Eva Škenderska 21.09.2015

Pēc gaismas ar tumsu

Vai Ārijai bija Stokholmas sindroms?
Vai Saulcerīte stikla kalnā būtu varējusi novecot?
Vai Baibiņas acu atsegšana nozīmē nevainības zaudēšanu?
Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko Raiņa hrestomātisko tekstu kontekstā izvirzījuši dažādu Latvijas augstskolu humanitāro specialitāšu studenti semināru diskusijās. Nevis lai trivializētu vai ironizētu, bet lai saprastu un noticētu jeb, Raiņa Jāzepa vārdiem runājot: “Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast”.  Kaut arī šķiet, ka Aspazijas un Raiņa publiskajā telpā nupat jau ir par daudz, tomēr fakti liecina ko citu – studiju procesa optimizēšanas žņaugos Raiņa un/vai Aspazijas daiļradei veltītu speckursu nevar atļauties pat nacionālās filoloģijas programmas. Tāpēc kroders.lv kopā ar Rakstnieku savienību sāk publikāciju ciklu par Raiņa un Aspazijas tekstiem, jauniem autoriem/studentiem ļaujot tos aktualizēt mūsdienīgā, iespējams, arī provokatīvā gaismā. Neviens no šīs rubrikas autoriem nav piespiests mīlēt Raini un/vai Aspaziju, analizējamos tekstus viņi visi izvēlējušies brīvprātīgi un mēģinājuši izlasīt šodienas acīm – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem un, jā, dažkārt varbūt arī bez nepieciešamajām priekšzināšanām. Tāpēc ik pa laikam dosim vārdu arī zinātājiem – praktiķiem un teorētiķiem.
Projektu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada ietvaros finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

 

 

Sievietes ir Aspazijas darbu centrs – nedaudz maģiskas, dažkārt pat pārdabiskas, fantastiskas būtnes, par sevi pastāvošas, garā stipras, dzīvot un just alkstošas. Rakstnieces tēlotās sievietes grib, var un spēj mainīt ne tikai pašas savu dzīvi, bet arī būtiski ietekmēt apkārtējo likteņus. Tās ir sievietes, kuras var tikpat daudz celt, kā graut, pēcāk no pašu plosītiem gruvešiem radot jaunu attīstības loku – ideālajā gadījumā mainot pasauli un ceļot jaunu, labāku, sabiedrību. „Es uguns liesma esmu, / Es esmu austošs rīts, / [..] / Es vētras zvanis esmu / Un zvanu negaisu”, [i] sava pirmā dzejas krājuma „Sarkanās puķes” noslēdzošajā dzejolī „Pastarā tiesa” raksta Aspazija – rakstniece, kas tiek dēvētā par pirmo latviešu feministi – sieviešu līdztiesību aizstāvi.

Arī Aspazijas nepabeigtā luga „Ragana”, pirmoreiz teātrī iestudēta 1895. gadā, tēlo sievieti kā vitalitātes, enerģijas, spēka un brīvības iemiesotāju. Galvenā varone Liesma, raganas Giltinas jaunākā meita, kas šķietami pieder nakts un tumsas valstībai, vēlas no tās izrauties, jo sapņo par gaismu, „Kas tīrāka kā avots skaidrākais, / Tik caurspīdīga it kā kalnu kristāls / Un spožāka kā visas zvaigznes kopā! / No viņas augot viss un attīstoties”. [ii] Tomēr lugā „Ragana” Aspazija ne tik daudz runā par sievietes ceļu pēc savām tiesībām uz laimi un brīvību, kā par personības izaugsmi šī ceļa laikā – cīņu pašam ar sevi, saviem iekšējiem dēmoniem un pieļautajām kļūdām.

Aspazija uzdod būtisku jautājumu: ar kādiem līdzekļiem ir ne tikai iespējams, bet arī ir vērts piepildīt savus sapņus un ilgas? Liesma izvēlas ceļā uz pašas laimi (turklāt aplami pārprastu) iznīcināt citu dzīves, un ilgotā gaisma strauji sabiezē melnā nakts dūmakā…

Jau izvēlētajā vārdā – Liesma – Aspazija iekodējusi galvenās varones raksturu, arī likteni – cik vilinoša un iespējami sildoša, un labu nesoša, tikpat arī postoša un bīstama. Kad virsaitis Almars vēlas viņu vest sev līdzi, Liesma lūdz: „Ai, saki man – / Vai atradīšu visam telpu še, / Kas man no krūtīm it kā bangas laužas? / Vai mana griba, mana spēja, vara, / Kā zibens tur no gaisa nošaudamies, / Spēj kalnus šķelt un klintis saskaldīt? / Vai varu visu baudīt, iegūt, just?”. [iii] Liesmai piemīt milzīgs spēks un enerģija, taču, nebūdama vēl savā garā pietiekami izaugusi, viņa neprot to pareizi izmantot, pašas un citu laimi graujot un postot, ne ceļot un attīstot, jo viņas spēkos ir tikpat labi viens, kā otrs.

Savu lomu Liesmas rīcībā un izvēlēs Aspazija piešķir arī liktenim: „Tu lāstu bērns, tavs liktens piepildās, / Tu, dzimusi starp tumsu un starp gaismu, / Pa pusei piederi tik mūsu dzimtai. / [..] / Bez prieka, miera – mūžam meklēdamai, / Bezgala gaisma būs tavs vēlējums, / Bezgala nakts – tavs vienīgs atradums.” [iv] Šūpulī ielikts likteņa lāsts ir kā pārbaudījums, šķērslis, kas Liesmai ceļā uz sapņu piepildīšanu būtu jāpārvar – jāspēj pārkāpt pāri mantotajiem, ieaudzinātajiem tikumiem un likumiem raganu valstībā jebkurā savā lēmumā. Tātad – pirmkārt, doties pretī gaismai un saulei ar labestīgu rīcību, nevis padoties grūtību priekšā un izvēloties tās iznīcināt ar ļaunumu un pāridarījumu.

Pati Aspazija par lugas „Ragana” tapšanu 1924. gada „Teātra Vēstneša” otrajā numurā stāsta: „Nīče pārstaigāja Eiropu, un viņa „pārcilvēks” pieklauvēja arī pie mūsu kultūras durvīm. Uz viņa saucienu atmodās arī Raganas dvēsele, ar visu savu liesmaino būtību no vecās dzīves ārā lauzdamās un nespēdama vēl jaunā gaismā atrast sev stāvokli, ar tūkstoš taustekļiem vēl pie vecā turēdamās un tā mūžīgās pretrunās svaidīta.” [v] Liesma grib ielauzties sev jaunā pasaules kārtībā, piederēt dienas dzīvei, tajā pašā laikā vēl nespējot atlaist savā vecajā tumsas dzīvē apgūtos ieročus.

Esot vēl pie mātes, Liesma skaidri saprot, ka vēlas tiekties uz citu, svešu, bet tomēr, instinktīvi nojaušot, – labāku un sev piemērotāku pasauli, taču, būdama kaislīga, ar pārmantotu liesmainu raganas dabu un spēku, viņa lugas gaitā no tīras, gaišas meitenes, kas izglābj virsaiti Almaru un labprāt palīdz princesei Līgitai, pārtop spēcīgā, taču iznīcību nesošā sievietē, jo iegūtā jaunā pasaule viņai vēl ir sveša, neapgūta. Izšķirošos brīžos, kad jūtas apdraudēta, Liesma, lai spētu par sevi pastāvēt, vēl turas pie savas vecās pasaules likumiem.

Annija Simsone Liesmas lomā Aspazijas lugā "Ragana" 1924. gadā Nacionālajā teātrī. RTMM 79516 (25).Aspazija nenoliedzami arī lugā „Ragana” runā par Jaunās strāvas kustības daudzināto pārmaiņu slieksni un līdz ar to arī neizbēgamiem klupšanas akmeņiem ceļā uz jauno pasauli un jauno sabiedrību. Liesmas piedzīvoto un pašas izraisīto notikumu ķēdi var skatīt kā viņas iniciācijas procesu – pārdzimšanu Aspazijas minētajā „pārcilvēkā”, kurš skata pasauli, dzīvi, cilvēkus citādāk nekā līdz šim bija ieradis. Viņa alkst pēc pārmaiņām, taču, nebūdama vēl pietiekami nobriedusi, pieļauj virkni liktenīgu kļūdu, pirmkārt, jau pašā sākumā pārprotot, kas ir tā gaisma, pēc kuras viņa instinktīvi sniedzas.

Ieraugot pirmo, virspusējo spožumu – Karaļa piedāvāto pils greznību un bagātību, varu un karalienes troni –, Liesma aizmirst meklēt ilgoto laimi dziļāk. Aspazijas piedāvātā atbilde laimei un augšup nesošai gaismai, gara izaugsmei un brīvībai, pārtapšanai „pārcilvēkā” – veiksmes atslēga jebkam – ir tīra beznosacījumu mīlestība, kuras dēļ jāspēj pārvarēt sevi un savu egoismu.

Virsaitis Almars Liesmai piedāvā mīlestību, ko abiem kopā dalīt, lolot un attīstīt. Viņš ir tas, kurš Liesmu ieved dienas un saules pasaulē un ir atbilde Liesmas kārotajai gaismai, kas it visam liek augt un attīstīties, taču Liesma vēl nav pietiekami savā garā un pasaules izpratnē izaugusi un nobriedusi, lai to saprastu, tāpēc noraida Almara mīlestību un padodas kārdinājumiem. Viņa alkst pēc kā liela, nezināma, neaizsniedzama – kā tāda, ko viņa varētu piepildīt ar savu enerģiju, spēku un kaislību: „Kādēļ man visi sola mīlestību? / Gan salds šis solījums, bet visai mazs / [..] / Bet es – es gribu visu plašo jūru, / Es gribu kaudzēm tādu dārgakmeņu, / Es gribu vairāk vēl – es gribu – dzīvot!”. [vi]

Vēl neapzinādamās mīlestības patieso spēku, Liesma tiecas pēc laimes un gaismas tikai sev vienai pašai, jaucot to ar varu un bagātību. Kad pie Karaļa pils spozmē viņa negūst cerēto sirdsmieru, Liesma pamazām atskārš, ka visa atbilde bijis Almars, taču, lūdzot viņam piedošanu un otru iespēju abu kopējai laimei, joprojām nav iemācījusies pārvarēt savu egoismu un lepnību. Saņēmusi atraidījumu, Liesma jūtas aizskarta un dusmās un izmisumā sper izšķirošu atriebības soli – pavēl nogalināt gan Almaru, gan savu sāncensi princesi Līgitu, savu garu atgriežot piederīgu atpakaļ tumsas dzīvei.

Liesmas antagoniste lugā ir princese Līgita, kura jau ir nonākusi pie gaismas un laimes atbildes un gatava upurēt visu mīļotā Almara dēļ. Absolūti pozitīvajā Līgitas tēlā Aspazija ielikusi pamatatziņu, pie kuras būtu jānonāk arī Liesmai, taču Liesma, savas kaislīgas dabas un netveramā, dzimtā tumsas spēka plosīta, cīņā par laimi līdz ar sevi iznīcinot arī visu, kas tai apkārt, visticamāk iet bojā, lai pēc tam pārdzimtu jaunā, gaismu ne tikai alkstošā, bet arī nesošā personībā.

Lai arī luga „Ragana” tiek uzskatīta par nepabeigtu, atvērtais fināls to padara jo interesantāku un plašāk interpretējamāku. Liesma pūlas sev iestāstīt, ka pieņēmusi pareizu lēmumu (Almars un Līgita pelnījuši viņas atriebību caur nāvessodu), un rīko savas uzvaras svētkus, liekot muzikantiem jautri spēlēt un pašai metoties kaislā dejā, taču sirdsapziņa un tikai uz mirkli apslāpētās alkas pēc gaišā un tīrā plosa Liesmu. Lugas noslēdzošajā skatā Liesma pēdējiem spēkiem vēlas labot savas kļūdas, taču: „… skaņa it neviena / Pār lūpām trīcošām man negrib nākt.” [vii] Lasītājam un potenciālajam lugas iestudētājam ir tiesības pašam izlemt, vai Liesma spēs sevi pārvarēt un uzvarēt savu tumsas dzīves mantojumu, pārdzimstot Aspazijas vēlētajā „pārcilvēkā”, vai ne.

 

Autore ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas Teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente


[i] Aspazija. Sarkanās puķes. Kopoti raksti. 1. sēj. Rīga: Liesma, 1986, 64. lpp.
[ii] Aspazija. Ragana. Kopoti raksti. 3. sēj. Rīga: Liesma, 1986, 254. lpp.
[iii] Turpat, 263. lpp.
[iv] Turpat, 254. lpp.
[vi] Turpat, 274. lpp.
[vii] Turpat, 308. lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt