Silvija Radzobe 30.08.2018

“Kaut tikai vienu reizi!”, jeb latviešu teātra skatītāju kaisles lappuses

Kārlis Veics. 1925. gads, Rīga. Fotogrāfs: Kārlis Bauls // Foto no RMM arhīva

Meklējot materiālus Dailes teātra aktiera Kārļa Veica (1902-1983) portretam, ko paredzēts ievietot topošajā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”, pēc doktorantes Ērikas Zirnes ieteikuma devos uz Latvijas Valsts arhīvu. Tur blakus citiem reiz ļoti populārā aktiera dzīves dokumentāliem liecinājumiem atradu mapi ar viņa talanta un viņa paša pielūdzēju vēstulēm, kas rakstītas 20. gadsimta 20.-30. gados un arhīvā nonākušas 80. gadu sākumā. Kā tās nonākušas arhīvā, pagaidām nav noskaidrots, jo aktieris Otrā pasaules kara beigās devās emigrācijā – vispirms uz Vācijas DP, pēc tam uz ASV, kur kopā ar dzīvesbiedri Hermīni Kiopi, arī bijušo Dailes teātra aktrisi, apmetās Bostonā.

Padomju laikā Kārļa Veica vārds latviešu teātra vēstures apcerējumos pieminēts reti un garāmejot, jo rakstīt par emigrantiem nebija iesakāms. Plašāko rakstu par šo reiz izcilo aktieri sacerējusi Lilija Dzene 90. gadu pirmajā pusē – tas ievietots grāmatā “Ar zelta lāpu rokā”.

Kārlis Veics galvenokārt spēlēja divu tipu lomas – tā saucamos spilgtos raksturus un mīlētājus. Veics ar vieglu rūgtumu piemin, ka visbiežāk Smiļģis viņam iedalījis tādas raksturlomas, ko var dēvēt par ļaundariem. Tās ir nozīmīgas lomas, bet reti galvenās, jo galvenās ar teātra vadītāja tiesībām sev allaž ņem pats Eduards Smiļģis. Sev iedalīdams liela mēroga pozitīvos protagonistus, Smiļģis negatīvo antagonistu lomas tik tiešām bieži uztic Kārlim Veicam. Tātad viņam ir interesanti ar šo aktieri spēles laukumā pacīnīties. Bet ne tikai. Smiļģis kā ģeniāls režisors zina, cik nozīmīgs teātrī ir ritms, un to veido pretstatu savienojums, arī aktiermākslā. Temperamenta ziņā lielākus pretstatus kā Smiļģi un Veicu grūti iedomāties – cik pirmais eksplozīvs, ekstraverts, skaļš, tik otrais – apvaldīts, intraverts, spriegi klusināts. Smiļģis ir 16 gadus vecāks par Veicu, gara auguma, tumīgu miesasbūvi, bieziem (krāsotiem) ogļmelniem matiem, Veics – jauns, augumā īsāks, bet ar ideāli sportisku vīrišķīgu ķermeni, dabiski tumšbrūniem kupliem matiem. Pie Smiļģa un Veica nozīmīgākajiem nešķiramajiem antagonistu pāriem pieder Dons Karloss un hercogs Alba (“Dons Karloss”, 1928), Indulis un Mintauts (“Indulis un Ārija”, 1930), Gēsta Berlings un Sintrams (“Gēsta Berlings”, 1933), Krustiņš un Pūlīšu Paulis (“Pazudušais dēls”, 1936), Otello un Jago (“Otello”, 1937), Ernanī un dons Karloss (“Kastīliešu gods”, 1937), Fausts un Mefistofelis (“Fausts”, 1940). Fakts, ka Induļa lomas tēlotājam bija 44, bet viņa tēvu paaudzes pārstāvim 28 gadi vai ka jauneklis Krustiņš bija piecdesmitgadīgs, bet viņa laikabiedrs Pauls trīsdesmitsešgadīgs, acīmredzot nevienu neizbrīnīja. Tāpat kā apstāklis, ka veiklajam kalpam Figaro bija 49, bet kungam Almavivam – 33. Mūsdienās grūti teikt, vai tā bija vispārēja tālaika teātra un skatītāju vienaldzība pret aktieru reālo vecumu vai Smiļģa smieklīga kaprīze, ko visi ignorēja viņa personības lielās autoritātes dēļ.

Taču vislielāko publikas (respektīvi, daiļā dzimuma) mīlestību, apbrīnu, pat pielūgsmi Kārlis Veics izpelnījies, spēlējot dažāda kalibra bonvivānus lētās Rietumu melodrāmās un salonkomēdijās, kā arī operetēs, kas burtiski pārpludina Dailes teātra skatuvi 30. gadu lielās ekonomiskās krīzes laikā. Kā raksta J. Sudrabkalns, “.. ir krīzes laiks, bet .. teātrī var pasildīties labklājības, elegances, sentimentālas nokrāsas erotikas un bezrūpības saulē”. Tādas ziepju operas kā “Sultāna harēms”, “Trīskārt mirušais Pēteris”, “Ženija startē”, “Māte vai meita?”, “Nauda valda pasauli”, “Zisija”, “Antons Hits” publikai teātrī kaut uz pāris stundām ļauj aizmirst drūmo realitāti, jūsmojot par skaisti ģērbtiem cilvēkiem šikos interjeros un viņu ar dzīves īstenību maz saistītajos pārdzīvojumos. Lūk, kādas problēmas šajos iestudējumos sava laika kritikas viegli ironiskā skatījumā jārisina Kārļa Veica neatvairāmajam vīrietim. Par “Antonu Hitu”: “Sekot sievai vai mīļākajai? Lugas galvenais varonis Antons Hits cieš dvēseles mokas, līdz saņem pelnīto sodu un ... aiziet dzīvē ar mīļāko. No tēlotājiem, kā aizvien, izcēlās Kārlis Veics Hita lomā.” Par “Māte vai meita?”: ”Lugas darbība norisinās kādas Šveices lielas viesnīcas telpās. Raibie mīlas skati norit .. it interesanti, kad tos veikli izrāda Emīlija Viesture jauno atraitni, Bramberģe viņas meitu un Kārlis Veics jautro uzdzīvotāju un visu sieviešu mīļotāju Leonu Heiderihu.” Kārļa Veica varoņi šajos iestudējumos ir jauni, ārēji vēsi skaistuļi ar uguntiņu, kas sievietes (kā uz skatuves, tā zālē) īpaši pievelk ar savu šķietamo neieinteresēto ieinteresētību tuvākās attiecībās. Viņi virtuozi dejo, eleganti tur šampanieša glāzes, labi nostādītā balsī dzied, veikli skūpsta dāmu rociņas... Par publikas dedzīgo reakciju Ofenbaha “Skaistās Helēnas” iestudējumā, kur titullomā uzstājas Milda Brehmane-Štengele, Pariss ir Kārlis Pabriks, Menelajs – Augusts Mitrēvics, bet Kalhass – Kārlis Veics, presē rodams humoristisko recenziju autora Kokaīna vērojums, ka “publikai tas viss tā patika, ka zāle rēca kā tūkstots izsalkušu tīģeru. No aplausu rīboņas bira kaļķi no griestiem” .

Par gluži vai trakumu, ko Kārļa Veica tēlotie donžuāni izraisa sieviešu-skatītāju vidū, liecina Latvijas Valsts arhīvā glabātās apmēram simts vēstules, kā arī vairāk nekā astoņdesmit zīmītes un vizītkartes, ko aktieris saņēmis. Viņam raksta no Rēzeknes, Jaunjelgavas, Mazsalacas, Rīgas, Lēdurgas, Jelgavas, Saldus, Lugažiem, Ventspils, Liepājas, Valmieras, Madonas, Bauskas, Cēsīm, Slokas, Kalnciema – tātad faktiski no visas Latvijas. Raksta, cik jaušams, pieaugušas sievietes, pusaudzes un pat desmit gadus veca meitene. Dominē lūgumi sniegt autogrāfus, bet ne tikai. Neprātīgas apjūsmas pilnas rindas mijas ar atzīšanos mīlestībā, neatlaidīgiem aicinājumiem uz randiņiem, seksuālu piedāvāšanos (“kaut tikai vienu reizi”), informāciju, ka aktierim tiek sekots – gan uz ielas, gan kafejnīcās un viņa mājas kāpņutelpā...

Lai arī nav zināms, vai no aktieriem Kārlis Veics savā laikā bija vienīgais tik lielā mērā iekārotais vīrietis, taču tādu kvēli saturošas citiem aktieriem – gan toreiz, gan tagad – veltītas vēstules nav nācies lasīt.

Dažas vēstulītes parakstītas, cik jaušams, ar īstiem vārdiem, citas – ar izdomātiem. Blakus psihiski veselu vai tikai vieglas histērijas skartu sieviešu jūsmai jaušami, kā šķiet, arī garīgi traumētu personu izpausmes. Daži piemēri [1]:

- Daiļais māksliniek! Esmu ļoti sajūsminājusēs par to jauko attēlu, kuru Jūs spējat radīt uz skatuves! Renate Graudiņš, 1929.

- Jums izteikšu komplimentus par Jūsu spēli, kā piem.: “Amors uz drednauta”, “Valša sapnis”, “Mana māsa un es”, “Dejotāja”, “Nina Gallas”. Jūs bijāt tik pārdrošs, atstājāt man pārāk lielu iespaidu. L. Sprukts, 1932.

- Vai Jūs tiešām nevaru kad satikt, jo tā būtu tiešām bauda lūkoties acīs, kuras mani ir apbūrušas, un klausīties balsī, kura ir jaukākā mūzika. Ardievu, “mīļais”! Ira Krūmiņš, 1935.

- Mīļo Kārli! Ja jūs zinātu, kā mēs jūs mīlam.

- Mans sapni jūs! Vēlos būt pie jums un skūpstīt jūsu bālo pieri. Mīlu jūs vairāk par savu dzīvību. [..] Tikai īsu īsu brīdi vēlētos būt ar jums vienatnē.

- Ļoti ilgi esmu gaidījusi izdevību Jūs redzēt. Šodien mana vēlēšanās piepildījās. Redzēju Jūs Brīvības ielā un vēlāk Kalta kafejnīcā. [..] Pagājušā gada decembrī Jums aizrakstīju, bet neatbildējāt. Protat būt nežēlīgs. Dāma zili-raibā cepurē E. Ķimenis, 1937.

- Es jūs redzēju, spēlējot “Burvju liesmā”, un jūs man loti ļoti patikāt. Jūs bijāt brīnišķīgs! Lūdzu, vai jūs nevarētu atsūtīt man savu fotogrāfiju ar parakstu. Es jums visu mūžu būšu pateicīga. [..] Es jau esmu tikai maza meitene, 10 gadu veca .. . Es arī gribu kādreiz tik brīnišķīgi spēlēt kā Jūs. Un es atkal skolā mācīšos uz 5, es eju pamatskolas 3. klasē. Rute Šternmanis, 1940.

- Jūsu radītie mākslas tēli neizdziest manā atmiņā tik ātri kā skatuves ugunis, un tāpēc dabīgi, ka šo fantāzijas ziedu aromāts tik dzīvi reibina arī citas sirdis. Cienu Jūs no mūsu mākslinieku saimes vislabāki, jo atrodu, ka Jūsu pārdzīvojumi nāk no Jūsu pašu dvēseles nemāksloti, spontāni un artistiski rafinēta daiļuma apdvesmoti. Formas valodas mūzika ir Jūsu mākslas burvība. Austra Paegle, 1936

- Jūs esat atstājuši uz mani ļoti simpātisku iespaidu, kā sekas: vēlos Jūs redzēt. “Es tevi meklēju kā neredzīgais dienu,/ Kā nāves apēnotais jaunu dzīvību” (F. Bārda). E.Ķ., 1936

- Gaidīšu tādu ģīmetni, kādu es Jūs redzēju sapnī. Svētdienas naktī Jūs bijāt apburoši skaists. Tas bija skaists un brīnišķīgs sapnis, kuru es nekad neaizmirsīšu. Ai! Kaut tas būtu arī īstenībā noticis. Ira Martinson

- Dārgais! Kādēļ Tu tik ilgi izvairies no manis? Es tik ļoti vēlos Tevi redzēt... Ceru, ka Tu neesi mani aizmirsis. Ja Tev ir iespēja, tad atnāci kafejnīcā “Otto Švarc” trešdien, t.i., 9.02, plkst. 7,30. Sēdēšu pie trešā galdiņa pa labi. Nevaru aizmirst Tavus skūpstus un glāstus. Tava – Tevi neaizmirstošā Lorette

- Gaidīšu Jūs šovakar pēc pirmā starpbrīža otrā cēliena sākumā foajē pie 4. kolonnas. Bet, lūdzu, nākiet viens pats. H.L.

- Es jums ko lūgšu, un jūs nekādā ziņā nedrīkstat atteikties. Tas jums nemaksās daudz pūļu. Es vēlos Jūs reiz redzēt, ne uz skatuves, bet privāti. Tikai vienu reizi. Esiet tik labiņš. Vijolīte

- Es par Jums tā jūsmoju kā ne par vienu mākslinieku. Ilze Strauja

- Es vienmēr jūsmoju par jūsu spēli, bet “Zisijā” tā pārspēj visu līdz šim redzēto. Aina Vītols

F. Kreislera "Zisija" Dailes teātrī (1936, rež. E.Smiļģis). Francis Jozefs – Kārlis Veics // Foto no RMM arhīva

Ir pamats domāt, ka Kārlim Veicam vēstules, lūdzot autogrāfus, agrā jaunībā rakstījušas arī divas vēlāk slavenas latviešu aktrises – Vera Singajevska un Ņina Leimane.

Jo arhīvā glabājas šādas vēstulītes: “Atļausiet izlūgties no Jums Jūsu parakstu kā atmiņu par Jūsu cēlo, ģeniālo personību. Ņina Leimanis, 1940.” Un: “Ļoti lūdzu Jūsu autogrammu. Adrese: Mazā Nometņu ielā 5-61. V. Nāburgs j-kdzei, nodot Singai. 1940.8.04.” Dibināts iemesls ir domāt, ka nākamo vēstuli rakstījusi vai nu Veras Singajevskas klasesbiedrene, vai arī viņa pati, uzdodoties par savu klasesbiedreni: “Es jums lūdzu, parakstiet šo foto, jo no jums atkarājas manas draudzenes dzīve. Viņa ir liela teātra mākslas cienītāja. (..) Es nekaunēšos un runāšu atklāti. Viņa ir iekš jums iemīlējusies. Viņa ir palikusi pavisam nervoza, neguļ un nevar mācīties, tas ir tas sliktākais, jo šogad viņai jābeidz pamatskola. Rītu viņai ir dzimšanas diena, kurā tai paliek 14 gadi. Neviens nevar viņu iepriecināt, jo viņas vienīgā (acīmredzot, pārrakstot vēstules uzmetumu no melnraksta tīrrakstā, pazudis kāds vārds, kas varētu būt – “cerība”, “vēlēšanās” vai kas līdzīgs – S. R.) ir jūsu paraksts, uz kuru tā cer. (..) Talantu viņai ir atzinuši vairāki skolotāji. Viņa ļoti labi dejo un diezgan labi dzied. Jūs droši vien saņēmāt ielūgumu uz Beatrises Vīgneres deju vakaru. Par viņas dejošanu visi bija sajūsmināti, jo bez vingrā un vijīgā ķermeņa tai ir labs tēlojums. (..) Viņa ir tiešām jauka meitene, bet, kad kāds apvaino jūs, tad viņa aizstāv līdz asarām. Svētdien viņa atrada kādu rožu lapiņu pie jūsu dzīvokļa durvīm, kuru tā glabā vēl tagad. (..) Ar lielu dedzību un godbijību viņa krāj jūsu fotogrāfijas. Ja esat parakstījis šo fotogrāfiju, tad atsūtiet Brīvības iela nr. 95/97 – dz. 4. Nodot Vērai S.”

Citēto vēstuļu fragmenti apliecina, ka fanu kultūra, ko daži saista tikai ar mūsdienu sociālo tīklu izplatību, bijusi aktuāla jau 20. gadsimta 20.-30.gados. Bez tam – minētie teksti dod iespēju izdarīt secinājumus ne tikai par teātra mākslas spēcīgo seksuāla rakstura iedarbību uz publiku, bet arī par teātra un dzīves sarežģītajām attiecībām.

 


[1] Citēts no: Kārļa Veica pielūdzēju vēstules, Latvijas Valsts arhīvs, 477-1-17, 21.-58.lpp. Precīzas citēto avotu norādes skat. S. Radzobes rakstā “Kārlis Veics – teātrim nolemtais”, kas tiks publicēts grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”, kuru pašlaik izdošanai gatavo LU Akadēmiskais apgāds.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • varētu runāt bez gala un malas 22.10.2018

    Ja sāktu atcerēties Drāmas teātrī neatbilstības gadu ziņā..Vai, man" dieniņ! Visu padomju laiku īpaši sākot ar 50tiem gadiem.

  • jautājums 23.10.2018

    Vai patiesi Hermīnes uzvārds bija KIOpe?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt