Ketija Riteniece 14.08.2019

STUDENTS PĒTA: Oskara Vailda romāns “The Picture of Dorian Gray” latviskajā kultūrvidē

Skats no DT izrādes "Doriana Greja portrets" (rež. L. Groza-Ķibere) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Atbalstot jauno teātra kritiķu un praktiķu veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, Kroders.lv lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas, vēstures un prakses diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam izvilkumus* no Ketijas Ritenieces maģistra darba “Oskara Vailda romāns “The Picture of Dorian Gray” latviskajā kultūrvidē: Jāņa Ezeriņa literārais tulkojums un Evitas Mamajas dramatizējums”, kas izstrādāts Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātē (darba vadītāja – Dr. philol. Zanda Gūtmane).

 

Īru literāta Oskara Vailda (1854-1900) vienīgais romāns “The Picture of Dorian Gray” tika izdots 1890./1891. gadā. Lasītājiem latviešu valodā tas pirmoreiz kļuva pieejams periodikā 1920. gadā un grāmatas formātā  – 1921. gadā latviešu rakstnieka, novelista Jāņa Ezeriņa (1891-1924) tulkojumā ar nosaukumu “Doriana Greja ģīmetne”. 1933. gadā romānu atkārtoti latviešu valodā iztulko teātra kritiķis un tulkotājs Roberts Kroders (1892-1956) un dod tam nosaukumu “Doriana Greja portrets”. Krodera tulkojums līdz šim nav atkārtoti izdots, bet Ezeriņa tulkojums izmantots visos Vailda romāna turpmākajos četros izdevumos latviešu valodā līdz pat mūsdienām. Arī mūsdienās Ezeriņa veikumu atzīst par kvalitatīvu, piemēram, 2003. gada izdevuma veidotāji raksturo tulkojumu kā “joprojām nenovecojušu”.

Apšaubīt Ezeriņa tulkojuma atbilstību oriģinālam 2017. gadā uzņemas režisore Laura Groza-Ķibere. Gatavojoties Vailda romāna iestudējumam Dailes teātrī, režisore izvēlas izmantot pavisam jaunu tulkojumu. To veic Dailes teātra literārā padomniece Evita Mamaja, kas kopā ar režisori vienlaikus realizē gan romāna adaptāciju dramaturģijā, gan tulkojumu no angļu valodas. Groza-Ķibere jauna tulkojuma nepieciešamību savas izrādes vajadzībām pamato ar to, ka, viņasprāt, Ezeriņa tulkojums ir pārāk estetizēts un vecišķs, nomācot Vailda izteiksmes tiešumu, asumu un pārlaicīgumu. 2017. gada 3. februārī pirmizrādi uz Dailes teātra lielās zāles skatuves piedzīvo iestudējums “Doriana Greja portrets” – tikai otrā šī romāna teātra versija atjaunotās Latvijas vēsturē (pirmā – Alvja Hermaņa režijā JRT 1994. gadā). Lai arī romāna popularitāte, spilgtais aktieru ansamblis un radošās komandas iepriekšējās veiksmes solīja komerciāli veiksmīgu izrādi, jau pēc gada (28.04.2018.) izrādi spēlē pēdējo reizi. Teātra kritiķu atsauksmēs izrādi kritizē par Vailda romāna vienkāršošanu, vēstījuma plakanību, lieku ilustratīvismu – un arī valodas sadzīviskumu.

Vai slavas zenītā esošās režisores relatīvi neveiksmīgās izrādes klupšanas akmens ir režisores un dramaturģes pašu veiktais romāna dramatizējums un tulkojums? Vai izrādes veidotāju pārmetumi Ezeriņa valodai un izteiksmes līdzekļiem ir pamatoti?

Cik lielā mērā nacionālajā kultūrtelpā, kurā būtībā kopš tās apzinātas izveidošanās eksistējis tikai viens literatūras klasikas darba tulkojums (interpretācija), iespējams ienākt jaunai tā interpretācijai?

Vai literāra teksta tulkojums kaut kādā mērā nebūtu uzskatāms par tulkotāja oriģināldarbu? Kā veidojusies Ezeriņa tulkojuma atzīšanas vēsture? Lai rastu atbildes vai izteiktu viedokli par šiem jautājumiem, ir būtiski saprast abu minēto tulkojumu mērķu, uzdevumu, tehnisko pieeju un arī laikmeta kontekstuālās atšķirības.

Maģistra darba pētījuma mērķis ir noskaidrot O. Vailda romāna “The Picture of Dorian Gray” divu tulkojumu latviešu valodā – Jāņa Ezeriņa tulkojuma “Doriana Greja ģīmetne” un Evitas Mamajas tulkojuma un dramatizējuma “Doriana Greja portrets” – tulkojumu pieejas un mērķu atšķirības, to lomu Latvijas kultūrvidē.

J. Ezeriņš un R. Kroders – “Doriana Greja” tulkotāji starpkaru periodā

Pasaules literatūras loma ir neatsverama jebkuras kultūrtautas attīstībā un idejisko strāvojumu globalizācijā, bet jo īpaši nozīmīga tā ir nacionālās pašapzināšanās un jaunas kultūrtautas veidošanās procesā, kas, aizsākdamies latviešu tautā 19. gadsimta vidū, intensīvi noritēja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.

Literārie tulkojumi kā būtisks kultūru apmaiņas, iepazīšanas un adaptācijas veids palīdzēja jaunajai Latvijas valstij kultūras ziņā kļūt eiropeiskākai. “Agrāk kultūras apmaiņā dominēja krievu un vācu ietekmes, turpretī tagad garīgajā orientācijā priekšroka tika dota Austrumu un Rietumu sintēzei, ar zināmu tendenci – vairāk tuvināties tomēr Rietumeiropai. Par to liecina tulkojumi, visizplatītākais kultūru tuvināšanas veids, jaunu motīvu un ierosmju avots,” [1] laikmetu raksturo literatūrzinātniece Benita Smilktiņa.

Variējoties gan tulkotās literatūras žanriem un kvalitātei, gan izdotās oriģinālliteratūras un tulkojumu skaitliskajai attiecībai, kopumā starpkaru periodā tomēr bija vērojama tendence tulkoto daiļliteratūru izdot skaitliski lielākos apmēros, nekā oriģināldarbus latviešu valodā, ja mēra drukas apjomus un grāmatu sērijas (volumes), nevis darbu skaitu (titles). [2] Iepretim kvantitatīvajiem rādītajiem  tiek likts jautājums par tulkotās literatūras un tulkojumu kvalitāti – nereti brīvvalsts laika presē tiek kritizēta ārvalstu t. s. lubu literatūra, kas bojājot ne vien latviešu lasītāja gaumi, bet grāmatnieku naudaskāres, darba ātruma un paviršas attieksmes dēļ – arī prozas tulkošanas kultūru. Tomēr savā ziņā jau tas tikai piederas šī laika slāpēm pēc tulkojumiem, jaunām idejām, pasaules kultūras vēsmām.

Šajā laikā pasaules prozas daiļdarbus visbiežāk latviešu valodā tulko tieši rakstnieki, nevis kā ierasts mūsdienās – profesionāli tulkotāji, kas paši savus daiļdarbus neraksta. Līdz ar to tulkotajai literatūri ir, pirmkārt, ļoti tieša ietekme uz pašmāju rakstniekiem un viņu daiļradi, otrkārt, rakstnieki-tulkotāji izmanto salīdzinoši daudz brīvāku un radošāku pieeju tulkošanas procesā, proti, tulkotāja klātbūtne tekstā ir pamanāmāka. To  pierāda arī abu šajā laikā tapušo romāna “The Picture of Dorian Gray” tulkojumu salīdzinājums. LU bijušās Moderno valodu fakultātes studente Santa Putniņa savā akadēmiskajā darbā salīdzina rakstnieka J. Ezeriņa veikumu ar 12 gadus vēlāk tapušo tulkotāja R. Krodera latviskojumu [3]. Putniņa secina, ka tieši rakstnieks mazāk respektē avottekstu un tulkojumu atļaujas veikt brīvāk un radošāk, ko labi ilustrē arī viņas atlasītie piemēri [4]:

         Vailds: You must do me a drawing of Sibyl, Basil.
         Kroders: Es gribētu lai jūs man viņu uzzīmējat, Bezil.
         Ezeriņš: Uzzīmējiet man Sibillas sejiņu, Bazil.
 
         Vailds: Perhaps he had read it and had begun to suspect something.
         Kroders: Varbūt, tas avīzi jau izlasījis un tam jau radušās aizdomas.
         Ezeriņš: Viss jau var būt, ka sulainis avīzi jau izlasījis un perina velnišķas aizdomas.
 

Jāņem vēra arī iespējamība, ka rakstnieka autoritāte ietekmē tulkojuma recepciju un turpmāko dzīvi attiecīgajā literārajā telpā, kā tas noticis arī ar “The Picture of Dorian Gray”. Krodera kā galvenokārt teātra kritiķa autoritāte, iespējams, literārajā laukā ir mazāk nozīmīga par Ezeriņa kā jau tolaik Latvijā atzīta un veiksmīga rakstnieka autoritāti.

Turklāt romāns nav vienīgais Vailda darbs Ezeriņa tulkojumu sarakstā. Jau gadsimta sākumā Ezeriņš ir tulkojis Vailda prozu, tostarp viņa pēdējo sarakstīto darbu – “De Profundis”. Drīz pēc “Doriana Greja ģīmetnes” publicēšanas, 1922. gadā, Ezeriņa tulkojumā iznāk arī Vailda stāsti “Ketntervilas spoks” un “Lorda Artura Sevila noziegums”. Lai arī Ezeriņš nav vienīgais Vailda darbu tulkotājs latviešu valodā, latviskās kultūrvides izpratnē par īru rakstnieka daiļradi viņa devums ir neatsverams. Kā raksta Vailda pētniece Ilze Kačāne, daudzi Vailda darbi latviski pārtulkoti vairākas reizes, “Tomēr, ja citu darbu, piemēram, pasaku un dzejoļu prozā atveidojumi latviešu valodā ar katru nākamo tulkojuma versiju kļūst mākslinieciski augstvērtīgāki, situācija ir atšķirīga, izvērtējot romāna “Doriana Greja ģīmetne” tulkojuma kvalitāti. Tieši pirmais romāna latviskojums kļūst par latviešu Vailda portrtējuma neatņemamu sastāvdaļu.” [5]

Skats no DT izrādes "Doriana Greja portrets" (rež. L. Groza-Ķibere) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Oskars Vailds 20. gadsimta sākuma Latvijā

Nebūtu pārdroši apgalvot, ka Vailda pasaules slavu ieguvušais romāns latviešu kultūrvidē bija gaidīts tulkojums. Līdz Ezeriņš uzsāk darbu pie tulkojuma 1917. gadā, Vailda lugas uz latviešu teātra skatuvēm tiek uzvestas jau teju desmit gadus, tulkotas pasakas, dzeja un esejas, latviešu presē raksta par rakstnieka notiesāšanu.

Vailda daiļrade un idejas ir saistītas ar neatgriezeniskām pārmaiņām latviskajā kultūrvidē. “Eiropas kultūras situācija un paradigmu maiņa 19. un 20. gadsimta mijā būtiski ietekmē latviešu rakstnieku māksliniecisko apziņu un viņu radošo meklējumu īpatnības. Daudzveidīgo literāro impulsētāju vidū Vailda daiļrade un personība kļūst par neatņemamu latviešu rakstniecības sastāvdaļu,” [6] raksta Kačāne. “Vailds latviešu literārajā apritē ienāk kā estētisma programmas pieteicējs un mākslinieka brīvības sludinātājs. [..] Vailds kā spilgtākais “mākslu mākslai” idejiskās platformas noformulētājs un skaistuma paradigmas literatūrā pieteicējs ir viens no tiešākajiem 20. gadsimta sākuma latviešu literārajiem impulsiem.” [7]

Tomēr nevar noliegt arī to, ka Latvijā pastiprināta interese par Vaildu un viņa daiļradi rodas salīdzinoši vēlāk nekā citur Eiropā. Turklāt pirmajos 20. gadsimta gados latviešu publiku lielā mērā Vailds interesē viņa spilgtās personības dēļ. Bet jau 1913. gadā par Vaildu Latvijā tiek rakstīts no zināma “brieduma” skatpunkta: “Reiz – tas vēl bij itin nesen – Oskara Vailds piederēja pie “modernistu” un “dekadentu” elkiem. Tad viņu vai dievināja arī daļa no latviešu jaunās paaudzes. Nu viņa mode pagājusi, nu viņu sāk pareizāk novērtēt. Nu par viņu var runāt bez kaislības un aizraušanās un var viņa darbus novērtēt objektīvi.” [8]

Līdz ar to 1920./1921. gadā romāna tulkojums ienāk vidē, kurā Vailda popularitāte jau ir paspējusi pārdzīvot sava veida transformāciju no “literārās modes kaislības” līdz objektīvi atzinīgam novērtējumam. Latvijas inteliģence ir pārliecināti Vailda pazinēji, par to liecina tulkojumu atsauksmes, kurās kritizē gan “vaildiskuma” trūkumu, gan veiksmīgu rakstnieka īpašās izteiksmes un ideju pārnesumu latviešu valodā. Piemēram, A. Upītis, kritizējot P. Rozīša tulkojumu darbam “Zvejnieks un viņa Dvēsele”, raksta: “tulkojumā nav izprotama viena vienīga Vailda doma, nav izmanāms viens vienīgs Vailda tēlojumu īpatnēji-raksturīgs paņēmiens.” [9] Savukārt, kādu “Doriana Greja ģīmetnes” atsauksmi noslēdz teikums: “Par J.  Ezeriņa tulkojumu var teikt, ka godam veikti Oskara Vailda izteiksmes līdzekļi.” [10]

Atsauksmes latviešu presē par šo romānu ir cildinošanas – kā autoram, tā tulkotājam: “Viens no ģeniālākajiem un mākslinieciskā īstuma ziņā cildenākiem pagājušā gadu simteņa 90. gadu darbiem angļu literatūrā, Oskara Vailda romāns “Doriana Greja ģīmetne”, mūsu dienās gaiši rāda šo apsargāto cilvēku tumsības un zemsirdības traģēdiju. Tikai tagad, kad viņš tiek pasniegts J. Ezeriņa meistariskā tulkojumā arī mums, mēs redzam, ka skaistums – neuzvarams, un ka daiļuma patiesība – mūžīga,” [11] 1921. gadā raksta kritiķis un tulkotājs Kārlis Egle.

No angļu valodas tulkojis J. Ezeriņš. Vai tiešām?

Līdz pat 1938. gada maijam Latvija nebija pievienojusies Bernes konvencijai, kas, pirmkārt, tulkojumus padarīja izdevīgus grāmatizdevējiem, jo nebija jāmaksā par autortiesībām, [12] un, otrkārt, sekmēja salīdzinoši brīvu tulkošanas praksi – nereti šī laika tulkotajos izdevumos nebija atrodamas norādes uz tulkotāja identitāti, avottekstu vai pat tulkojuma faktu.

Raksturīga iezīme literatūras tulkošanā un publicēšanā starpkaru periodā ir starpniekvalodu izmantošana, proti, darbs tulkots, izmantojot nevis tā oriģinālvalodas tekstu, bet tā tukojumu citā valodā. (Čeha J. Hašeka romāna “Drošsirdīgā kareivja Šveika piedzīvojumi” tulkojumu Jānis Grots 1927. gadā veicis no tulkojuma krievu valodā, kas savukārt veikts no tulkojuma vācu valodā [13]. Līdzīgu piemēru ir daudz.) Uzmanību šai problēmai pievērsa arī jau tā laika kritiķi un publicisti. “Bet vai tulkotājs maz oriģinālu ņēmis rokā? Arī par to jūs varat šaubīties. Tulkot no tulkojuma – šo paņēmienu lietājuši un lietā ne tikai tie viegli samaksājamie ļaudis, kas par 5 vai 10 latiem loksnē jums pārtulkos kaut vai visu zulukaferu literātūru, bet arī rakstnieki ar skaļu vārdu. [..] No kādas valodas tulkots Stendāla “Sarkanais un melnais?” [tulk. J. Ezeriņš – K. R.] Tās nav oriģinālvalodas. Bet šos tulkojumu tulkojumus parakstījuši pazīstami literāti. Ja jau tulkojumā katrā ziņā zudīs smalkākās oriģināla nianses, tad tulkojuma tulkojumā nav vairs it nekādu nianšu: tikai darbības norise, tikai skaļi izteiktās “domas” ir kopīgas ar oriģinālu. Tas nav daudz. Par maz pat zinātniskos rakstos, kur nu vēl mākslas darbā,” [14] tā 1932. g. rakstījis literatūrkitiķis un tulkotājs Juris Vidiņš (sen.).

Lai arī mūsdienu Ezeriņa tulkojuma izdevumos (2003. un 2013. g.) titullapā norādīts, ka Ezeriņš romānu tulkojis no angļu valodas, drīzāk tas ir pieņēmums, nekā pārbaudīts fakts, jo pastāv vairāki avoti, kas ierosina, ka ne Ezeriņa, ne Krodera romāna tulkojums nav veikts no romāna oriģinālvalodas. “Par viņa tulkojumiem – Vailda “Doriana Greja ģīmetne” un Stendala “Sarkanais un Melnais” – nevar daudz laba sacīt: viņš netulkoja tos no oriģinālu valodām, un tāpēc viņos ir daudz kļūdu, paviršību, nesaskaņu ar autoru tekstiem, Vailda romānā bez tam daudz izlaidumu,” [15] 1925. gadā rakstnieks un literatūrkritiķis Jānis Veselis raksta Ezeriņa nekrologā.

Šajā pētījumā, analizējot dažādus avotus, secināts, ka Vailda romānu Ezeriņš ir tulkojis no vairāk nekā viena avota – to starpā, ļoti ticami, ir gan vācu, gan krievu starpniekvalodas, gan oriģināls angļu valodā. Teorētiski starpniekvalodas “izvēles iespējas” 20. gs. sākumā bija plašas: līdz Ezeriņš uzsāk darbu pie tulkojuma latviešu valodā, “The Picture of Dorian Gray” vācu valodā iztulkots vismaz piecas reizes, tāpat pieejams tulkojums krievu, holandiešu, franču, čehu, ungāru, itāļu, dāņu, zviedru, poļu, somu valodā, jidišā utt. [16] Lai cik interesants varētu likties šis jautājums, izmantotās starpniekvalodas noskaidrošana prasītu sistemātisku lingvistisko analīzi un nebūt nav šī pētījuma mērķis. Taču starpniekvalodas izmantojums praktiski vienīgajā romāna tulkojumā latviešu valodā apgāž mūsdienu tulkošanas nerakstītos likumus, ka tulkojums ir veicams no darba oriģinālvalodas. Vai tieši pretēji – var kalpot par pamatojumu jauna tulkojuma nepieciešamībai.

Izrāde “Doriana Greja portrets” – jauna tulkojuma nepieciešamība

“Vienīgais, ko es vēlos, kaut visi, kas atnākuši uz izrādi, varētu novilkt savus priekšstatu mēteļus par Dorianu Greju un atstāt tos ģērbtuvē,” [17] pirms Dailes teātra izrādes “Doriana Greja portrets” pirmizrādes teikusi tā režisore Laura Groza-Ķibere. Savu lēmumu reizē ar romāna dramaturģiju veidot arī jaunu tulkojumu, nevis dramatizēt kādu no esošajiem tulkojumiem, režisore pamato ar to, ka, viņasprāt, (atsaucoties uz tieši Ezeriņa, nevis Krodera tulkojumu), tas neatbilst romāna autora rakstniecības stilam, tulkotāja klātbūtnei piedodot citas kvalitātes, kādas nav atrodamas oriģināltekstā. “[..] klasiskais latviešu tulkojums, kura autors ir Jānis Ezeriņš, izrādījās diezgan estetizēts un poetizēts. Oriģinālais Vailda teksts ir dzēlīgs, un es nebaidos apgalvot, ka reizēm arī gana ass un pat rupjš,” [18] skaidrojusi Groza-Ķibere. “Viņš ir ārkārtīgi mūsdienīgs, ārkārtīgi šerps, ass, un nevienā brīdī viņš nav tāds sentimentāli.. tāds dzejisks.” [19] Arī lorda Henrija Votona lomas attēlotājs, aktieris Juris Žagars, intervijā LTV izsakās līdzīgi: “Tad, kad tu romānu palasi oriģinālā, tur ir ārkārtīgi interesantas lietas. Tā Vailda valoda… ka mums ir tāds priekšstats radies, ka Vailds ir tāds vecišķš, un tāds, nu, sliktā nozīmē, kā kādreiz mēs sakām – poētisks, bet viņš ir ārkārtīgi ass, skarbs un rupjš reizēm pat.” [20]

Šie izteikumi ļauj secināt, ka izrādes veidotāji, veidojot jaunu tulkojumu, savā ziņā izsaka preteziju uz “īstā” Vailda rakstniecības stila atklāšanu izrādes tekstuālajā daļā.

Teksta īsināšana, kas ir absolūta nepieciešamība dramaturģiskas adaptācijas procesā, sagādājusi arī izaicinājumus, atklājusi režisore: “Pirmo reizi strādāju ar materiālu, kurai paši taisām dramatizējumu. To veidoja Evita Mamaja, bet man bija būtiski tam sekot un to pielāgot savai vīzijai. Sarežģītība šajā gadījumā ir tā, ka, piemēram, strādājot ar Orvela 1984, bija jau gatavs un pārbaudīts dramatizējums, bet te visgrūtākais bija izveidot darbīgu dramaturģisko materiālu un atlasīt no visas tās paradoksu jūras visefektīvākos un vispiemērotākos, atmetot visu lieko. Vailda tekstā viss krāšņums slēpjas aprakstošajā daļā. Dialogu ir diezgan maz. Tie ir pat tādi diezgan askētiski un shematiski, visa gaļa ir aprakstošajā daļā. Vissarežģītākais bija dabūt to iekšā teātra dramaturģijā.” [21] No romāna teksta Mamaja un Groza-Ķibere atstājušas tikai esenci, kas demistificē un atklāj Greja iekšējos stāvokļus, taču ir izgriezti gari monologi, kas, lai arī tie “ir brīnišķīgi literāri teksti, lai paliek lasīšanai mājās”. [22]

Skats no DT izrādes "Doriana Greja portrets" (rež. L. Groza-Ķibere) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Izrādes vērtējums teātra kritiķu recenzijās

Latvijas teātra kritiķu rezencijās Lauras Grozas-Ķiberes režisētā izrāde “Doriana Greja portrets” kopumā netiek vērtēta kā veiksmīga. Apskatnieki konspektē, ka izrāde ir radošās komandas atkārtošanās, radošais strupceļš vai rādītājs, ka Grozas-Ķiberes līdz šim veiksmīgi izmantotais teātra mākslinieciskais modelis ir izsmelts, u. tml. “Man šīs izrādes vēstījums liekas par plakanu, par vienkāršotu, neatbilstošu Grozas-Ķiberes un Dailes teātra labāko aktieru talanta mērogam,” raksta teātra zinātniece Guna Zeltiņa. Kritiķes vieno viedoklis, ka izrāde saturiski, psiholoģiski un emocionāli nav tik spēcīga kā tās pamatā esošais O. Vailda romāns.

Kritiķe Ieva Rodiņa to skaidro arī tiešā cēloņsakarībā ar izrādes tekstu: “Izrādes vajadzībām radīts jauns Evitas Mamajas tulkojums, kas varoņu runātos tekstus padara “līdzenus” un garlaicīgus, līdz ar to kā ar nazi nogriežot Vailda izteiksmei raksturīgo, ne ar ko nesajaucamo salikumu – modernās, brīžam šokējoši tiešās asprātības un vienlaikus pompozi vecmodīgo izteiksmes stilu.” [23] Rodiņa norāda, ka iepriekšējās Grozas-Ķiberes izrādes bijušas balstītas mazāk spēcīgos literārajos materiālos, un ar šo izrādi “teātrim nav izdevies pārspēt/pārspēlēt romāna slavu.” [24] Romāna literārās kvalitātes, ko, kritiķes skatījumā, iestudējuma tekstā nav izdevies ietvert, ir sekojošas: “No Oskara Vailda romāna lappusēm (arī izsmalcinātajā latviešu klasiķa Jāņa Ezeriņa tulkojumā) strāvo gandrīz sajūtams gurdens skaistums – skaista ir senatnīgā, nedaudz smagnējā valoda, un skaists ir arī rakstnieka izteiksmes stils, jūgendiski dekoratīvos, bet vienlaikus apbrīnojami precīzos vārdos raksturojot ne tikai to, ko varoņi dara vai domā, bet arī it kā no malas fiksējot, cik skaisti tas izskatās. [..] “Doriana Greja ģīmetne” (gribētos palikt pie šī, nedaudz senlaicīgā un savā ziņā teatrālā Ezeriņa tulkojuma) ir īpaša ar to, ka tajā autora spēcīgā filozofiskā doma izpausta augsti mākslinieciskā un ļoti ironiskā formā.” [25]

Jāatzīmē, ka no darbā apskatītajām astoņām kritiķu, teātra zinātnes studentu u. c. kultūras publicistu recenzijām, vienīgi Rodiņas recenzijā izcelts nošķīrums starp Ezeriņa un Mamajas tulkojumiem un tiem piemītošajām teksta kvalitātēm. Jauno tulkojumu recenzenti lielākoties tikai piemin kā faktu, diezgan tieši pretnostatot iestudējumu Vailda romānam.

Kritiķus vieno viedoklis, ka iestudējumā nav izdevies ietvert romāna vēstījuma daudzslāņainību, piemēram, tā filozofisko un intertekstuālo slāni.

“Daļēji to var izskaidrot ar Vailda romāna specifiku,” publiciste Anna Andersone skaidro Doriana tēla attīstības trūkumu izrādē: “Atšķirībā no Orvela “1984”, ko režisore pārvērta vienā no saviem veiksmīgākajiem iestudējumiem, “Doriana Greja ģīmetne” ir filozofisks romāns, kurā Vailds iemūžinājis pats savas pārdomas un uzskatus par mākslas un skaistuma būtību, respektīvi, psiholoģiski pamatota sižeta attīstība ir pakārtota virsuzdevumam – šo uzskatu paušanai, ko romānā dara gan Bazils Holvards, gan Dorians Grejs, gan vispirmām kārtām – lords Henrijs. Izrāde ar šo formātu īsti netiek galā – teksta daudzums nomāc izrādes ritmu, aktierspēles nianses, un brīžiem šķiet, ka Dainim Grūbem nākas burtiski izskraidīt mizanscēnas.” [26] Romāna intertekstuālā slāņa zudumu un aizstāšanu ar erotismu savukārt komentē G. Zeltiņa: “Režisori, šķiet, maz interesējušas Doriana un lorda Henrija attiecības metafiziskā un filozofiskā, faustiskā un mefistofeliskā griezumā: vai tad citādi tiktu tā akcentēta šo attiecību sadzīviskā, fiziskā puse? [..] Toties režisore nav skopojusies ar homoerotiskiem akcentiem, materializējot un izvēršot uz āru Vailda romānā noklusētās, tikai nojaušamās attiecības Bazils – Dorians, Dorians – Henrijs un pat Doriana attiecības ar jaunekli (Ginta Andžāna atveidā), kura zināšanas ķīmijā palīdz noslēpt Greja noziegumu un kuru viņš pazudina. Vai šī būtu tā provokācija, par kuru šīs izrādes sakarā izteikusies režisore? Vai mūsu skatītāji seksuālā ziņā būtu tik liekulīgi, nezinoši, neattapīgi...? Šī taču jau sen mākslā vairs nav tabu tēma.” [27]

Skatītāju vērtējums

Lai aprakstītu ne vien profesionāļu, bet arī publikas vērtējumu par izrādi “Doriana Greja portrets”, darbā apkopotas internetā publicētās skatītāju atsauksmes, komentāri un blogu ieraksti. No atsauksmju kopuma autore izvēlējusies izcelt tās, kas īpaši pievēršas izrādes tekstam, dramatizējumam un skatītāju līdzšinējiem priekšstatiem par O. Vailda romānu.

Šādu priekšstatu ietekme uz izrādes vērtējumu atklājas atsauksmēs, kurās salīdzina skatuves versiju ar skatītājam jau pazīstamo sižetu grāmatas vai filmas formātā. Tas rada noteiktas ekspektācijas: “Dzirdēju no paziņām par šo izrādi, ka vīlušies, ka zemē nomesta nauda un laiks. Laikam jau filmas iespaids, ka te nav nekā no romāna vai filmas. [28]”; “Grāmata ļoti laba, bet tas, kas notiek izrādē, – dziļi neinteresanti, nesaprotami, garlaicīgi.” [29]; “Esmu lasījusi O. Vailda darbu un redzējusi dažādos laikos uzņemtas filmas (4 gab.). Viņam piemīt groteska un izsmalcinātība. Negribas neko sliktu teikt, bet izrāde likās vāja. Ideja bija interesanta, bet aktieri un režisors to “nespēja pacelt”. [..] Dialogi un teksti ir banalizēti, tiem trūka izsmalcinātības. Iesaku izlasīt grāmatu un noskatīties 1945. gada filmu, tad būs ar ko salīdzināt.” [30]

Komentējot izrādes tekstu, skatītāji visbiežāk vērš uzmanību humoristiskajām sentencēm lorda Henrija (J. Žagars) lomas tekstā, kā arī norāda uz pārmērīgu teksta daudzumu, kas apgrūtina izrādes virzību: “Pārāk gari monologi un dialogi, neuztverama doma, neskaidri akcenti.” [31]; “Vilšanās par iestudējumu. Garlaicīgs. Dažbrīd no pilnīgas lugas nogrimšanas glābj humora deva Žagara izpildījumā.” [32]; “Izrāde ir bagātīgi pārpildīta ar ļoti kodolīgiem, asprātīgiem izteicieniem un aforismiem par dzīvi. Tā vien gribējās paņemt zīmuli un pierakstīt!” [33]; “Skatoties bija izjūta, ka režisorei pašai maz ko teikt par mākslinieka vietu, lomu un atbildību sevis, sabiedrības priekšā. Un ar Vailda tekstu nepietiek, vairāk kā simts gadi pagājuši. Gribas vismaz nojaust, ko režisore piedāvā kā savu skatījumu.” [34]; “Tāda sajūta, ka režisore galvenokārt tikai vēlējās sabāzt izrādē pēc iespējas vairāk Oskara Vailda citātu, kuri, kaut nenoliedzami katrs pats par sevi ir izcili, kopā tādā blāķī kļuva vienkārši nesagremojami. Kaut kā tas viss šķita par daudz un tajā pašā laikā – ne pietiekami. [..] No Oskara Vailda daiļrades varēja manīt vien atgremotus, bezdvēseliskus citātus. [35] Cits izrādes skatītājs, savukārt, šādu “citātu” daudzumu attaisno ar skatītāju dažādo uztveri: “Pirmajā cēlienā nav laika izslēgties ne uz mirkli – no skatuves tevi burtiski bombardē ar Vailda izteicieniem, absurdiem un paradoksiem, pārmēru asprātīgiem un velnišķīgi ciniskiem. Un kas mani iepriecina – neskatoties uz intensīvo “barošanu”, publika Vailda tekstu gan gremo, gan norij, vismaz man apkārt sēdošie reaģēja katrs savā vietā un uz saviem tekstiem, radās iespaids, ka ēdmaņas pietiek visu gaumju publikai. [..] iespējams, vajadzētu materiālu VĒL nežēlīgāk īsināt, jo bezizejas tuvums otrajā cēlienā nepārprotami ieprogrammēts.” [36]

Kā pirms “Doriana Greja portreta” pirmizrādes atzinusi režisore Laura Groza-Ķibere, uzvest šo izrādi ar pašu veidotu dramaturģiju bijis grūts uzdevums, liels izaicinājums. Pasaules literatūras klasika, kas piedzīvojusi gan iestudējumus, gan ekranizējumus, vismaz sižeta līmenī ir pazīstama lielākajai daļai to “desmit procentu” Latvijas iedzīvotāju, kas apmeklē teātri. “Doriana Greja portrets/ģīmetne” ir dzīvs naratīvs Latvijas kultūrtelpā. Tāpēc izrādes novērtējumā neizbēgams ir salīdzinājums ar Vailda darbu, kas, autoresprāt, ir mazāk izteikti attiecībā uz mazpazīstamiem literārajiem materiāliem. Vairumā skatītāju atsauksmju šis salīdzinājums realizējas samērā vienkārši, norādot, ka romāns vai kāda tā ekranizācija “patika labāk” par izrādi, bet visbiežāk nepamatojot, kāpēc. Teātra kritiķi, savukārt, pamato, ka izrādē nav izdevies pārnest tādas romāna kvalitātes kā dziļums, smalkums, niansētība u. tml., kā arī atgādinot, ka romāns ir “filozofisks”, tā it kā norādot, ka šāda satura teksta dramatizējums būtu jau sākotnēji lemts neveiksmei.

Skats no DT izrādes "Doriana Greja portrets" (rež. L. Groza-Ķibere) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Salīdzinot iestudējuma sākotnējo ieceri, kurā būtiska ir arī jauna tulkojuma nepieciešamība, ar teātra kritiķu viedokļiem par gala rezultātu, veidojas savāds pretstats. Proti, izrādes veidotāji, uzsverot Ezeriņa tulkojuma neatbilstību oriģinālam, pēc kritiķu domām, savā versijā ir tieši pazaudējuši oriģinālteksta noskaņu un nianses. Var teikt, ka kritiķu skatījumā izrādes veidotāju centieni dramatizējumu tuvināt oriģinālam ir, gluži pretēji, to aizveduši tālāk no oriģināla – vai arī latviskajā kultūrtelpā esošās izpratnes par to, kas ir oriģināli “vaildiskais”.

 

* Autores piezīme: Negribējusi pazaudēt teksta loģiku un plūsmu sava akadēmiskā darba pamatīgas īsināšanas rezultātā, šo publikāciju esmu veidojusi ne vien no tīriem maģistra darba fragmentiem, bet arī tā parafrāzēm, īpaši neizdalot vienu no otra. Tāpat īsināšanas nolūkā esmu veikusi labojumus oriģinālajā pētījuma tekstā. Zinu, ka akadēmiskajā kultūrā tā darīt nevajadzētu, bet, tā kā neuzskatu šo publikāciju par kādu no sava maģistra pētījuma atsevišķu darbu, ceru, ka mani neviens neapsūdzēs pašplaģiātismā.

 


[1]       Smilktiņa, B. Jauni centieni sabiedriskajā dzīvē un rakstniecībā (1920-1940). Latviešu literatūras vesture, 2. sējums. Rīga : Zvaigne ABC, 1999, 3. lpp.
[2]       Veisbergs, Andrejs.  The Translation Scene in Independent Latvia Between the Wars (1918-1940). Vertimo Studijos, Nr. 8, 2015, p. 154.
[3]      Putniņa, Santa. Comparative analysis of translated versions of „The Picture of Dorian Gray” by Oscar Wilde. Latvijas Universitāte, 2010. p. 56.
[4]      Turpat, 21. lpp.
[5]       Kačāne, Ilze. Oskars Vailds. Latvijas "oskariāna". Daugavpils : Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds “Saule”, 2015, 43. lpp.
[6]       Kačāne, Ilze. Oskars Vailds. Latvijas "oskariāna". Daugavpils : Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds “Saule”, 2015, 6. lpp.
[7]      Turpat, 33. lpp.
[8]      Turpat, 40. lpp.
[9]      Kačāne, Ilze. Oskars Vailds. Latvijas "oskariāna". Daugavpils : Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds “Saule”, 2015, 36. lpp.
[10]    Jēkobsonu, Kārlis. Rakstniecības kritika. Latvijas Vēstnesis, Nr. 181, 1921.
[11]    Egle, Kārlis. Kā tiesāja skaistuma dievinātājus. Latvijas Kareivis. Nr. 18 (2790), 1921.
[12]    Veisbergs, Andrejs. The Translation Scene in Independent Latvia Between the Wars (1918-1940), Vertimo Studijos, Nr. 8, 2015, p. 158.
[13]    Veisbergs, Andrejs. The Translation Scene in Independent Latvia Between the Wars (1918-1940). P. 169.
[14]    Vidiņš, Juris. Par tulkojumiem. Daugava, Nr. 5, 1932.
[15]    Veselis, Jānis. Jānis Ezeriņš. Latvju Grāmata, Nr. 2, 1925.
[16]    Kačāne, Ilze. Oskars Vailds. Latvijas "oskariāna". Daugavpils : Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds “Saule”, 2015, 42. lpp.
[17]    Jundze, Arno. Saruna pirms pirmizrādes. Doriana Greja portrets. (Skatīts 2019. g. 11. maijā.) Pieejams: https://www.dailesteatris.lv/userfiles/files/saruna_pirms_pirmizrade_doriana_greja_portrets.pdf
[18]    Jundze, Arno. Saruna pirms pirmizrādes. Doriana Greja portrets.
[19]   LTV Rīta Panorāma. “Doriana Greja portretu” glezno režisore Laura Groza-Ķibere.
[20]   LTV Rīta Panorāma. “Doriana Greja portretu” glezno režisore Laura Groza-Ķibere.
[21]    Jundze, Arno. Saruna pirms pirmizrādes. Doriana Greja portrets.
[22]   Latvijas Radio. Pa ceļam ar Klasiku. Laura Groza-Ķibere: "Doriana Greja portreta" pamatuzstādījums ietver šerpu interpretāciju.
[23]    Rodiņa, Ieva. Doriana Greja orķestris, 2017 (skatīts 2019. g. 22. martā). Pieejams:    http://www.la.lv/doriana-greja-orkestris/
[24]    Rodiņa, Ieva. Doriana Greja orķestris, 2017 (skatīts 2019. g. 22. martā). Pieejams:    http://www.la.lv/doriana-greja-orkestris/
[25]    Turpat.
[26]    Andersone, Anna. Izsmeltais jautājums, 2017 (skatīts 2019. g. 8. aprīlī). Pieejams:  https://www.satori.lv/article/izsmeltais-jautajums
[27]   Zeltiņa, Guna. Estētisma bīstamie ziedi. 2017 (skatīts 2019. g. 22. martā). Pieejams:  http://www.kroders.lv/verte/943
[28]  Komentāri. Izrādes apskats: Fašionistu orķestris. “Doriana Greja portrets” Dailes teātrī, 2017 (skatīts 2019. g. 12. martā). Pieejams:  https://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/izrades-apskats-fasionistu-orkestris-doriana-greja-portrets-dailes-teatri.d?id=48533167&com=1&reg=1&no=0&s=1
[29]    Dailes teātris. Doriana Greja portrets. Atsauksmes.(Skatīts 2019. g. 12. martā). Pieejams: https://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/2016/doriana-greja-portrets
[30]    Izrādes Doriana Greja portrets recenzija. Nāves deja gudrona dīķī. Komentāri, 2017 (skatīts 2019. g. 11. maijā). Pieejams:  https://www.diena.lv/raksts/kd/teatris/izrades-_doriana-greja-portrets_-recenzija.-naves-deja-gudrona-diki-14165883/comments#c
[31]    Dailes teātris. Doriana Greja portrets. Atsauksmes.
[32]    Dailes teātris. Doriana Greja portrets. Atsauksmes.
[33]    Lazdiņa, Iveta. Par izrādi “Doriana Greja portrets”, 2017 (skatīts 2019. g. 11. maijā). Pieejams:  https://dailesteatris.tumblr.com/post/161398143145/iveta-lazdi%C5%86a-par-izr%C4%81di-doriana-greja-portrets
[34]    Komentāri. Izrādes apskats: Fašionistu orķestris. “Doriana Greja portrets” Dailes teātrī.
[35]    Dailes teātris. Doriana Greja portrets. Atsauksmes.
[36]    Morkāns, Andris. Ģīmetne, kurai albumā noteikti ir (un paliks) sava vieta, 2017, (skatīts 2019. g. 8. aprīlī). Pieejams:  https://dailesteatris.tumblr.com/post/157780992340/%C4%A3%C4%ABmetne-kurai-album%C4%81-noteikti-ir-un-paliks-sava

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt