienas vakarā šis profesors ierodas viesībās un ar sašutumu stāsta šo gadījumu savai galda dāmai pa labi. — Un viņš tas tā tad patiesi nebij? — tā viņam atbild. Nu profesors mēģina saprasties ar savu dāmu pa kreisi. — Tā tad viņš tas tomēr ir bijis! — skan nākošā atbilde. Uztraucies par šādu Šekspīra nepazīšanu, nemodernais zinātņu vīrs pēc vakariņām stāsta šo gadījumu mājas mātei. Uz to mājas māte pabola acis un nopūšas: — Man liekas, jūs arī vairs neuzzināsit, kas to ir darījis? (“Teātra Nedēļa”, 10.11.1929)

Teātra kritiķis

[Belmaņa restorānā] ienāk lielais teātra kritiķis Ernests Manke, pieiet pie vecā cilts galda, kurš pienācīgā kārtā palicis tukšs. Novelk mēteli un saka sulainim: — Acumirklī nekā nevēlos. Mans ziņnesis gaida pie bufetes  es viņam pāris vārdu uzrakstīšu. Kritiķis Manke ir nupat kā bijis teātrī un redzējis jauno Meterlinka lugu, un grib šeit savai avīzei uzrakstīt īsu ziņojumu. Viņš nosēžas pie galda un raksta sekošo: "Vakar vācu teātrī izrādīja "Peleass un Melizande". Ko lai saka? Ko lai saka, draugi un biedri? Nav itin nekā ko teikt pēc šādas mākslas baudas. Cilvēks nodreb, klusi atstāj telpas un klīst pa puķainām pļavām un ieelpo liego tulpju smaržu. Un no visas sirds pateic Dievam,ka mums piešķirts šis gods, slava un mirdzošais burvīgums. Rītu es rakstīšu vairāk. Kaut kas sauc mani ārā naktī zem zvaigžņotā debess juma. Un es jūtu tikai vienu  raudāt un raudāt..." Kritiķis ieliek šo ziņojumu kuverā un liek to iznest savam ziņnesim. Tad viņš pamāj sulainim un saka: — Atnesiet man tagad sālītu gaļu ar skābiem kāpostiem." ("Spogulis", 12.10.1913)

Mākslas mīļotāji

Divi amerikāņi staigā pa Ģētes dzimtpilsētu Frankfurti. Viens no viņiem, sakarā ar starptautisko mesu, šeit jau vairākus mēnešus, otrs tikko iebraucis. — Un tagad es jums rādīšu Ģētes dzimtsmāju. — Ģētes? kas tad tas tāds? — Kā? Jūs nepazīstat Ģēti? Viņš taču sarakstījis populāro grāmatu: “Kopotie raksti”! (“Teātra Nedēļa”, 03.11.1929)

 


  Citi autora raksti 

 
 
Nora
Nora
3. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Lieliski! Būtu jauki turpmāķ vairāk lasīt vēsturiskos rakstus.
d0
d0
4. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Šīs anekdotes nebūt nav jaukākās, kādas uz ātru roku sakabinājuši. tā ;kroders lvi
Gils
Gils
4. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Ak, Dievs, tik nesmieklīgi!!! Tas skaitās gaumīgs humors vai arī apzināti veidots, kā kaut kas neveikls?
Fulklora
Fulklora
4. aprīlis, 2017 · Atbildēt
JARVUuu taLVIELŠU TELATRA ABEKDOŠU KRJUMS IR BAGĀTS KĀ JAU FOKLORAI PIEDERĪGS. TAČU TO NEKOPJ UN NABAGĀTĪNA, NEGRUPĒ.
latvie;su teātra prezidentes apjomos šādu interešu nav. Smucīga būšana!
Folkl
Folkl
4. aprīlis, 2017 · Atbildēt
Kļūdu rašanaos neizprotu, atvainojos,
 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta