Teātra Vēstnesis 06.06.2017

Pasaules pārdzemdēšana

Līga Ulberte: «Tuvā pilsēta» Nacionālajā teātrī 

 

Mūsdienu lietuviešu autora Marjus Ivaškeviča dramaturģiskā pasaule ir fascinējoša. Sirreāla un absurda, biedējoša un smieklīga, izaicinoša un poētiska vienlaicīgi. Tuvā pilsēta, ko Nacionālajā teātrī iestudējis Kirils Serebreņņikovs, ir trešā latviski tulkotā Ivaškeviča luga (vēl arī Kaimiņš un Izraidītie), kas gan piedzīvojusi zināmas transformācijas, salīdzinot ar 2005. gada oriģinālu. Lugas pirmajā variantā kādas zviedru ģimenes vīrs un tēvs Svante regulāri nedēļas nogalē pamet mājas Malmē, lai ar draugiem dotos uz netālu esošo Kopenhāgenu, pilsētu jau citā valstī. Viņa sieva Annika, mēģinot saprast svešās pilsētas vilinājumu, arī dodas uz Kopenhāgenu un ceļā iepazīstas ar kādu sievieti Birgitu, kura pierunā viņu pavadīt nakti ar vīrieti-prostitūtu Larsu. Laika gaitā arī pati Annika kļūst par prostitūtu Kopenhāgenā un dzīva vairs Malmē neatgriežas. Paralēli Annikas liktenim Ivaškevičs zīmē mūsdienu sirreālisma labākajiem paraugiem piederīgu ainiņu virkni starp zviedru un dāņu kultūras «ikonām» – Karlsonu un Nāriņu. Karlsons ir noķēris Nāriņu zvejas tīklā, tur viņu gūstā un dažādi pazemo Malmes ostā, pie tam Nāriņa nerunā, līdz ar to tas faktiski ir Karlsona monologs. Reāla notikuma inspirēto sižetu par 2000. gadā uzbūvētā tilta savienotajām pilsētām – Zviedrijas Malmi un Dānijas Kopenhāgenu, kurās cilvēkiem bez īpašas piepūles izdodas dzīvot dubultu dzīvi, Rīgas versijā autors atbrīvojis no konkrētas lokācijas un ģeogrāfisko vietu nomainījis kartei nepiesaistīts, konstants apziņas stāvoklis, kurā atrodas visi lugas varoņi, – nespēja būt pašam, nekļūstot par kādu citu.

Latviešu versija

Kirila Serebreņņikova izrādes struktūra ir grūti pārtulkojama vārdos savas apzinātās fragmentētības dēļ. Darbība uz skatuves organizēta konsekventās paralēlēs un/vai opozīcijās, vienlaikus sapludinot it kā tieši nesaistītas realitātes un tādejādi neļaujot nošķirt arī iestudējuma tehnoloģiju un filozofiju. Proti, tas, kā notiek, vienlaikus ļauj saprast to, kas notiek. Un otrādi.

Sižetiski arī Tuvās pilsētas «latviešu» variantā ir skaidri nošķiramas divas paralēlās darbības līnijas. No vienas puses ir laulāto Annikas un Ivo attiecības, kas attiecīgi sazarojas tālāk katra savā tilta pusē jeb šeit un tur. No otras puses – Karlsona un Nāriņas stāsts transformējies par neskaidrā vietā notiekošu mocītāja un upura seansu starp vīrieti Bilu un sievieti Sirenetu (itāliski – nāriņa). Sienu starp šīm pasaulēm izrādē nav. Jeb, precīzāk sakot, tās ir plūstošas un nedefinējamas, un, tāpat kā neona uzraksti ŠEIT un TUR, atkarīgas no varoņu konkrētā brīža skatpunkta. 

Foto - Kristaps Kalns

-----

Nežēlīgi ironiskā kārtā šis raksts tapa īsu brīdi pēc brutālā Krievijas varasiestāžu iebrukuma Kirila Serebreņņikova dzīvoklī un teātrī Gogoļa centrs Maskavā. Un režisora pirmo atgriešanos sociālo tīklu komunikācijā pāris stundu laikā bija «nolaikojuši» vairāk nekā 17 000 cilvēku. Lai kā dauzītu durvis Rīgas izrādes laikā promejošie skatītāji (tādi, protams, ir), Tuvās pilsētas esamība Latvijas Nacionālā teātra repertuārā ir radošās brīvības indikators. Un Kaspara Zvīguļa Bila pēdējos vārdus ir grūti nedzirdēt: «Cilvēki ir atšķirīgi. Varbūt. Tikai ne tumsā.»  

 

Visu rakstu lasiet žurnāla "Teātra Vēstnesis" 2017. gada 2. numurā

Atsauksmes

  • preziks 13.06.2017

    Vārdu sakot, ak, cienījamā k-dze, varam apsegties. Lai tik tas Serebreņņikovs te mājo ar Rubenim klēpī sēdēdams, kritiķes atbalstīs. Zemisk, vēlreiz zemiski. Teātra kritiķes kādas trīs vajadzētu notest pie Brīvības pieminekļa pa pliku d..., varbūt iestātos kaut daļējs. Izvirtusi māksla un tādas pat vērtētājas.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt