Ieva Džindža 02.09.2019

STUDENTS PĒTA: Interaktīvā teātra “Filmu vakars” iestudējums un tā teorētiskais pamatojums

Skats no interaktīvā teātra izrādes "Filmu vakars" // Publicitātes foto

Atbalstot jauno teātra kritiķu un praktiķu veiktos pētījumus par teātra aktuālo procesu un vēsturi, Kroders.lv lasītājiem piedāvā publikāciju sēriju – teātra teorijas, vēstures un prakses diplomdarbu fragmentus.

Šonedēļ publicējam izvilkumus no Ievas Džindžas maģistra darba “Interaktīvā teātra “Filmu vakars” iestudējums un tā teorētiskais pamatojums”, kas izstrādāts Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedrā (darba zinātniskā vadītāja – asoc. prof. Mg. art. Zane Kreicberga).

 

Maģistra darba pētnieciskā tēma ir interaktīvais teātris. Mākslinieku apvienība Non zero one interaktīvo teātri skaidro kā mākslas darbu, kas pieprasa aktīvu skatītāju līdzdalību un kurā skatītājam dota spēja ietekmēt notiekošo. Auditorijas ietekme uz notiekošo (ja izrāde ir veiksmīga) maina rezultātu, pierādot, ka dalībniekiem patiešām piemīt spēks mainīt gan iznākumu, gan to, kas tiek piedzīvots. [1] Režisors Garijs Izo (Gary Izzo) savā grāmatā “Spēlēšanas māksla: Jaunais interaktīvā teātra žanrs” (The art of play: New genre of Interactive theatre) interaktīvā teātra skatītājus sauc par viesiem, viņš neizmanto vārdu “skatītājs”, jo interaktīvais teātris nav paredzēts, lai to skatītos, bet lai tajā aktīvi iesaistītos. Interaktīvais teātris ir aicinājums spēlēties. [2] Arī darba autore turpmākajā teorijas izklāstā skatītājus apzīmē kā viesus.

Interaktīvais teātris var izstāstīt stāstu, bet savā tīrākajā formā tas atklāj tēmu caur tēliem. Interaktīvā teātra dvēsele slēpjas nevis stāstā, bet gan īpašajos tēlos. Un interakcijas notiek starp tēlu un viesi, nevis starp stāstu un viesi. [3] Izo apgalvo, ka interaktīva izrāde ir tēlu darbību un aktivitāšu summa, tēlu mijiedarbība ar citiem varoņiem un interakcijas ar viesiem. Kopīgās darbības ar auditoriju ir improvizētas, jo skatītāju iekļaušana nozīmē procesus, kurus nekad nevar paredzēt, un tas pieprasa improvizācijas elastību un spontanitāti, lai pabeigtu jebkādu vienotu rīcību. Bet tīra improvizācija izrādē nepastāv, jo vienmēr tiek ievērotas konkrētas struktūras. Interaktīvais teātris pēc būtības ir pozitīvs, bet tas sastāv no dramatiskas darbības, dzīves spilgtākajiem un traģiskākajiem momentiem. Interaktīvais teātris izspēlē auditorijas kolektīvos iespaidus vai pieņēmumus par konkrēto tēmu, jo mijiedarbība sākas jau ar viesu izpratni par to, kas viņus ieskauj. [4]

Interaktīvais teātris ir uz procesu orientēts teātra veids. Izrādīšanai uz skatuves paredzētos darbos mēģinājumu process dod pulētu gala produktu – izrādi, kas ir procesa galīgais rezultāts. Savukārt interaktīvajā teātrī process ir rezultāts, un tas nozīmē, ka process tiek slīpēts un pulēts, bet rezultāti katrai izrādei ir atšķirīgi. [5] Interaktīvais teātris sākas kā tēma, šai tēmai tiek piešķirta skaidra definīcija un tiek izveidota vide, kas attaisno visas darbības, kas izriet no temata. Tiek radīts konkrēts notikums, lai koncentrētu un nodrošinātu tēlu darbību dinamiku. Šis notikums ir atpazīstams rituāls, lai viesiem nodrošinātu pazīstamu uzvedības sistēmu. Motīvus ierosina temats, un tēli tiek izraudzīti, lai attīstītu šos motīvus. Izrādes elementi tiek izstrādāti, lai izpētītu tēlu darbības vidē un iekļautu viesus. [6]

Interaktīvā teātra rašanās

Interaktīvajam teātrim ir vairākas kopīgas iezīmes ar delartisko komēdiju. Delartiskā komēdija – no itāļu valodas commedia dell'arte – jeb masku komēdija ir improvizācijas teātra forma, kas attīstījās 16. gs. Itālijā un 18. gs. uzplauka visā Eiropā. Delartiskā komēdija ir ietekmējusi Šekspīru, Moljēru, operu, vodeviļas, mūsdienu muzikālo teātri, TV komēdijas (sit-coms). Arī 20. gs. teātra praktiķiem kā kreivu režisoram un fundimentālam teātra domātājam Vsevolodam Meijerholdam un vācu dramaturgam, režisoram un teorētiķim Bertoltam Brehtam delartiskā komēdija ir kalpojusi par iedvesmu. Pēckara periodā arī mūsdienu klaunādes tēvs un starptautiskās fiziskā teātra skolas dibinātājs Žaks Lekoks (Jacques Lecoq) pievērsās delartiskajai komēdijai. Lekoka interese bija komiski kritizēt esošās varas attiecības. [7]

Delartiskā komēdija bieži tiek minēta kā aizsākums mūsdienu aktiermākslai Eiropā. No pašiem pirmsākumiem itāļu ceļojošās grupas kā profesionāli ansambļi sastāvēja no divām vai trim ģimenēm un gandrīz vienmēr arī sievas un bērni bija aktieri. Tā kā izrādes reti izcēlās ar izsmalcinātu sižetu, plašiem dialogiem vai sarežģītiem vizuālajiem efektiem, skatītāji uzmanību pievērsa atsevišķiem aktieriem un viņu komiskajai darbībai. [8]

Mūsdienās par interaktivitāti tiek plaši diskutēts imersīvā teātra diskursā. Imersija (no angļu val. immersion) – iedziļināšanās, iegremdēšanās. Ar imersiju teātrī tiek apzīmēts estētisks princips, kura mērķis ir radīt īpašu tūlītējas pieredzes formu, it kā lai iegremdētos priekšmetā, nevis to distancēti aplūkotu. [9] Par visaptverošu teātri, kas būtu jāpiedzīvo tajā pilnīgi iegremdējoties, nevis jānoskatās no malas, teoretizēja Antonēns Arto (Antonin Artaud) darbā “Teātris un tā dubultnieks” (The Theatre and It’s Double), kas publicēts 1938. gadā: “Mēs atteiksimies no skatuves un vietas auditorijai, aizstājot tās ar vienotu, nedalītu vietu bez jebkādām starpsienām. Tiks izveidots tiešs kontakts starp skatītāju un izrādi, starp aktieriem un auditoriju. Skatītāji atradīsies izrādes centrā  izrāde tos ieskaus. Šī ieskaušana tiešā veidā būs saistīta ar telpas formu. Atstājot mūsdienu teātra arhitektūru, mēs iznomāsim kādu šķūni vai angāru, kas tiks pārbūvēts.” [10] Šis raksturojums precīzi apzīmē lielāko daļu 21. gs. imersīvā teātra izrāžu visā pasaulē un Izo interaktīvo teātri. “Pieaugums un pieprasījums neapšaubāmi atspoguļo skatītāju interesi pēc teātra piedzīvojuma, kas atļauj skatītājam būt par stāsta sastāvdaļu, fiziski ļaujot izdzīvot Alises nonākšanu aizspogulijas pasaulē. Dažos gadījumos, kad skatītāji var patiesi brīvi klīst, kur vien vēlas, pieredze vairāk līdzinās spēlei nekā tradicionālam teātrim.” [11] Interaktivitāte pati par sevi negarantē imersīvu pieredzi. Interaktīvais teātris un imersīvais teātris tiek izmantoti un radīti, lai sasniegtu ļoti dažādus mērķus. [12] Interaktīvā teātra mērķi var būt sociāli un politiski. Līdsas Universitātes profesore Alise Ograndija (PhD Interactive Performance and Undrground Club Spaces) salīdzina multimediālo performances grupu Blast Theory ar Augusto Bola foruma teātri. [13]

Skats no interaktīvā teātra izrādes "Filmu vakars" // Publicitātes foto

Interaktīvā teātra tehnika

Tradicionālajās lugās tēli ir dramaturga lelles. Aktieriem ir būtiska loma dzīvības iedvešanā dramaturga radītajos tēlos, bet šie radītie tēli saka un dara to, ko viņiem ir paredzējis lugas autors. Dramaturgs pilnībā kontrolē tēla pasauli. Interaktīvā teātra aktieriem pašiem ir jāpilda dramaturga funkcijas. Dramaturgs vai režisors piedāvā tēmu, motīvus, tēlu profesijas, bet aktieriem pašiem ir jāizveido lielākā daļa dramatisko darbību. Aktieriem tēli ir jāizveido pievilcīgi, lai piesaistītu viesu uzmanību un viņi vēlētos iesaistīties interakcijās ar tiem.[14] Lai piesaistītu interesi nav obligāti “jālec viesiem sejā” (in guests face)[15]. Aktieru darbības jāveido tā, lai tās piesaistītu viesu interesi. Interese tiek piesaistīta, ja tēls veic darbību, kas iedvesmo viesi vēlēties redzēt vairāk. Piemēram, darbība, kas rada aizdomas vai jautājums, uz kuru viesim gribas atbildēt. [16]

Interaktīvā teātra aktierim ir jābūt enerģiskākam par jebkuru viesi telpā. Tēliem ir jāpiemīt entuziasmam par pilnīgi visu, ko viņi dara. Tas ir ne tikai svarīgs aspekts, kas padara tēlu lielāku par dzīvi, bet pati enerģija ir lipīga un iedvesmo viesus. Izo uzsver, ka, lai noturētu viesu interesi un radītu drošu atmosfēru interakcijām un tēliem obligāti ir jābūt spilgtiem un neparastiem fascinējošiem, identificējamiem, pieejamiem, ievainojamiem, jūtīgiem un patīkamiem. Pareizi uzbūvētam un pilnībā attīstītam interaktīvam tēlam ir pašam savs ego, vērtību sistēma, viedokļi, atmiņas, jūtas un vājības, kas pilnībā atšķiras no aktiera.[17]

Interaktīvajā teātrī aktieris var iesaistīt viesi trijos veidos. Pirmais veids – kā galveno varoni konkrētā ainā, un lai kāds arī būtu iznākums, to ietekmēs viesa darbības un vārdi. Otrais veids – aktieris izmanto viesus atbalsta lomās, kurās viesiem ir īpaša identitāte, bet nav tiešs konflikts ar ainas problēmu. Trešais veids – aktieris piešķir vairākiem viesiem vienu identitāti un izmanto tos kora lomai, piemēram kā žūriju, fanus vai vienkārši pūli.[18]

Tēlu nodarbošanās jeb profesija ir pirmais un galvenais pamatelements, ar ko jāsāk, lai izveidotu interaktīvu personību. Izo interaktīvais teātris funkcionē pamatojoties uz auditorijas kolektīvajiem iespaidiem. Tāpēc vistiešākās un klišejiskākās nodarbošanās ir visvērtīgākās. Interaktīvais teātris ir vieta, kur no klišejām nav jābaidās, jo interaktīviem tēliem ir jābūt arhetipiskiem.[19] Kad tēlam ir definēta tūlītēji atpazīstama nodarbošanās, un tā pieprasa citu cilvēku iesaistīšanu, aktiera nākamais solis ir izveidot profesijas aktivitātes.[20] Aktiermāksla ir uzvedība (acting is behavior), un jebkura rīcība ir vēlmju motivēta. Katram tēlam ir jābūt spēcīgai vēlmei – galvenajai gribai, kas motivē ar nodarbošanos saistītās aktivitātes. Šī izvēle (galvenā griba – passion) ir pati svarīgākā tēla attīstībā un tēla būtībā.[21]

Lai izveidotu smieklīgu tēlu, ir būtiski izcelt viņa vājības vai kādu trūkumu. Interaktīviem tēliem ir noteikti jāpiemīt kādam redzamam un uzkrītošam trūkumam, kas kalpo par viņu lielāko šķērsli uz galvenās gribas izpildīšanu. Tas tēlam galvenokārt liek cīnīties pašam ar sevi, nevis ar apkārtējo pasauli, un šī iekšējā cīņa ir vēl viens dramaturģijas elements, kas aktierim pašam ir jāizpilda.[22] Tēlam vienmēr ir jābūt aklam pret saviem trūkumiem. Ja tēls tos apzinās, viņš vairs nav interesants tiem, kas viņu novēro un sadarbojas interakcijās. Turklāt auditorijai vienmēr ir jāzina par tēlu kaut kas tāds, ko varonis pats nezina. Šis elements padara tēlu ievainojamu un interesantu.[23]

Galvenās gribas sasniegšanai tieši kalpo tēlu pamatvajadzības (primary needs). Interaktīvais varonis lielāko daļu laika velta pamatvajadzību piepildīšanai un tās realizē mijiedarbojoties ar viesiem. Lai gan viesi nekad nevar piepildīt tēla galveno gribu, viņi palīdz tēlam realizēt pamatvajadzības, iesaistoties interakcijās, nodrošinot tēlam virzību galvenās gribas sasniegšanā. [24]

Kad tēls konceptuāli ir izveidots, sākas darbs pie improvizācijas tehnikas apgūšanas, tēla atdzīvināšanas, vēstures faktu apgūšanas, kas nozīmē arī konkrētā perioda leksikas apgūšanu, un darbs pie interaktīvā teātra elementiem. Interaktīvā teātra scenārijs ir līdzīgs delartiskajai komēdijai. Tas sastāv no improvizācijām ar definētu struktūru. Scenārijs būtībā ir iepriekš definēta punktu sērija. Tas, kā katrs no plānotajiem punktiem tiek izspēlēts un kas notiek starp tiem, ir pilnībā atkarīgs no improvizācijas.

Skatītāju loma interaktīvajā teātrī

“Es kā interaktīvās izrādes viesis, iespējams, vispār neeju uz teātri, bet ierodos kādā norises vietā un tieku iedrošināts uzskatīt šo vietu par reālu un attiecīgi izturēties tajā. Es vēroju notikumus tieši tāpat, kā es vēroju notikumus reālajā dzīvē – tuvplānā un visapkārt, nevis sēžot krēslu rindā aiz ceturtās sienas. Es atklāju pats savu ceļu cauri videi, un es skatos to, ko es pats izvēlos. Izrāde notiek man apkārt un ar mani. Zemapziņā es jūtu, ka viss, kas notiek, patiešām notiek pa īstam, jo interaktīvais teātris reaģē uz manu klātbūtni. Man ir ietekme uz to. Mana dzīve un interaktīvā teātra dzīve attīstās vienā laikā, padarot to par pieredzi šeit un tagad.”[25]

Klasiskajā teātrī reti tiek runāts par skatītāju vienotību, jo tā ir tikai norma un izrāde tiek būvēta tā, lai visi skatītāji redz visu, bet interaktīvajā teātrī auditorijai nav vienotības, vismaz ne vienmēr.[26] Darbība interaktīvajā teātrī var attīstīties ļoti dažādi, atkarībā no tā, kā to ir iecerējuši izrādes veidotāji, bet pārsvarā darbība attīstās vienlaicīgi vairākās telpās un visu redzēt nav iespējams. Kurš ko redz un kad to redz, ir atkarīgs no viesu izvēles. Interaktīvajam žanram ne vienmēr ir vajadzīga auditorijas vienotība, un tieši šīs unikalitātes dēļ teātra kopiena satraucas un pat noliedz interaktīvo teātri kā teātri vispār.[27]

Režijas koncepcija

Lai gan Garijs Izo uzsver, ka interaktīvais teātris ir ļoti līdzīgs delartiskajai komēdijai, Ieva nevēlējās taisīt komēdiju. Nevēlējās arī delartiskās komēdijas stilu, bet no aktieriem prasīja reālpsiholoģisko spēles veidu. Vīzija bija izveidot izrādi, pirmkārt, kurā skatītājs ir arī spēlētājs un pats var lemt, cik lielā mērā nodarboties ar līdzspēlēšanu.

Interaktīvā teātra izrāde “Filmu vakars” tika veidota kā viens no pirmajiem nelegālajiem filmu skatīšanās seansiem kādā dzīvoklī Grīziņkalnā 1983. gadā. Pirmizrāde notika 2019. gada 24. aprīlī. Izrādes tēma par nevardarbīgo jauniešu pretošanos pastāvošajai komunistiskajai iekārtai padomju varas stagnācijas periodā sevī ietver vēsturisku informāciju par jauniešu izklaidēm pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā un mūsdienās joprojām sāpīgu tematu par ziņotājiem-čekistiem draugu lokā. Izrādes norises vieta ― Koka ēku renovācijas centra “Koka Rīga” ekspozīcijas telpas. Izrādes vidi veido trīs vienistabas dzīvokļi. Izrādes “Filmu vakars” apmeklētājiem tiek piedāvāts iejusties uz filmas seansu ielūgtu viesu lomās. Izrādē darbojas četri tēli: Roberts – filmu vakara organizators, nacionāli noskaņots Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Fizikas fakultātes students, Zoja dumpinieciski noskaņota bioloģijas studente, kuras hobijs ir importa preču “medīšana”, Alise – dzejas un kultūras cilvēks, kas studē Svešvalodu fakultātē, Uldis – studē filozofiju tikai tāpēc, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, un sirdī ir rokmūziķis.

Spontānās un neparedzamās dabas dēļ interaktīvais teātris balstās uz improvizācijas tehniku, tieši tāpēc spēlēt izrādē “Filmu vakars” tika uzaicināti četri improvizācijas teātra aktieri: Oto Madernieks (Roberts), Patrīcija Kolāte (Zoja), Karīna Bērziņa (Alise) un Kristers Ozols (Uldis).

Veidojot izrādi “Filmu vakars”, režisores interese bija vērsta uz aktiera un skatītāja mijiedarbību (no angļu val. interaction). Mijiedarbība ir savstarpēja iedarbība, ietekme. Interaktīvs režīms – darba režīms, kurā tā lietotājs var aktīvi iesaistīties, iedarbojoties uz darba procesu. Savu personīgo ieinteresību interaktīvajā žanrā, Ieva skaidro citējot amerikāņu teātra režisoru un teorētiķi Ričardu Šehneru: “Es esmu ļoti nemierīgs. Man nepatīk mierīgi sēdēt teātrī. Es skaļi komentēju un vienmēr gribu iejaukties. Tāpēc es nolēmu parūpēties par tādiem skatītājiem kā es un atļāvu viņiem staigāt apkārt un mazliet iejaukties – iesaistīties un piedalīties.” [28]

“Filmu vakars” sākas kā fizisks ceļojums – ieiešana spēles telpā notiek pa vienam (vai diviem) augšup pa kāpnēm, pa garu koridoru līdz Roberta dzīvokļa durvīm. Pirms tam, skatītāji drošā vietā ir atstājuši 21. gs. tehnoloģijas un mantas, lai brīvi varētu ceļot uz pagātni. Skatītājam, kurš pēc mirkļa kļūs par dalībnieku,  arī tiek piedāvāta loma – Arņa uzaicinātais draugs. To, vai skatītājs pieņem viņam piedāvāto lomu un kāds ir šis ceļojums pa koridoru, ir atkarīgs no katra skatītāja. Kad skatītājs pieklauvē pie Roberta durvīm, viņu tur sagaida aktieris, kurš iepazīstina ar sevi kā Robertu un vēlreiz piedāvā skatītājam lomu. Plānots, ka viesis apstiprina savu lomu un jau ir iejuties vidē, jo netiek sagaidīts kā skatītājs, bet gan kā konkrēts viesis – Arņa draugs.

Režisorei bija svarīgi nodrošināt vidi, kurā attīstītās kopēja spēlēšanās. Aktieriem ir lomas, aiz kurām paslēpties, un arī viesiem tiek piedāvāta cita identitāte.

Skatītājs nevar izmainīt to, kā paredzēta viesu sanākšana un pirmās tēlu sadursmes. Izrādes sākumā visi skatītāji atrodas kopā vienā telpā, lai viņiem dotu laiku aprast ar vidi un iepazīties ar tēliem. Pēc tam pakāpeniski notiek sadalīšanās pa vairākām telpām. Pirmā auditorijas sadalīšanās izvēle viesiem tiek piedāvāta, kad Zoja un Uldis grib iet spēlēt spēles uz Lidijas tantes dzīvokli un aicina citus sev līdzi. Viesiem ir izvēle iet vai palikt gaidīt Arni Roberta istabā kopā ar Alisi un Robertu. Pēc tam, kad Roberts aizvaino Alisi un viņa aizbēg, viesiem ir iespēja sekot Robertam un atbalstīt viņu centienos atvainoties Alisei. Visi atkal apvienojas Alises istabā, kur notiek dzejas vakars. Pēc brīža Roberts aizskrien uz savu dzīvokli, jo it kā ir pamanījis Arņa ierašanos, un aktieri mudina viesus doties uz Roberta istabu. Arnis nav atnācis, tas ir bijis pārpratums, un turpinās daudz neformālāka Arņa gaidīšana. Ballītes sadaļā katram aktierim ir savi mērķi un aktivitātes, vairs nenotiek kopēja viesu pārvietošana un konkrēta aicināšana sekot kādam aktieriem. Viesi ir iepazinušies ar visām izrādes telpām un tagad var brīvi staigāt apkārt, pētīt priekšmetus, pievienoties aktieriem un viņu darbībai vai novērot notiekošo. Daļā, ko režisore apzīmē ar nosaukumu “ballīte”, bija plānojusi vietu interakcijai nevis tikai starp skatītāju un viesi, viesi un telpu, bet arī dot iespēju viesiem savā starpā pārrunāt notiekošo, pēc sešām izrādēm secina, ka ļoti bieži tā arī notika, ka gan nepazīstami, gan arī pazīstami viesi savā starpā sarunājās par to, kas ir noticis tajās telpās, kurās viņi nav bijuši.

Izrādē netika piesaistīts ne scenogrāfs, ne kostīmu mākslinieks, jo izrādes koncepta sākumā Ievai jau bija skaidra vīzija par telpas iekārtošanu un kostīmiem. To realizēšanā  palīdzēja producentes Laura Brutāne, Selīna Dārziņa un Andra Gloka. Konkrēti priekšmeti telpas iekārtošanai tika iegūti, runājot ar jauniešu vecāku paaudzi, tā vācot gan informāciju, gan pašus priekšmetus, atrodot tos vecvecāku mājās, garāžās un pagrabos. Īpašus priekšmetus, piemēram, Nerātnās dainas, televizoru un vairākas skaņuplates tika atrastas, sadarbojoties ar Rīgas antikvariātiem. Galvenais uzstādījums bija, ka visiem priekšmetiem un mazākajām detaļām ir jābūt autentiskām no 80. gadu sākuma vai senākām. Kristers Ozols (Uldis), gatavojoties lomai, apguva ģitārspēli. Pirms tam viņam nebija nekādu zināšanu ģitārspēlē, un mūzikas konsultants Kārlis Gliks mēneša laikā iemācīja Kristeram nospēlēt un nodziedāt divas dziesmas.

Skats no interaktīvā teātra izrādes "Filmu vakars" // Publicitātes foto

Secinājumi

Dramaturģiski viesis neko “Filmu vakarā” nevar ietekmēt. Skatītāji var ietekmēt izrādes ritmu, atmosfēru un dažas no tēlu izvēlēm, bet svarīgākās sižeta līnijas paliek nemainīgas no izrādes uz izrādi.  Viena no interaktīvā teātra maģijām slēpjas tajā, ka skatītājs tiek “laipni sagaidīts vietā, kurā netiek tiesāts, kurā nevar kļūdīties, kurā tiek uzskatīts par īpašu tieši tāds, kāds ir. Prāts uz to reaģē kā uz mīļiem draugiem vai uz laimīgām atmiņām. Nav svarīgi, ka tā ir mākslīgi izveidota vide, jo laba izrāde spēj pacelt garastāvokli un iedvesmot, neskatoties uz to, ka tā nav realitāte, tāpēc ka ne zemapziņa, ne sirds nezina atšķirību. Viesis, kas pavada laiku šādā īpaši izveidotā vidē, atsakās no šaubām, aizspriedumiem un cinisma, atrod brīvību un iegūst plašākas rīcības iespējas sāk justies svarīgs un noderīgs. Kā gan citādi jūs varat justies, kad atrodaties pilnā savas realitātes kontroles pārvaldībā un pasaule jums apkārt jūs novērtē bez nosacījumiem. Labs interaktīvs teātris vienmēr ir smalks, bet nozīmīgs sevis apliecinājums.[29]

“Filmu vakara” mērķis nav tikai izstāstīt stāstu, bet radīt atmosfēru un vietu, lai viesis aizmirst realitāti un spēlējas kopā ar aktieriem. Skatītāji, kas ir atnākuši un gaida, kad viņus izklaidēs, var piedzīvot vilšanos ballītes daļā, jo šajā daļā paredzēts, ka skatītāji paši veido savu pieredzi, aktīvi pārvietojoties pa telpām sekojot aktieriem.

Interaktīvo teātri nevar noskatīties no malas, to var tikai piedzīvot, aktīvi tajā līdzdarbojoties.  Ja par interaktīvā teātra vietu izvēlas privātu telpu, jārēķinās, ka tā ierobežos skatītāju brīvību (publiskā telpā ir pavisam citi nerakstītie noteikumi, kas sniedz lielāku brīvību) un arī interakcijas. Improvizācijas aktieri ir lieliski piemēroti interaktīvajam teātrim, jo viņiem ir pieredze ar skatītājiem un labas improvizācijas tehnikas zināšanas.  Vissvarīgākais interaktīvā teātra aktieriem ir mācēt rīkoties stresa situācijās un saglabāt mieru. Tā nav aktiermeistarības īpašība, bet gan cilvēciskā. Ideālā skatītāja nav. Skatītāju uzvedību var paredzēt aptuveni 70 procentu apjomā, bet visai komandai vienmēr ir jābūt gatavai uz pozitīviem un negatīviem pārsteigumiem. Interaktīvais teātris ir spēlēšanās māksla. Nevis ar skatuvi saistīta spēles izjūta, bet ar spēlēšanos, ko visi piedzīvojām bērnībā. Interaktīvajā teātrī process ir rezultāts, un tas nozīmē, ka process tiek slīpēts un pulēts, bet rezultāti katrai izrādei ir atšķirīgi. Interaktīvais  teātris neiedarbojas, ja kāds to mēģina noskatīties no malas, to var tikai piedzīvot, aktīvi tajā līdzdarbojoties.

 


[1] Non zero one (2016). Reflections on Immersion and Interaction (ed) Frieze, James. Reframing Immersive Theatre: The Politics and Pragmatics of Participatory Performance London: Palgrave Macmillan, p. 137.
[2] Izzo, Gary (1997). The Art of Play: The New Genre of Interactive Theatre.  Create Space, Independent Publishing Platform, North Charleston: SC, LP 710. eBook, (Turpmāk: Izzo, G.)
[3] Izzo, G., p.143.
[4] Izzo, G., p. 153.
[5] Izzo, G., p. 155.
[6] Izzo, G., p. 212.
[7] Chaffee, Judith, Crick, Olly (2015). The Routledge Companion to Commedia Dell'Arte. Oxon: Routledge, p. 10.
[8] Turpat, p. 167.
[9] Vāla, Kristīne (2017). Teātris un imersija: cilvēks pats ieiet telpā. Goethe Institut, Pieejams: https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/mag/21047908.html [skatīts 21.02. 2019.].
[10] Artaud, Artaud (2001). The Theatre and Its Double. London: Calder, p. 7.
[11] Gardner, Lyn (2014). Immersive Theatre: Living Up to Its Name, or Just an Overused Gimmick? The Guardian, Pieejams: https://www.theguardian.com/stage/theatreblog/2014/sep/19/immersive-theatre-overused-marketing-gimmick [skatīts: 21.02.2019.].
[12] Biggin, Rose (2017). Immersive Theatre and Audience Experience: Space, Game and Story in the Work of Punchdrunk. Cham: Palgrave Macmillan, p. 7.
[13] O’Grady, Alice (2011). Interactivity. (ed) Pitches, Jonathan., Popat, Sita. Performance Perspectives: A Critical Introduction. London: Palgrave Macmillan, p. 162.
[14] Izzo, G., p. 217.
[15] Izzo, G., p. 728.
[16] Izzo, G., p. 727.
[17] Izzo, G., p. 253.
[18] Izzo, G., p. 753.
[19] Izzo, G., p. 265.
[20] Izzo, G., p. 248.
[21] Izzo, G., p. 135.
[22] Izzo, G., p. 333.
[23] Izzo, G., p. 337.
[24] Izzo, G., p. 353.
[25] Izzo, G., p. 122.
[26] Izzo, G., p. 129.
[27] Izzo, G., p. 130.
[28] Schechner, Richard (1983). Richard Schechner on Environmental Theatre. India International Centre Quarterly. Vol. 10, No. 2, June, p. 241 (Turpmāk: Schechner, R.)
[29] Izzo, G., p. 84.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt