Krista Anna Belševica 03.09.2015

Kāpēc (ne)lasīt Aspaziju

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.
 
 

Atsevišķiem klasiskās literatūras darbiem atkārtotu izdevumu ir daudz. It kā lai nodrošinātu, ka, ja nu kāds lasītgribētājs plānotu pievērsties arī kādai no šīm grāmatām, tad viņš dabūtu kādu no tās eksemplāriem, vēl pirms iedvesma to izlasīt būtu zudusi. Viens no šādiem daudz izdotiem darbiem ir Aspazijas luga “Vaidelote’’. Bet vai tam tā būtu jābūt?

Iesākumā par pašu tekstu. Pat ne tik daudz par konkrēto Aspazijas tekstu. Par tekstu kā tādu.

Rakstisks teksts savā ziņā ir svēts. Bērns ar grāmatu rokās vienmēr tiks uztverts kā kaut kas kvalitatīvāks nekā bērns, kas vakarus pavada pie datora ekrāna. Pat ja pirmais bērns lasīs lētu bulvārliteratūru sliktā tulkojumā, bet otrais – meklēs informāciju par sev interesējošām tēmām, skatīsies dokumentālas filmas vai Oksfordas universitātes videolekcijas. Protams, tas ir pārspīlējums. Taču tiesa, ka pārsvarā cilvēkiem nav savu izstrādātu standartu, pēc kuriem vadīties, lai izvērtētu to, vai viņu uzņemtā informācija ir kvalitatīva jeb objektīva un nepretrunīga, jeb vienā vārdā – uzticama. Bet kāds sakars Aspazijai ar informāciju? Šajā gadījumā taču būtu daudz piedienīgāk abstrakti diskutēt par to, kas ir māksla, vai piedāvāt krāšņās metaforās ietērptu tēžu kopu, kas neapstrīdami pierādītu literatūras dievišķo sūtību. Taču šoreiz literatūra tiks skatīta vairāk kā informācijas pārnēsātāja, nevis apspriesta tās neatkārtojamība, estētiskā vērtība vai ārstnieciskā iedarbība uz cilvēka dvēseli. Tam ir divi iemesli.

Pirmkārt, darbus, kurus pierasts apzīmogot ar „klasikas’’ zīmogu, pārsvarā lasa skolēni un studenti skolu un universitāšu programmu ietvaros. Un, kā pierasts domāt un kā visticamāk arī ir, – izglītība nav izklaide, bet grūts un laikietilpīgs zināšanu ieguves un domāšanas attīstības process. Nevar arī noliegt, ka pati māksla (un šeit arī otrkārt) 21. gadsimtā ir gana utilitāra, pragmatiska un zinātniska. Piemēru ir daudz. Neiroķirurģija pēta, kā skaņa un krāsa ietekmē mūsu emocionālo stāvokli. Tādējādi jau tagad iespējams pasūtīt, piemēram, personīgo playlisti, kas palīdz koncentrēties vai atslābināties. Mākslu ir iespējams radīt mākslīgi; bez iedvesmas, bez talanta, bez dzīva autora. Pievēršoties autoram kā fenomenam, atsevišķu autoru darbus iespējams pētīt pēc psihoanalītiskā principa. Tas nozīmē, ka, pielietojot atbilstošās psihoanalītikas metodes, var spriest par konkrētā autora motivāciju radīt konkrēto darbu, noteikt viņa psihes stāvokli darba radīšanas brīdī un dažkārt pat uzstādīt diagnozi. Mākslas darbs šādi uztverams kā autora pašterapija.

Māksla var būt arī ļoti pateicīgs līdzeklis, lai paustu savas idejas. Personīgās vai sociālās. Par mākslas darbu var tapt jebkas, arī datorprogramma vai zīmīgs, ar baloniņu uzpūsts uzraksts uz sienas. Jebkurā gadījumā māksla nav autonoma vērtība. Māksla ir līdzekļu kopums, ar kuriem iespējams nodot vēstījumu – vienalga – sociālu, personīgu vai pat zemapziņas līmenī esošu.

Protams, zinātniskā paradigma nav vienīgā, caur kuru skatīt mūsdienu realitāti, un, atgriežoties pie pārdomām par teksta būtību un sūtību, tā vai šā jāpieņem, ka atsevišķus literāros darbus vai autorus skatīt kā apriori kvalitatīvus vai atsevišķus žanrus saukt par “augstajiem’’ ir normāli. Daži informācijas uzņemšanas veidi it kā automātiski nodrošina to, ka uzņemtā informācija būs kvalitatīva un, protams, patiesa. „Tas taču ir Rainis, tādēļ liksim bērniem lasīt Raini”. „Tās taču ir grāmatas, tādēļ liksim bērniem lasīt grāmatas.’’ Jo tās taču ir grāmatas. Nevar zināt, ko teiktu kāds tautietis, ja uzzinātu, ka bērns, kas lasa Raini, to dara savā smartphone. Un vispār – kā tad ar audiogrāmatām? Bet pārmērīgi mulsināt šo iedomāto tautieti nevajadzētu; atliek tikai paturēt prātā, ka aizvien aktuālāks kļūst jautājums: “Kas ir patiess?’’ Un patiesajam pat ne obligāti ir jābūt skaistam, ētiskam vai emocionāli patīkamam.

Tālāk – par teksta uztveri un tā mijiedarbību ar lasītāju. Katras nākamās paaudzes pasaules redzējums vienmēr atšķirsies no to cilvēku domāšanas veida, kas dzīvojuši pirms viņiem. Vienmēr. Nav jānotiek nekam radikālam, tas ir dabisks process un vērojams pat sabiedrībās, kas to apzināti cenšas novilcināt (pavērojiet amišu kopienas, palasiet padomju presi). Skaidrs, ka mūsdienu lasītājs (ne tikai jaunietis) vairs nav spējīgs „Vaideloti’’ vai kādu citu Aspazijas (vai jebkura viņas laikabiedra) tekstu saprast vismaz aptuveni tā, kā to saprata 20. gadsimta sākuma cilvēks. Ne tāpēc, ka šī paaudze būtu gudrāka vai kā citādi augstvērtīgāka. Koncepti, kas veido mūsdienu cilvēka ikdienu – to definīcijas ir mainījušās. Vērtības, kuras tiek uzskatītas par prioritārām, ir citas. Un vistiešākajā mērā tas saistīts ar vides maiņu. Protams, neviens neuzdrošinātos nosaukt tādus jēdzienus kā “cēlais’’, “varonība’’ vai ”gods’’ par novecojušiem vai atmirušiem, un tas arī nav vajadzīgs. Bet, uzdodot nejaušam garāmgājējam jautājumu “kas ir gods?’’ (starp citu, rekomendējama nodarbe), viņa skaidrojums noteikti atšķirsies no tā, ko implicīti “Vaidelotē’’ sniedz Aspazija.

Iesākumā, daļēji dekonstruējot „Vaideloti’’, aptuveni jāiezīmē Aspazijas galveno konceptu kopums un jāpaskaidro pati lugas ideja.

Aspazijas luga „Vaidelote” Liepājas teātrī 1981. gadā (rež. – Oļģerts Kroders). Mārtiņš Vilsons – Laimons, Indra Briķe – Mirdza // Foto – Laimonis StīpnieksMirdza, galvenais lugas tēls, ir jauna meitene, kuru varētu poētiski raksturot kā enģeliski naivu, nesamaitātu, labu un uzticamu, briesmīgās pasaules neskartu. Nesagatavotu viņu pārsteidz mīlestības jūtas. Atšķirībā no citiem tēliem, kuri ir spējīgi domāt par apkārtesošo realitāti vēl puslīdz racionāli, lai arī atrodas tikpat stipras mīlestības ietekmē, Mirdzu šī mīlestība pārņem pilnībā, jo sava pieredzes trūkuma dēļ viņai nav citu vērtību, kurām pieslieties. Vēlāk viņa akceptē, ka mīlestība nav iegūstama ar varu, un, apzinādamās, ka augstākā vērtība ir jārespektē, bet tajā pašā laikā bez tās dzīvei nav jēgas (un varbūt arī to, ka viņa sasniegusi savas dzīves kulmināciju, pēc kuras atlikusī dzīve vairs nebūs dzīvošanas vērta), dodas nāvē. (Starp citu, līdzīgi iespējams interpretēt arī Aspazijas lugas „Sidraba šķidrauts’’ nobeigumu.)

Asja, tāpat kā Mirdza, ir iepazinusi īstu mīlestību, bet atspoguļo vairāk tās cilvēcisko izpausmi. Viņa nebaidās no intrigām, ir gatava upurēt mīlestības labā citus cilvēkus, ir gatava par to cīnīties (jo Mirdzas cīņa par mīlestību ir vairāk nevis pārdomāta, bet akla un drīzāk atgādina tīru, izmisuma radītu ļaunuma uzplūdu). Laimons ir nosacīti nesvarīgs tēls. Viņš kalpo vairāk par mīlestības objektu, kas uztver abu lugas galveno sieviešu mīlestību. Tas, ka viņš izjūt pretmīlestību tikai pret vienu no viņām, rada sarežģījumu, kurā atklājas lugas galvenā doma. Tātad ne vienīgais, bet noteicošais lugas koncepts ir mīlestība, un tēli atspoguļo tikai dažādās mīlestības izpausmes: Mirdza – tīro jeb no visa pasaulīgā brīvo; Asja – cilvēcīgo jeb pasaulīgo; Laimons – padevīgo, savukārt Oļģerts (Lietuvas karalis) reprezentē cilvēku, kurš nav spējīgs mīlēt (vai ir spējīgs mīlēt tikai sevi). Lugā parādīta mīlestības divdabība. Tās spēks, kas liek cilvēkam justies visvarenam (visi galvenie tēli mīlestību pašsaprotami uzskata par augstāko vērtību). Tajā pašā laikā rādīta arī tās iznīcinošā vara brīdī, kad kāds cilvēks tiek nolemts dzīvei bez mīlestības. Tās dēļ Asja ir gatava nodot un Mirdza – pat nogalināt. Mīlestību „Vaidelotē’’ neapšauba, par to cīnās. Un nobeigumā visus notikumus noslēdz un visus lugā uzdotos jautājumus atrisina mīlestības maģiskā un neizskaidrojamā, bet pašsaprotamā uzvara pār nāvi un visu ļauno.

Mīlestība parādīta kā īstenā vērtība, kas nodrošina pareizu, sakārtotu, drošu un laimīgu pasauli. Bet pēc šādas pasaules, šķiet, apzināti vai neapzināti tiecas jebkura laikmeta lasītājs. Pēc pasaules, kurā uzvar labais, lai kāda arī būtu šī “labā’’ definīcija. Un tomēr. Kā izskatītos uz šiem pašiem konceptiem balstīta luga, kas būtu sarakstīta mūsdienās? Tajā tikpat labi Laimonis varētu būt Laima. Asja būtu pavisam parasta, vidusšķiras sieviete, ar parastām vidusmēra problēmām un savu personīgi svarīgo, bet globāli niecīgo dzīves drāmu. Skaidri nojaušams, ka Mirdza, aizbraukusi pastudēt socioloģiju un kādu brīdi kojās padzīvojusi, visticamāk ātri vien atkal iemīlētos. Vai atrastu kādu citu mērķi, kas padarītu viņas dzīvi jēdzīgu un piepildītu. Inkorporējot Mirdzu viņas emocionālajā stāvoklī 2015. gadā, viņa atbilstu normālai meitenei, kas pārdzīvo pusaudža periodu. Varbūt šajā fāzē, kad tik pierasti visu redzēt tikai baltu vai melnu, lugas rakstīšanas laikā (konkrētāk, 1893. gadā) vēl atrodas pati Aspazija? Pieaugušam, veselīgam indivīdam taču ir daudz raksturīgāk racionāli sevi analizēt un tiekties uz sevis pilnveidi. Viņš iepazīst sevi un pakāpeniski apzina savas sliktās un labās puses. Ar laiku viņš izlemj, cik daudz sevi ierobežot. Jo, no vienas puses, viņš apzinās, ka ir jāpielāgojas, lai nepadarītu citiem savu klātbūtni neciešamu. No otras puses, viņš netaisās sevi padarīt nelaimīgu, ignorējot savas eksistenciālās vajadzības, un nevēlas justies kā važās iekalts vergs, kas nemitīgi izdabā visiem un visam. Šāda cilvēka pasaule nav spraiga un dramatiska „labā’’ un „ļaunā’’ cīņa. Tiesa, varbūt mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā tādi jēdzieni kā „uzupurēšanās’’ jeb gatavība krist par saviem ideāliem, vai „varonība’’, ko varētu skatīt kā aktīvu, pašaizliedzīgu cīņu par vērtībām, vairs nav aktuāli. Vai tas nozīmē to, ka ir miruši ideāli, vai arī to, ka vajadzība par tiem cīnīties vairs nav tik aktuāla? Jo šķietami vairs neeksistē gana spēcīgi politiskie vai reliģiskie apspiedēji, kas varētu mums atņemt tās vērtības, bez kurām mēs nespētu iedomāties savu dzīvi. Vai mums ir vajadzīga simbolu drāma „Vaidelote?’’ Varbūt tieši apstāklis, ka neesam apspiesti, ar laiku liek aizmirst to, ka pastāv tāda „brīvā griba’’, un ir nepieciešams kāds, kas par to atgādina; kāds, kas par to tiešām ir cīnījies?

Klasiskā teksta vērtība slēpjas tieši tajā, ka to iespējams uztvert kā vēsturi. “Vaidelotes’’ lasīšanu iespējams pārvērst par mēģinājumu analizēt Aspazijas skatījumu uz realitāti, tātad iespējams analizēt arī lielas Aspazijas laika sabiedrības daļas domāšanas veidu un virzību. Jo neviens neapstrīdēs, ka Aspazija ietekmēja daudzus. Tādējādi, lasot šo vai kādu citu darbu un cenšoties pēc labākās sirdsapziņas saprast šķietami svešo skatījumu, iespējams paskatīties caur doto prizmu (piemēram, “Vaideloti’’) uz savu personīgo vai mūsdienu realitāti kopumā. Un „Vaidelotes’’ lasīšana var izvērsties par ļoti derīgu nodarbi. Protams, šo svešo skatījumu var vienkārši izsmiet un atzīt par novecojušu. Bet godīgāk un noderīgāk būtu mēģināt saprast un izzināt, kāpēc tā vai cita vērtība mūsdienu sabiedrībā nefunkcionē vai funkcionē citādi. Kas no tā visa ir, kas nav un kāpēc vairs nav aktuāli.

Tādēļ, ja kādam uznāk pilnīgi nepamatota vēlme palasīt Aspaziju – noteikti jāpalasa Aspazija. Ja galīgi negribas lasīt Aspaziju – noteikti jāpalasa Aspazija. Tāpat kā noteikti kādreiz jāaizstaigā uz Rīgas Biržu, Daugavas stadionu vai kādu laikmetīgā teātra izrādi. Būs tā vērts.

 

Autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas Literatūrzinātnes moduļa 3. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt