Teātra Vēstnesis 18.04.2017

Gribu pumpēt muskuļus kā režisors

Ar Regnāru Vaivaru sarunājas Maija Svarinska

 

Regnārs Vaivars neapšaubāmi ir savā veidā izlēcējs – visinteresantākajā nozīmē, proti, režisors, kas nenogurdams tracina ar estētiskām provokācijām. Bet vienlaikus viņš var pārsteigt arī ar savu jutīgumu, smalku un dziļu varoņu attiecību izpēti, kā, piemēram, Aleksandra Vampilova lugas Vecākais dēls uzvedumā. Arī viņa Ingmara Bergmana darba Laulības dzīves ainas iestudējums Dailes teātrī liecina par meistarību izaicinoši spēlēties ar formu un gudri akcentēt jēgu. Ne velti tas pagājušajā sezonā nominēts kā Gada izrāde.  Tāpēc bezrūpīgi gaidīju mūsu sarunu, sak, rotaļīgi būs. Nebija. Gluži otrādi: grūti un brīžiem pat sāpīgi. Turklāt domāju, ka abiem.

Dažās jūsu izrādēs, piemēram, Bračkas, varēja just tādu kā latviskas ģimenes atmosfēru. Vai jaunā izrāde Lidojošais Travolta sasaucas ar ģimenes, mājas, dzimtenes problēmu mūsdienās?

Uzreiz gribu jautāt, ko nozīmē «latviskās»? Es neesmu nekādā citā ģimenē bijis, tikai latviešu, jo tādi ir mani vecāki. Ja būtu iespēja dzīvot gan latviešu, gan krievu vai vēl kādā citā ģimenē, tad es varētu teikt, ka ir kāda īpatna latviskā vide. Bet, jā, Bračkās runa bija par ģimeniskumu. Savukārt Lidojošajā Travoltā saskatu vēstījumu par noslēgtu sabiedrību. Skaitliski mazu, noslēgtu sabiedrību, proti, mēs esam noslēgtā sabiedrībā, bet tur ir ārpasaule.

«Mēs» – tā ir Latvija?

Nē. Vienkārši – mēs, cilvēki. Es nekad neesmu taisījis izrādes par Latviju, es tās taisu par cilvēkiem.

Kāpēc jūs ieinteresēja noslēgta sabiedrība?

Es nemelošu un neteikšu, ka mani sākumā lugā kaut kas būtu baigi ieinteresējis. Nē, vienkārši bija tādi apstākļi, tāds piedāvājums. Šis patiesībā ir pirmais gadījums manā dzīvē, kad es nevis pats izvēlos lugu, bet piekrītu piedāvājumam.

Cilvēki, kas norobežojušies no pasaules. Vai, jūsuprāt, tas ir raksturīgi mūsdienām?

Domāju, ka tas ir raksturīgi jebkuram laikam. Jebkurā laikā veidojas kaut kāda noslēgta sabiedrība – vai tas ir bijis klosteris vai eremīti, kas slēpjas tuksnesī, vai staroveri, kas noslēdzās un aizmuka, mūsējie, piemēram, uz Latgali, bet Krievijā bija vēl radikālāk. Viņi vispār apgalvoja, ka baznīca nav nepieciešama kā starpniece starp Dievu un cilvēkiem, tagad šī komūna dzīvo Rumānijā, jo Krievijā viņi tika vajāti. Pirmie kristieši jau arī bija noslēgta sabiedrība.

 ***

Vairākas jūsu izrādes rada iespaidu, ka pasaulē zūd īsta mīlestība.

Galīgi nepiekrītu šādam apgalvojumam. Ko nozīmē «īsta mīlestība»?

Es runāju par garīgām vērtībām.

Nē! Tas ir stāsts, ka, lūk, zāle agrāk bija zaļāka un tamlīdzīgi. Nekas nezūd. Cilvēks vienkārši pieņem jaunus apstākļus, un, kā attīstās cilvēka muskulatūra, tieši tāpat attīstās cilvēka smadzenes. Jā, ir jauni apstākļi, jauni apdraudējumi, un cilvēks ir spiests pielāgoties notiekošajam. Tas risinās arī manu aktieru spēlē. Tā ir mūsdienu dramaturģija – cilvēka nemitīga pielāgošanās jauniem apstākļiem. Varbūt mainās garīguma formulējumi. Bet mīlestība ir, un domāju arī, ka cilvēce nekļūst mazāk vai vairāk garīga. Mīlestība un garīgums – tā ir cilvēka nepieciešamība. Ja cilvēks nespēj mīlēt, tas ir tā, it kā rastos aizcietējums, no kura nespēj atbrīvoties. Arī garīgums cilvēkam ir nepieciešams.

Vai tad visiem?

Esmu absolūti pārliecināts, ka visiem.

Tikai ne visi to apjēdz. Vai tā?

Par to atkal neņemos spriest. Neesmu ne Dievs, ne pāvests, es nevaru uzņemties tādu atbildību, lai apgalvotu, vai cilvēks to apzinās vai ne. Varu izteikt kaut kādu pieņēmumu un to arī izsaku, strādājot ar aktieriem. Bet publiski to nedarīšu, tāpēc ka tiešām nejūtos tiesīgs izteikt šādus apgalvojumus. Ar aktieriem gan man tas ir absolūti nepieciešami – izteikt kādu apgalvojumu, pat ļoti pārdrošu. Daru to tikai viena iemesla dēļ, lai aktieris pats justos spējīgs būt pārdrošs un spējīgs pārliecināt.

***

No jūsu atbildēm saprotu, kāpēc man bieži vien jūsu izrādēs pietrūkst vispārinājuma.

Jūs vēlaties vispārinājumu, un es tajā saklausu vēlmi, lai es strādātu atbilstoši jūsu priekšstatiem par teātri. Jums taču ir kaut kādi priekšstati par teātri. Par ideālu teātri, kuru jūs tā kā vēlētos redzēt. Bet, ja to neredzat, jums ir grūti pieņemt, ka kāds cilvēks necenšas jūs apkalpot. Domāju, ka visi kritiķi tomēr vēlas, lai viņus apkalpo. Kurš gan nevēlas, lai viņu apkalpo. Es atnāku uz restorānu un gribu, lai mani apkalpo...

Gribu tikai iestarpināt, ka kritiķis vienkārši mīl teātri.

Es tam tā kā vēlētos ticēt. Visticamāk, ka arī ticu. Tiešām ticu, ka katrs cilvēks vēlas mīlēt, un arī ticu tam, ka kritiķis vēlas mīlēt izrādi. Bet kritiķis arī vēlas, lai viņu mīl. Galu galā ir arī jautājums, kāpēc kritiķis ir izvēlējies šādu profesiju. Vai tā ir viņa mīla pret teātri, vai tās ir kaut kādas viņa nerealizētas ambīcijas? Domāju, ka lielākoties kritiķi ir tie, kas nobijušies kļūt par aktieri vai režisoru.

Izplatīts viedoklis... Šī profesija pati par sevi taču ir ļoti vilinoša.

Es tiešām ticu gaišajam cilvēkā, bet piekrītu arī Dostojevskim, kas ir viens no maniem mīļotiem autoriem, – cilvēkā ar visu viņa vēlmi tiekties pie Dieva ir arī ļoti daudz instinktu, kas liek pašam sev iestāstīt, ka es to daru, gribēdams darīt labu pasaulei, bet ļoti bieži vienkārši vēlos pašapliecināties.

Nesāksim strīdēties...

Nē, nē, nestrīdamies... Bet, lai bišķiņ tas patosa plīvurs nokristu, uzreiz varu pateikt, ka pamatā vienkārši strādāju savu darbu. Tāpēc arī neromantizējiet visu pārlieku. Jā, es vienmēr kaut ko gribu pateikt un to arī pasaku, bet būtībā vienkārši ar šo profesiju pelnu naudu. Šeit varu atcerēties, ka divus gadus biju prom no teātra un darbojos pavisam citā profesijā, pelnot trīsreiz vairāk naudas. Taču vienā brīdī man palika garlaicīgi, jo tas neatsver to, ko vēlos darīt visvairāk un protu darīt vislabāk.

Jūs, kā saprotu, cenšaties būt maksimāli godīgs pret sevi un skatītāju?

Jā, cenšos. Ļoti labi apzinos, ka nevajag sāpināt citu cilvēku. Tajā pašā laikā arī saprotu, ka, iespējams, esmu to visu pats sev iestāstījis. Iespējams, neesmu godīgs un eju uz kompromisiem. Būtībā absolūti neizslēdzu šādu iespējamību. Iespējams, es vienkārši koķetēju, sakot, ka esmu bezkompromisa cilvēks un ļoti godīgs.

 

Visu rakstu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2017. gada 1. numurā

Atsauksmes

  • maz dzirdama frāze 19.04.2017

    Domāju, ka visi kritiķi tomēr vēlas, lai viņus apkalpo. Kurš gan nevēlas, lai viņu apkalpo. Es atnāku uz restorānu un gribu, lai mani apkalpo...
    Gribu tikai iestarpināt, ka kritiķis vienkārši mīl teātri.
    Es tam tā kā vēlētos ticēt. Visticamāk, ka arī ticu. Tiešām ticu, ka katrs cilvēks vēlas mīlēt, un arī ticu tam, ka kritiķis vēlas mīlēt izrādi. Bet kritiķis arī vēlas, lai viņu mīl. Galu galā ir arī jautājums, kāpēc kritiķis ir izvēlējies šādu profesiju. Vai tā ir viņa mīla pret teātri, vai tās ir kaut kādas viņa nerealizētas ambīcijas?
    LABI RŪKTS, LAUVA. Katrs neuzdrošināsies.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt