Anna Zvaigzne 03.09.2015

Krauklītis Rainis

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
 
 

Rainis. Šogad viņam jau 150. gads, bet vēl joprojām brangi turas – par viņu tiek runāts tā, it kā viņš tepat blakus vien būtu. Dažiem tieši tā arī ir. Kur pagriežas, tur Rainis. Ģēnijs! „Tas laiks” vēl joprojām ir arī „tagad laiks”, viņa darbi vēl joprojām esot aktuāli un pētniecības papīru kaudžu vērti. Viņš ir latviešu tautas... un tā tālāk, un tā joprojām... Kaut kāds mani no skolas laikiem mokošs komplekss – vēlme pretoties tam, ka Rainis ir tik liels, kā par viņu runā, lika piekrist dalībai šādā projektā, kurā man tiek dota iespēja paskatīties uz dižo latviešu tautas patronu no savas profesijas šķautnes. Un varbūt atrast kādu apsūbējumu. Iemest kādu akmentiņu. Vai gluži otrādi – kaut mazliet saprast, kas slēpjas aiz šī lielā vārda.

Uzreiz zināju, ka gribu izlasīt Raiņa lugu „Krauklītis”, jo ik pa brīdim man uzmācas paranoiskas, neizskaidrojamas bailes no kraukļiem, kuri nezin kāpēc parādās visur, kur eju. Varbūt viņi mani līdz šim tikai brīdināja – nelasi! Nelasi! Es izlasīju.

Panāksnieku drāma piecos cēlienos [1] „Krauklītis” tapusi 1917. gadā. Jau pats žanriskais nosaukums liek aizdomāties. Pirmām kārtām, panāksnieki ir līgavas radinieki, kas latviešu senajās tradīcijās dzinās pakaļ līgavas vedējiem, centās līgavu atņemt un atvest atpakaļ ģimenē. Tātad jādomā, ka luga būs par kāzām? Vai par nelaimīgiem centieniem (jo drāma taču) atgūt zagto līgavu. Kā jau minēts, apzīmējums „drāma” nozīmē, ka stāsts nebūs no vieglā traļi-vaļi plauktiņa un galā kaut kas kādam neizdosies, kā iecerēts. Otrkārt, pieci cēlieni mudina domāt par ļoti paredzamu sižeta izklāsta veidu, jo luga šķiet būvēta saskaņā ar 19. gadsimta vācu rakstnieka Gustava Freitāga izstrādāto drāmas tehnikas shēmu, izšķirot ekspozīciju, sarežģījumu, kāpinājumu, kulmināciju un atrisinājumu. Šī shēma palīdz „pareizi” izstāstīt stāstu, izmantojot iepriekšminētos dramaturģiskus rīkus, kā arī virza lugas darbību uz iepriekš sagatavotām un paredzamām beigām, raisot skatītājā līdzpārdzīvojumu – sāpes, smieklus, asaras, prieku utt.

Raiņa luga „Krauklītis” Latvijas Nacionālajā teātrī 1921. gadā. Mirdza Šmithene – Magones lomā. K. Kraukļa foto. RMM 2321„Krauklītī”, Freitāga shēmā ieliktas, darbojas 15 konkrētas, vārdos nosauktas personas un vēl karavīri, kroga ļaudis, kalpones, vīri, sievas, zēni un citi ļaudis. Pats Rainis darbojošos personu sarakstā nekonkretizē savu radīto personu skaitu. Zināms vien, ka viņu ir daudz. Lugā ir trīs galvenie varoņi, kuri dramaturģiski ir izstrādāti precīzāk par pārējiem un kuriem vairāk par citiem ļaudīm piemīt skaidra motivācija, virzība uz mērķi un izteikta griba. Ideālā variantā tiem būtu jābūt raksturiem, kuri atgādina cilvēkus ne tikai pēc ārējām pazīmēm, proti, viņi domā un rīkojas paši, nevis reprezentē kādus autora vai sabiedrības iedomātus priekšstatus, tādējādi pārvēršoties par vispārinātiem, neindividualizētiem radījumiem – tipiem. „Krauklītī” ir divi individualizēti varoņi: Kurzemītes iedzīvotāja, skaistākā no skaistākajām, mīlētākā no mīlētākajām – Magone un viņas brālis – staltais, cēlais bāleliņš Vents. Bet raksturs šai lugā potenciāli ir tikai viens. Tas ir Svešzemnieks – cilvēks no malas, nepazīstams iebrucējs. Ņemot vērā, ka darbība notiek latviešu vidē kaut kad senos laikos, tas, kurš bija no ārpuses, nedzīvoja, nepiederēja pie vienas, ļoti mazas un noslēgtas cilvēku grupas, kurā cits citu ļoti labi pazīst, tiek uztverts kā svešinieks, no kura jābaidās. Lugas varoņi pārsvarā runā vārsmās, vairākkārt tekstā Rainis stilizē tautasdziesmas, kas vairo lugā jau tā ļoti izteikto kvēljūsmību par visu un visiem, kas tur, tajā, ideālajā, Magones un Venta pasaulē dzīvo: „VENTS: Māsiņ, manu sirds puķīti, / Tavu lielu mīļumiņu: / Pa gabalu ieraudzīji, / Skrej' vārtiņus atdarīt! MAGONE: Ak bāliņu manu mīļu, / Kā tu nāci šo pusīti? / Es lūkoju lielo ceļu, / Pie ozola sēdēdama.” [2]

Arī remarkas Rainis lielākoties izmanto, lai norādītu uz varoņu emocionālo stāvokli, kurš vairumā gadījumu ir ļoti, ļoti sakāpināts, nelīdzsvarots un atgādina simptomus, kas līdzīgi, piemēram, veģetatīvajai distonijai vai bipolārajiem traucējumiem: „MAGONE: (Apkaunējusies atbēg nost no Svešzemnieka, uz kraukli paceldama rokas.) Krauklīts! krauklīts! Bāliņš brauc! / Bāliņš mani pasargās! (Tad stāv, satinusies sedzenē, nekustoša.)”. [3] Vai arī Magone pēkšņi „paliek auksta un neatbild”. [4] Svešzemnieka iekšējās pasaules atainojumam lietoti tādi vārdi kā „ņirdzīgs”, „ass”, „draudīgs”, bet viņam ir sava maigā puse, jo brīžiem viņš kļūst „dzīvi aizķerts” [5] un aizvainojas, kamēr Ventu raksturo gandrīz tikai darbību aprakstošas remarkas, izlaižot emocionālā domājuma klātesamību. Kaut arī Vents daudz runā skaistus vārdus, viņš ir vairāk darītājs, nekā sapņotājs. Šāda „emocionālās pasaules” atklāsme remarkās pastiprina jau iepriekš pieteikto raksturu/tipu problemātiku: gan Magone, gan Vents vairāk tomēr ir tipi, jo viņiem trūkst motivācijas kaut ko iegūt. Svešzemnieks toties ir vienīgais, kurš pasaka, ko grib. Un to arī dara. Ar „sliktiem” un „ļauniem” paņēmieniem, bet tomēr Svešzemniekam ir mērķis – nauda un nedalīta vara. Līdz ar to lugas dramatiskais konflikts balstīts Magones, Venta un Svešzemnieka savstarpējās attiecībās.

Lugas darbība notiek vairāku nedēļu laikā dažādās vietās, kas minētas remarkās: Kurzemes bagāts pagalms, klajš lauks, koks, ceļš, tilts, Svešnīcas lielā godistaba, lielā darba istaba.

Pirmajā cēlienā mēs iepazīstam Magoni un Ventu un viņu skaistos mīlestības apliecinājumus dainās, kuras brālis un māsa viens otram skandina bez gala un malas. Iepazīstam arī visus citus ar viņiem saistītos tipus, kuri arī dzīvo Kurzemītē un baltas ir viņu dienas. Tie ir visi iepriekšminētie „un citi ļaudis”, kuri ļoti priecīgi dara savus mazos darbus, īpaši daudz nerunā, vien ja vajag atbildēt Ventam un Magonei, kaut abi minētie tīri labi ik pa brīdim parunājas paši ar sevi. Gan Vents, gan Magone, gan visas pārējās personas tā arī paliek kā diegos iekārtas lellītes, kuras atver muti tad, kad autors grib kaut ko pateikt. Tās lugas gaitā nemainās, nesalūst, nemēģina sākt jaunu dzīvi, mainīt uzskatus. Glūds un Varels tikpat labi var būt arī Jānis vai Pēteris – nemainīsies nekas. Par viņu mērķiem autors klusē. Vienīgais, ko viņi dara ļoti labi – korī piebalso saviem saimniekiem. Pirmais cēliens beidzas ar to, ka Magoni nolaupa Venta draugs Glūds, kurš kopā ar ļauno Svešzemnieku izdomājis iegūt un sadalīt Venta „īpašumu” – vienam pūrs un vara, otram viņa māsa un viņas nedalāma mīlestība. Ar varu gan. Vents dodas glābt savu māsu, un Krauklītis palīdz viņam atrast pareizo ceļu: „VENTS: Melns krauklītis ķērca man — / Tas man būs kumeliņš: / Pār mežiem, pār purviem / Pa gaisiem dzīsimies! SARMA: Manām acīm jāveras, / Sav' saulīti neredzot, / Man sirsniņai jāizdziest, / Sav' dzirkstiņu nejūtot — VARELS:  Panāksim! Panāksim!” [6]

Otrajā cēlienā Magone tiek vesta prom, bet tic, ka brālis viņu izglābs un nogādās atpakaļ Kurzemītē. Viņu pavada Krauklītis, Magonei visu laiku dodams ziņas, ka brālis „brauc, brauc!” [7].

Trešais cēliens – Magonei radusies iespēja doties līdzi Ventam, kurš ieradies viņu glābt, bet tikko ir notikušas Magones un Svešzemnieka kāzas. Kaut arī ar viltu un varu saprecināta, Magone atsakās aiziet ar Ventu, jo, ja jau Laime lēmusi viņai tādu dzīvi pie Svešzemnieka sāniem, tad nu... neko. Un Vents tādā pašā mierā kā atnācis, arī aiziet prom uz savu Kurzemīti: „MAGONE:  Bāleliņu, bāleliņu, / Nevaino svešus ļaudis! / Laime lika, laime lēma, / Kā nolika, tā paliek.” [8]

Ceturtajā cēlienā parādīts, cik ļoti slikti ir visi, kas ir svešie, jo neviens, neviens pats ar Magoni negrib dzīvot pa labam. Kā ļaunās, stervozās kalpones, tā arī Magones vīrs Svešzemnieks, iepriekš solījis mīlestību un mūžīgu uzticību, pēkšņi kļuvis par cilvēku, kurš nodarbina savu prātu nevis ar idejām, kā dzīvot laimīgi ar sievu, bet gan kā dabūt vairāk naudas un varas, tādējādi kļūstot par visas zemes saimnieku, jo tad viņu mīlēs (būs spiesti) visi. Magones cerība dzīvot laimīgu dzīvi zūd. Svešzemnieks nogalina Krauklīti, kurš bez jebkādām dzīvības pazīmēm tiek nomests pie Magones kājām, smagi samaksājis par savu palīdzību: „MAGONE. (Iekliegdamās.)  Krauklīt manu! Krauklīt, kraukli! / Asiņotas tavas krūtis! / Kas nu skries ziņu nest / Bāliņam uz Kurzemi?!” [9]

Piektajā cēlienā Vents atbrauc pakaļ Magonei, lai šķirtu tās laulību un vestu mājās, un, iespējams, pats arī noprecētu. Magone atsakās no laulības ar Svešzemnieku. (Kas vien Rainim saprotamu iemeslu dēļ nevarēja notikt 3. cēlienā, tādējādi aiztaupot 4. cēlienu, kurš ļoti atgādina pazīstamu „ak, es, nabadzīte, visi apkārt man tik slikti” dziesmiņu. Visticamāk, „vainīga” tā pati Freitāga shēma, saskaņā ar kuru 4. cēlienā jāsagatavo notikums, kas paredz atrisinājumu. Rainis nespēj rast varoņu rīcībai motivāciju, bet tikai mehāniski virzās pa sižetu un, kā var lasīt lugas tapšanas laika dienasgrāmatu ierakstos, pats šo problēmu apzinās: „2.10.17. Strādāju, kaut gan nelabas dienas; vedu tālāk fabulu, neatrazdams motivējumu.” [10]) Svešzemnieks izspēlē savu ļaunāko kārti, - ja Magone netiek viņam, tad netiks nevienam, - un nodur Magoni. Par to gan jāmirst arī viņam pašam. Tāpat kā lielākajai daļai Svešzemnieka palīgu. Vents savu mirušo māsu aizgādā atpakaļ Kurzemē, un Magone beidzot ir brīva no visa ļaunā. Viņa, visa labā iemiesojums, beidzot ir tikusi tur, kur šīs zemes ļaunums viņu vairs skart nevar.

Raiņa luga „Krauklītis” Valmieras Drāmas teātrī 2004. gadā (rež. – Māra Ķimele). Centrā: Inga Alsiņa – Magones lomā // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Tātad, ja vienā teikumā jānoformulē lugas fabula, - brālis cenšas atgūt savu nolaupīto māsu, kura, ar varu apprecināta, ļoti bēdājas, bet pati neko nedara, lai sevi glābtu. Un tas viss nieka piecu cēlienu garumā, virs koku galotnēm lidinoties krauklim, kurš, būdams vieds dabas gars, mitoloģisks tēls, ziņnesis, palīdz brālim atrast ceļu pie nolaupītās māsas. Beigās lielākā daļa mirst. Sekojot lugas loģikai, iznāk, ka pa īstam laimīgi varam būt tikai tad, kad esam brīvi. (Un brīvi esam tikai tad, kad esam miruši.) Bezgala optimistiski. Taču labā ziņa ir tāda, ka lugai ir vairāki līmeņi, kas ļauj to interpretēt arī citādāk.

Pāris iespējas, lai saprastu Raini un viņa idejas šajā lugā: a) jādancina šķīvīši, kas diemžēl padodas ne visiem; b) jāskatās uz lugu kā neatraujamu paša autora dzīves daļu. Ja to dara, tad atklājas pavisam cits dramaturģiskais slānis, kurš, paralēli sižeta burtiem, vēsta par vēsturi, laiku, dzīvi, nāvi, labo un ļauno. Atliek tikai atbildēt uz galveno visus līmeņus vienojošo jautājumu: kas tad beigās uzvarēs – ļaunais vai labais? Tāds ir šīs lugas lielais, pasaulīgais konflikts. Absolūtā Labā cīņa ar absolūto Ļaunumu.

Mākslas darbā, kurā uz skatuves cilvēka paskatā parādās un sāk darboties tādi milzīgi vispārināti un it kā neko īsti nepasakoši simboli kā Mīlestība, Labais, Ļaunais, parādās arī plašas interpretācijas iespējas, kuras neizmantos vien neuzmanīgs lasītājs, paliekot pie vienkāršotā sižeta par naivo brāli un vēl naivāko māsu, un ļauno, varaskāro zagli no citurienes. Lai arī no formālā lugas uzbūves viedokļa „Krauklītis” atgādina tādu kā piedzērušos radījumu, kurš, kaut arī ielikts noteiktos dramaturģiskos rāmjos, tomēr neiet pa likumsakarību, gribas un mērķu taciņu, bet diezgan smagi streipuļo ārpus tās iezīmētajām robežām, luga tomēr kļūst par savdabīgu vēstnesi. Tāpat kā Krauklītis Magonei, Rainis kļūst par savdabīgu Krauklīti lasītājam, uzkonstruējot milzīgu, daudzslāņainu pasaules modeli, kurā vienlīdz sadzīvo gan cilvēki, gan dievības, gan simboli. Krauklis baltu mitoloģijā ir dabas spēks, kurā mīt sens un vieds gars, kas cilvēkus brīdina, rāda zīmes un nodod ziņas no garu pasaules. Tas ir savdabīgs likteņa simbols, kurš brīdina par nenovēršamo. Iepazīstoties ar Raiņa biogrāfiju un lugas tapšanas laika vēsturisko kontekstu, „Krauklītis” uztverams arī kā autora dzīves dramaturģisks atspoguļojums.

Luga tapusi 1917. gadā. Laikā, kad Rainis ir trimdā Kastaņolā un visas piedzīvotās šausmas – apsūdzības, apmelošanas, cietumi, pratināšanas – it kā ir aiz muguras. Un tomēr – Raiņa māsa (luga „Krauklītis” iesākumā tika iecerēta ar nosaukumu „Brālis un māsa” kā Raiņa veltījums māsai Dorai, ar kuru viņam bija ļoti tuvas attiecības, bet 1917. gada notikumi pievienoja lugai citus slāņus, izdarot korekcijas arī nosaukumā, pamatā gan atstājot brāļa/māsas attiecības) jau sen ir apprecējusies ar Raiņa kādreizējo labāko draugu Pēteri Stučku, kurš sievu sarīdījis pret brāli dažādo dzīves un politisko uzskatu dēļ. Latvijas teritorijā rit Pirmā pasaules kara trešais gads. Dienasgrāmatās Rainis raksta par depresiju, slimībām, nespēju palīdzēt tiem, kas nonākuši neapskaužamā situācijā, kā arī par drausmīgajiem dzīves apstākļiem, kuri nesekmē radošo darbību. (Īpaši, ja mājās ir vēl viens tikpat liels rakstnieks.) [11]

Lasot “Krauklīti”, Raiņa dienasgrāmatas un vēstules 1917. gada vēsturisko notikumu kontekstā, rodas iespaids, ka Raini nodarbina jautājums, kurš šajā lugā, Magones izrunāts, izskan ne vienu reizi vien: varbūt vienkārši jāmirst – tad arī nāks ilgi gaidītā brīvība? Magone lugas beigās mirst, kļūstot brīva: „VENTS: (turēdams Magones otru roku) Sniedzas tavas baltas rokas/ Saules tālas brīnumzemes!” [12] („Krauklītis” nav vienīgais Raiņa darbs, kurā viņš runā par fizisko nāvi kā pieturas nevis gala punktu. Piemēram, lugā “Jāzeps un viņa brāļi” pēdējie Jāzepa vārdi pirms nāves arī ir par to pašu: „Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi – / Tie man zem kājām spārnu segas klās, / Tie spožā saules zemē mani nesīs. / Es iešu jaunā cīņā cīnīties”. [13])

Autors, ko pazīstam kā Raini, mudina domāt par dzīvi kā kaut ko, kas nav tikai līnija no punkta A, kad dzimstam, līdz punktam B, kad beidzas mūsu ķermeniskā eksistence. Tā lugā “Krauklītis” tiek iezīmēts vēl viens – reliģiskais slānis, ko Rainis dēvē par jauno reliģiju un plašāk apraksta savās dienasgrāmatās vēl pirms “Krauklīša” tapšanas. [14]

Šādi domājot par dramaturģisku darbu, manā gadījumā pats autors pasniedz roku sveicienam un no augstu kalnā mītošā, nepieejamā bārdainā vīra, vārdā Rainis, pārtop par cilvēku, vārdā Jānis Pliekšāns, kurš arī baidās, kuram arī sāp, kurš arī priecājas un mīl.

 

Autore ir Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra studiju programmas Teātra mākslas specializācijas 1. kursa studente


[1] Tādu žanra apzīmējumu lugai devis pats Rainis
[3] Turpat, 3-8.
[4] Turpat, 3-7.
[5] Turpat, 4-8.
[6] Turpat, 2-23.
[7] Turpat, 3-8.
[8] Turpat, 4-24.
[9] Turpat, 5-22.
[10]  Rainis. Dienasgrāmatas. Kopoti raksti. 24. sēj. Rīga: Zinātne, 1986.  677. lpp. 
[11] Turpat, 673. – 675. lpp.
[13] Rainis. Jāzeps un viņa brāļi. Kopoti raksti. 11. sēj. Rīga: Zinātne, 1981. 268. lpp.
[14] Rainis. Dienasgrāmatas. Kopoti raksti. 24. sēj. Rīga: Zinātne, 1986. 667. - 669. lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • Aija 05.09.2015

    Runājot par krauklīti, ir vēl viens aspekts, kas jāmin, atceroties lugas formu - tautasdziesmu stilistika. Šī luga ir panāksnieku dziesma, bet panāksnieki ir līgavas radi, kas seko vedējiem (līgavaiņa radi), kuri ved līgavu uz savu saimi. Senos laikos ceļi zarojās bez rādītājiem krustojumos un panāksnieki varēja apmaldīties un aizjāt pa nepareizo, tāpēc šādā krustojumā ozola zarā sēdēja jauns puisis ar kokli rokā un rādīja pareizo virzienu ("Krauklīts sēž ozolā,/ Zelta kokles rociņā; /Vai, krauklīti, tu redzēji,/ Kur aizveda mūs' māsiņu?"). Šo puisi senču tradīcijās sauca par krauklīti, jo (vaicāju ornitologam Strazdam) krauklis savās kāzās nevis ķērc, bet skaisti dzied.
    Tad vēl - šī luga tiešām veltīta mūsu tautas liktenim, jo laikā, kad tā tapusi, Rīgu un daļu Latvijas ir okupējis vācu karaspēks (svešzemnieki), daudzi Latvijas iedzīvotāji devušies bēgļu gaitās, Kurzeme ir izpostīta un Rainis no dzimtenes saņem vēstules, kas viņam liek domāt - varbūt mūsu zemes liktenis ir izlemts. Magone mirst...

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt