Kroders Pēta

Jan
5
2014

2014. gada jubilejas – no 300. līdz 100.

Gadu mijā, skatoties jauno kalendāru, parasti meklējam svētku dienas, cerībā ieraudzīt garās brīvdienas (2014. gads šādā aspektā ir izcils), pārbaudām, kādā dienā iekritusi bērnu un paša dzimšanas vai vārda diena, pārdomājam, kam ģimenē ir liela apaļa jubileja.

Kultūras jomā gada nogalēs un jaunā gada sākumā vērts papētīt nozaru enciklopēdijas, lai saprastu, kādi pasākumi jārīko un ko īsti gribam pieminēt. Īpaši svarīgi tas ir mūsdienu projektu laikmetā, jo naudas piesaistei vajag datus: jo jubileja būs apaļāka, jo tā būs iekļauta nozīmīgākā kalendārā vai programmā, jo atbalsts būs lielāks. Beidzamos gados Latvijā par jubileju nozīmīgāko radītāju kļuvis UNESCO svinamo dienu kalendārs, kurā, piemēram, 2013. gadā bija iekļautas rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa, ķīmiķa Paula Valdena, komponista Jāzepa Vītola dzimšanas dienas.

UNESCO kalendārā 2014. – 2015. gadam atrodamas Jāņa Cimzes 200. un Gotharda Frīdriha Stendera 300. gadadiena 2014. gadā, kā arī Kurzemes literatūras un mākslas biedrības 200. un Raiņa un Aspazijas 150. gadadiena 2015. gadā.

 

Bet šobrīd uzmanības centrā lai ir 2014. gads latviešu drāmā un teātrī.

Vispirms ar vismaz divu vēsturisku notikumu atceri:

1) pirms 100 gadiem 1914. gada 28. jūlijā sākas Pirmais pasaules karš, kas nesa politiskas pārmaiņas visā Eiropā, tai skaitā Latvijā.

Pirmais pasaules karš ir inspirējis izcilu latviešu literāro darbu rašanos – te jāmin, piemēram, Raiņa luga „Spēlēju, dancoju” (sar.1915) un dramatiskā poēma „Daugava” (aizsākta 1915., pabeigta 1919. gadā). Pirmā pasaules kara atskaņas redzamas visā 20. gadsimta 20. - 30. gadu latviešu literatūrā, piemēram, Kārļa Štrāla, Kārļa Zariņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Veseļa, Viļa Plūdoņa, Pāvila Rozīša, Jāņa Sudrabkalna, Pētera Ērmaņa u.c. darbos, arī Mārtiņa Zīverta drāmā „Tīreļpurvs” (1936).

Bet ir divi darbi, kuri ietekmējuši latviešu nacionālo pašapziņu gan ar tekstiem, gan to iestudējumiem teātrī – Aleksandra Grīna romāns „Dvēseļu putenis” (1933-1934) un Aleksandra Čaka poēma „Mūžības skartie”(1937-1939). A. Čaka darbs Trešās atmodas periodā tika aktualizēts divās savstarpēji polemizējošās teātra versijās – Kārļa Auškāpa iestudējumā „Mūžības skartie” Dailes teātrī (1987) un Jura Rijnieka izrādē „Psihiskais uzbrukums” (1989) Liepājas teātrī, par kurām Guna Zeltiņa rakstīja: „Dailes teātra uzveduma pamatintonācijā dominēja cieņa un lepnums, Liepājas teātra iestudējumā latviešu strēlnieku kā nacionālā ideāla iemiesotāju gaita bija pakļauta nesaudzīgai analīzei, apšaubīšanai un skepsei.” [1] Savukārt A. Grīna romāna potenciālā ekranizācija un tai ārpus konkursa piešķirtais negaidīti dāsnais Saeimas finansējums aizvadītā gada rudenī izraisīja aktīvas diskusijas ne tikai par politizāciju kultūras jomas finansēšanā Latvijā, bet arī par varbūtēju “valsts pasūtījuma” nepieciešamību nacionālpatriotiskas ievirzes mākslas darbu radīšanai.

2) pirms 75 gadiem 1939. gada naktī no 23. uz 24. augustu Maskavā tika parakstīti Molotova-Rībentropa pakta slepenie protokoli.

Ja Pirmais pasaules karš bija viens no faktoriem, kas veicināja Latvijas valsts izveidi, tad 1939. gada protokoli noteica Latvijas Republikas okupāciju, kurai bija un ir milzīga ietekme latviešu kultūras procesos. 1939. gada protokolu nosacījums – vācbaltiešu repatriācija - spilgti attēlota Gunara Janovska romānā „Uz neatgriešanos” (1973), ko 2009. gadā dramatizēja Inga Ābele un Nacionālajā teātrī iestudēja Indra Roga.

 

Tālāk 2014. gada jubilāri. No senākā uz jaunāko.

300. dzimšanas diena

300. dzimšanas diena ir Gothardam Frīdriham Stenderam (Vecajam Stenderam), kurš dzimis 1714. gada 27. augustā Augškurzemē Lašu mācītājmuižā. „Gothards Frīdrihs Stenders cēlies no senas baltvācu garīdznieku dzimtas. Stenderu plašā Kurzemes luterāņu dzimta ir devusi piecpadsmit latviešu draudžu mācītājus astoņās paaudzēs trīs gadsimtu garumā.” [2]

  No daudzpusīgās G. F. Stendera darbības vērts atgādināt dažus faktus:

 - viņš ir sagatavojis vienas no pirmajām ābecēm latviešu bērniem - „Jauna ABC un lasīšanas mācība” (1797) un „Bildu ābice” (1787), kurā ir arī mūsdienām aktuālas rindas: “Skudra krāj uz ziemu barību; / Pelnies, taupies tu uz vecumu.” [3]

- 1774. gadā G. F. Stenders publicē populārzinātnisku krājumu „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”, kuru Jānis Stradiņš dēvē par „pirmo novēlējumu mūsu tautai tās kulturālās augšupejas ceļā. [4]

- 18. gadsimta otrā pusē un visā 19. gadsimtā populāri bija G. F. Stendera sastādītie Bībeles stāsti „Svēti stāsti” (1756). Acīmredzot tieši šos stāstus gatavojas lasīt Mikus tēvs priekšā bērniem, citēdams stāstos iekļauto dzejas tekstu „Nākat bērni, šurpu bariem”, R. Blaumaņa drāmā „Pazudušais dēls” (1893). [5]

- 18./19.gadsimtā visizplatītākais G. F. Stendera darbs bija „Jaunas ziņģes pēc jaukām meldeijām” (I daļa - 1774; II daļa -1789). Papildinātās pirmās daļas atkārtotajā izdevumā ar nosaukumu „Ziņģu lustes” (1783) ir gan patriotiski, gan dabas, gan mīlestības, gan hedonisma un humoristiski dzejoļi, nav izticis Vecais Stenders arī bez didaktiskām pamācībām.

Latviešu teātra izrādēs ziņģu dziedāšana vienmēr bijusi populāra, un 2014.gadā Latvijas Radio 2 būtu jāgodā pirmsencis Vecais Stenders: “Jau visi ciemi priecājas / Pie rudens bagātības, / Viss gavilē un lustējas / Un uzdzer veselības. / Man’ vien nekas neiepriecē, / Man troksnis dara raudas, / Man riebj ikkatra stabule, / Man patīk klusas gaudas.” [6]

- G. F. Stenders ir izgatavojis globusus Dānijas karalim un ceļojumos vadājis līdzi pašdarinātu veļas mašīnu. 2014. gadā vismaz vienu globusu būs iespējams apskatīt Lavijas Nacionālajā bibliotēkā LU Humanitāro zinātņu fakultātes rīkotās konferences "G. F. Stenders (1714-1796) un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā" (4. - 6. septembris Rīga, Jelgava, Viesīte) laikā.

G. F. Stenders nodzīvoja garu mūžu, miris 1796. gadā, un Sunākstes kapos uz viņa kapakmeņa - parasta laukakmeņa - iekalts paša mācītāja izraudzīts uzraksts „Še aprakts G. F. Stenders. Latvis”. Mācītāja dzimtas un latviešu kultūras darbinieka tradīcijas turpināja viņa dēls Aleksandrs Johans Stenders (Jaunais Stenders), kura veiktais dāņu autora Ludviga Holberga komēdijas “Kalna Jepe” brīvs tulkojums “Lustes spēle no zemnieka, kas par muižnieku tape pārvērsts” (1790) ir pirmā latviešu valodā publicētā luga.

 

200. dzimšanas diena

Skolotājs Jānis Cimze dzimis 3. jūlijā Raunas pagasta Cimzas pusmuižā vagara ģimenē, miris 1881. gada 22. oktobrī Valkā. No 1839. gada līdz 1849. gadam J. Cimze vadīja Vidzemes skolotāju semināru Valmierā, bet no 1849. gada līdz 1881. gadam turpināja būt semināra vadītājs Valkā. Kopā viņš sagatavoja 431 tautskolotāju, kuri spēja organizēt un diriģēt arī korus. Skolotāju seminārā mācījās Apsīšu Jēkabs, Auseklis, Baumaņu Kārlis, Jēkabs Zvaigznīte u.c. J. Cimze bija pirmais latviešu tautasdziesmu apdarinātājs, krājumā „Lauku puķes” atrodamas „Rīga dimd”, „Krauklīts sēž ozolā”, „Ej, saulīte, drīz pie Dieva”, „Div’ dūjiņas gaisā skrēja” u.c.. J. Cimzes sakārtotajam citautautu un latviešu dziesmu kopojumam „Dziesmu rota” ir astoņas daļas, ietekmīgais krājums un izglītotie skolotāji veidoja pamatu latviešu koru kustībai un Dziesmu svētkiem.

 

175. dzimšanas diena

1839. gada 26. aprīlī Aizkraukles pagastā dzimis Rihards Tomsons - viens no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem, tās priekšnieks (1870-1871). Viņa uzvārds saistās ar vārdu “pirmais” vairākās kultūras jomās:

- pēc R. Tomsona ierosinājuma ierīkota pirmā pašu latviešu finansētā un projektētā piemiņas vieta - Garlība Merķeļa piemineklis Katlakalna kapos (1869);

- pirmā G. Merķeļa dzīves apraksta latviešu valodā autors (1869);

- pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku komitejas priekšnieks;

- pirmā lauksaimniecības žurnāla latviešu valodā „Vārpa” izdevējs (1874);

- pirmā kādai konkrētai nozarei veltīta kalendāra latviešu valodā – „Zemkopības kalendāri priekš Vidzemes un Kurzemes zemkopjiem uz 1878. gadu” - veidotājs.

- latviešu teātra vēsturē R. Tomsons bija Rīgā pirmo RLB teātra izrāžu iniciators, režisors, aktieris. Viņš lokalizēja Karla Holteja lugu „Hans Jürge” ar nosaukumu „Mika”(1869), kurā darbība pārnesta uz Vidzemi. Mika ir robusts, neveikls, rupjš, nemācīts puisis, kas iemīlējis saimnieka Krūmiņa meitu Madi, bet tā viņu skarbi atraida. Kad Mades iemīļotais muižas skrīveris Einriķis aiz dusmām par mužnieka lēmumu atlaist viņu no darba un Mades iekārošanu nodedzina muižas šķūni, Mika uzņemas viņa vainu, lai mīļotā būtu laimīga. Izrādās - rupjā Mikas āriene un izturēšanās ir kontrastā ar viņa spēju mīlēt un uzupurēties. Miku apcietina un aizsūta rekrūšos uz divdesmit pieciem gadiem. 1870. gadā R. Tomsons uzraksta lugas turpinājumu – „Mika nāk mājās”. Mika atgriežas mājās pēc trīsdesmit gadiem, viņam ir koka kāja, medaļa un devīga sirds un roka. Made ir palikusi viena, māju muižnieks draud atņemt, ja tā netiks izpirkta. Mika apsola palīdzēt māju nopirkt, ja viņam piedāvā tajā pajumti vecumdienās. Viktors Hausmanis atzīst: „R. Tomsona luga ir interesanta ar to, ka tajā pirmo reizi latviešu oriģināldramaturģijā ienāk apkārtbraucoša sīktirgotāja ebreja Iciga tēls. [..] Icigs ir pavisam lādzīgs, un tieši viņš ir pirmais, kas apjautājas par Miku, kaut gan Mika uz skatuves parādās krietni vēlāk. Tomsons gan neliek Icigam iekulties tādās komiskās situācijās, kā to vēlāk dara Blaumanis, taču klasiskais sīktirgotāja žīda tēls latviešu drāmā bija nostiprinājies.” [7]

R. Tomsons miris 1884. gada 23. martā Novgorodas guberņā.

Pirms 175 gadiem 1839. gada 12. maijā dzimis viens no romāna „Mērnieku laiki” autoriem – Reinis Kaudzīte. Skolu viņš nav apmeklējis, bet, izmācījies par dreimani, gatavoja vērpjamos ratiņus, kļuva par Kalna Kaibēnu saimnieku, palīdzēja skoloties brālim Matīsam, strādāja par skolotāju un tapa par rakstnieku. Vecpiebalgas pagastā rīkotajās teātra izrādēs viņš bija suflieris. R. Kaudzīte bija arī pirmais aforisma žanra izkopējs latviešu literatūrā: “Zini, ka citi domā par tevi, kā tu par citiem.” [8]; “Pasaule ir piesaule, kurā sildās arī čūskas. [9]”; “Labāk dot nekā ņemt! Bet ne ikreiz tā.” [10]

 

150.  dzimšanas diena

1864. gada 18. martā dzimis pirmais profesionāli izglītotais latviešu aktieris un režisors Pēteris Ozoliņš. Vispirms Rīgas Latviešu teātra aktieris (1886-1889), bet pēc studijām Drēzdenes konservatorijas teātra mākslas nodaļā (1890-1892) Rīgas Latviešu teātra direktors (1893-1903; 1905-1913).

P. Ozoliņš ir latviešu teātra pirmais Hamlets un Romeo, spēlējis arī Frīdriha Šillera Kārli Moru traģēdijā „Laupītāji” un titullomu lugā „Dons Karloss”. Mīļākā P. Ozoliņam ir Krustiņa loma R. Blaumaņa drāmā „Pazudušais dēls”, ko viņš spēlēja arī lugas pirmiestudējumā Rīgas Latviešu teātrī (1893). 20. gadsimta 30. gados aktieris uzdāvināja Nacionālajam teātrim cilni ar R. Blaumaņa portretu pateicībā par Krustiņa lomu.

1903. gadā uz Rīgas Latviešu teātra vadītāja vietu pretendēja P. Ozoliņš un R. Blaumanis. RLB Teātra komisija, lai vietu dabūtu labākais pretendents, rīkoja konkursu – abiem bija jāiestudē V. Šekspīra traģēdija „Jūlijs Cēzars”. Teātra komisija par labāku atzina P. Ozoliņa iestudējumu (RLB bija atbalstījusi P. Ozoliņa studijas Vācijā), kamēr R. Blaumanis V. Šekspīru dēvēja par milzi ar pundura kājām. [11]

P. Ozoliņa kā teātra direktora uzmanības centrā bija latviešu dramaturģija (R. Blaumanis, Aspazija, Zeiboltu Jēkabs), pasaules klasika (Viljams Šekspīrs, F. Šillers, Johans Volfgangs Gēte), arī dažas jaunlaiku autoru – Hermaņa Zudermaņa un Gerharta Hauptmaņa lugas.

Pēc aiziešanas no teātra P. Ozoliņš bija bankas direktors, uzņēmējs un mira 1938. gadā.

 

1864. gadā dzimuši vēl divi Rīgas Latviešu teātra aktieri - Roberts Jansons un Aleksandrs Freimanis.

Roberts Jansons dzimis Jelgavā 21. martā, jau Jelgavas ģimnāzijā aizrāvies ar teātri. „Divdesmit gadu vecumā viņš jau vada Jelgavā teātra izrādes un iestudē 1884.gadā paša tulkojumā Šekspīra „Venēcijas tirgotāju”, kā zināms, pirmo Šekspīra izrādi latviešu valodā.” [12]

Rīgas Latviešu teātrī R. Jansons sāk strādāt 1887. gadā, viņa pirmā loma ir R. Tomsona Mika. Īpaši viņu saista V. Šekspīra varoņi – Klaudijs, Makbets, Ričards III, Otello, bijis arī Krogstā Henrika Ibsena „Norā”.

R. Jansons strādājis daudz arī ārpus Rīgas Latviešu teātra, viņš deklamēja Mihaila Ļermontova poēmu „Dēmons” un pirmais latviešu teātrī iestudēja J. V. Gētes „Faustu” (1897, R. Jansona ceļojošā trupa).

Biruta Gudriķe par R. Jansona spēli raksta: „Viņu interesēja gan vēsturiskie, gan sociālie apstākļi, kādos attiecīgais raksturs dzīvo, gan jo īpaši tēla iekšējās norises.” [13] Kārlis Kundziņš uzsver, ka kritikās īpaši atzīmētas R. Jansona izteiksmīgās acis un balss modulāciju bagātība. [14]

1897. gadā R. Jansonam no teātra jāaiziet tuberkulozes dēļ (kolēģi baidās aplipt), mirst viņš 1899. gadā 35 gadu vecumā.

1864. gada 20. decembrī Kuldīgas Gaiķu muižā dzimis Aleksandrs Freimanis. Bērnību pavadījis Rundālē. A. Freimanis mācījās Rīgā ģimnāzijā, tad sāka strādāt dzelzceļa dienestā Dvinskā (Daugavpilī). 1885.gadā viņš atgriežas Rīgā un iesaistās Jonatāna biedrības izrādēs. Te viņš iepazīstas ar savu nākamo sievu Hermīni Podnieci. Viņi abi ir vecāki vienai no vēlākā laika interesantākajām latviešu aktrisēm – Lilijai Ērikai. 1888.gadā A. Freimani angažē Rīgas Latviešu teātris pirmo varoņu un mīlētāju lomām, te viņš nostrādā līdz 1908.gadam. Ievērojamāko lomu vidū ir V. Šekspīra Hamlets, arī Petručo komēdijā „Spītnieces savaldīšana”, Merkucio traģēdijā „Romeo un Džuljeta”, Aleksis R. Blaumaņa „Skroderdienās Silmačos” u.c. Pēc Rīgas Latviešu teātra atstāšanas viņš īsu brīdi strādā kā aktieris un režisors Jaunajā Rīgas teātrī, tad Jelgavā ar neprofesionāliem aktieriem un citās grupās, kā arī Latvijas Republikas laikā neilgi ir Tautas teātra režisors Rīgā. A. Freimanis bija pazīstams tieši kā modernās drāmas režisors (G. Hauptmaņa drāma „Hannele”, H. Ibsena „Džons Gabriēls Borkmans”).

B. Gudriķe atzīst: „Aleksandrs Freimanis bija intelekta cilvēks. Lomas viņš veidoja ar prātu, turklāt ar vācu aktierskolas metodoloģiju, tāpēc ne vienmēr spēja aizkustināt skatītāju. Turpretī režijās viņa intelekts nesa raženus jaunrades augļus.” [15]

Aleksandrs Freimanis miris 1919. gadā.

 

125. dzimšanas diena

1889. gada 29. februārī dzimis viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta pirmās puses latviešu aktieriem – Jānis Ģērmanis. Mācījies Latvju dramatiskajos kursos (1909 -1912), bijis aktieris Jaunajā Rīgas teātrī, kur spēlējis arī Induli, Melno bruņinieku, Brandu, Edvartu („Indrāni), Prātnieku. Bija brīvprātīgais Latvijas nacionālajā armijā (1919), no tās atsaukts, lai darbotos Nacionālā teātra dibināšanas komitejā. 1920. gada 10. novembrī Nacionālā teātra pirmās sezonas atklāšanas izrādē -R. Blaumaņa drāmā „Ugunī” - spēlēja Edgaru.

Aktieris Jānis Lejiņš, atrazdamies trimdā, atmiņās spilgti raksturo savu bijušo kolēģi Nacionālajā teātrī: „Jānis Ģērmanis – ar slaidi noaugušu stāvu, patīkami tembrētu sonoru balsi, ar glītu skatu un inteliģentu stāju – toreiz spēlēja visas galvenās mīlētāju lomas – kā Edgars Blaumaņa „Ugunī” un tālāk kā Jāzeps, Edvarts „Indrānos”, Vents „Krauklītī”, Tots „Spēlēju, dancoju” un daudzās citās lomās – Ģērmanis valdīja pār repertuāru un skatītājiem. Nācis no stabilās Dubura skolas, ar tik pateicīgām dotībām, tajā laikā jau ar labu skatuves rutīnu Ģērmanis bij labas, pieticīgas tēlošanas paraugs – ne pārlieku sajūsminādams, ne kādreiz izkrizdams no lomas. Atceros, cik ļoti viņš pārsteidza Aspaziju pirmajā „Jāzeps un viņa brāļu” mēģinājumā, jau skandēdams lielo lomu no galvas, kur mēs, pārējie, tikko boksterējām tekstu. Tik fenomenāla bij viņa atmiņa! Un pie tam tas viss dzejā! No otras puses – kad Ģērmanim pēc lomas bij jānodzied pāris taktu „Spēlēju, dancoju”, viņš izlīdzējās ar deklamāciju – tik nevarīga bij muzikālā dzīve.” [16]

Lilija Dzene atzīst, ka Jāzeps ir viena no ievērojamākajām J. Ģērmaņa lomām, ko augsti vērtējuši arī Aspazija un Rainis, kas uzskatījuši J. Ģērmani par ideālu lomas interpretu. „Apzinoties aktiera darbības sabiedrisko misiju, J. Raiņa direkcijas laikā Nacionālajā teātrī Ģērmanis bijis dzejnieka domubiedrs jautājumā par kultūras sakariem ar kaimiņvalstīm. Lietuviešu rakstnieka G. Žemkaļna lugas „Pasaules izlīdzinātājs” iestudējumā (1922) tēlojis Tadu Blindu, somu dramaturga A. Jerviluomas lugas „Ziemeļnieki” iscenējumā Jusi (1921). Māksliniekam izveidojušies cieši kontakti ar lietuviešu un somu teātra darbiniekiem.” [17]

Citas J. Ģērmaņa ievērojamas lomas bijušas – Ilja Muromietis (Raiņa traģēdijā „Ilja Muromietis”), Zauls (Augusta Saulieša drāmā „Ķēniņš Zauls”), Hamlets, Fausts, Sirano de Beržeraks u.c.

1944. gadā emigrējis uz Vāciju, darbojies Minhenes bēgļu nometnē, iestudēdams R. Blaumaņa drāmu „Ugunī”, 1947. gadā pārcēlies uz Zviedriju, kur 1947. -1950. gadā darbojies Stokholmas Latviešu teātrī, miris 1965. gadā.

 

1889. gada 27. maijā Vaiņodes pagasta Elkuzemes muižas kalpu ģimenē dzimis izcilais komisko lomu aktieris, teātra režisors, skatuves pedagogs Ernests Feldmanis. 1911. gadā Maskavā beidzis Alekseja Adaševa dramatiskos kursus, iepazinies ar Konstantina Staņislavska metodes principiem. Pēc kursu beigšanas desmit gadus bijis aktieris dažādos nelielos Krievijas teātros ar skatuves vārdu Tarbejevs. Latvijā atgriezies 1921.gadā, viņa pirmā režija un titulloma Nacionālajā teātrī bija Moljēra komēdijā „Skapēna nedarbi”(1922). Guna Zeltiņa par E. Feldmani raksta: „Feldmaņa māksliniecisko rokrakstu ietekmējusi viņa studiju biedra, režisora J. Vahtangova ideja par teātri kā svētkiem, kuros valda delartiskā komēdijas aktiera līksmā, radošā dvēsele. Lomās un režijās ieviesis improvizāciju, teatrālas spēles paņēmienus, lielu vērību veltījis tempam, apliecinājis sevi par izcilu, īpaši Rietumeiropas klasisko komēdiju interpretu un elegantu, ar skatuvisko šarmu apveltītu meistaru salonlugās.” [18]

E. Feldmaņa ievērojamākās lomas ir Figaro (Pjēra Bomaršē „Figaro kāzas jeb trakā diena”), Hļestakovs (Nikolaja Gogoļa „Revidents”), Dons Žuans (Moljēra „Dons Žuans”), vikonts Gorings (Oskara Vailda „Ideāls vīrs”) u.c., viņš bija arī šo lugu režisors. Pirmo reizi Latvijā iestudējis Ferenca Molnāra lugu „Lilioms”, Luidži Pirandello drāmu „Sešas personas meklē autoru”, Andreja Upīša traģēdiju „Žanna d’ Arka” u.c.. G. Zeltiņa nosauc E. Feldmaņa galvenos režijas paņēmienus: masu skatu stilizācija, mainīgs temporitms, bufonāde, ekscentrika, psiholoģiski pamatots pārdzīvojums. [19]

Līvija Akurātere pētījumā par latviešu aktiermākslu uzsver E. Feldmaņa kā režisora novitātes: „Ernests Feldmanis jau 20. gados savas režijas darbos lika aktieriem pirmo reizi sastapties ar jēdzienu „gribas uzdevums”, „gribas līnija”, kas, protams, praksē, bez teorētiska pamatojuma, daļai aktieru bija pazīstams. Taču apzināta gribas uzdevuma meklēšana lomā daudz palīdzēja. Bez tam Feldmanis aicināja pārvērtēt dialoga meistarības izpratni. Līdz tam Nacionālā teātra aktieri – gan Dubura, gan Mierlauka piekritēji – bija pieraduši pie tā, ka dialogā ir svarīgs un tātad arī „apdzīvojams”, „apspēlējams” katrs teikums, katrs vārds. E. Feldmanis turpretī aicināja viņus bez „nosēšanās” pārskriet pāri veseliem teksta fragmentiem uz galveno domu, uz akcentu, kam bija jāpakļaujas ar izvēlēto darbības mērķi. Ārēji tas izpaudās kā ātrruna un pēkšņas runas un kustību ritma maiņas, iekšēji – kā svarīgā un mazsvarīgā izvērtējums, domāšanas ritmi.” [20]

G. Zeltiņa raksturo E. Feldmani kā aktieri: „Krievu un franču „skola” veidoja Ernesta Feldmaņa mākslinieciskās personības interesantos pretmetus, pie tam pirmā bija visdziļāk iespaidojusi viņa režiju un lomu iekšējo saturu, bet otrā – ārējo formu. Kārlis Sebris atceras: „Nacionālā teātra palēninājumā Feldmaņa māksla bija kā dzirkstošs šampanietis.” Ar Ernestu Feldmani uz latviešu skatuves pirmoreiz uznāca īsts moderns varonis ar nevainojamām manierēm, ar izsmalcinātu apģērba valkāšanas un uzvedības kultūru.”” [21]

E. Feldmanis strādāja kā aktiermeistarības pedagogs Zeltmata un no 1927.gada līdz 1937. gadam savos dramatiskajos kursos. Viņš audzēkņu apmācībā izmantoja bezpriekšmetu etīdes un īpašu uzmanību pievērsa ritma uzmeklēšanai, tempa iedalīšanai u.c. [22] Skolnieku vidū ir Alma Ābele, Emīlija Bērziņa, Irmgarde Mitrēvice, Žanis Katlaps, Kārlis Sebris, Rihards Zandersons u.c.

1933. gadā E. Feldmanis Nacionālo teātri atstāj, strādā Latgales teātrī (1933-1937), Daugavpils teātrī (1940-1941), tad Tautas teātrī (1942-1943), pēc Otrā pasaules kara atgriezies Drāmas teātrī. Miris 1947. gadā.

 

1889. gadā latviešu teātra un drāmas pamatlicējs Ādolfs Alunāns uzraksta vienu no savām labākajām lugām „Seši mazi bundzenieki”.

Ar šo lugu tiek iedibināta jauna tradīcija latviešu lugu virsrakstos, kāda nav tipiska citām tautām – virsrakstu veido tautasdziesmas rinda. Pirmo reizi latvju dainu Ā. Alunāns iekļauj jau lugas „Kas tie tādi, kas dziedāja” nosaukumā (1888), vēlāk arī lugā „Visi mani radi raud” (1891). Tradīciju turpina Rainis („Pūt, vējiņi!”, „Spēlēju, dancoju”), Lindulis („Ozoldēli, liepu meitas”), Fridrihs Gulbis („Caur sidraba birzi gāju”), Māra Zālīte („Pilna Māras istabiņa”) u.c. [23]

Jautrības lugā „Seši mazi bundzenieki” redzams Ā. Alunāna (un 19. gadsimta 70. - 80. gadu drāmas) ideālais varonis – skolotājs Indulis Zvaigznīte. Viņam ir visas labās īpašības, kas raksturīgas pirmās atmodas laika latvietim – ir skolots, piemīt optimisms, dzied un zina tautasdziesmas, prot jokot, mīl latviešu tautu un nebaidās to aizstāvēt, ir godīgs, ir uzticīgs mīļotajai, prot strādāt. Ā. Alunāna lugās gan viņš ir salīdzinoši statistisks, jo Ā. Alunāns pats mīlētāju lomas nespēlēja, tāpēc ideālvaroņa vietā lugās darbību veido paša dramaturga spēlētās personas.

Lugā „Seši mazi bundzenieki” ir spilgti tēli – pragmatiskais Apskalnu muižas arendators (nomnieks) Kārlis Krūmiņš, kurš pārveido māsas nepraktiskās klavieres par stipru dzērienu bāriņu, klerikālais un slinkais viņa brālis Jānis, spilgtākā kārkluvāciete latviešu dramaturģijā Kārļa Krūmiņa māsa Anna Šteinberg, vācu amatnieks, iedomīgais, nemācītais intrigants Himmelmanis, muižkungs - slinkais Veprovskis. Visa šī kompānija sagādā dzīvesprieku Kārlim Krūmiņam, viņam patīk uzvarēt tiesas prāvās un intrigās, klausīties tautasdziesmas un darboties, tāpēc lugas beigās, kad māsa ar Veprovski un Himmelmani atstāj Apskalnu muižu, arendatora dzīve kļūs garlaicīga.

 

1889. gadā dzimuši arī divi ievērojami rakstnieki, spilgti latviešu modernisma pārstāvji – Pāvils Rozītis un Kārlis Zariņš.

Pāvils Rozītis dzimis 1. decembrī Liepas pagastā, miris 1937. gadā Rīgā. Viņš ir ievērojams latviešu prozaiķis, kurš romānu diloģijā „Divas sejas” (1921) un „Uguns ceļi” (1924) rāda modernā cilvēka sašķeltības traģiku; viņa psiholoģiskās noveles atklāj cilvēka skumju un nemiera izjūtas, morālo vērtību relavitāti, savukārt anekdotiskās noveles jaunā laika cilvēka smalkās kaites un pilsoniskās sabiedrības netikumus. Romāns „Valmieras puikas” (1936) tēlo Valmieru, tās tipus un reālijas un arī P. Rozīša skolas gadus un biedrus 20. gadsimta sākumā (Nacionālajā teātrī romāna dramatizējums uzvests 1936. gadā, Latvijas Televīzijas versijā ekranizēts 1996. gadā).

P. Rozīša slavenākais romāns „Ceplis” (1928) ir saistīts gan ar latviešu kino, gan teātra vēsturi. Romānā interesanto personu tipu daudzveidība, ironija, satīra, intriga, pilsoniskās sabiedrības spēks un tukšums atklāts ar P. Rozīša azartisko degsmi. „Ceplis” ekranizēts 1972. gadā, tā ir labākā režisora Rolanda Kalniņa filma, kurā izcilas lomas ir faktiski visiem iesaistītajiem aktieriem, varens ir Eduarda Pāvula Ceplis, bet tikpat spilgti ir Gunārs Cilinskis, Regīna Razuma, Helga Dandzberga, Lidija Freimane, Edgars Liepiņš u.c.. Romāns „Ceplis” vairākkārt iestudēts arī teātrī - 1953. gadā Drāmas teātrī Ceplis bija – Jānis Osis, Nacionālajā teātrī (1995) – Uldis Dumpis, Liepājas teātrī (2010) - Edgars Pujāts, bet Jāņa Lūsēna un Egila Zirņa mūziklā Dailes teātrī (2010) – Andris Bērziņš un Artis Robežnieks.

 

Kārlis Zariņš dzimis 9. decembrī Liepājā, miris 1978. gadā Sabilē. Kārļa Zariņa nozīmīgākie prozas darbi ir romāni „Dzīvība un trīs nāves”(1921), „Dārza māja” (1930), „Kaugurieši” (1938), „Vainīgais” (1940). Rakstījis arī stāstus, ir viens no to modernizētājiem latviešu literatūrā, stilizē Edgara Po, Fjodora Dostojevska u.c. prozas motīvus. K. Zariņa cilvēkos slēpjas noslēpumi, cīnās labie un ļaunie spēki; autors rāda, ka cilvēka dzīvībai vairs nav vērtības, cilvēka rīcību nosaka bailes, dzīvei nav mērķa, tajā nevalda cēloņsakarība.

K. Zariņš ir uzrakstījis arī desmit lugas, no kurām nozīmīgākās ar dramatisku attiecību tēlojumu lauku vidē ir lugas „Negudrā Ģertrūde”(1933), „Zemes spēks” (1932), kā arī vēsturiskā drāma „Randenes Barbara”(1934).

Pēc Otrā pasaules kara K. Zariņš palika Latvijā, dzīvoja Talsos. Padomju laikā viņš aizgāja no rakstniecības, nepublicējās, viņa darbi tika noklusēti. Klusībā viņš papildināja romānu „Kāvu gadi” (izd. 1997), 1961. gadā sacerēja lugu „Engures karš”, kas saglabājusies rokrakstā. Vienīgais padomju laikā atklātībā parādījies darbs ir Kārļa Zariņa paša radikāli pārstrādātais romāns „Kaugurieši” (1975) , ko rakstnieks dažus gadus pirms nāves iesniedza izdevniecībā. Acīmredzot pilnībā sevi kā latviešu rakstnieku no tautas atmiņas izdzēst Kārlis Zariņš negribēja.

 

100. dzimšanas diena

1914. gadā Jaunā Rīgas teātra vasaras viesizrādēs pirmā izcilā latviešu aktrise Dace Akmentiņa (1858 – 1936) 56 gadu vecumā nospēlēja Baibu Raiņa lugas „Pūt, vējiņi!” iestudējumā, vienīgo Raiņa lomu savā dzīvē.

1914. gada 21. martā Interimteātrī (pēc RLB biedrības ēkas nodegšanas – 1908.gadā - Rīgas Latviešu teātra pagaidu variants) iestudēta pirmā igauņu luga latviešu teātrī Augusta Kicberga „Vilkate” (režisors Reinholds Veics). [24] Lugā Tīna, nogalinātās vilkates meita, sajauc konservatīvās Tammaru dzimtas mieru un iet bojā. Benedikts Kalnačs raksturo lugas galveno motīvu: „Vilkates motīvs lugā ir būtisks; tas ne tikai rāda svešā, nepiederīgā noraidījumu, bet ir arī metafora bailēm, kas zemnieku sētā valda pret visu svešo, nepazīstamo.” [25]

1914. gada 28. martā  Interimteātrī pirmo reizi iestudēta Annas Brigaderes drāma „Raudupiete”. A. Brigadere dod savu – femīno - R. Blaumaņa noveles „Raudupiete” versiju. Raudupiete neiet bojā, viņai kopā ar Kārli caur ciešanām un sāpēm, sevis noliegšanu jānonāk pie piedošanas un harmonijas.

A. Brigadere aizsāk konstantu tradīciju latviešu literatūrā – R. Blaumaņa darbu interpretāciju jaunos tekstos vai to turpināšanu. 1927. gadā Līgotņu Jēkabs publicē garstāstu „Jaunie Indrāni”. Māra Zālīte turpina R. Blaumaņa nepabeigto drāmu „Dzīvais ūdens” (1987), bet Lauris Gundars saraksta lugu „Advents Silmačos” (2011). 2013. gada nogalē Nella no Krotes sarakstījusi garstāstu „Kumeļu sauks Delveris”, stāsts sākas ar Kristīnes un Edgara laulāšanos baznīcā. E. Sniedze drāmās „Tie paši oši” (2001), „Līdz Araratam” (2008) un M. Zālīte mūziklā „Hotel Kristina” (2006) izspēlē un pārbauda jaunā situācijā R. Blaumaņa radītos nacionālos kodus attiecībā pret zemi un mīlestību. R. Blaumaņa folklorā, kristietībā, vēsturē, cilvēka psiholoģijā balstītās arhetipiskās situācijas, kas iekļautas pazīstamā lauku vidē, vilina autorus interpretēt, papildināt, apšaubīt viņa it kā vienkāršos tekstus.

 

1914. gada 24. aprīlī Baku dzimusi aktrise, skatuves kustību režisore, skatuves mākslas pedagoģe Ērika Ferda (1914-1995). Mācījusies Latvju dramatiskajos kursos, baleta studijās, Nacionālās operas baleta skolā (1930-1935). No 1937. gada Ērika Ferda ir aktrise un kustību pedagoģe Dailes teātrī. Raksturojot Ē. Ferdu kā aktrisi, parasti lietotie epiteti ir „dzirkstoša enerģija” un „dzīvessprieks”. L. Akurātere analizējusi Ē. Ferdas kā deju un kustības pedagoģes darba principus: „Ē. Ferda uzskata, ka aktierim jātrenē savs ķermenis un jāiemācās pakļaut kustības savai gribai, jo citādi tās sāks valdīt pār domu - radīs sasprindzinājumu, izteiksmes vienveidīgumu, apsīkumu. Līdzīga iemesla dēļ ir nepieciešama arī ķermeņa korekcija. Uz skatuves aktierim jākļūst par daudzu citu cilvēku stājas un kustību atveidotāju. Protams, ne ārēji kopējot, bet saskaņā ar sevi reproducētajām šī cilvēka īpatnībām, vides un profesijas iespaidā mantotajiem paradumiem. Viss liekais, kas saistīts ar aktiera paša ieradumiem, šajā iemiesošanās procesā tikai traucē. Tāpēc nodarbību mērķis ir izkopt neitrālu, pareizu stāju un gaitu, kas pēc tam būtu viegli transformējama un piemērojama jebkuram uzdevumam. Mācību laika pēdējā posmā Ē. Ferda īpaši rūpējās par to, lai topošie aktieri apgūtu priekšstatu par cilvēku stāju un uzvedību dažādos laikmetos.” [26]

Ērika Ferda ir arī divu grāmatu autore - „Topošā aktiera ķermeņa kultūra” (1968) un „Kā sendienās” (1995).

Ērika Ferda un Kārlis Sebris

1914. gada 18. februārī Sinolē dzimis viens no spilgtākajiem un kolorītākajiem Nacionālā teātra aktieriem Kārlis Sebris. Viņš mācījies Zeltmata kursos, kopš 1938. gada ir aktieris Nacionālajā teātrī. V. Hausmanis, rakstot par aktiera pirmajām lomām, stāsta, ka Kārļa Sebra pirmās četras lomas bija bez teksta un veselus desmit gadus viņš spēlēja sulaiņus. 1948. gadā, spēlējot Vīskreli R. Blaumaņa drāmā „Ugunī”, kritiķi un režisori pamanīja, ka aktierim piemīt labas raksturotājdotības. [27]

K. Sebra ievērojamākās lomas ir Džordžs Bernards Šovs Džeroma Kiltija lugā „Mīļais melis”, Kihnu Jens Juhana Smūla lugā „Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens”, Aleksandrs Īva Žamiaka lugā „Hamilkāra kungs”, Indrānu tēvs R. Blaumaņa drāmā „Indrāni”, Jēkabs Leldes Stumbres lugā „Sarkanmatainais kalps”. L. Dzene uzsver: „Kārlis Sebris ir stingru pamatu, loģikas aktieris”. [28]

Kārlis Sebris nodzīvoja garu mūžu, viņš mira 2009. gada 12. janvārī.

Kādā intervijā K. Sebrim jautāja: „Esat pesimists vai optimists?” Viņa atbilde ir iederīga katra jauna gada sākumam: „Optimists. Tikai tad, ja mani saērcina un nokaitina, pamanu, ka rakstot roka sāk trīcēt. Bet optimismam jābūt, citādi dzīvot nav vērts. Man kādreiz prasījuši, vai latvieši māk ar vellu dzīt. Nu, ka māk! Ciest nevaru tos nopietnībā savilktos ģīmus, kad cilvēks iztaisās baigi nopietns, bet acis tukšas, nespīd – kā ar alumīniju pārklātas.” [29]

 


[1]  Zeltiņa G. Nacionālā rakstura un stilistikas iezīmes latviešu teātrī. Rīga: Zinātne, 2000, 181. lpp.

[2]  Frīde Z. Latvis. Gothards Frīdrihs Stenders. Rīga: Zinātne, 2003, 8. lpp.

[3]  Citēts pēc: Frīde Z. Latvis. Gothards Frīdrihs Stenders. Rīga: Zinātne, 2003, 139. lpp.

[4]  Stradiņš J. Stenderi un „Augstas gudrības grāmata” latviešu kultūras vēsturē. // Stenders G.F. Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas. Rīga: Liesma, 1988, 37. lpp.

[5]  Frīde Z. Latvis. Gothards Frīdrihs Stenders. Rīga: Zinātne, 2003, 173. lpp.

[6]  Indriķa raudas. // Vecais Stenders. Ziņģes. Rīga: Zinātne, 1990, 48. lpp.

[7]  Hausmanis V. Latviešu drāmas sākotne. Rīga: Zinātne, 2009, 47. lpp.

[8]  Kaudzīte R. Domu izteikumi. Rīga: Liesma, 1973, 37. lpp.

[9]  Turpat, 76. lpp.

[10] Turpat, 45. lpp.

[11] Volkova L. Blaumaņa zelts. Rīga: Karogs, 2008, 477. lpp.

[12] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture 2 sējumos. Rīga: Liesma, 1. sēj., 1968, 257. lpp.

[13] Gudriķe B. Pamatlicēji. Rīga: Liesma, 1990, 24. lpp.

[14] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture 2 sējumos. Rīga: Liesma, 1. sēj., 1968, 257. /258. lpp.

[15] Gudriķe B. Pamatlicēji. Rīga: Liesma, 1990, 53. lpp.

[16] Lejiņš J. Spēlmaņu cilts. Rīga: Liesma, 1992, 97. lpp.

[17] Dzene L. Ģērmanis Jānis. // Teātris un kino biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 1. sēj., 1999, 399. lpp.

[18] Zeltiņa G. Feldmanis Ernests. // Teātris un kino biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 1.sēj., 1999, 311. lpp.

[19] Turpat, 312. lpp.

[20] Akurātere L. Aktiermāksla latviešu teātrī. Rīga: Zinātne, 1983, 146. lpp.

[21] Zeltiņa G. Ernests Feldmanis. Rīga: Zinātne, 1979, 168. lpp.

[22] Turpat, 122. lpp.

[23] Hausmanis V. Latviešu lugu rādītājs. Rīga: LFMI, 2013.

[24] Kundziņš K. Latviešu teātra vēsture 2 sējumos. Rīga: Liesma, 2. sēj.,1972, 61. lpp.

[25] Kalnačs B. Baltijas postkoloniālā drāma. Rīga: LFMI, 2011, 59. lpp.

[26] Akurātere L. Aktiermāksla latviešu teātrī. Rīga: Zinātne, 1983, 188. lpp.

[27] Hausmanis V. „Tad saņēmu lomas tekstu...bez teksta”.// Sebris K. Mīļā meļa memuāri. Rīga: Likteņstāsti, 1998, 49./48. lpp.

[28] Dzene L. Kārlis Sebris. Rīga: Liesma, 1967, 136. lpp.

[29] Sebris K. Mīļā meļa memuāri. Rīga: Likteņstāsti, 1998, 27. lpp.

 

 


  Citi autora raksti 

 
 
 

 Atslēgas vārdi

 
 

  Mūs atbalsta