Vēsma Lēvalde 09.08.2013

"Aija". Krodera un Vaivara versija

Jaunsudrabiņa un Krodera dzimšanas dienas mēnesī piedāvājam ieskatu O. Krodera un R. Vaivara romāna "Aija" skatuves interpretācijās.

Tradicionāli latviešu teātrī dominē teksts kā dramaturģiska darba pamats, tāpēc vairumā gadījumu skatītājs tieši no izrādes teksta izloba iestudējuma idejisko jēgu, protams, ja teksts ir simbiozē ar režisora ieceri, aktieru meistarību, scenogrāfiju un citiem iestudējuma komponentiem. Šā pētījuma mērķis ir pierādīt, ka režisora koncepcijas pamats ir teksts, turklāt arī tad, ja režisors apzināti tekstu nav izvirzījis kā iestudējuma dominanti. Par pētījuma izejas punktu ņemts Oļģerta Krodera veidotais romāna „Aija” dramatizējums, kas salīdzināts ar Regnāra Vaivara veidoto Jaunsudrabiņa dekonstrukciju „Aija pēc Jaunsudrabiņa”. Pētījuma metodes: kultūras studijas un jaunais vēsturiskums.

Režisors Oļģerts Kroders, pamatojot to, kāpēc četras reizes dažādos savas dzīves posmos (1972.g., 1984.g., 1997.g., 2008.g.) iestudējis Viljama Šekspīra traģēdiju „Hamlets, dāņu princis”, uzsver, ka „..Hamlets tomēr skaitās pasaules labākā luga/../ tā ļoti nosacīti runājot, visa dramaturģija, kas nākusi pēc Hamleta/../ ir dažādas Hamleta variācijas..” [1]. Otra režisora deklarētā tēze, runājot par iestudējumu tapšanas radošo laboratoriju, ir „par 90% viss ir atkarīgs no tā, kas apmēram tajā brīdī pasaulē notiek.” [2]

Šie divi O.Krodera izteiktie apgalvojumi nav uztverami burtiski, tā nav Prokrusta gulta ikvienam viņa uzvedumam. Tomēr zināmā mērā režisora paustais reflektējas visos viņa iestudējumos. O.Kroders vienmēr rūpīgi strādājis ar tekstu, konkretizējot un pielāgojot to iestudējuma koncepcijai.

Jāņa Jaunsudrabiņa triloģiju „Aija” Oļģerts Kroders dramatizējis 1984.gadā [3], speciāli iestudējumam Liepājas teātrī, kurš skatītāju un kritiķu vērtējumam tiek nodots 1985.gadā. 20.gs. 80.gadu pirmā puse ir padomju varas sabrukuma priekšvakars. Lai gan tās satricinājumi vēl nav jūtami, pasaule tomēr mainās. Literatūrā un mākslā šajā laikā vērojama atgriešanās pie folkloras un mitoloģijas, tveršanās pie vienkāršām, bet stabilām vērtībām. Radošais dumpīgums Latvijā (Rudīte Kalpiņa, Gundega Repše, Eva Rubene u. c.) spilgtāk iezīmējas 80. gadu otrajā pusē. 20. gs. 80. gadu pirmā puse ir kā elpas ievilkšana, pārdomu brīdis par cilvēka eksistences jēgu un sagatavošanās vētrainām laikmeta pārmaiņām.

Tieši pirms „Aijas” dramatizējuma tapšanas, tajā pašā 1984.gadā, Liepājā pirmizrādi piedzīvo V. Šekspīra „Hamleta” iestudējums – jau otrais O. Krodera radošajā biogrāfijā. Šis „Hamlets” tika veidots tā, lai parādītu visas pastāvošās sabiedriskās sistēmas nestabilitāti, dramatisku cilvēka cīņu par jēgpilnu eksistenci bez skaidra mērķa redzējuma. Režisors akcentējis iekšējo pretrunu cīņu visos tēlos un visos vēstījuma līmeņos. Tā ir emocionāla saruna ar skatītāju par to, kas notiek ar cilvēku kā individualitāti tik nestabilā laikā.

Arī „Aijas” dramatizējums ir veidots kā tieša, emocionāla saruna ar skatītāju. Līdzīgi kā „Hamletā” akcentēta nepārtrauktā izvēles situācija visiem tēliem, un viņu izšķiršanās tiek psiholoģiski motivēta.

Galvenā izvēle „Aijā”, tieši tāpat kā „Hamletā”, ir eksistenciāli svarīgais „būt” vai „nebūt” jautājums. Literatūrkritiķis Guntis Berelis par Jaunsudrabiņa daiļradi raksta: „Iespējams, ja tolaik jau pastāvētu eksistenciālisma jēdziens, Jaunsudrabiņu uzskatītu par šā virziena pārstāvi.” [4] Savukārt O. Kroders slaveno Hamleta monologu skaidro šādi: „Ja tu esi spējīgs palikt tāds, kāds tu esi, tad ir „būt”. Ja tu pakļaujies sabiedrības principiem un iekļaujies visā tajā sistēmā, tad tu esi pazaudējis sevi.” [5] Aija un Jānis O. Krodera versijā ir „būt” vai „nebūt” varianti, kur Jānis (līdzīgi kā Hamlets) cenšas palikt uzticīgs sev, bet, aptvēris, ka zaudējis ideālus, labprātīgi iet bojā, tikai tā saredzot iespēju atgūt sevi. Aija iemieso „nebūt” jeb pakļaušanos sabiedrības spiedienam, pielāgošanos un izdzīvošanu jebkuriem līdzekļiem.

Teksts J. Jaunsudrabiņa triloģijas dramatizējumā kalpo kā režisora koncepcijas pamatelements. Tomēr tekstveide ir atšķirīga no „Hamleta”, kur O. Kroders ļoti daudz tika mainījis K. Egles tulkojuma leksiku. J. Jaunsudrabiņa darba teksts netiek interpretēts leksiskajā slānī, bet izvēlēti konkrēti triloģijas fragmenti, kas sižetu pakārto tēlu psiholoģijai un režisora koncepcijai. Arī remarkām galvenokārt izmantots Jaunsudrabiņa teksts. Daudzviet iekļauti romānā sastopamie Jāņa iekšējo pārdzīvojumu apraksti, kas izrādē tiek runāti gan dialogos, gan uz skatītāju vērstos monologos.

„Kaut nekāda vara mani nebūtu spējusi atraut no Aijas, darba dienās tomēr jutos labāk un brīvāk nekā svētdienās. Man vajadzēja būt Aijas tuvumā, bet ilgāk viņas tuvums mani apspieda. Mana gara aptvere kļuva šaurāka..” [6]

Acīmredzot režisoru pilnībā apmierinājis oriģinālais teksts, kas ļāvis veidot 80.gadu skatītājam saprotamu vēstījumu. Jau izrādes sākumā tas tiek nospriegots un iezīmēta dramatiska noskaņa – O. Kroders iestudējumam izmantojis tikai triloģijas pēdējo daļu „Ziema”, pirmās un otrās daļas sižetiskos pavērsienus ļaujot Jānim un Ievai īsi pārstāstīt episkā iespraudumā pirmajā ainā, kam manuskriptā dots virsraksts „Domas un atcerēšanās”.

Faktiski izrāde sākas ar galvenās pretrunas pieteikumu: Jānis stāv pie Aijas, Galdara atraitnes, būdas durvīm. Gaismas starā virs skatuves līmeņa redzama Aija – Jāņa iedomu tēls, skaista un apgarota. Aiz skatuves sievu koris dzied latviešu tautasdziesmu, kas skatītājam ļauj nojaust realitāti: „Aiz lielā dūņu purva,/ Tur vakara zvaigzne lēce;/ Tur aug mana līgaviņa,/ Dūņu purva bridējiņa.”/ [7]

Sākotnēji, rokrakstā, O. Kroders atmiņu iestarpinājumu „Aijā” veidojis kā trīs personu stāstījumu – Ievas, Jāņa un Aijas, kur šķietamā saruna vienlaikus ir arī katra iekšējais monologs. Vēlāk, jau iestudējuma vajadzībām drukātajā teksta eksemplārā, režisors šo ainu pārveidojis, ļaujot Aijas tekstus pārstāstīt Jānim. Rezultātā mīlas trīsstūra vietā šajā ainā iezīmējas savdabīga literārās tiesas intermēdija, kur Ieva runā par Aiju apsūdzošiem faktiem, bet Jānis viņu kaismīgi aizstāv, idealizēdams Aiju un meklēdams attaisnojumu savai apsēstībai. Tādā veidā iezīmējas divas paralēlas tēmas – viena, vieglāk uztverama, vēsta, ka Jāņa un Aijas neatrisināmā pretruna meklējama viņu raksturā, domāšanā. Aija ir īsta zemes būtne, radusi izdzīvot jebkuriem līdzekļiem un jebkādos apstākļos, savukārt Jānis ir ideālists, kuram būtisks ir garīgums, morāle, principi, bet kurš absolūti nav piemērots praktiskai dzīvei. Dziļāka un filozofiskāka ir otra tēma, par kuru iestudējuma procesā ar aktieriem runājis arī O. Kroders [8]. Tā pieļauj iespēju galvenos varoņus uztvert nevis kā divus simboliskus tēlus, bet kā viena tēla iekšējo pretrunu cīņu. Katrā cilvēkā ir Aija un Jānis...Kurš ņems virsroku? Abu līdzāspastāvēšana nav iespējama, jo viņi ir kā binārā opozīcija, kas pastiprina viens otra atšķirīgās īpašības. Zemtekstā šī tēma ieskanas jau pirmajā Jāņa runātajā teikumā: „Te nu es esmu, Aija, tavs mūžīgais atbalss.” [9]

Pretruna starp Aiju un Jāni iezīmējas arī tēlu attīstības risinājumā. Aija ir viengabalaina, iegrimusi cīņā par primitīvu eksistenci un kā akmens velk līdzi visus, kas viņai pieķeras. Viņas izvēle ir vienkārša, pakļauta instinktiem. Teātra zinātniece Guna Zeltiņa Aijas tēlu raksturo šādi: „I. Briķes Aijai viņas miegainajā bezapziņas stāvoklī nav gandrīz nekādu citu problēmu kā vien apmierināt miesas prasības.” [10] Aijas primitīvā loģika nemitīgi izpaužas tekstā, apliecinot viņas spēju domāt vien sabiedrības radītajos priekšstatos. „Man jāapprecas, citādi vējš mūs nonesīs no krasta lejā. Mājele brūk jau kopā..” [11]

Savukārt Jāņa tēla attīstība veidota līdzīgi kā Hamletā – psiholoģiski tiek motivēts katrs solis, ar kuru viņš arvien dziļāk iestieg Aijas purvā, līdz saprot, ka vienīgais atrisinājums ir sevis atgūšana, ejot nāvē. Šo līdzību akcentējusi arī teātra zinātniece Silvija Radzobe, kura pamana, ka „Jānī tik daudz kas gandrīz tīrā veidā noderīgs no nesenā Hamleta.” Un konkretizē savu atklājumu: „Jānis nespēj dzīvot vienkārši tāpat – no dienas dienā, viņam noteikti vajadzīga dzīves mērķa, jēgas izjūta.” [12] Tāpēc tik traģiska ir Jāņa atzīšanās pēc neilgas kopdzīves ar Aiju: „Es sevi jūtu kā lelli, kuras locekļi kustas pēc citas gribas, kura iet un pat runā, bet ne to, ko pati grib.” [13]

Viens no apstākļiem, kas motivē Hamleta morālo degradāciju, ir tuvo cilvēku nodevība. Nodevības tēma akcentēta arī Jaunsudrabiņa darba dramatizējumā. Katrs dialogs ar Aiju kalpo kā sīks impulss Jānim, pamazām summējoties traģiskajā atklāsmē: „Aija, tu esi netīra!” [14]

Dramatizējumā Kroders būtiski izmainījis finālu. Jaunsudrabiņa romānā aprakstīts, kā upē sāk iet ledus, aiznesdams līdzi Jāņa cerības mainīt dzīvi un ilūzijas atvērt Aijai jaunu, garīgu pasauli, sasniegt kādu iedomātu dzīves piepildījumu. Jāņa pašnāvības iemesls ir nespēja iegūt Aijas mīlestību. O. Krodera versijā fināls ir asāks, konfliktējošāks. Pamazām iezīmētā atšķirība starp Jāņa ideāliem un Aijas izdzīvošanas formulu pāraug nepārvaramā bezdibenī starp viņiem, un O. Kroders ar vienu teikumu papildina Jaunsudrabiņa tekstu, liekot tieši Aijai pateikt Jānim to, ko viņam pašam nav bijis drosmes atzīt – tāds, kā viņš, te neiederas:

„Bet nu tiešām – kam tu šitāds esi vajadzīgs! Kā viens īsts lielskungs: ēd, dzer, guļ, sēd un pa reizei iziet pastaigāties.” [15]

Gan Hamletā, gan Aijā galvenais varonis finālā rīkojas it kā sev neraksturīgi – Hamlets jau mirstošajam Klaudijam vardarbīgi ielej rīklē indes kausu, savukārt „Aijā” Jānis grūž Aijai sejā šņabja pudeli, uzstājīgi sakot: „Šķīstīsim savas dvēseles!” [16] Abos gadījumos režisors atklāj galvenā varoņa morālo pagrimšanu, sava ideālā „es” zaudējumu, nostiprinot uzsvaru arī tekstā.

Izrādē metateksta funkciju pilda tautasdziesmas, ko, ainām mainoties, dzied un deklamē sievu koris. Finālā sievu skumjajam dziedājumam „Gauži raud mans brālītis, šai zemē dzīvodams,” seko agresīvā, spītīgā un tai pašā laikā izmisuma pilnā Aijas dziesma: „Viens gans nomira, citi gani raudāja, cūka raka kapu augstā kalnā, Kaza kāpa debesīs dievam sūdzēt, dievs pajēma pātagu: tiš, kaza, zemē!”

Režisors pauž traģisku atziņu – Jānis, tāpat kā Hamlets, nespēj dzīvot pasaulē, kas ir kā cietums brīvam garam, kas ir agresīva, nestabila un neprognozējama. Savukārt Aijas dzīve bez Jāņa garīguma ir tikai bioloģiska eksistence.

Teksts ir iestudējuma dominante, ko pastiprina gaismas, muzikālais noformējums un scenogrāfija. Izrādes televīzijas ierakstu ievada simbolisks tēls – kaucošs vilks ar cilvēka galvu, vilkacis. To var saprast gan kā sakāmvārdu: kādu vilku barā esi, tā jākauc, gan arī kā cilvēka ambivalences simbolu, kurā mūžīgi karo miesiskais un garīgais.

Analizējot Jaunsudrabiņa „Aijas” dramatizējumu laikmeta kontekstā, interesanti ir salīdzināt O. Krodera versiju ar Dailes teātrī 2010. gadā tapušo iestudējumu „Aija pēc Jaunsudrabiņa”. Mainījies ir laikmets, sabiedrība. Ja O. Kroderu pagājušā gadsimta 80. gados uztrauca garīgo vērtību devalvācija, pret kuru izmisīgi cīnās inteliģence, tad Regnāra Vaivara iestudējums mierīgi pavēsta to, ka nekādas inteliģences vairs nav, cilvēku dzīve kļuvusi par eksistenciālu spēli bez dziļākas jēgas. Iestudējums, tāpat kā O. Kroderam, sižetiski atbilst triloģijas trešajai daļai, tomēr teksts ir pilnībā pārrakstīts. Ironiska, sarkastiska Jaunsudrabiņa dekonstrukcija, atļaujot triloģijas autoram pavīdēt tikai intertekstuālos iespraudumos. Dominē vienkāršruna, žargons, asprātīgi kalambūri no J. Jaunsudrabiņa frāzēm mūsdienīgā kontekstā.

Tēlu galeriju veido Aija, Jānis un Aizupju Juris. Neviens no trijotnes nav garīguma apdvests, lai arī zināmas intelekta pazīmes viņiem ir. Simboliski izrādes centrā nostājusies Aija, viltīga, izmanīga, bet Jānis un Juris ir tikai viņas asprātīgie spēļu biedri.

Ja O. Kroders, Jāņa psiholoģisko portretu veidodams, atstājis tikai Aijas un – otrajā plānā – Ievas līniju, tad R.Vaivars „aizņēmies” no triloģijas otrās daļas vēl vienu tēlu – Olgu, kas, tāpat kā Ieva, parādās tikai kā vēstules rakstītāja Jānim, liekot nojaust, ka Jānim tiešām ir, runājot Jaunsudrabiņa Aijas vārdiem, „pilna pasaule brūtēm” [17].

Aija pēc Jaunsudrabiņa

Režisors, veidojot dramatizējumu, uzsvēris, ka teksts nav galvenais. Par to liecina paviršais teksta materiāls, kurā pieļauti izteicienu varianti, improvizācija, tomēr uzkrītoši lietota vienkāršruna. R. Vaivars spēlējas arī ar Jaunsudrabiņa tekstu, iespraužot epizodes no Aijas un Jāņa divskatiem ainā, kur Aija ir ar Juri. Piemēram, skats ar kartupeļu mizošanu, kur oriģinālā un arī O. Krodera iestudējumā Aija, cenšoties slēpt savu sakaru ar Juri, piedāvājas Jānim „nolaupīt kartupelīšus”, R.Vaivara izrādē reflektējas Aijas un Jura divskatā:

Aija mizo kartupeļus.

Juris: Un lai met to pirmo akmeni tas, kurš…

Aija sāk mest viņam virsū kartupeļus. Juris atņem viņai nazi.

R. Vaivara iestudētā izrāde „Aija pēc Jaunsudrabiņa” ir gan J. Jaunsudrabiņa romāna, gan O. Krodera iestudējuma dekonstrukcija, kas veido jaunu stāstu par mūsdienu attiecību modeļiem. Turklāt R. Vaivara naratīvs sasaucas ar O. Krodera 2008. gadā veidoto „Hamleta” iestudējumu, kur inteliģenci pārstāv viltīgais, merkantilais Polonijs, bet Hamlets ir parasts puisis, kurš tikai cenšas saprast, kā dzīvot šajā pasaulē.

 

* Latvijas Universitātes Filoloģijas doktora studiju programmas 1.kursa doktorante


[1] Lēvalde, V. Intervija ar O. Kroderu 2011.g. 9.augustā
[2] Turpat
[3] Gadskaitlis minēts O. Krodera dramatizējuma rokrakstā
[4] Berelis, G. Latvijas Kultūras kanons. Atrodams: http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?g=1&r=264
[5] Lēvalde, V. Intervija ar O.Kroderu 2011. gada 15. decembrī
[6] Jaunsudrabiņš, J. Aija. O.Krodera dramatizējums, VLT, 1984, režisora eksemplārs, 27.lpp
[7] Jaunsudrabiņš, J. Aija. O.Krodera dramatizējums, VLT, 1984, režisora eksemplārs, 3.lpp
[8] Lēvalde, V. Intervija ar I.Briķi 2012.gada 28.novembrī
[9] Jaunsudrabiņš, J. Aija. O.Krodera dramatizējums, VLT, 1984, režisora eksemplārs, 3.lpp
[10] Zeltiņa, Guna. Vecā un kailā patiesība. No: Teātris un dzīve. Nr.30. Rīga : Liesma, 1986, 38. lpp.
[11] Jaunsudrabiņš, J. Aija. O.Krodera dramatizējums, VLT, 1984, režisora eksemplārs, 14.lpp
[12] Radzobe, S. Neatminamais noslēpums. Literatūra un Māksla, Nr.33, 1985. g. 16.augusts, 8.lpp
[13] Jaunsudrabiņš, J. Aija. O.Krodera dramatizējums, VLT, 1984, režisora eksemplārs, 38.lpp
[14] Turpat, 48.lpp
[15] Turpat, 62.lpp
[16] Turpat, 62.lpp

[17] O.Krodera manuskripts, 41.lpp

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt