Andris Siksnis 25.06.2019

STUDENTS PĒTA: Teātris un sports – kopīgais un atšķirīgais

Skats no izrādes "Cerību ezers aizsalis" (JRT, rež. V. Nastavševs, 2018) // Foto – Ansis Starks

Atbalstot jauno teātra kritiķu un praktiķu veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, Kroders.lv lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas, vēstures un prakses diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam izvilkumus no Andra Sikšņa bakalaura darba “Teātris un sports: kopīgais un atšķirīgais”, kas izstrādāts Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, Teātra un kino vēstures un teorijas katedrā (darba zinātniskā vadītāja – prof. Silvija Radzobe).

                         

Bakalaura darbs “Teātris un sports: kopīgais un atšķirīgais” veltīts divu nozīmīgu mūsdienu kultūras sastāvdaļu – teātra un sporta – salīdzinājumam, kam pamatā ir amerikāņu teātra režisora un teorētiķa Ričarda Šēhnera (Richard Schechner) divdesmitā gadsimta otrajā pusē veiktie pētījumi performances laukā, kur teātris, sports, rituāli, rotaļas un spēles aplūkoti kā galvenie performances jeb priekšnesuma atzari, kurus vieno daudz kopīgu pazīmju. Par kopīgo teātrī un sportā rakstījuši arī vairāki izcili latviešu teātra režisori. Savukārt citi latviešu režisori sporta tematiku un tā elementus pielietojuši savu izrāžu skatuves darbībā un vēstījumā. Šajā pētījumā analizēti dažādi teātra un sporta pasaules aspekti, iezīmējot kā izteikti radniecīgo, tā fundamentāli atšķirīgo abu nozaru specifikā gan Latvijas, gan pasaules kontekstā.

 (..)

Tēma ir aktuāla jau kopš 20. gs. 20. gadiem, kad vācu teātra režisors un teorētiķis Bertolts Brehts (Bertold Brecht) savās publikācijās sāka notiekošo teātra izrādē salīdzināt ar sporta pasākumu norisi. Plašākos pētījumus, analizējot teātri un sportu kā performances paveidus, veicis amerikāņu režisors un performances teorētiķis Ričards Šēhners (Richard Schechner), kurš aizsāka performances pētniecību 20. gs. 60. gadu beigās, kas vēlāk tika apkopota un papildināta grāmatā “Performances teorija” (Performance Theory, 1988). Latviešu performances pētniecības laukā veikti nedaudzi pētījumi, plašākie no tiem: performances praktiķes un pētnieces Zanes Matules “Performance Latvijā 1963–2009”, kas nav padziļināti analītisks pētījums, bet vairāk latviešu performances notikumu vēsturisks pārskats. Otrs pētījums ir teātra kritiķes Ievas Rodiņas maģistra darbs “Performatīvie aspekti latviešu postdramatiskajā teātrī” (Latvijas Universitāte, 2013), kurā analizētas performances iezīmes latviešu teātra iestudējumos. I. Rodiņas darbā cita starpā padziļināti pētīta performances teorija, vēsture un attīstība, tādējādi tas uzskatāms par plašāko un padziļinātāko latviešu autora pētījumu par performanci.

Atšķirībā no ārzemju pētniekiem latviešu teātra zinātnes laukā līdz šim nav veikti pētījumi, kuros tiktu savstarpēji salīdzināti un pretstatīti teātris un sports, analizējot šos abus kultūras paveidus kā performatīvā, tā organizatoriskā aspektā. Darba novitāte izpaužas tajā, ka šis bakalaura darbs ir pirmais tāda veida pētniecisks mēģinājums latviešu teātra zinātnē.

Būtiska nozīme bakalaura darba tapšanā ir tā autora pieredzei profesionālajā sportā – pētījuma autors ir profesionāls hokejists, Latvijas hokeja virslīgas 2018./2019. gada čempionvienības “Mogo” spēlētājs, kas iepriekš pārstāvējis arī ārzemju hokeja klubus.

(..)

2. nodaļa. TEĀTRIS UN SPORTS: KOPĪGAIS

Teātrim un sportam ir daudz kopīgu pazīmju, tāpat arī daudz tiešu vai netiešu saskares punktu. Piemēram, vairākās biogrāfiska rakstura latviešu režisoru un citu teātra profesiju pārstāvju grāmatās, intervijās un citās publikācijās minēts sports – gan pašu teātra darbinieku sportiskās gaitas, gan sporta skatīšanās iespaidi – kā nozīmīgs personības attīstību veicinošs faktors un iedvesmas avots lugu un izrāžu radīšanai. Arī vairākās pēdējo gadu latviešu teātra izrādēs uz skatuves parādījusies sportam veltīta vai ar sportu cieši saistīta tematika, bet citās – izrādes skatuves darbībā pielietoti sporta elementi.

(..)

2.3. Sporta tematika un/vai tās elementi latviešu teātra izrādēs

(..)

Izrāde “Cerību ezers aizsalis” (JRT, 2018), kas ieguvusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā “Gada lielās formas izrāde” 2017./2018. gada sezonā, nav veltīta sporta tematikas aktualizēšanai, taču sporta elementu pielietojums tajā ir ļoti svarīgs, radot ietilpīgu simbolisko un metaforisko lauku. Izrādi veidojis režisors Vladislavs Nastavševs, tajā piedalās aktieri Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Āris Matesovičs un Marija Linarte.

Šajā izrādē V. Nastavševs turpina “Cerību ezerā” (JRT, 2015) aizsākto dziļi personisko vēstījumu par attiecībām ar, kā pats uzsver, liktenīgajām sievietēm viņa dzīvē – pirmajā izrādē tā ir Nastavševa māte, kuru atveido Guna Zariņa, otrajā – vecmāmiņa, kuru spēlē V. Daudziņš. Iepriekšējā uzvedumā Vlada (Nastavševa) lomā bija no Dailes teātra pieaicinātais aktieris Intars Rešetins, bet izrādē “Cerību ezers aizsalis” Vladu atveido K. Znotiņš. Nastavševs turpina runāt par problēmām, izmantojot personisko pieredzi. Kā atzīmē Zane Radzobe, salīdzinājumā ar māti pirmajā izrādē Omei Nastavševa jaunajā iestudējumā ir maza loma, un par viņu mēs patiesībā neuzzinām neko daudz. Izrādes centrā ir Vlads pats (..) [1]

Izrādes darbība notiek uz viscaur spēles laukumam izklāta balta plastmasas “ledus” seguma, bet galvenais varonis, Znotiņa Vlads, pa to pārvietojas īstās daiļslidošanas slidās ar dzelzs asmeņiem; brīžiem Znotiņš ģērbies smalkā daiļslidotāja samta kostīmā. Z. Radzobe raksta: Slidotava — aizsalušā ezera virsma — kļūst par dzīves simbolu. (..) Sasalums ir potenciāli spēcīga metafora un, ņemot vērā pieteiktās izrādes tēmas, tikpat labi var būt bērnība, kurā varonis nav juties mīlēts, radošais potenciāls, kas «sasalis», vai pagātnes attiecības, kuras Vlads cenšas reanimēt. [2]

Znotiņa slidojums ir brīžiem graciozs, bet lielākoties samocīts – epizodēs, kad viņš ir ieslidojies, un šķiet, ka tūdaļ varētu tikt izpildīta kāda piruete vai lēciens, varoni apslāpē kāds ārējs impulss, viņš aizķeras, paklūp, kādā brīdī arī nogāžas un paliek guļam uz baltās virsmas. Gatavojot izrādi, Znotiņš sistemātiski apguvis slidotprasmi. Aktieris stāsta: (Trenējos – A. S.) Pie daiļslidošanas treneres Andas Mednes. (..) “Aizsalušais ezers” ir metafora atmiņām. Meklējot savu identitāti, mēģinām atcerēties emocionālo pieredzi, izprašņājam tuviniekus, draugus, vecvecākus. Kāds atceras vienu, otrs kaut ko citu, trešais vispār neko neatceras. Tā ir tā aizsalušā ezera sajūta. Zaudētās atmiņas, pie kurām vairs nevar piekļūt. Iztaujājot mēģini saprast, bet netiec klāt tam ūdenim, tām zivīm, kas ir zem ledus, šajā gadījumā – atbildēm, kas esi tu pats. Tā kā aizsalušajai pagātnei vairs netiekam klāt, nekas cits neatliek kā uzvilkt slidas un vismaz izmantot šo ledu, veidojot kaut ko skaistu. Daiļi slidojot, daiļslidojot. Vārdu sakot, taisām mākslu. [3] Ezera metaforiskā nozīme ir aptuveni iezīmēta – zem sasalušās virskārtas atrodas neatgūstamā pagātne – pamats zem kājām – gan balstošs, gan apgrūtinošs.

Tālāk par pašu slidotāju, “ezera” galveno iemītnieku. Daiļslidotāja tēls, kā raksta Atis Rozentāls, (..) raksturo autobiogrāfiskā varoņa nepārejošo iekšējo nedrošību, ir viens no veiksmīgajiem atradumiem. Baltā, nedzīvā slidotavas telpa atspoguļo vientulību un atsvešinātību, kas nomāc galveno varoni. Vizuļojošais daiļslidotāja tēls ir kā galvenā varoņa ambiciozo sapņu piepildījuma simbols (..) [4] Galvenais traucēklis un reizē arī virzītājs trauslā mākslinieka-daiļslidotāja ceļā ir stingrā vecāmāte, kuru žilbinoši atveido V. Daudziņš, pievienojot vēl vienu spilgtu tēlu savai “veco īpatņu” galerijai. Viņas raupjums un tiešums krietni pārbauda jauno mākslinieku, brīžiem viņu starpā izceļoties asiem konfliktiem un dzēlīgām vārdu apmaiņām. Izrādē ir aina, kurā mazdēls slido un pēc katras Omes izteiktās kritiskās piezīmes klūp un krīt – viņa ir lielākais izcilnis uz ezera.

Daudz neviennozīmīgākas attiecības Vladam veidojas ar Āra Matesoviča iemiesotajiem tēliem – aktieri mēģinājumu procesā un kādu Vlada jaunības dienu mīlestību –, pret kuriem Vlads izjūt arī homoerotisku interesi, kas gan vienmēr tiek atraidīta. Sporta elementu kontekstā nozīmīga ir aina, kurā Matesoviča varonis ir tērpies pilnā hokejista ekipējumā, dodoties slidojumā pa “ledus” laukumu, kurā atrodas arī daiļslidotājs. Maskulīnā hokejista mērķtiecīgais, pārliecinošais slīdējums un ķermeņa valoda stipri atšķiras no daiļslidotāja trauslajiem, stiegrajiem vaibstiem un plastikas.

Šeit jāizvērš abu sporta veidu – hokeja un daiļslidošanas – atšķirības, kas iezīmē pretstatu abu varoņu starpā. Atšķirībā no daiļslidošanas (neskaitot pāru slidojumus) hokejs nav individuālais, bet komandas sporta veids, kurā notiek kontakta cīņa, spēlētāji metas ripas ceļā, cits citu grūž apmalē, sit ar nūju un citādos veidos fiziski dara cits citam pāri. Protams, hokejā ir stingri noteikumi, laukumā atrodas četri tiesneši, taču tāpat dalībnieki nereti spēles laukumu pamet sasisti, citreiz pat asiņojoši un izsistiem zobiem. Vēl viena nozīmīga atšķirība – tablo rāda nepārprotamu spēles iznākumu. Daiļslidošanā rezultātu nosaka tiesnešu izliktās atzīmes – vērtējums, kas, neskatoties uz pieņemtajiem noteikumiem un tiesāšanas kritērijiem, dažādu faktoru dēļ var būt ievērojami subjektīvs. Proti, daiļslidošanas novērtēšana ir līdzīgāka mākslas kritikai. Daiļslidošanas smalkās dabas pretstatījums hokeja raupjumam savulaik asprātīgi izmantots arī “Aldara” veiksmīgajā reklāmas sauklī Hokejs bez alus ir daiļslidošana!, kas hokeja līdzjutēju aprindās folklorizējies, ar daiļslidošanu vai slidināšanos apzīmējot hokejistu nesaturīgu, bezmērķīgu, bailīgu spēles manieri.

Daiļslidotājs, pat neņemot vērā izrādes kontekstu, uz laukuma atrazdamies viens, ir vientuļš, un gala rezultāts ir atkarīgs gandrīz tikai no viņa paša, atbildību par sniegumu uzņemoties viņam. No otras puses – veikdams savu numuru, daiļslidotājs uz laukuma ir neatkarīgs. Hokejā turpretim partneri cits citam palīdz un arī neveiksmes gadījumā vaina tiek sadalīta, tomēr – arī uzvaras lauri tiek dalīti, kas izteikti egocentriskām individualitātēm var nebūt pieņemami. Izrādē daiļslidotājs attēlo režisoru, kas teātra aprindās tiek uzskatīta par ļoti vientuļu profesiju, savukārt aktieri ir daļa no komandas, un veiksmīgas teātra trupas pamatā parasti ir mākslinieciskā redzējuma un meistarības ziņā vienots ansamblis vai vēl labāk – domubiedru grupa.

Kaut arī hokejista tēls izrādē ir mirklīgs, tomēr tā pretstatījums daiļslidotājam ietver plašu iespējamo interpretāciju lauku. Piemēram, hokejists iemieso daiļslidotāja antagonistu, parādot, kādi sāncenši sastopami uz spēles (dzīves un mākslas) laukuma.

Šī apkārtne pret mākslinieciski hipertrofēto Vladu nav saudzīga, līdzīgi kā viņš nesaudzē apkārtējos – draugus un arī aktierus. Pretstats – hokejists un daiļslidotājs – var iezīmēt virkni bināru opozīciju, piemēram, masveidība – individualitāte, vispārpieņemtais – neatzītais, spēcīgais (vīrišķīgais) – trauslais (sievišķīgais), tāpat to var piemērot Frīdriha Nīčes grāmatā “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” izstrādātajai koncepcijai par apolonisko un dionīsisko. Šādi aplūkojot, hokejista tēls iemiesotu apolonisko – tādu, kas rīkojas racionālā prāta vadīts, savukārt daiļslidotājs – dionīsisko – tādu, kas vadās pēc iracionāliem impulsiem, racionālo prātu ignorēdams. Tādējādi iezīmējas mūžsenais, bet acīmredzot joprojām aktuālais motīvs par ārkārtīgi talantīgo, trauslo mākslinieku – mocekli, kuru nepietiekami smalkā un, viņaprāt, estētiski vāji izglītotā sabiedrība nesaprot un izstumj, pat nosoda, un māksliniekam, nespējīgam pieņemt realitāti, par vienīgo patvērumu – viņa realitāti – kļūst paša radītie mākslas darbi.

Skats no izrādes "Cerību ezers aizsalis" (JRT, rež. V. Nastavševs, 2018) // Foto – Ansis Starks

(..)

Kopumā jāatzīst, ka sporta tematika latviešu teātra izrādēs nav plaši izplatīta parādība, un minētie piemēri [bakalaura darbā analizētas izrādes: “Bask@bols” (VDT, rež. Regnārs Vaivars, 2013), “Nē Minskai 2014?” (NT, rež. Valters Sīlis, 2014), “Cerību ezers aizsalis” (JRT, rež. Vladislavs Nastavševs, 2018), “Sudraba slidas” (NT, rež. Edmunds Freibergs, 2011) – red.] ir atsevišķi, bet tomēr – spriežot pēc kritiķu atsauksmēm, nominācijām, balvām un publikas atzinību – latviešu teātri bagātinoši iestudējumi. Sporta tematikas nelielā popularitāte varētu būt saistāma, pirmkārt, ar to, ka režisoru vidū acīmredzot nav daudz izteiktu sporta fanātiķu, vismaz ne tādā mērā, lai viņiem šķistu interesanti par to veidot izrādi. Otrkārt, lai sporta elementi tiktu precīzi un pārliecinoši realizēti uz skatuves, nepieciešama augsta aktieru meistarība attiecīgajā sporta veidā, kura, ja nav bijusi labi attīstīta jau iepriekš, prasa veltīt ilgu laiku treniņiem, kam lielās aktieru noslodzes dēļ, iespējams, trūkst laika. Treškārt, nevar izslēgt versiju, ka teātri iztēlojas savus skatītājus kā tādus, kam sporta tematikas attēlojums uz skatuves varētu nelikties pietiekami intelektuāls un/vai aizkustinošs pārdzīvojums.

(..)

3. nodaļa. TEĀTRIS UN SPORTS: ATŠĶIRĪGAIS

Teātrim un sportam ir daudz kopīgā, bet, protams, arī daudz atšķirīgā. Pirmā un galvenā atšķirība – teātris nav sports, un otrādi. Teātris, būdams mākslas veids, tiek uztverts un vērtēts pēc citiem principiem nekā sports. Kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai teātra uzvedums vai sporta notikums ir aizvadīts labā līmenī, ir citi, tāpat pēc citiem kritērijiem nosaka, kāda izdevusies sezona, desmitgade vai ilgāks laika posms. Tāpat arī teātra un sporta skatīšanās kultūra atšķiras.

(..)

3.2. Teātra un sporta sezonas atšķirības

Lai arī teātra un sporta (basketbola, futbola, hokeja) sezonai ir līdzīga uzbūve, tomēr ir daudz būtisku atšķirību sezonas laikā notiekošajos procesos. Piemēram, labāko latviešu dramatisko teātra aktieru pamatdarbs notiek vienā konkrētā teātrī – ēkā, kur tiek gan mēģināts, gan teju katru vakaru spēlētas izrādes. Tie ir atsevišķi gadījumi, kad kāds aktieris tiek uzaicināts nospēlēt kādu lomu citā teātrī vai arī kad teātris dodas spēlēt viesizrādes. Turpretī sporta komandas sezona obligāti sastāv gan no mājas spēlēm, gan izbraukumiem – puse spēļu tiek aizvadītas savā laukumā, puse – viesos. Augstākā līmeņa sporta komandas pārsvarā arī treniņus aizvada nevis spēļu, bet speciālā treniņu arēnā – tādējādi iznāk, ka pat mājas spēles tiek aizvadītas nosacītā izbraukumā, nevis vietā, kur ikdienā notiek gatavošanās process. Piemēram, hokeja kluba Rīgas “Dinamo” bāze ir hokeja halle Piņķos, kur ir liela ģērbtuve un daudzas citas kvalitatīvas palīgtelpas, bet spēles tiek aizvadītas “Arēnā Rīga”, spēlētājiem ģērbjoties mazākā ģērbtuvē – reizēm visi komandas spēlētāji tajā nesatilpst, un kādam jāģērbjas blakus telpā. Kluba ģērbtuvi “Arēnā Rīga”, kad nenotiek hokeja spēles, izmanto, piemēram, mūziķi, citu sporta veidu pārstāvji un citi, kam arēnā jāuzstājas, respektīvi, tā ir pagaidu ģērbtuve. Spēlētājiem dienu no dienas ir jābūt spējīgiem pielāgoties jauniem apstākļiem – dažādiem spēles laukumiem, pretiniekiem, sadzīvei, pat citām laika zonām utt. – viņu gaitas sezonas laikā sastāv no pastāvīgas ceļošanas – gan uz citām pilsētām, gan valstīm. Spilgts piemērs dramatiskai apstākļu maiņai ir Rīgas “Dinamo” izbraukumi uz Tālajiem Austrumiem – Krievijas pilsētām Habarovsku un Vladivostoku, ar kuru hokeja klubiem tur jāaizvada spēles. Šīs pilsētas no Latvijas šķir aptuveni 7000 kilometru attālums, un laika starpība ir septiņas (vasaras laiks) vai astoņas stundas (ziemas laiks). Lidojums no Rīgas uz šīm vietām ilgst aptuveni deviņas stundas, un spēles jāizvada no rīta (pēc Latvijas laika), nevis vakarā, kā ierasts.

“Uzstāšanās” ārzemēs ir augstākā līmeņa profesionālu sportistu ikdiena, savukārt latviešu teātra darbinieku parādīšanās ārzemju teātra repertuārā ir izņēmuma gadījumi. No šobrīd aktīviem režisoriem nopietnus panākumus ārzemēs ir guvis vien Alvis Hermanis, kurš joprojām, bet šobrīd (pēdējos divos gados) daudz retāk iestudē izrādes Eiropā. Runājot par šībrīža latviešu aktieriem, kas nopietni strādājuši ārzemēs, var minēt Ivaru Kalniņu, kas regulāri strādā Krievijā. Vēl Krievijā vairākkārt filmējušies Mārtiņš Vilsons, Andris Keišs, Rihards Lepers un vairāki citi, bet tomēr tas noticis atsevišķos projektos. Gundars Āboliņš no šobrīd Latvijas teātros strādājošiem aktieriem ir vienīgais, kuram ārzemēs ir bijusi, lai arī īsa, tomēr teātra karjera. Viņš Minhenes Kamerteātrī (Münchner Kammerspiele) nostrādāja trīs gadus, bet šobrīd ir atgriezies Jaunā Rīgas teātra štatā. Silvija Radzobe nosauc iemeslus, kas ļāvuši Āboliņam veiksmīgi darboties uz vācu teātra skatuves: Pirmkārt, jo talantīgs. Otrkārt, perfekti prot vācu valodu. Treškārt, tāpēc, ka (Alvis – A. S.) Hermanis iestudēja ārzemēs izrādi “Tēvi”, kur Āboliņš spēlēja vienu no divām galvenajām lomām un runāja perfektā vācu valodā. Es domāju, ka tas noticis arī pateicoties Hermaņa darbībai ārzemēs un sakariem. [5]

Sportā laukumā “valoda” visiem ir viena, bet aktieriem uz skatuves jārunā tās valsts valodā, kuras teātri tie pārstāv. Konkrētā valoda tēlojošajiem māksliniekiem jāpārvalda ideāli, lai varētu cerēt uz labiem panākumiem, turklāt, kā liecina Āboliņa piemērs, ir jāsakrīt vēl vairākiem faktoriem.

Lielākajai daļa latviešu aktieru svešvalodu prasme, izņemot krievu valodu, nav pietiekami augstā līmenī, lai tā varētu būt darba valoda. Latviešu kino ir virkne piemēru, kur latviešu aktieru svešvalodā teiktais ir ārzemju aktiera ierunāts. Daži piemēri: Aigara Graubas un Andreja Ēķa filmas “Rīgas sargi” (2007), “Nameja gredzens” (2018). “Nameja gredzenā” vienīgais latviešu aktieris, kam saglabāta sava balss, ir Ivo Martinsons, kura angļu valodas izruna ir pietiekami izkopta, lai būtu ticama. Savukārt Armanda Zvirbuļa un Normunda Puča daudzsēriju filmā “Sarkanais mežs” (2019) aktieri Juris Kalniņš un Juris Žagars, spēlēdami britus, runā angļu valodā, taču viņu runa ir klusināta, tai pa virsu skanot skaļākam latviskam audio tulkojumam. Brīžiem dzirdētajam ir sarežģīti izsekot līdzi, tādēļ ka aktieru balsis un ierunātais tulkojums sajaucas neskaidri uztveramā runā. Šī skaņas neskaidrība ir apzināts darba veidotāju paņēmiens, lai nebūtu tik uzkrītoši dzirdama latviešu aktieru viduvējā angļu valodas izruna. Strādājot ar salīdzinoši nelielu budžetu, no šādiem paņēmieniem ir grūti izvairīties, tomēr ticamība varoņiem tādējādi ievērojami zūd.

Valoda ļoti būtiski ierobežo latviešu kino (lai gan tur tomēr ir iespējams izmantot subtitrus) un teātra starptautisku konvertējamību. Teātra kritiķe Līga Ulberte stāsta par pieredzi pēc “Ziedonis un Visums” pirmizrādes: Neilgi pēc pirmizrādes Krievijas (teātra – A. S.) kritiķis Romāns Dolžanskis (Роман Должанский – A. S.), kurš bieži brauc uz Latviju un labi zina Latvijas teātri, noskatījās “Ziedoni” un teica, ka viņš nav sapratis, kas tiek runāts uz skatuves, bet viņam ir bijis ļoti žēl, ka viņš nav latvietis, jo viņš ir sajutis zālē kaut kādu tādu vienotu emociju un vienotu valodu, kurā viņš diemžēl nav spējis piedalīties tādēļ, ka nav sapratis valodu. Tātad droši vien kaut kāds latviskais kods tajā visā ir. [6] Tātad latviešu teātra izrāžu konvertējamību apgrūtina ne tikai valoda, bet arī citas nacionāla rakstura īpatnības, ko var dēvēt par latvisko kodu.

Skats no izrādes "Bask@bols" (VDT, rež. R. Vaivars, 2013) // Foto – Matīss Markovskis

Domājot starptautiskā tirgus kategorijās, latviešu sportistiem un sporta komandām (tostarp nacionālajām izlasēm) ir daudz lielākas iespējas sevi apliecināt, kas arī tiek izmantotas, turklāt bieži vien ļoti agrā vecumā. Tādu sportistu ir daudz, minot vien dažus izcilniekus: Kristaps Porziņģis 23 gadu vecumā ir pasaules mēroga basketbola zvaigzne, Aļona Ostapenko jau 20 gadu vecumā triumfēja Francijas atklātajā tenisa čempionātā, Latvijas hokeja izlases viens no līderiem Rūdolfs Balcers (22 gadi) ikdienā spēlē Nacionālajā hokeja līgā (spēcīgākā pasaulē), pārstāvot hokeja dzimtenes Kanādas galvaspilsētas Otavas klubu “Senators”, bet 22 gadus vecais Pauls Jonass ir viens no pasaulē labākajiem motokrosa braucējiem. Šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi, un ir skaidrs, ka Latvija pasaules sporta kartē ir labi redzama. Turpretī noteikt latviešu teātra vietu pasaulē ir krietni sarežģītāk. Labākajiem latviešu sportistiem ir plašas iespējas (kam pamatā ir viņu augstā meistarība) salīdzināties ar labākajiem sportistiem pasaulē, bet teātra aktieriem un režisoriem tādu platformu nav vai ir ļoti maz, un, iespējams, arī trūkst ambīciju.

No otras puses, aktiera karjerai ir iespējas būt daudz garākai, bet sportista profesionālais mūžs ir īss; attieksme pret aktiera un sportista vecumu un ķermeni ir atšķirīga. Sportista, piemēram, basketbolista, futbolista vai hokejista profesionālā karjera parasti ilgst aptuveni no 20 līdz 35–40 gadu vecumam, un sportista labākie gadi jeb pilnbrieds pārsvarā ir karjeras vidusposmā. Savukārt aktieri sevi teātrī kā stabilu vērtību visbiežāk piesaka vēlāk; ir plaši izplatīts viedoklis, ka aktierim teātrī, regulāri spēlējot, ir jānostrādā vismaz desmit gadus, lai tiktu sasniegts profesionāls briedums, savukārt citi aktieri uzmirdz vēl vēlāk. Mūsdienu sporta spēlēs vairs ne tuvu nepietiek tikai ar talantu un labu tehnisko meistarību – milzīga nozīme ir teicami attīstītām ķermeņa spējām, piemēram, ātrumam, spēkam, izturībai, lokanībai utt. Tai brīdī, kad sportists vairs nespēj tikt līdzi spēles ātrumam un jaunākajiem kolēģiem, klubu interese par viņu zūd, tādējādi karjerai augstā līmenī ir jāliek punkts. Teātra aktieri bieži vien dažādā kapacitātē piedalās izrādēs līdz mūža beigām, piemēram, Kārlis Sebris (1914–2009) vēl spēlēja, kad bija pārsniedzis 90 gadu slieksni, Olga Dreģe (dz. 1938) 81 gada vecumā spēlē joprojām. Sebra piemērs rāda, ka teātrī iespējama pat septiņdesmit gadus ilga karjera.

Spilgts piemērs tam, ka vecums, izskats un fiziskās spējas teātrī nav izšķirošie aktiera kvalitātes rādītāji, ir šveiciešu režisora Kristofa Martālera (Christoph Marthaler) daiļrade. Teātra zinātniece Margarita Zieda par Martālera uzskatiem raksta: (..) uz skatuves nav jārāda labāki, skaistāki un īpašāki cilvēki, nekā cilvēki dzīvē ir; ka tieši tā saucamie normālie cilvēki ir daudz dīvaināki un ar neprātīgākiem stāstiem, nekā teātris to mēdz rādīt. [7] Par Martālera aktieru atlasi M. Zieda pauž: (..) Martāleram ļoti patīk strādāt ar raženas miesasbūves vai “izstieptiem”, trausli veidotiem, vai atkal pavisam maziņiem cilvēkiem. Šis dabas dotais izteiksmīgums viņa izrādēs pārtop mākslinieciskā kvalitātē – poētiskās vienībās, un, kas ir būtiski, neviens Martālera aktieris – vai tas būtu pāri simts kilogramiem smagumā, turklāt tērpts vienās īsās sporta biksēs un krekliņā, vai divus metrus garš milzis – nekad nekļūst par izsmiekla objektu, bet pievērš sev uzmanību kā dabas radīts brīnums. [8] Profesionālajā sportā ar šādu “dīvainu tipu” izlasi būtu neiespējami uzrādīt labus rezultātus – tādi komandas sastāvā netiktu iekļauti. Arī Martālera mēģinājumu specifika kontrastē ar sporta treniņu specifiku, kas ne tuvu nenotiek “piknika formātā”. Nenoliedzami, arī sporta komandās tiek organizēti saliedēšanās pasākumi, bet ne nopietnu nodarbību laikā, kā tas ir Martāleram, kura mēģinājumu zāles stūrī aizvien ir galds, pilns ar ēdieniem un dzērieniem, un starp dziedāšanu var kaut ko garšīgu apēst. [9] Arī sportisti treniņu laikā uzņem uzturvielas – dažādus dzērienus, batoniņus, želejas u. tml. –, tomēr tie tiek lietoti precīzi noteiktās devās. Tāpat arī treniņi reizēm notiek ārpus ierastajām telpām, piemēram, mežā, pludmalē vai kur citur dabā, tomēr ne šādi, kā apraksta Zieda: Reizēm mēģinājumi notiek zaļumos, piemēram, uzklājot galdu upes krastā. [10] Pašsaprotami, ka augstas intensitātes treniņu laikā sportisti nevar atļauties un nav arī spējīgi našķoties.

Kā sportā, tā teātrī aktieri dažu vai pat vienas personas lēmuma rezultātā var tikt atbrīvoti no darba. Nesens piemērs ir A. Hermaņa 2017. gadā īstenotā vairāku aktieru atlaišana no teātra štata. Gadu vēlāk no darba tika atbrīvota arī pieredzējusī režisore Māra Ķimele. Teātrī šādas sastāva “tīrīšanas” nenotiek tik bieži un parasti ne sezonas laikā. Savukārt profesionālā sporta komandās, sevišķi Ziemeļamerikā, tā ir ikdienišķa parādība. Ja vien spēlētāja līgumā nav speciāli atrunāts, ka viņu nedrīkst aizmainīt, jebkurā brīdī – pat spēles laikā – ir iespējama nosūtīšana uz citu komandu. Bieži vien maiņas darījumos no katras komandas iesaistīti vairāki spēlētāji, turklāt nereti tiek aizmainīti izcilākie spēlētāji jeb komandas “sejas”. Viens no piemēriem: nesenā Ņujorkas “Knicks” absolūtā līdera Kristapa Porziņģa aizmainīšana uz Dalasas “Mavericks”, kas notika 2019. gada 31. janvārī, tajā tiekot iesaistītiem kopā septiņiem spēlētājiem (četri, tostarp Porziņģis pārgāja uz Dalasu, trīs – uz Ņujorku; vēl “Knicks” ieguva divas drafta izvēles, proti, tiesības vēlāk iegūt savā īpašumā divus jaunos spēlētājus). Izmantojot nekorektu salīdzinājumu, var iztēloties, ka no Dailes teātra tiktu aizmainīts Artūrs Skrastiņš, un secināt, cik nozīmīga pārmaiņa tā būtu.

(..)

Izslēgšanas spēles jeb play-off (ang. val.) turnīrs ir daudzu sporta veidu, tostarp basketbola un hokeja sezonas noslēguma fāze, kurā, ņemot vērā pamatturnīrā ieņemtās vietas, labākās komandas sacenšas par čempionu titulu.

(..) 

Cīņa par augstāku vietu tabulā pamatturnīrā un čempiona noskaidrošana izslēgšanas spēlēs ir sezonas uzbūves struktūra, kas teātrim nav raksturīga. Piemēram, Latvijas lielie teātri ir repertuāra teātri, kuru sezonā atkārtoti tiek spēlētas vairākas izrādes pēc rotācijas principa. Ir tādas izrādes, kas sezonas repertuārā turas gadiem. Parasti izrādes nav viena ar otru cieši saistītas un tiešā veidā cita citu neturpina. Atsevišķi izņēmumi ir izrādes, kas iekļaujas kādā nosacītā ciklā, piemēram, A. Hermaņa t. s. latviešu cikls vai izrādes, kam vēlāk tiek iestudēts turpinājums, piemēram, Vladislava Nastavševa “Cerību ezers” (JRT, 2015) un “Cerību ezers aizsalis” (JRT, 2018), kā arī viņa “Peldošie – ceļojošie” (JRT, 2014) un “Peldošie – ceļojošie. II daļa” (DT, 2016). Hermaņa gadījumā cikls ir vienots, jo vadmotīvs – stāsti par latviešiem – ir viens, bet izrādes nav cita citas turpinājums. Arī Nastavševa izrāžu pāri nav pilnīgi vienoti, jo pirmajā gadījumā galveno – Vlada – lomu katrā iestudējumā spēlē cits aktieris: pirmajā – Intars Rešetins, otrajā – Kaspars Znotiņš, bet otrajā gadījumā pirmā daļa iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī, otrā – Dailes teātrī, tāpēc pilnā mērā par turpinājumu nevar runāt.

Komandu sportā gan visa sezona virzās pretī galvenajam mērķim – čempiona titulam. Visas sezonas garumā ar sarežģījumiem, kāpumiem un kritumiem attīstās stāsts, kas izslēgšanas spēlēs sasniedz kulmināciju, atrisinoties ar vienas komandas uzvaru. Kā raksta Deniss Kenedijs, sporta sezona ir kā televīzijas seriāls, kurā tie paši spēlētāji ik dienas sastopas ar jauniem izaicinājumiem, un skatītāji visas sezonas garumā, līdzīgi kā televīzijas seriālā, seko līdzi saviem iemīļotajiem varoņiem, bet teātrim šāda turpinātība vienas sezonas ietvaros nepiemīt. [11] Kopumā sportam ir raksturīga turpinātība visas sezonas gaitā. Komandai katru gadu ir galvenais mērķis – uzvara, un tā gadu no gada. Teātris savukārt katru gadu iestudē vairākas jaunas izrādes, kas lielākoties nav sižetiski saistītas.

 


[1] Radzobe, Zane. Vlads un ledus. IR, Nr. 406, 2018 (teksts brīvi pieejams Jaunā Rīgas teātra mājaslapā). Pieejams: https://www.jrt.lv/ceribu-ezers-aizsalis
[2] Turpat.
[3] Krauja, Vita. Iejusties Nastavševa ādā. Saruna ar Kasparu Znotiņu. la.lv, 2018. g. 24. janv. (sk. 2019. g. 4. maijā). Pieejams: http://www.la.lv/pasportrets-zem-ledus
[4] Rozentāls, Atis. Ledus balets ar omi. diena.lv, 2018. g. 2. feb. (sk. 2019. g. 4. maijā). Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/izrades-_ceribu-ezers-aizsalis_-recenzija.-ledus-balets-ar-omi-14190255
[5] Domburs, Jānis. 'Delfi TV ar Jāni Domburu' atbild Silvija Radzobe. delfi.lv, 2019. g. 25. martā (sk. 2019. g. 19. maijā). Pieejams: https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/pilnie-raidijumi/delfi-tv-ar-jani-domburu-atbild-silvija-radzobe-pilns-ieraksts?id=50933787
[6] Zeidmane, Ieva. Jaunā Rīgas teātra “Ziedonis un Visums” – izrāde, kas ķer kā elektriskā strāva. 100 Latvijas pirmizrādes, Latvijas Radio, 2018. g. 17. maijā (sk. 2019. g. 22. maijā). Pieejams: http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/100-latvijas-pirmizrades/jauna-rigas-teatra-ziedonis-un-visums--izrade-kas-ker-ka-elektri.a103901/
[7] Zieda, Margarita. Kristofs Martālers. Teātra režija pasaulē 2. daļa. zin. red.: Silvija Radzobe. Rīga: Jumava, 2011, 274.
[8] Turpat, 274–275.
[9] Turpat, 275.
[10] Turpat.
[11] Kennedy, Dennis. The Spectator and the Spectacle: Audiences in Modernity and Postmodernity. Cambridge: Cambridge University Press, 2009, 158.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt