Dmitrijs Petrenko 08.04.2011

Viena nācija – atšķirīgas kultūras. Vai mediju diskursi veicina nācijas konsolidāciju?*

Nācijas robežas un publiskā kultūra

Teorētiķi līdz šim formulējuši dažādus modeļus, kas apvieno sevī tādas teorētiskās un empīriskās kategorijas kā nācija, tauta, etnoss, kultūra utt. Starp šiem modeļiem ir gan ļoti principiālās, gan visai ninasētas atšķirības.

Taču, pieļauju, ka var apgalvot, ka 20.gadsimta teorētiskais pagrieziens šajā jautājumā ir izpratne par nāciju un nācijas elementiem kā par diskursīvām kategorijām.

Lielā mērā tam par iemeslu kļuva komunikācijas tehnoloģiju attīstība, kā arī izpratne par komunikāciju kā par procesu, uz kuru ir vērts skatīties nopietnāk, jo komunikācija ietver sevī arī kultūru šī vārda ļoti plašā izpratnē. Minēšu šeit dažus piemērus. Ernests Gelners (Ernest Gellner) definējot nāciju kā politikas produktu, apgalvo, ka viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veido nāciju, ir kultūra. Tādējādi viņš faktiski novirza šo instrumentāro akcentu no “vēsturiskām saknēm” uz konstrukciju.

Entonijs Smits (Anthony D. Smith) Gelneram līdzīgo pētnieku uzskatus asi kritizēja, viņam pašam daudz svarīgāka liekas vēsturiskā kontinuitāte un kultūras saknes, jo, viņaprāt, ne no visām etniskām un citām kopienām “izaug” nācijas. Taču šī kritika netraucē vairākiem teorētiķiem attīstīt ideju par nācijas konstruēšanu ar diskursa palīdzību. Vienu no pazīstamākajām koncepcijām piedāvāja Benedikts Andersons (Benedict Anderson), nosaucot nācijas veidošanas procesu par “iztēloto” jeb “iedomāto” (imagined). Savā darbā “Iztēlotas kopienas” viņš akcentē to, ka tieši komunikācija un kultūras artefakti (grāmatas, laikraksti) ļauj mums iztēloties nāciju un skatīties uz sevi kā uz kādas konkrētas nācijas pārstāvjiem. Pēc viņa domām, nācijas cita no citas atšķiras nevis ar kādu autentiskumu, bet gan ar to, kā tās tiek iztēlotas, jeb citiem vārdiem, nācijas robežas definē arī kolektīva iztēle par nāciju.

Savukārt, Stjuarts Hols (Stuart Hall) runā par kultūras reprezentāciju nācijas iztēlošanā un par nācijas pārstāvjiem tieši idejas līmenī. Uz nācijas kultūru viņš skatās kā uz diskursu, kā uz veidu, kādā tiek konstruētas nozīmes, kas organizē gan mūsu darbības, gan paškoncepciju. Kultūra palīdz veidot šādu “nācijas naratīvu”. Zināms, ka Smits uz līdzīgiem apgalvojumiem reaģējis, uzdodot jautājumu – kāpēc tad galu galā cilvēki ir gatavi mirt nācijas vārdā, ja tā ir tikai iztēle? Andersons atbildējis, ka nevajadzētu tomēr aizmirst, ka nācijas iedveš mīlestību un bieži vien pašaizliedzīgu mīlestību.

Tādējādi varam apgalvot, ka uz nāciju var skatīties kā uz diskursu, kuru veido arī ikdienas kultūra un komunikācija, kas ne tikai definē nācijas robežas, bet arī nosaka to, cik atvērta ir nācijas definīcija un kam ir tiesības uzskatīt sevi par nācijas dalībniekiem. Zīmīgi, ka vairāki nācijas un nacionālisma teorētiķi šajā sakarā lieto jēdzienu “publiskā kultūra”, kā viņi paši atzīst, lai nevajadzētu lietot maldīgo un visai pretrunīgo vārdu salikumu “nacionālā kultūra”, tādējādi paplašinot kultūras robežas.

Latvijas gadījumā šī būtu interesanta empīriskā prakse – pārbaudīt, vai diskursa līmenī eksistē šāda publiskā kultūra. Mēģināšu tālāk veikt nelielu soli šajā virzienā un, apskatot trīs konkrētus gadījumus Latvijas publiskajā kultūrā, atbildēt uz jautājumu, vai mediju diskursi veicina šādas publiskās kultūras eksistenci, kas ir nepieciešama nācijas konsolidācijai. Katrs no trim gadījumiem pārstāv atšķirīgus kultūras laukus: publisko interakciju, mākslu un valodu.

Gadījums 1. Melnais gulbis: Šaušana kinoteātrī – šaušana medijos

Latvijas politiskajā kultūrā ir pieņemts apzināties politikas problēmas pārsvarā tikai brīdī, kad problēma kļūst fiziski redzama vai jūtama. Par etnopolitikas problēmām bieži vien atceras tikai brīžos, kad notiek etniskā mobilizācija (piemēram, 16.martā vai 9.maijā). Šādi “etnopolitikas brīnumi” izaug no pārliecības, ka problēmas neeksistē, kamēr iespējamais konflikts neeskalējas līdz atklātam konfliktam (kā tas bijis Tallinas gadījumā ar “Bronzas Aļošas” pārvietošanu).

Tāpēc interneta komentāru analīze ļauj pētniekiem ieraudzīt tās “zemūdens straumes”, kas etniskās mobilizācijas brīdī var “pārsteigt” Latvijas sabiedrību ar “pēkšņu” konfliktu, kas, iespējams, briest jau sen dažādu politisku, sociālu un psiholoģisku faktoru dēļ. Vēl viens iemesls, kāpēc būtu vērts pētīt interneta komentārus (apzinoties, ka to autori nereprezentē Latvijas sabiedrību), ir tas, ka mediju patērēšanas tradīcijas pēdējo gadu laikā stipri mainījušas – interakcijas iespējas (komentāri, t.s. pilsoniskā žurnālistika) konkurē ar profesionāli veidotiem žurnālistikas tekstiem, kas rada jaunas problēmas, saistītas ar ētiku un mediju atbildību.

Pirmās ziņas par šaušanu kinoteātrī “Kino Citadele” pēc filmas “Melnais gulbis” bija visai pieticīgas informācijas ziņā. Taču auditorijas komentāri internetā piedāvāja ne tikai emocionālās reakcijas, bet arī informāciju (protams, nepārbaudītu) par to, kas notika kinoteātrī. Taču viena no tēmām, kas aizrāva interneta komentētājus bija jautājums par šaušanā iesaistīto personu etnisko piederību, īpaši par iespējamā noziedznieka tautību. “Domāju, ka vīrietis pēc tautības noteikti nav latvietis”; “Varbūt krievu puika nošāva citu krievu puiku?”, “Spriežot pēc tā, ka uzvārdu nesauc, šāva titulnācijas pārstāvis. Arī šaujamais viņiem biežāk ir”. Šādi un līdzīgi komentāri demonstrēja pirmām kārtām to, ka dalījums mēs/viņi joprojām ir aktuāls neregulētajā publiskajā telpā, jo auditorija, reaģējot spontāni, skaidro maz zināmas lietas ar vienkāršākām kategorijām – šajā gadījumā ar etniskajām. Meklējot emocionālo aizsardzību savā grupā, komentētāji it kā attaisno sevi un savu grupu (“mēs tā nedarītu”), kas liecina par etnisko spriedzi, kas nav acīmredzama, bet saglabājas spontānajās reakcijās.

Gadījums 2. Viņu teātris. Mūsu Hermanis. Mūsu Poliščuka

Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani var uzskatīt par unikālu gadījumu Latvijas etnopolitikā, jo viņam izdevās pārvarēt publiskās telpas etniskās robežas un kļūt par “savējo” arī Latvijas krievu mediju diskursā, kurā pārsvarā ar kultūras eliti tiek apzīmēti Krievijas kultūras pārstāvji. Lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc tieši Hermanim tas izdevās, ir vērts analizēt šī “ceļa” attīstību.

Lielākie Latvijas laikraksti, kas iznāk krievu valodā, par Alvja Hermaņa iestudējumiem sāka intensīvi interesēties tikai pēc tam, kad Hermanis iestudēja “Šukšina stāstus” Krievijas “Nāciju teātrī”. Līdz tam interese par viņa iestudējumiem bija fragmentāra. Tā ir zīmīga parādība, kas demonstrē, ka krievu mediju telpa Latvijā par daudz nozīmīgāko referenci joprojām uzskata Krievijas diskursu, kas faktiski nosaka krievu mediju noskaņojumu arī kultūras jomā. Par nozīmīgu referenci var uzskatīt arī to, ka Hermanis tiek pieminēts kopā ar tādām Krievijas “zvaigznēm” kā Čulpana Hamātova un Jevgenijs Mironovs. Par līdzīgu impulsu kļuva arī “Zelta maskas” pasniegšana Hermanim. Citiem vārdiem, tikai tad, kad Hermanis guva atzinību Krievijā, krievu mediji Latvijā bija gatavi viņu atzīt par “savējo”. Šo atziņu pastiprina arī fakts, ka Hermanis iestudē krievu klasiku, kas, kā atzīst laikraksti, “ir laba literatūra”.

Tikai pēc tam par Hermani sāk parādīties informācija kā par “Eiropas līmeņa režisoru”, kas “strādā gan Austrijā, gan Somijā”. Viņa vārds tiek likts vienā rindā ar tādiem māksliniekiem kā Ņekrošus, Ginkas, Tuminas, Fokins, Žoldaks. Viens no virsrakstiem vēsta: “Hermanis arī Austrijā ir Hermanis.”

Nākamais solis – Hermanis pats kļūst par referenci. Pieminot diskursos kādu vēl mazāk reproducēto parādību, piemēram, Jauno Rīgas teātri, tiek minēts, ka tur strādā Hermanis, kas kādreiz iestudēja Krievijā atzinību guvušo izrādi ar pazīstamajiem Krievijas aktieriem... Vai arī, rakstot par Latvijas aktieriem, diskurss tiek organizēts pēc līdzīgas shēmas: tie ir aktieri, ar kuriem strādā Hermanis, kas iestudēja Krievijā izrādi ar slavenajiem Krievijas aktieriem (un tā tālāk).

Pavisam citu ceļu uz etnisko robežu pārvarēšanu publiskajā telpā izgājusi Latvijas režisore Gaļina Poliščuka, kas vēl pirms dažiem gadiem, pati vairākkārt atkārtoja – “Latvijas krievi mani nepazīst”. Viņas ceļš no apzīmējuma “исключтельно латышский режиссёр” (“tikai un vienīgi latviešu režisore) līdz apzīmējumam “наша Галя”, “местная, талантливая” (“mūsu Gaļa”, “vietējā, talantīga”), kas „parādīja latviešiem, kas ir Rainis” (par viņas iestudēto Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!” tieši tādās kategorijās arī rakstīja krievu prese), bija drīzāk saistīts ar politiku, nevis ar kultūru. Vēl precīzāk – ar krievu laikrakstu politiku, kas pirms 10.Saeimas vēlēšanām pārsvarā ļoti skaidri pauda savas simpātijas konkrētiem politiskajiem spēkiem, tajā skaitā arī apvienībai “Par labu Latviju”, no kuras Poliščuka kandidēja uz parlamentu.

Tādējādi Poliščuka automātiski iekļuva mediju rutīnā, ko var klasificēt arī kā slēptu politisku reklāmu, nevis neatkarīgu un profesionālu žurnālistiku. Var apgalvot, ka šis politiskais faktors un neētiskās žurnālistikas tradīcijas Latvijā arī kalpoja par galveno katalizatoru viņas atzīšanai par “savējo”. Šajos diskursos viņa jau tiek attēlota kā režisore ar panākumiem Krievijā (tiek pieminēta Maskava un Pēterburga), kā arī Eiropā. Viņai pat tiek maldīgi pierakstīta Krievijas teātra balvas “Zelta maska” iegūšana. Turklāt pats “Poliščukas naratīvs” par viņas teātra “glābšanu” tika izmantots, veidojot Aināra Šlesera tēlu: viņš tika konstruēts kā vienīgais politiķis, kas spēja glābt teātri.

Turpretī latviešu laikrakstos Poliščukas gadījums neguva tik viennozīmīgu atbalstu. Viņa tika saukta par “galma mākslinieci” (ar negatīvo konotāciju) un tika salīdzināta ar Krievijas tēlnieku Zurabu Ceretelli: “Kad no troņa tiek gāzts karalis, arī galma māksliniekam nākas samierināties ar labās dzīves beigām. Šo mācību pēdējā laikā apguvusi ne tikai teātra režisore Gaļina Poliščuka, bet arī gruzīnu tēlnieks Zurabs Ceretelli. Pateicoties draudzībai ar Lužkovu, apsviedīgais Ceretelli varēja piedalīties neskaitāmos ienesīgos projektos”.

Gadījums 3. Mēmāks par karpas fileju

Tieši šāds epitets tika veltīts Saeimas deputātam Valērijam Kravcovam, kad publiskajā telpā nonāca informācija par to, ka viņš neprot latviešu valodu tādā līmenī, lai strādātu Saeimā. Šo gadījumu izvēlējos analizēt ne tikai tāpēc, ka tas parāda mediju attieksmi pret valodu kā nācijas publiskās kultūras elementu, bet arī tāpēc, ka šī notikuma dažādie rāmējumi presē novirza šo gadījumu no morāles kategorijas uz politisko telpu. Principā, šī gadījuma risinājums būtu jāmeklē tieši morāles kategorijās (deputāts melojis saviem vēlētājiem), taču atbilde tika meklēta pārsvarā strīdīgās un iluzorās kategorijās.

Diskurss par Kravcovu Latvijas medijos sadalījās pēc etniskā principa. Latviešu medijos šis viens konkrētais gadījums tika ģeneralizēts līdz jautājumam par visu nelatviešu kopienu (valodas zināšanas, integrācija). Kravcova meli tika attiecināti uz viņa pārstāvēto “Saskaņas centru”, kas tika nosaukts par “Divsejaino Jānusu”, kas vēlas apmānīt latviešu vēlētājus, uzdodoties par “ne tikai krievu partiju”. Savukārt, pats Kravcovs tiek ironiski saukts par “Prokopjevskas ciema puisi” un par “vienu krievu, kas jau mēnesi vazā aiz deguna valsti”. Tika uzdots arī jautājums par to, kad beidzot tiks atzīts latviešu leģions.

Ja latviešu laikraksti pārsvarā nosoda Kravcovu un ģeneralizē šo gadījumu uz lielāku kopumu un lielāko problēmu, tad krievu laikrakstos ir atrodams atbalsts Kravcovam. Viņa tēls tika konstruēts caur ironiju par to, ka viņa dēļ “visi deputāti beidzot (!) bija gatavi strādāt līdz naktij”, tādējādi paužot sarkasmu par jautājuma “nopietnību.” Tika minēti arī Kravcova “labie darbi”, piemēram, tas, ka viņš bija vienīgais Saeimas deputāts, kas atsaucās uz Īrijas latviešu lūgumu ziedot naudu vietējā laikraksta “Sveiks!” bērnu pielikumam. Kāda žurnāliste raksta par to, ka Kravcovs viņai atbildējis, paceļot klausuli: „Лабрит! Эс наку уз интервию!”.

•••

Vienota publiskā kultūra ir viens no svarīgākajiem faktoriem nācijas konsolidācijā. Šie trīs piemēri demonstrē to, ka, dekonstruējot atsevišķus nācijas elementus, mēs atrodam tajos pretrunas, kas balstītas ne tikai etniskajos aizspriedumos, bet arī izpratnē par to, ko uzskatīt par pareizu, ko izmantot par referenci saviem diskursiem, un kā mediju rutīnas veido izpratni par šīm lietām. Iespējams, ka tikai mediju kritiska pieeja parādībām, atteikšanās no rutinizētiem spriedumiem spēs veidot kopīgu publisko kultūru Latvijā.

 

...........................................................................................................................................

*Referāts nolasīts LU 69. zinātniskās konferences Mākslas zinātņu sekcijā „Teātris un nacionālisms” 24.02.2011.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt