Matīss Budovskis 16.07.2019

STUDENTS PĒTA: Loma diplomdarba izrādē “Medības” un tās teorētiskais pamatojums

Skats no izrādes "Medības" // Foto – Uldis Bardiņš

Atbalstot jauno teātra kritiķu un praktiķu veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, Kroders.lv lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas, vēstures un prakses diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam izvilkumus no Matīsa Budovska bakalaura darba “Loma diplomdarba izrādē “Medības” pēc Aleksandra Vampilova lugas motīviem un tās teorētiskais pamatojums”, kas izstrādāts Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedrā (darba vadītājs – Asoc. prof. p. i. Mg. art. Elmārs Seņkovs)

 

Diplomdarba aizstāvēšanai izvēlējos rakstīt par lomu pēc Aleksandra Vampilova lugas “Pīļu medības” motīviem veidotajā izrādē “Medības” (režisors Elmārs Seņkovs). Vampilova lugā galvenā varoņa vārds ir Zilovs, taču mūsu izrādē viņam vārda nav. Šī ir mana pirmā nospēlētā lielā loma, un izrādes laikā es principā nenoeju no skatuves. Tas prasa līdz šim nepieredzētu ķermeņa un prāta pieslēgumu gandrīz trīs stundu garumā. Tāpat šis dotais skatuves laiks liek lomas attīstību un intensitāti sadalīt visas izrādes garumā, lai tēls nekļūtu viengabalains un neinteresants skatītājam. Notikumu gaitā, kurā varonis piedzīvo lielu emociju amplitūdu, ir nepieciešams sadalīt enerģiju un noturēt domas spriedzi arī brīžos, kad darbība palikusi otrajā plānā.

(..)

Veidojot diplomdarbu, tika izvirzīti vairāki mērķi:

  1. Mūsdienīgot Aleksandra Vampilova lugu “Pīļu medības”, noņemot Padomju Savienības laika slāni un vairāk pievēršoties šodienas problēmām sabiedrībā un cilvēku savstarpējām attiecībām;
  2. Patstāvīgi izveidot lomu, balstoties uz reālu cilvēku prototipiem;
  3. Kolektīvi radīt savu – dzīvu un ticamu eksistēšanas veidu uz skatuves.

(..)

1.DRAMATURĢISKAIS MATERIĀLS UN TELPAS RISINĀJUMS
1.1.Dramaturģiskā materiāla interpretācija

Aleksandrs Vampilovs 20. gadsimta 70. gados uzrakstīja lugu “Pīļu medības” kā pastāvošās iekārtas kritiku. Tās pirmuzvedums Padomju Savienībā notika Drāmas (Nacionālajā) teātrī (1976). Autora radītais antivaronis cīnījās ar sabiedrības liekulību un risināja attiecības ar laikabiedriem, pats apmaldīdamies savos melos.

(..)

Vampilova aprakstītās situācijas ir un būs aktuālas arī vēl pēc vairākiem gadu desmitiem. Lugas galvenais varonis – “antivaronis” – ir ar runas dāvanām apveltīts jauns cilvēks (izrādes “Medības” gadījumā galvenajam varonim ir 26 gadi), kurš šķietami visu dzīvē ir sasniedzis. Viņam ir draudzene, darbs ar stabilu atalgojumu un nupat iegūts savs dzīvoklis. Tomēr līdz galam laimīgs viņš nav, jo saprot, ka aiz visām materiālajām lietām nespēj rast piepildījumu.

Lugas oriģinālā Zilovs gaida pīļu medības, lai kopā ar oficiantu Ģimu varētu doties prom no ikdienas un pavadīt laiku citā – primitīvākā un instinktīvākā pasaulē. Šīs pīļu medības simbolizē tiekšanos uz saviem sapņiem, būšanu prom no ikdienas rata, kas liek mums nepārtraukti skriet uz priekšu.

Domājot par galvenā varoņa tiekšanos uz šo ikgadējo rituālu, nonācām pie atziņas, ka mūsdienās pīļu medības varētu nebūt aktuālas – kaut vai tā iemesla dēļ, ka ar tām nodarbojas salīdzinoši maz cilvēku. Lai šī tiekšanās būtu skaidra un uztverama šodienas skatītājam, bija nepieciešama nodarbe/hobijs, kas ne tikai atspoguļo sevī ieguldīto darbu, bet arī uzrunā cilvēku masas. Tā nonācām pie idejas par maratonu (šogad (2019) Tet Rīgas maratonā piedalījās gandrīz 40 000 cilvēku).

Ja Vampilova lugā Zilovs vairāku medību laikā nenošauj nevienu pašu pīli, tad “Medībās” viņš jau kārtējo gadu cenšas noskriet pusmaratonu. Šis skrējiens, kā viņš pats saka, ir neizbēgams: “Tu skrien, es skrienu, viņš skrien, viņa skrien. Mēs visi skrienam. Kāpēc gan par neizbēgamo nesaņemt medaļu?” Šajā teikumā Zilovs pats nokļūst pie atziņas, ka visiem vajag medaļu. Medaļu, kas simbolizē apkārtējo cilvēku atzinību, indivīda panākumus, kas ir novērtēti. Lugā iezīmējas dialogi, kuros apspriests viņa mēģinājums noskriet pusmaratonu pagājušajā gadā, taču tas neizdevās, jo Zilovs bija paģirains un no skrējiena izstājās. Viņa vēlme beidzot noskriet pusmaratonu ir vēlme pārvarēt pašam savu egocentrismu un iekļauties, varbūt pat padoties sabiedrības skrējienam. Šī padošanās nozīmētu mierīgu dzīvi un vecumdienas, taču lugas laikā šo distanci līdz laimei veikt neizdodas.

Medības šajā gadījumā kļūst par metaforu cilvēka ikdienas tieksmei būt pārākam, svarīgākam un spēcīgākam nekā citi. Katrs no lugas varoņiem kaut ko jau ir sasniedzis, “nomedījis”, taču ar to ir par maz, lai rastu mieru un kārtu šķēpu uz nagliņas.

Skats no izrādes "Medības" // Foto – Uldis Bardiņš

(..)

2. DARBS PIE LOMAS
2.1. Raksturs

Pārveidotajā lugā Zilovam un citiem tēliem vārdu nav. Uzrunās tiek izmantoti vārdi – draugs, kolēģis, priekšnieks, dzīves biedrene, līgava u. c., lai radītu sajūtu, ka runa ir par mums atpazīstamiem cilvēkiem jeb par mums pašiem šajā konkrētajā laikā. Tas darīts ar mērķi radīt sajūtu, ka viss notiek klātesoši un bez teatrālas uzspēles.

Zilovs ir temperamentīgs, brīžiem agresīvs. Komunikācijā ar citiem viņš ir ātri domājošs, spēj nolasīt cilvēku nepateikto un veikli to izmanto savā labā. Sev neveiklās situācijās ātri izbrauc ar kādu joku. Viņš negrib risināt konkrētas problēmas, jo tās viņam šķiet sīkas un nenozīmīgas.

Lugas darbības laikā (pusotrs mēnesis) galvenais varonis piedzīvo vairākus psiholoģiskus pārdzīvojumus: draudzenes abortu, tēva nāvi, mīļākās saiešanu ar labāko draugu u. c. Tas man ir devis iespēju uz skatuves izspēlēt tēla esību dažādās situācijās un radīt daudzpusīgu antivaroni.

Mēģinājumu procesā saskāros ar grūtībām izprast tēla rīcību konkrētās situācijās– piemēram, mīļākās uzaicināšanu pie sevis tūlīt pēc draudzenes aizbraukšanas vai viņa reakciju, uzzinot, ka draudzene ir stāvoklī. Šīs un vēl citas Zilova izdarības man kā aktierim lika domāt, kā to nospēlēt, lai es pats ticētu. Es sāku tēlu attaisnot par katru viņa veikto darbību, pieņemot un aizstāvot to. Kad tas bija izdarīts, režisors veica precīzu piezīmi, sakot, ka tēls ir jāspēlē kā nepatīkams un kaitinošs. Viņu nevajag izskaistināt un padarīt par nevainīgu savās rīcībās. Savienojot režisora teikto ar manis “pilnībā attaisnoto cilvēku”, radās kas jauns.

Šī piezīme pēkšņi atslēdza daudzas durvis, kuras līdz tam brīdim bija ciet. Raksturam pievienojās ātra reakcija viņam nepatīkamos brīžos. Acīmredzama nevēlēšanās risināt aktīvas problēmas. Nekaunība un cinisms.

Raksturam pievienoju atsauces uz pasakām kā psiholoģisku fenomenu. Izrādes laikā Zilovs ātri, pielāgojoties situācijai, reflektē ar atstāstu par kādu zvēra vai augu pasaku. Šīs pasakas līdz ar tēva nāvi izrādes laikā kļūst arvien skumjākas, līdz pats varonis atzīst, ka dzīve nav pasaka un to laiks ir beidzies.

Tāpat grūtības radīja enerģijas sadale visas izrādes garumā. Sākumā mēģinājām atsevišķas ainas, katru izstrādājot līdz vēlamajam rezultātam, taču pēc pirmās caurlaides, kurā nospēlējām visu izrādi bez apstājas, pēkšņi nedarbojās gandrīz nekas no tā, ko līdz šim bijām sastrādājuši. Iemesls tam bija enerģijas sadalījums. Tagad, kad viss plūda no ainas uz ainu, nebija laika atsevišķi sagatavoties un nobriest. Bija nepieciešams tēla eksistenci aplipināt ar iepriekšējās ainas notikumiem. Manis iepriekš sadomātās lietas vairs pēkšņi nedarbojās. Tikai pēc vairākām caurlaidēm spēju saprast, cik enerģijas katrā ainā nepieciešams patērēt. Izdzīvojot to vairākas reizes ar ķermeni, nevis izejot galvā, kļuva saprotamāka nepieciešamā intensitāte katrā notikumā. Mums bija ļoti labs galda periods, kurā gandrīz visa izrāde tika salikta mūsu galvās, taču aktiera profesija ir tikpat ļoti praktiska, cik teorētiska.

Izrādes laikā no skatuves noeju vienu reizi. Šis ir lielākais skatuves laiks, kāds man līdz šim ir bijis. Noturēt skatītāju uzmanību trīs stundas prasa ne tikai aktiermeistarību, bet arī fizisku izturību. Palīdzēja treniņi svaru zālē, skriešana un labs miegs. Dzēru daudz ūdens. Manīju, ka iestudējuma laikā, iespējams, ķermeņa stresa dēļ, samazinājās apetīte,. Psiholoģiska uztraukuma man nebija, jo režisors bija devis uzdevumus un viesis pārliecību par to, ko mēs darām un ko gribam pateikt.

Nepilnu trīs stundu laikā, ko pavadu uz skatuves, mans tēls piedzīvo dažādus notikumus, un nepārtraukti attīstās un mainās līdz ar notikumiem. Lai tos visus nospēlētu, nepieciešams aktiera prāta pieslēgums. Uz laukuma ir jādomā neskaitāmas reizes ātrāk, nekā tas notiek dzīvē, taču ir ļoti smalka robeža starp ātru domāšanu un jau iepriekš sagatavotu atbildi. Lai turētos šīs robežas gaumīgajā pusē, pirms izrādes aizveru acis un izeju cauri visai izrādei kā kopumam. To izdaru ļoti ātri un vispārīgi. Taču pēc tam tikpat ātri cenšos aizmirst visu, kas iepriekš ir sarunāts, sastrādāts un samēģināts. Šī ātrā prāta spēle ļauj katru izrādi piedzīvot no jauna skatītāja acu priekšā, tomēr saglabājot struktūru un tēlu attiecības, kas pēc mēģinājumu procesa, gluži dabīgi, jau ir nosēdušās mana prāta failā.

(..)

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt