Kroders Lasa

Apr
18
2017

Uz Nākotnes teātri tiecoties

Margarita Zieda: Vērojumi par aktiermākslu Vācijā un Latvijā

 

Minhenes Kammerspiele, kurā strādā mūsu aktieris Gundars Āboliņš un kas arī Teātra Vēstneša lappusēs vēl pirms gadiem diviem tika ar lielām cerībām nodēvēts par Nākotnes teātri, šosezon izraisīja satraukumu visā Vācijā. No tā pēkšņi aizgāja trīs publikas mīlētas aktrises, lieliskas mākslinieces, vienai no viņām publiski paskaidrojot, ka, redzot, kā viņu teātris attīstās, vēl vienu tukšu sezonu konkrēti viņai vairāk nevajagot.

Postdramatiskais teātris ieņem spēles laukumu

Intendantam Matiasam Lilientālam kļūstot par vadītāju Vācijas teātrim Nr. 1, un Minhenes Kammerspiele gadu desmitiem par tādu tika uzskatīta gan izcilās aktieru trupas, gan inscenējumu kvalitātes dēļ, tika liktas lielas cerības, ka viņš šo māksliniecisko organismu spēs attīstīt jaunā līmenī. No naftalīna te nekas nebija jāizvēdina – pēdējie divi intendanti Franks Baumbauers un Johans Zīmonss bija izveidojuši Vācijas spēcīgāko aktieru komandu un aicinājuši iestudēt visus svarīgākos mūsdienu režisorus, sākot ar Kristofu Martāleru, Franku Kastorfu, Renē Pollešu un beidzot ar Alenu Platelu, režijas trio Rimini Protokoll un Alvi Hermani. Teātris bija arī kļuvis internacionāli atvērts – trupu papildināja aktieri no citām zemēm.

Savu labo slavu profesionāļu vidū Matiass Lilientāls bija sastrādājis deviņdesmitajos gados, kopā ar Franku Kastrofu Berlīnē attīstot vienu no būtiskākajām Eiropas avangarda skatuvēm –Volksbühne am Rosa Luxemburg Platz, kā arī, no Kastorfa šķiroties, vienam pašam jaunā gadu tūkstoša sākumā Berlīnē izveidojot un 12 gadus vadot teātra kombinātu Hebbel am Ufer (HAU), viesizrāžu teātra platformu bez savas trupas, kuras repertuārā savienojās gan lielo pilsētas teātru mākslinieciski jaudīgākie veikumi, gan off grupu meklējumi. Pēdējiem turklāt nereti varēja būt arī pārsteidzoši zema kvalitāte, taču kopumā tas līdzsvarojās un piešķīra pat tādu kā bagātības un pilnas ainas sajūtu. HAU viesojās ne tikai Vācijas, bet visas pasaules mākslinieki. Latīņameriku, Āzijas un Austrālijas kontinentu ieskaitot.

Domājot par mūsdienu teātra iespējām, Matiasu Lilientālu interesē tikai un vienīgi diskursa attīstība. Īpaši viņu aizrauj atšķirīgu sabiedrības segmentu savienošanas iespējas, kas bez teātra starpniecības nekad nesatiktos. Tā ir Lilientāla lielā stihija un kaislība. Skatuviskā darba kvalitāte viņu principiāli neinteresē. Klasiski formāti ne tik. Psiholoģiskā teātra veidā iestudēta, nedekonstruēta Antona Čehova luga viņa leksikā tiek dēvēta par «mākslas kakām». Un tas pieder pie viscitētākajiem šā intendanta izteikumiem.

Minhenē nonācis uz visbagātākās pilsētas ielas – Maximilianstrasse, kurā atrodas Kammerspiele, Lilientāls sāka interesēties par iespējām, kā izdarīt tā, lai turīgais pilsētas skatītājs nonāktu tiešā konfrontācijā ar pasaulēm, ar kurām viņš nekad mūžā nebija saskāries. Sākotnējais fokuss krita uz augstajām īres cenām pilsētā, taču, Vācijā ienākot bēgļiem, pati dzīves realitāte nāca viņam talkā, lai minhenieti vēl radikālāk konfrontētu ar pasaules kolīzijām. Koncerti, tikšanās vakari, kopīga ēstgatavošana kļuva par svarīgu teātra sastāvdaļu. Taču ne jau šāds repertuāra papildinājums bija kļuvis par problēmu aizejošajām māksliniecēm. Ja vien citās repertuāra vienībās aktieriem būtu bijis gana daudz pilnvērtīgi ko darīt, izmantojot viņu mākslas spējas un meistarību pilnā jaudā.

Tieši Lilientāla teātrī šobrīd ir labi ieraugāms, kas notiek, kad, mūsdienu teātra žargonā runājot, performatīvo veidu izspēlē pret aktiermākslu. Un to darot tādā kā buldozera piegājienā, pēdējo nošķūrējot tā riktīgi malā.

Visi Lilientāla uz Kammerspiele aicinātie režisori ir strādājuši vai viesojušies ar saviem jau gataviem darbiem Berlīnes pilsētas teātros, taču tur tie aizvien ir ieņēmuši veselīgu sadaļu, ļaujot priecāties par mākslas formu daudzveidību. Un ļaujot izvēlēties arī ko citu. Intensīvu ielūkošanos cilvēka iekšējā pasaulē, piemēram.

Postdramatiskajai režijai totāli ieņemot spēles laukumu, kļūst ieraugāmi zaudējumi, kurus ir sastrādājis vācu režijas teātris, kas ir aizgājis pašam progresam pa priekšu un kurā kā nevienā citā Eiropas teātrī uz skatuves lielākoties vērojamas miskastes. Turklāt visos izrādes līmeņos. Gan aktierspēlē, gan dramaturģijā, gan  scenogrāfijā, gan kostīmos, gan galu galā režijā un visā teātra izrādē.

Cilvēks uz skatuves ir kļuvis pilnīgi neinteresants. Tas ir pārvērties plakanā, viendimensionālā zīmē. Bet pati aktiermāksla noapaļojusies tehniskā funkcijā. Kas sākas un beidzas ar uzdevumu – ātrāk vai lēnāk, skaļāk vai klusāk izrunāt tekstu, nostaigāt vai noskriet attiecīgu soļu daudzumu uz skatuves, saļimt, krist. Ar savu cilvēka – zīmes veidolu ilustrējot režijas tēzes par to vai citu tēmu.

Šādā veidā darbināts tiek tikai un vienīgi skatītāja prāts,  viņa emocionālo pasauli un dvēseli atstājot neskartu. Tāpēc neviens sen vairs nebrīnās, ka šādā situācijā cilvēki Vācijā aizvien vairāk dod priekšroku kino un grāmatām, kur valda pilnīgi cita aina.

Uz postdramatiskā teātra sausuma fona par vērtību vienu laiku izvirzījās personiski stāsti, privāti ķermeņi, privāts runas veids, autentiskums. Kādus gadus desmit tas visiem bija interesanti, taču tad apnika arī tas. Un nu jau tieši praktiķu vidū aizvien skaļāk ieskanas balsis par veco (!) «postdramatisko dogmu», no kuras pavisam aktīvi un praktiski tiek meklēta izeja.

Vinnētājs jeb jaunā teātra celmlauzis būs tas režisors, kurš  skatuves formā, kas ļaus sajust jaunā laika garu, spēs atklāt uz skatuves cilvēku visā tā ambivalencē, sarežģītībā, dzīvās saskarsmes dramatismā un mūsdienu komunikācijas citādībā.

 

Visu rakstu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2017. gada 1. numurā

 


  Citi autora raksti 

 
 
Sūtīt
 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta