Ieva Struka 14.11.2011

Nacionālais teātris un nacionāls teātris

Raksta "Nacionālais teātris un nacionāls teātris antinacionālisma ideoloģijas laikā" pamatā III Pasaules latviešu zinātnieku kongresā nolasīts referāts.

Dažas atziņas ievadam

Sākšu ar trim spilgtiem citātiem no Latvijas masu medijiem:

„Manuprāt, Latvijas Republikas tālāka ģeopolitiskā eksistence nav iespējama, strikti un fundamentāli Satversmes līmenī nenosakot sekojošas lietas :

1. Latvija ir divkopienu (latviešvalodīgie un krievvalodīgie) valsts,

2. Latvijā ir trīs oficiālās valsts valodas (latviešu, krievu un angļu),

3. Latvijas Republikas pilsoņi ir visi tās iedzīvotāji, kas pēc stāvokļa uz 1990. gada 4. maiju atradās tās teritorijā fiziski vai bija Latvijā reģistrēti kā dzīvesvietu lietotāji un viņu pēcnācēji.

Varbūt 21. gadsimta otrajā gadu desmitā ir svarīgāki jautājumi, no kuru risinājuma tieši atkarīga Latvijas nākotne, nekā šizofrēniski nacionālistu un nacistu murgi par valodas, tautas vai asiņu tīrību?

Einārs Graudiņš. Neizbēgamais vai objektīvā realitāte// Diena, 21.10.2011

Patiesi smējos, kad lasīju medijos, ka Saskaņas centrs nevarēs piedalīties koalīcijā, jo nav skaidri formulējis savu attieksmi pret okupāciju. Vienkārši es nespēju pieņemt to, ka vienas valsts pastāvēšanas jēga, vēsture un ideoloģija ir balstīta tikai uz vienu notikumu pirms vairāk nekā 70 gadiem.

Arnis Balčus. Ar oktobra karogu iesim mūždien// Satori, 21.10.2010

Latvijā tik izplatītā ideja par latviešu tautas/ nācijas/ etniskās grupas un tās kultūras saglabāšanu kā šīs valsts galveno pamatojumu, ir ļoti slidens ceļš. Īpaši slidens tas ir valstī, kuras oficiālā iekārta ir demokrātija. /../ Nesen RSU notikušajā sociālantropologu diskusijā, nacionālā valsts un nācija tikpat kā netika pieminēta. Tas tāpēc, ka vismaz kopš 1983. gada, kad Benedikts Andersons publicēja grāmatu "Izdomātās kopienas" 18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību ir izplēnējis. Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām.

Klāvs Sedlenieks. Kam vajadzīga šī valsts// Satori, 23.11.2009.

Pat ja es uzskatītu šo trīs latviešu domugraudus par tīšu viņu provokāciju, lai saasinātu manī vēlmi palikt pie domām, ka tieši latviešu valoda un latviešu kultūra ir Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas pamats, šādu uzskatu parādīšanās nopietnos medijos vienlaikus pauž pašu mediju ideoloģiskās nostādnes, jo komentārs no mediju veidotāju puses vai pretēja rakstura viedoklis nevienā no šiem trim gadījumiem nav sekojis. Protams, seko lasītāju komentāri, kuru domas dalās. Un tomēr savu rakstu par tēmu “Nacionālais teātris, nacionāls teātris un antinacionālisms” es sāku tieši ar šiem trim citātiem, kuri katru reizi man liek uzdot jautājumu sev kā Latvijas republikas pilsonei, kas strādā Nacionālajā teātrī – kam vajadzīgs mūsu darbs? Vai Nacionālais teātris a priori slēpj sevī sinonīmu arhaismam un stagnācijai? Kāpēc nacionālie teātri joprojām vēl pastāv, turklāt ne tikai teritoriāli un cilvēkvienību skaita ziņā nelielu valstu galvaspilsētās, bet arī tādās multikulturālisma citadelēs kā Parīze, Berlīne, Londona?  Tā kā pabūt nācies visos trīs, gribu apgalvot, ka nacionālie teātri ir neatkarīgas radošas vienības, kur sastopami gan saturiski, gan estētiski atšķirīgi darbi, kas atkarīgi tikai un vienīgi no režisoru un viesrežisoru personībām, ko šie teātri spēj pulcināt.  No otras puses, nacionālu teātru funkcijas pilnīgi noteikti mūsdienās pilda jebkurš teātris, kas pastiprināti strādā ar nacionālo literatūru vai mēģinājumos rada tekstus izrādēm, kas skar savā valstī aktuālas tēmas.

Un tomēr, kā 17. gadsimtā teicis Blēzs Paskāls: “Cilvēks ir radīts tā, ka, nemitīgi sakot viņam, ka ir muļķis, viņš tam notic; un nemitīgi to apgalvojot sev pašam, viņš tam tic.”(VII, 61). Nepārtraukti iestāstot latviešiem, ka 21. gadsimtā nacionālisma ideoloģija ir vienlīdzīga nacisma ideoloģijai (to 2011. gada 7. oktobrī izdarīja dzejnieks Artūrs Punte Latvijas televīzijas raidījumā “100. pants”), latvieši lielā skaitā varētu atteikties no nacionālām idejām, nevēlēdamies pasaules priekšā sajusties kā nacisti. Kamēr tā vēl nav, mana tēma tikai iezīmē apdraudējumu loku, kuru veido gaisā virmojošas šķietami kompetentu un izglītotu cilvēku paustas antinacionālisma ideoloģijas atziņas, un Nacionālais teātris nebūt nekaunas būt nacionāls, tāpat kā nacionālas nozīmes izrādes veido nozīmīgu īpatsvaru Jaunā Rīgas teātra repertuārā. (Skaitļos – no 48 Nacionālā teātra nosaukumiem 21 ir latviešu autoru darbs, ko, piemēram, novembrī var noskatīties 33 reizes, savukārt JRT – no 38 repertuāra vienībām 13 ir latviešu autoru darbi, kas novembrī tiks spēlēti 14 reizes). Patiesības labad jāpiebilst, ka arī Dailes teātrī tieši novembrī ir trīs latviešu autoru darbu pirmizrādes, kas ļauj tam tuvoties Nacionālā un JRT repertuārpolitikai.

Savukārt tieši konkrēti latviešu autoru darbu iestudējumi vai izrādes par latviešiem ir indikators tam, kā mainās latviešu auditorija, kas viņiem teātru piedāvājumā šķiet savējais, kas svešais, proti, ko publika no teātra skatuves vēlas dzirdēt un kam viņa nav gatava.

Kā piemērus es izvēlēšos četras jaunākās Nacionālā teātra izrādes – Indras Rogas „Ādama stāstu”, Valda Lūriņa „Latgola.lv” un koncertuzvedumu „Tikai tā”, kā arī Ģirta Ēča lokalizēto versiju igauņu sociālā teātra darbam „Čīkstošais klusums” , un vienu Jaunā Rīgas teātra darbu – „Melnais piens”. Darbus, kas visi kā viens uzskatāmi par nacionālās mentalitātes spoguli un visi vērtēti pretrunīgi, kas savā ziņā ir šo izrāžu lielākais ieguvums.

Savējais kā svešais

Reliģija un latvieši.

Kaut arī Latvijas teritorija tika kristianizēta jau 13. gadsimtā, latviešu attiecības ar kristīgo ticību, līdzīgi igauņiem un skandināvu nācijām, ir attīstījušās ļoti nevienmērīgi. Padomju perioda ateistiskā propaganda ir atstājusi savas pēdas, tomēr daļēji svārstīgās auditorijas daļa tāda  bijusi arī pirmspadomju periodā. Neba tukšā vietā radās mājas draudžu kustība, kuras patoss bija ticība Dievam, Jēzum Kristum, bet baznīcas un mācītāja institūta noliegums. Šī atkāpe nepieciešama, lai izskaidrotu īpatnējo reakciju uz Indras Rogas iestudēto izrādi „Ādama stāsts”, kas balstās 19. gadsimta Mazsalacas zemnieka Ādama Purmaļa dienasgrāmatā, no kā izveidota metaforiska, liriska izrāde – dzīvesstāsts, kurā vienlīdz liels akcents likts uz Ādama vairākkārtēju iešanu precībās un uz Ādama pasaules uzskata atklāšanu, proti, Ādams ir dziļi ticīgs cilvēks un vislielāko bēdu un ciešanu brīžos viņš vēršas pie Tā Kunga un pieņem to, kas ar viņu notiek, nevis pretojas tam. Publika, kas visai labprāt izamizējas par Ādama precību lietu, varoņa rīcības skaidrojumu ar viņa reliģiozitāti nepieņem, tā viņiem ir sveša. Pat ja dzīvē, pieļauju, viņu attiecības ar kristīgo baznīcu nav pilnīgi atsvešinātas, teātri kā reliģisku ideju paušanas vietu viņi neakceptē. Starp citu, līdzīga situācija vērojama „Annas Kareņinas” iestudējumā Mihaila Gruzdova versijā.

No izrādes "Ādama stāsts" // Foto - Gunārs Janaitis

Rāmi, rāmi es dziedāju

Otra lieta, kas šķietami dabiski būtu uzlūkojama kā nācijas rakstura iezīme, jo par to ne tikai runā tautasdziesmas, bet nosaka Latvijas ģeopolitiskā atrašanās vieta – teiksim tā, dienvidos no igauņiem, ir latvieša temperaments un dzīves ritms. Rāma, pārdomāta, iekšupvērsta rīcība un reakcija, temperaments, kas uzvirmo tikai saspringtos brīžos, bet ne vienmēr pat izlaužas uz āru, nespēja reaģēt uz jauno, pieņemt to un mainīties, acīmredzot daļēji saistīta ar pašsaglabāšanās instinktu, par ko precīzi rakstījis Pauls Putniņš lugā „Aicinājums... uz pērienu” – izdzīvošanas vārdā latvietis pats sev piedod bezprincipialitāti. „Ādama stāstā” Indra Roga, līdzīgi savulaik Feliksa Deiča veiktajiem Blaumaņa darbu iestudējumiem, tēlo dzīvi lauku sētā kā rimtu un rāmu ikdienas plūdumu, kurā lielākais notikums ir ciemiņu ierašanās, bet darbs, kas dzen darbu, notiek teju ritualizētā veidā, ciešā saistībā ar norisēm dabā, neierādot īpašu vietu cilvēka dvēseles un jūtu dzīves peripetijām. Viss, kā tas reiz bijis, – un tomēr tieši latviskais rāmums izrādās publikai kļuvis svešs, jo negatīvajās atsauksmēs pēc izrādes seko pārmetumi tieši par šo – garlaicīgi, stiepti, vienmuļi, lēni etc. Protams, uzreiz jāpiebilst, ka ir arī tieši pretējas atsauksmes.

Daba un lopiņi

Pārmaiņas pēc sākšu ar „Melno pienu” JRT. Izrādes publiku var iedalīt divās daļās – vienus aizkustina izrāde un uzrunā Alvja Hermaņa definīcija „rekviēms pēdējai Latvijas brūnaļai’, ko viņš sajutis, uzturoties savā lauku viensētā un neatrodot tuvākā apkaimē māju, kurā tiktu turēta govs. Realitāte akurāt tāda ir, bet ne par Latvijas pēdējo 20 gadu lauksaimniecības politiku te runāt. Līdz ar to aktrises, kas tēlo govis, „Melnajā pienā” un Nacionālā teātra aktieri „Ādamā” – jēru, varžu un kazu lomās, no vienas puses, tiešā veidā atgādina par latviešu izcelsmi no laukiem. No otras puses – lauki pēc padomju laika un šodienas Latvijas kā tranzīta un tirdzniecības valsts politikas, darījuši savu, un milzīgs cilvēku skaits sevi neasociē ar laukiem vai arī asociē to ar zaudētām ilūzijām un valsts genocīdu pret lauksaimniecību. Līdz ar to Rīgas aktieru centieni iejusties dabas tēlu pasaulē raisa: a) sentimentālu aizkustinājumu; b) ironiju, jo faktiski nozīmē rotaļāšanos ar klišejiskiem priekšstatiem par to, kas ir dzīve laukos un kas lauciniekam ir viņa govs, kuru viņš nespēj un negrib turēt šodienas Latvijā. Ja „Ādama stāstā” svešo rada idealizētais lauku tēlojums, tad „Melnajā pienā” – atsvešinājums rodas no vēlmes attēlot realitāti  gan skaudrāku, gan sentimentālāku, nekā tā ir patiesībā. Didaktiskajā konfrontācijā:  govju fotoprojekcijas un govis – aktrises uzvarēja govis.

No izrādes "Tikai tā" // Foto - Gunārs Janaitis

Piekūns skrien debesīs

Vizuāli skaistākā un vienlaikus pretrunīgākā daļa Valda Lūriņa koncertuzvedumā „Tikai tā”, kas dziesmās izseko cauri Latvijas 100 gadiem, ir t.s. Atmodas cikls. Skan „Zābaku dziesma”, skan „Sena kalpu dziesma” un skan Aināra Mielava „Piekūns skrien debesīs”. Skaidrs, ka tautā palaists mākslas darbs dzīvo no radītāja neatkarīgu dzīvi, un tomēr, ja radītājs vēl ir starp mums un kompromitē pats savu radījumu, tad dziesma zaudē neatkarību, lai cik skaista būdama, kā tas noticis ar Aināra Mielava mūziku, māksliniekam demonstratīvi dodoties dziedāt pie padomju varai un Latvijas okupācijai veltītā t.s Uzvaras pieminekļa. Tieši tāpat ar mūsu emocionālo atmiņu attiecībā uz Trešās atmodas gadiem. Māras Zālītes tik daudz apcerētie vārdi par bāreņu tautu, iespējams, tāpēc, ka izskanēja tik neaizmirstamā brīdī tik milzīgas tautas masas priekšā, iekodēja mūsos ko tādu, ar ko mistiskā kārtā neesam tikuši galā vēl šodien – bārenības kompleksu. Bet – vienlaikus pastāv gan šīs frāzes akcepts, gan asa vēlme „nogalināt sevī šo frāzi” un tikt no tās vaļā. Nacionālā teātra uzvedumā gandrīz 30 cilvēku lielais ansamblis, kustību partitūrā demonstrējot to, kā tauta no pazemojošā guļus stāvokļa ceļas augšā un atkal krīt, un atkal ceļas un tad tomēr saļimst, ir simboliska zīme, kuru 2011. gadā ir grūti pieņemt. Interesanti, ka šīs divas pretrunīgās zīmes neļauj identificēties ar to laiku, kad mēs visi bijām tik vienoti kā reti kad nācijas pastāvēšanas laikā.

Vainīgo nācijas izmiršanā nav

No izrādes "Čīkstošais klusums" // Foto - Gunārs Janaitis

Demogrāfijas kritiskā situācija Nacionālā teātra izrādes „Čīkstošais klusums” sakarā apspriesta daudzkārt, tēma pārņemta un lokalizēta no igauņu teātra NO99 sociāli asā uzveduma. Režisors Ģirts Ēcis septiņus latviešu puišus, kas nācijas izmiršanas fakta satriekti, organizē biedrību situācijas uzlabošanai, pārcēlis no jaunu, nacionāli noskaņotu studentu, nākamo valsts līderu izlases uz mazpilsētas mikrorajonu, kurā puiši vada dienas kā bezdarbnieki. No sākuma šāds uzstādījums šķiet savāds, jo kura gan no izraudzītajām meitenēm varētu mesties ap kaklu jebkuram no šiem puišiem, kuru izskats un izteiksmes stils vien jau signalizē par bezperspektīvu nākotni, bet – rūpīgāk iedziļinoties, kļūst skaidrs, ka režisors atšķirībā no Alvja Hermaņa vai Indras Rogas, vai pat Valda Lūriņa pieminētajiem darbiem, kas kaut kādā ziņā slēpjas no skarbās īstenības, ir neprātīgi godīgs. Pa Latviju lumpenproletariāta izskatā klīst simtiem un tūkstošiem latviešu jauniešu, kuriem mēs visi varētu novēlēt veiksmīgāku likteni un mazdrusciņ vairāk gribasspēka, kaut ko no senčiem piemitušā darba tikuma un spīts. Tomēr ne tas šai izrādes versijā vienīgais interesantais. Konferences tēmas kontekstā daudz interesantāka ir skatītāju reakcija. Izrāde emocionāli pozitīvi uzrunā galvenokārt ļoti jaunus un ļoti vecus cilvēkus. Kāpēc jaunos – nav grūti iedomāties, bet vecos – acīmredzot tāpēc, ka dzimtenes mīlestības un nācijas glābšanas ideja viņiem ir tik aktuāla, ka tās vārdā viņi gatavi piedot necenzēto leksiku, vai kā par savu mazdēlu gotu NT jaunākajā pirmizrādē „Kapusvētku PR” saka viņa vecmāmiņa Alma – kopš Matīss aizraujas ar gotu kultūru, viņu nav grūti pierunāt apmeklēt vectētiņa kapu... Respektīvi, lai tik lamājas un kopojas, ja vien ar to varētu izglābt strauji izmirstošo Latviju... Savukārt vidējās paaudzes skatītāji reaģē visai saasināti negatīvi, noraidot uzbrūkošo intonāciju, kas skan izrādē, jo  - pārmetumi adresēti tieši viņiem, tiem, kam šobrīd 40 un 50, kas bērnus pasaulē laist vairs nevar, kuriem ir neviens, viens vai divi bērni un kuru pieaugušie bērni šobrīd ar pārmetumu vēršas pie viņiem, kas izveidojuši pārrāvumu dabiskajā iedzīvotāju dzimstības ķēdē. Latviešu skatītāji atšķirībā no tā paša vācu politiskā teātra nenāk vis uz Nacionālo teātri, lai viņiem tajā kaut ko pārmestu par aplam nodzīvotu dzīvi vai nepareizi pieņemtiem lēmumiem. Tātad arī caur noliegumu ir iespējams izdarīt secinājumus par latvieša raksturu.

Svešais kā savējais

Latgaliešu mēle

Nacionālā teātra izrāde fenomens jau gadu ir „Latgola.lv”, kas veidota pēc trim Baltinavas latviešu valodas skolotājas Anitas Ločmeles viencēlieniem par Ontonu un Anni. Pirms teātris kā visai lielu risku pieņēma lēmumu uzsākt darbu pie šī latgaliešu valodā rakstītā teksta, lielākās diskusijas bija par to, kas notiks, kad Nacionālā teātra publika no skatuves dzirdēs valodu, kura nav viņu dzimtā valoda, bet bailes pazaudēt lokālo kolorītu bija stiprākas par to, ka izrādi varētu neuztvert tie, kuru saknes nestiepjas Dienvidaustrumlatvijas virzienā. Kā rāda izrādes apmeklētāju statistika – visiem latgaliešiem šo izrādi vajadzētu būt jau redzējušiem, tātad – publikā šobrīd sēž un no pirmās līdz pēdējai izrādes minūtei smej latvieši. Izrādās, šķietami svešais, atkārtošu vēlreiz, svešais, ko draudzīgi savā filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” apcēlis čangalis Jānis Streičs, kļuvis – par savējo. Izvirzu hipotēzi, ka tas saistīts ne tikai ar aktieru komisko tēlojumu, bet ar zemapziņā urdošo „izmiršanas gēnu”, kas šeit nostrādā tieši pretēji „Čīkstošajam klusumam” – no čangaļiem ar steigu jāaizgūst vitalitāte, patriotisms, pašlepnums, turēšanās kopā, vienkāršība un humora izjūta. Un labāk atzīt savu nepamatoto augstprātību, kāda tā pret Latgali bijusi gadu desmitiem, nekā izmirt, vai ne?

No izrādes "Latgola.lv" // Foto - Gunārs Janaitis

„Široka strana moja rodnaja”

Kad „Tikai tā” pirmizrādē 2. cēliens sākās ar ironiski izpildītu šīs dziesmas pirmo pantu, konfrontējot Padomju Latvijas latvieti ar latvieti no Amerikas, labvēlīgi noskaņotā publika, precīzāk, trešdaļa zāles uzsāka dziedāt līdzi. Pēc tam pati no savas drosmes apmulsa. Nu, protams, varbūt nevajag izdarīt secinājumus nevietā, tomēr pirmizrādē šī bija vienīgā dziesma, kurai piebalsoja skatītājs, atsaucot atmiņā jaukos padomju laikus.

Sava raksta sākumā piesaucu trīs latviešu pārdomas par nacionālismu un to, ka tas piedzīvo savu norietu. Acīmredzot zāles aizmugurē sēdēja Einārs Graudiņš, Klāvs Sedlenieks un Arnis Balčus. Viņu vēsturiskā atmiņa izslēdz padomju laika seku aplūkošanu kā morālu kategoriju, jo tas traucē iet pāri robežām paceltu galvu. Toties trīs valdības partiju šā gada 13. oktobrī parakstītā vērtību deklarācija, kas paredz atteikšanos ne tikai no juridiskas, bet arī no morālas atbildības par Latvijas okupāciju un tās izraisītajām sekām, ir mulsinoša. Bet - teātris no tā iegūst iespēju neaizmirst neko un būt nacionāls, vienalga, Nacionālā teātra telpās vai ārpus tām.

Drukāt 

Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt